Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

No monologa—pie dialoga jeb Kaut tikai neatkārtotos Bābele...

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
«Vienam otru sadzirdēt»

Temats, kas skarts publikācijā «Vienam otru sadzirdēt» («PJ» 17. augustā), pēdējā laikā satrauc republikas iedzīvotājus. Tas nav nekāds brīnums. Starpnacionālās saskarsmes problēmas pāraug pamatnācijas valodas prasmes ietvarus. Jo ir nonākušas sociālajos labirintos, ko izbūvējusi Staļina un Brežņeva sistēma «nacionālās politikas triumfa», «visu padomju tautu nesagraujamās brālības» desmitgadēs.

Mēs dzīvojam sarežģītā laikā, kad Padomju Savienības tautām patiesi radusies vēsturiska iespēja izlauzties gaismā. Kļuvis iespējams brīva gribas izpauduma apstākļos runāt par to, kas tiešām dara sāpes ikviena dvēselei. Par to, kas uz sirds, šo rindu autors, ķerdamies pie spalvas drīz pēc republikas Rakstnieku savienības plēnuma un likdams virsrakstu «Vienam otru sadzirdēt», domāja tikai vienu. Viņš vēlējās, lai cilvēki, kuru ģenētiskās saknes Latvijā iesniedzas gadsimtu dzīlēs, uzzinātu, kā viņi izprot viņu sāpes, viņu aizvainojumus, viņu problēmas. Pacenšoties izprast citas nacionālas piederības cilvēku ar citu kultūras pieredzi, viņš mēģināja pārmest vēl vienu tiltiņu pāri plaisām kopīgajos pamatos, uz kuriem tikko kā sākušas nostabilizēties pārmaiņas. Viņš priecājās par vēstulēm, ko saņēma redakcija (tātad ir sadzirdēts!). Protams, negribējās atstāt tās bez atbildes, jo vairāku autoru atsauksmes uz rakstu «PJ» ir vērtas, lai es savukārt atsauktos uz tām. Pat vēl vairāk — viena no lasītājām bija neatlaidīgi meklējusi mani pa telefonu (materiāls tika publicēts, kad autora nebija Rīgā), otra tikpat neatlaidīgi lūdz viņai atbildēt ar laikraksta starpniecību.

Sākšu ar Irēnas Strautes vēstuli (saglabājot vēstules stilu). Viņa raksta: «Vēsturiski iegrozījies tā, ka Latvija kopš senseniem laikiem bijusi daudznacionāla, un līdz 1940. gadam te bija īsts internacionālisms bez lozungiem. Es piedzimu 1921. gadā Rēzeknē jauktā ģimenē, neviens no maniem vecākiem nebija latvietis, taču abi bija vietējie, un latviešu valodu viņi prata un cienīja.» Tālāk I. Straute stāsta, ka līdz 1940. gadam Rēzeknē dzīvojuši «daudzu tautību cilvēki, pārsvarā ebreji». Bijušas vairākas latviešu, krievu, ebreju un poļu skolas, ģimnāzijas un citas mācību iestādes. «Es mācījos latviešu skolās, mūsu klasē bija latvieši, krievi, ebreji, vācieši, poļi, lietuvieši… un visi bija draudzīgi toreiz,» raksta mūsu lasītāja. Viņas minētie interesantie fakti no savas dzīves pieredzes, atklāti sakot, ne man, ne, jādomā, citiem Latvijas iedzīvotājiem nav nekāds jaunums. Tā kā starpnacionālo attiecību problēma mani ir interesējusi vienmēr, tad es gandrīz uzreiz uzzināju Rīgā pietiekami daudz par šo tematu no to manu radinieku mutes, kuri dzīvo Latvijā jau kopš divdesmitajiem gadiem, un tomēr, ja runājam atklāti. — tas, ka šis seno gadu tradīcijas ievērojami izzudušas, un tas, ka tagad jārunā par elementāru nepieciešamību cienīt tās tautas valodu un vēsturi, uz kuras zemes tu dzīvo, saglabāt savstarpēju cieņu, kad tiek skarts «sāpīgs» temats. — liek domāt, cik grūti ir atjaunot visu to, kas grūst, ja cīņa ar pagātni uzsākta neapdomāti strauji. Tāpēc vienam pret otru jāizturas vēl jo uzmanīgāk.

