Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Pievienojos sabiedriskajai domai

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Kad rakstnieki tiekas ar lasītājiem, jau pierastajā jautājumu lokā nu neatlaidīgi skan jauns: — Kādas ir jūsu domas par metro celtniecību Rīgā? – Es atbildu, ka esmu «pret», un skaidroju, kādēļ. Pēc klausītāju reakcijas jūtu, ka esam vienis prātis. Taču jāattaisnojas uz jautājumu, kas tad seko: — Bet kāpēc jūs nepasakāt to publiski? Kāpēc tik maz rakstnieku piedalās šajā diskusijā?

Jā — kāpēc? Es, piemēram, klusēju tāpēc, ka jūtos nekompetenta. Varētu likties — kam gan vēl, ja ne speciālistiem un attiecīgo instanču vadītājiem jāvērtē viss. Tomēr — ne. Skatos televīzijas pārraidi un brīnos: cik ieinteresēti, cik nopietni un saprātīgi problēmas dziļumos rokas Emīls Meškuns! Atklāti un godīgi stāsta daudzi celtniecības un transporta nozaru speciālisti, bet tie, kuru rokās nauda, vara un noteikšana, tie, kurus saucam par pilsētas saimniekiem, — tie izvairās atzīt acīm redzamos faktus, kas neatbilst jau izraudzītajam projektam, nedzird vai ietiepīgi noliedz savai metro vēlmei pretī runājošos argumentus, spriež tendenciozi un nepārliecinoši, it kā neizbēgamas inerces dzīti. Tas pats saklausāms radioraidījumos, līdzīga aina veidojas presē.

Gribu teikt ko citu — par metro būves Rīgas problemātikas morāli ētisko spirāli, kas apliecina, ka pārkārtošanās gan uzjundījusi gaišākos prātus, bet ne visus dažādu rangu valsts amatos sēdošos, kuriem vispirmāk iespējams vadošās stūres grozīt. Laikam jau tāpēc šodienas vērtīgākais un reālākais guvums ir sabiedriskās aktivitātes atmošanās un pagātnes drausmo kļūdu (nebaidīsimies teikt — noziedzību) atzīšana un gaismā celšana. Vislielāko gandarījumu sagādā cilvēku līdzdalība, vēlēšanās izteikt savu viedokli, dot padomu un tā ietekmēt notikumu gaitu. Lēmums necelt Daugavpils HES ir pirmā un pagaidām visspožākā demokrātiskuma un veselā saprāta uzvara mūsu republikā. Tagad paužam arī nožēlu, ka Pļaviņu spēkstacijas dēļ esam zaudējuši Staburagu, Kokneses pilsdrupas, Pērses ūdenskritumu un vēl citus, pat ar redzi netveramos mūsu nacionālos, ne ar ko neatsveramos dārgumus. Nekādi negribētos, ka, slīdēdami pa metro pazemes tuneļiem, kādreiz ļaudis pārmestu Rīgas virszemes izkropļošanu.

Tālab neaizmirsīsim drūmo gadu pieredzi! Vai toreiz pret Pļaviņu HES izraudzīto projektu neprotestēja neviens? Protestēja, pierādīja. Atceros, jaunā autore būdama, kopā ar citiem jaunajiem sēdēju Rakstnieku savienības zāles pēdējās krēslu rindās un saspringti klausījos, kā daudzi ievērojami dzejnieki un prozaiķi, kā toreizējais kultūras ministrs Voldemārs Kalpiņš drosmīgi vērsās pret Daugavas uzplūdināšanu pašreiz skatāmajos objektos. Taču nebija dzirdīgu ausu, kas vēlētos ieklausīties un saprast. Nepieņēma rubļos nedaudz dārgāko un celšanai sarežģītāko projektu, kas vismaz nebūtu laupījis mums jau minētās kultūrvēsturiskās vērtības. Visneapstrīdamākā, visefektīgākā tolaik celtniecībā ieinteresēto instanču nostāja skanēja apmēram tā:

— Jums, inteliģencei, dzīvojot lielpilsētas dzīvokļu ērtībās, ir viegli runāt, bet tiem, kuri laukos dzīvo bez elektrības, bez mehanizācijas, — tiem šī spēkstacija un strāva nepieciešama kā gaiss, kā ūdens, un viņi vis nedomā par dabas ainavām un vēsturi. (It kā nepieciešamība jau attaisnotu visbezjēdzīgākos risinājumus!) Žēl, ka toreiz lauku iedzīvotāji savu viedokli neizteica vai, pareizāk, viņiem nebija dotas tādas iespējas.

Uztraucoša ir vieglprātība un tīša tuvredzība, ar kādu pašreiz tik nenokārtotajos ekonomiskajos apstākļos un vispāratzītajā mūsu tehnikas nevarēšanas laikā ar steigu vien atkal cenšas «izvest dzīvē» vēl visā pilnībā neapzinātu, bet jau novecojušos projektu tāpēc vien, ka citādi aizies gar degunu apsolītie un jau tērēt sāktie (taču arī visai tautai piederošie) līdzekļi. Tāpēc vien? O, nē, te ir jānosargā gan mundiera gods dažam labam par iesākto projektu atbildīgajam, gan ar metro celtniecībā ieplānoto nekārtību jānosedz sīkākās nekārtības Rīgas transportā, dzelzceļa saimniecībā, tiltu un pievedceļu būvē.

Nespeciāliste būdama, es tomēr saprotu, ka nesodīti nedrīkst rakties Rīgas pazemē, ja avārijas stāvoklī ir gadu desmitos nolietotais, nepārzinātais un neremontētais ūdensvadu un kanalizācijas tīkls, ja pagrabi ir ūdens pilni. Pagrabstāvu dzīvokļos, kurus arī regulāri applūdināja notekūdeņi, mūžu pavada tūkstoši pastāvīgo Rīgas iedzīvotāju. Vai viņus spēj iepriecināt metro apšaubāmās priekšrocības? Tad vēl — katastrofālas kļuvušās kultūras celtņu vajadzības, slimnīcas un skolas, kuru celtniecībai trūkst gan materiālu, gan strādnieku! Uz brīdi iedomāsimies, kā mēs vērtētu saimnieku, kurš būvē pazemes pāreju no mājas uz kūti, kad jau esošo ēku jumti cauri, lauki neapkopti un ganāmpulks — panīcis...

Iebilžu un negatīvo aspektu šai metro ideé fixe uznirst aizvien vairāk, tautā un Rīgas pamatiedzīvotājos, kā liecina publikāciju lielum lielais vairums un atbildīgums, tā ir nepopulāra. Visu var pieciest cēla mērķa labā, bet nedrīkst uzspiest nemīlamu celtni, kas tā vai citādi skars desmitiem tūkstošu likteņus ilgā laika posmā.

Pievienojoties republikā valdošajai sabiedriskajai domai, ierosinu noraidīt Rīgas metro celtniecību, lai pēc rūpīgiem pētījumiem un apsvērumiem varētu izšķirties par noderīgāko transporta veidu mūsu neatkārtojami senatnīgajai pilsētai progresīvas tehnikas līmenī.

Rīga ir to pelnījusi.

LIJA BRĪDAKA,

dzejniece