Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Čehu Melnā grāmata

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
1968. gads Čehoslovakijā

Pirms neilga laika partijas municipālās komitejas likumīgais raidītājs pārraidīja aicinājumu aizturēt automobiļus ar valsts numuriem AE 4001 un ABA 7119, jo ar tiem gatavojoties arestēt mūsu pārstāvjus. Šo aicinājumu, ko izplata pavairotu rokrakstā vai nokopētu, varēja redzēt pie katras mājas, kurai gāju garām. Puiši ir piesprauduši šos aicinājumus uz muguras pie apģērba. (..) Kāds cilvēks pie transporta ministrijas apgalvo, ka viņš ir redzējis automašīnas AE 4001 aizturēšanu. Viņš saka, ka tas noticis netālu no Perlas. Jaunatne reaģē ātri, izdzēšot no plakātiem vienus numurus un to vietā ierakstot citus, kurus viņiem paziņo pa radio.

No garāmbraucošajiem automobiļiem tiek izmesti lieli saiņi ar laikrakstu speciālizlaidumiem, jaunās Centrālās Komitejas proklamācijām un tās biedru sarakstiem. Brīvprātīgie palīgi saiņus savāc un izdala to saturu garāmgājējiem.

Es nezinu, kas ir jaunatni organizējis, bet tās pilnīgā nesavtība ir bezprecedenta parādība.

(«Politika», pirmais izlaidums,

1968. gada 24. augusts)

 

 

Pēc likumīgās raidstacijas «Prāga» aicinājuma pagājušo piektdien simtiem tūkstošu ļaužu iznīcināja plāksnes ar ielu nosaukumiem un namu numuriem. Dažās vietās nav vairs pat plākšņu ar iedzīvotāju uzvārdiem. Ir pārstājusi eksistēt Vodičkovas iela un Kārļa laukums. Nelūgtajiem viesiem Prāga ir kļuvusi par mirušu pilsētu. Kas šeit nav dzimis vai dzīvojis, atradīs anonīmu pilsētu. Pilsētu, kur okupanti redzēs tikai daždažādus aicinājumus gan čehiski, gan krieviski. Uz ceļiem esam redzējuši uzrakstus, kuri vēsta «Līdz Maskavai — 1800 kilometru».

 

(«Lidova Demokracie»,

5. speciālizlaidums,

1968. gada 24. augusts)

 

Kāds dzelzceļnieks stāsta par vilcienu, kas vedīs traucētājiekārtas mūsu likumīgā radioraidītāja slāpēšanai. «Teikšu atklāti, šo vilcienu vajadzēja apstādināt Černā. Taču tas ne ar ko neizcēlās, vienīgi ar to, ka bija tik īss — tikai astoņi vagoni. Sākumā mēs to vienkārši gribējām nolaist no sliedēm, bet tam varēja būt šausmīgas sekas. Netālu no Olomoucas tam priekšā gadījās garš preču vilciens. Tad tas nejauši sadalījās trijos gabalos, un, lai to savienotu atpakaļ, būtu vajadzīgas četras stundas. Viss tika darīts precīzā saskaņā ar instrukcijām. Tad man kļuva slikti. Kādam citam dzelzceļniekam vajadzēja tās pašas četras stundas, lai sastāvu savienotu. Tad vilciens devās uz Trebovu un no tās tālāk uz Kocenu, un visu braucienu laiku bija vajadzīgi daždažādi remonti. No šejienes mēs gribējām to novirzīt uz Poliju, bet tikmēr viņi jau bija sameklējuši kartes.

Tad pēkšņi viņi kļuva steidzīgi, jo bija apēduši visu, kas viņiem bija divos salonvagonos. Pirms Moravaniem nogāzām kontakttīkla vadus, un vilciens tajos galīgi sapinās. Ieradās divas remontbrigādes, taču arī tās nekādi nespēja vadus atkal savienot. Krievi kļuva pavisam nervozi. Viņi gribēja, lai vilciens tālāk brauktu ar baterijām, un nevarēja saprast, kāpēc tas nav iespējams, ja jau visas iekārtas darbojās šķietami normāli. Pardubicē viņi gribēja dabūt tvaika lokomotīvi, bet mēs viņiem teicām, ka tas nav iespējams, jo te ir elektrificēta līnija. Preloucā bija izjaukts kāds sliežu ceļa gabals, tad nogāzts kontakttīkla vads, un viņi nolēma tālāk doties caur Hradecu. Steblovā atkal bija nogāzts vads; tur ir viensliežu ceļš, tā ka neko nevarēja izdarīt.  Katrā ziņā ne tik ātri. Seši helikopteri paņēma mūsu dispečerus kā ķīlniekus. Mēs palaidām viņu vilcienam priekšā piecpadsmit preču vilcienus, un Prāgā nav tādas šķirotavas, kas tos visus spētu uzņemt. (..) Patlaban viņi ir kaut kur ap Lisu pie Elbas. Tomēr šādas Šveika stila operācijas nevar turpināties bezgalīgi.

 

(«Politika»,

3. nr.,

1968. gada 27. augusts)

 

Vienā naktī Prāga ir mainījusies. Okupanti plēsa nost lozungus, plakātus un aicinājumus pilsoņiem. Viss velti!

No rīta parādījās jauni. Visa Prāga ir kā viens liels plakāts. «Okupanti, vācieties mājās!» Naktī Prāgā notikusi vēl viena pārmaiņa. Pēc Čehoslovakijas radio ieteikuma visas ielu nosaukumu un namu numuru plāksnītes tika norautas. To vietā uz sienām parādījās uzraksti «Dubčeka prospekts» u.tml. Prāga ir it kā pārvērsta Dubčeka prospektos. Lai nu okupanti, nodevēji un kolaboracionisti meklē ceļu!

(«Svoboda»;

1968. gada 25. augusts)

 

Pie pārtikas veikala Dejvices laukumā ir gara rinda.

Garām brauc vecs automobilis. Pa tā logu izlido žūksnis brīvības laikrakstu. Rinda metas uz priekšu. Acumirklī visi lasa. Netālu atrodas okupantu automobilis. Pēkšņi tas sāk braukt, un pakaļējā sēdeklī sēdošais virsnieks arī met avīzes rindā stāvošajiem ļaudīm, ļaudis tās plēš, bradā un met atkritumu tvertnēs.

 

(«Prace»,

speciālizlaidums,

1968. gada 24. augusts)

 

 

Nakts pieder okupantiem un viņu bezspēcīgajām dusmām; diena pieder Prāgas iedzīvotājiem. Jauni plakāti un uzraksti pilnīgi neitralizē okupantu nakts «darbu», kuri veltīgās pūlēs bradā katru aprakstītu papīra gabaliņu.

 

(«Lidova Demokracie»,

8. speciālizlaidums,

1968. gada 26. augusts)

 

 

Jūs esat bezgodīgi okupanti.

Un ļoti trāpīgi ir vārdi, kurus kāds cilvēks uzrakstījis Prāgā uz sienas: «Lai ne mats nenokrīt no viņu galvas, bet nedodiet viņiem ne lāsi ūdens!».

(«Rude Pravo»,

 1968. gada 27. augusts)

 

Sagatavojis

Čehoslovakijas ZA

Vēstures institūts

 

Fragmenti izraudzīti un pārtulkoti latviešu valodā LTF Latvijas Universitātes nodaļā

Māra Bērsona foto