Man ļoti žēl, ka daudzi jo daudzi tās valodas lietotāji, kura atzīta par starpnacionālās saskarsmes līdzekli, ir pārliecināti par savu taisnību, kad viņi ar necieņu izturas pret tās sabiedriskās vides vēsturi un kultūru, kurā viņi ne tikai dzīvo paši, bet arī audzina savus bērnus. Taču nožēlu, man šķiet, pelnījusi arī zināmas pamatiedzīvotāju daļas nostāja, kas, kaut arī netieši, jūtama atsūtītajās vēstulēs, — tie cilvēki, kuri apmetušies uz dzīvi Latvijā pēc 1940. gada, nekad nespēšot saprast latviešu viensētnieku un amatnieku pēctečus. Pastāvot šādai attieksmei, plaisas pamatos nekļūs mazākas, gluži otrādi — vērsies tikai platākas. Kas tam sekos — nav grūti nojaust.

Vai tiešām ir tik neiespējami saprast zemniekam zemnieku, strādniekam strādnieku, inženierim inženieri?! Atbildi jau devusi vēsture. Ar šķirisko saturu, kas bija raksturīgs tautu cīņai par sava likteņa uzlabošanu. Taču pašreizējo situāciju sarežģī tas, ka krieviski runājošiem iedzīvotājiem ilgus gadus tīši vai netīši pretstatīti latviski runājošie. «Pateicoties» gan lielās, gan mazās preses pūliņiem, Baltijas reģionu ārpus tā robežām citādi kā «mežabrāļu» dzimto pusi gandrīz neviens nepazina. Vēl joprojām (jau 43 gadus pēc kara!) daudzu krievu, ukraiņu, baltkrievu ausīs, nemaz nerunājot par citu valsts reģionu iedzīvotājiem, vārdi Latvija, Lietuva un Igaunija skan kā «ārzemes», «Rietumi». Kas tas ir? Informācijas trūkuma dēļ radies masu nekultūrālums vai tēls, ko mietpilsoņa smadzenēs izveidojušas un uztur tūkstošbalsu valodas, kas klīst pa ciemiem un pilsētām?

Mēs visi zinām, cik lielu ļaunumu baumas nodara mūsu dzīvei. Bet pagaidām neviens valsts institūts nav neko darījis, lai šo mitu izgaisinātu. Migrācija taču ir process, ko uztur ne vien sludinājumi par darbaspēka vervēšanu, bet arī — vēl vairāk — apokrifs par «piena upēm ķīseļa krastos». Un pagaidām tas vēl nav atspēkots reiz par visām reizēm, tā lai izdzirdētu visi. Ja tas netiks izdarīts tagad, tad arī iespējamie republikas saimnieciskā aprēķina augļi atkal vilinās cilvēkus no tāliem novadiem uz «padomju Rietumiem» pēc «skaistas dzīves». Šo mītu «medaļas» otra puse ir «tramvaju un sadzīves nacionālisma un šovinisma» simptomi mūsu republikas pilsētās. Par to negribējās runāt, taču jābūt godīgam līdz galam: tie pastāv. Attiecībā uz latviešiem tā, protams, ir tautas aizsargreakcija uz faktiem, kuri raksturo migrācijas procesus. Vienkāršos cilvēkus var saprast. Taču diemžēl pēc formas šī reakcija ir abpusēji nervoza un jau tāpēc vien ļoti bieži liecina par kultūras trūkumu un necieņu.

Uz publikāciju atsaukusies arī pensionāre M. Briede. Tās autoram viņa piedēvē aicinājumu samierināties ar patlabanējo stāvokli, kad migrācijas viļņi vēl nav apturēti, kad aktuāli vēl ir jautājumi par valodas, kultūras, kultūras vērtību saglabāšanu, un tas esot «tas pats, kas atgriezties pie staļinisma un brežņevisma». Cienījamā M. Briede, ticiet man, es, tāpat kā jūs, priecājos, ka latviešu tauta atguvusi savas tiesības izmantot nacionālo simboliku, tautas atzītos svētku atribūtus. Man, tāpat kā daudziem krievu valodā runājošās inteliģences pārstāvjiem, ir interesanti dzīvot tādu cilvēku vidū, kuri ciena un uztur savu senču pavardu, glabā to dziesmas un paražas. Starp citu, tas mums ir liels stimuls pašiem savas atmiņas atdzīvināšanai, savas nācijas tradīciju atjaunošanai Baltijā, Latvijā.

Noliedzot nepieciešamību dažādu tautību cilvēkiem ieklausīties vienam otrā, jūs diemžēl kļūstat par neiecietības aizstāvi. Neiecietība. It īpaši tik smalkā un delikātā jautājumā, kādas ir starpnacionālās attiecības, ir slikts padomdevējs. Neiecietība viegli pārvēršas par rupjumu. Gan viena, gan otra ir kulturāla cilvēka necienīga.

Arī 67 gadus vecā Marta Pakalne dara zināmus daudzus faktus no saviem vērojumiem dažādu tautību cilvēku saskarsmē, un arī tie, protams, ir visai bēdīgi. Tāpēc tie vēl jo vairāk aizskar mani, krievu pēc izcelšanās un audzināšanas. Es tos pieņemu, jo fakti diemžēl ir pietiekami zīmīgi un realitātei tuvi. Taču pienācis laiks, balstoties uz šiem faktiem, izdarīt secinājumu. Šovasar tika nodibināta Baltijas slāvu kultūras attīstības un sadarbības biedrība. Tās mērķis, īsi sakot, ir atjaunināt Baltijā dzīvojošo slāvu tautu kultūras vērtības un uz šā pamata piešķirt starpnacionālajām attiecībām republikā dinamismu ar pluszīmi. Man tajā iestāties lika mana sirdsapziņa. Biedrības manifestos pasludinātas idejas, kas noraida vienu cilvēku nacionālo pārākumu pār citiem, noliedz un nosoda šovinismu, nacionālismu, antisemītismu, lai kur un kādā veidā tie izpaustos.

Biedrs Ēvalds (diemžēl viņš parakstījies bez iniciāļiem) visā visumā atbalsta avīzes «Sovetskaja Latvija» žurnālista viedokli, tomēr piebilst: sak, kuram kuru īsti vajagot klausīties — viņam manī vai man viņu. Domāju, ka alternatīva te nav jāmeklē. Šāda alternatīva būtu pretnostatīšana, arguments no «īsā kursa» arsenāla. Mūsu laiks prasa, lai izeja no strupceļiem tiktu meklēta, īstenojot līdzāspastāvēšanu pēc principa «gan — gan», mācoties savstarpēju iecietību un pacietību. Starp citu, šādi cēli darbības virzieni, kas atbilst patiesa internacionālisma interesēm, tas ir, nāciju un tautību savstarpējās cieņas interesēm visas tautas pārkārtošanās procesā, ir likti arī Latvijas Tautas frontes darbības pamatā. Tas ir vēl viens orientieris, kas mums palīdzēs izkļūt no nesenās pagātnes sociālās un ekonomiskās politikas strupceļiem.

No dažāda līmeņa tribīnēm jau daudz runāts par ļaunumu, ko nodara sociālās celtniecības sasteigšana. Padomāsim: protams, jebkurā jaunceltnē ir svarīgs temps, taču ne steiga un arī ne no vilcināšana. Jo vairāk tad, ja vispirms jālauž vecās, izpuvušās sienas un kārtīgi jānostiprina pamati ar svaigu demokrātijas un atklātuma javu. Bet kas notiks, ja celtniekiem gluži kā pie Bābeles torņa nemitīgi atgādinās, sak, jūs taču, puiši, runājat dažādās valodās, kur nu jums kopā uzcelt māju?!... Bēdīgā, bet pamācošā Bībeles līdzība, manuprāt, ļoti sasaucas ar mūsu vēstures pašreizējo posmu. Diemžēl pagaidām tā nav novecojusies. Paturēsim to prātā! Jo vairāk tāpēc, ka nama plāns principā ir skaidrs.

Ar cieņu pret visiem, kas redakcijai atsūtījuši man adresētas vēstules, —

 

VLADIMIRS REŠETOVS,

laikraksta «Sovetskaja Latvija» žurnālists