Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Par Sirdspilsētu domājot

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Degošais jautājums par Rīgas metro, šķiet, palicis kaut kur aizmugurē — tas vienīgi gruzd un mēreni silda mūs — garāmejošus un aizejošus, jo pie apvāršņa vīd allaž kaut kas jauns un draudošs: gan ekoloģiskās krīzes saasināšanās, gan iespējamās atomelektrostacijas celtniecība, gan Latvijas dabas resursu izniekošana…

Taču brīdi pa brīdim «metro jautājums» vēl iesviež mugurā kādu riekšavu karstu dzirksteļu, tu salecies, paraugies atpakaļ — un saproti: nekas vēl nav beidzies, liesma vēl augsta. Ai, cik modriem mums jābūt, lai vienlaikus pamanītu nodevīgās uguns līšanu tālāk un cauri dūmu aizsegam nepazaudētu citu reālu briesmu pastāvēšanu!

Nekas vēl nav beidzies. Viss tikai sāksies. Taču citā attīstības pakāpē. Tālab esam nolēmuši «metro jautājuma» pirmo posmu beigt ar interviju, ko mums laipni deva Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas viceprezidents akadēmiķis JĀNIS LIELPĒTERIS, Latvijas PSR valdības komisijas priekšsēdētājs, kura vadītā komisija līdz šā gada novembrim vispusīgi pētīs transporta sistēmu Rīgā, iespējas uzlabot pasažieru pārvadājumu sistēmu, tai skaitā arī metro iespējas.

Pēc intervijas sniegsim arī ieskatu redakcijas vēstuļu klāstā.

Tātad — intervija.

— Kāda līdz šim bija jūsu pozīcija attiecībā uz metro?

— Es nenostājos ne to pusē, kuri aģitē par metro, ne to, kas iestājas pret metro celtniecību Rīgā. Domāju, ka tas man kā komisijas priekšsēdētājam ir labi. Taču saprotu rīdziniekus un Latvijas iedzīvotājus, kuri protestē pret metro. Ir skaidrs, ka metro celtniecības gadījumā saasināsies dažādas sociālās un ekonomiskās problēmas. Šobrīd ļoti sarežģīts ir nacionālais un migrācijas jautājums, nav kārtībā mūsu ekonomika un vēl daudz kas cits. Turpmākajā komisijas darba gaitā centīšos izprast un iedziļināties visos argumentos gan par, gan pret metro. Un kā priekšsēdētājam man, protams, nebūs tiesību uzspiest citiem komisijas locekļiem savu viedokli.

— Kādi ir komisijas mērķi?

— Vispirms jau ir rūpīgi jāizpēta un jāizanalizē Rīgas transporta sistēma. Cik tā ir pamatota šobrīd, kādas ir iespējas to uzlabot? Kā to panākt ne tikai ar metro palīdzību vien? Kompleksi ar transporta sistēmu jāpēta arī sociālais aspekts, kuru mums nav tiesību ignorēt. Komisijas lēmuma radīšanā liela nozīme būs tieši sociālās ievirzes jautājumiem.

— Kādas ir komisijas tiesības?

— Komisija ir padomdevējs orgāns. Tā dos rekomendācijas par transporta sistēmas uzlabošanu. Mēs savu viedokli darīsim zināmu tiem orgāniem, kas ir tiesīgi lemt. Arī attiecībā uz metro jautājumu. Tātad — Padomju Latvijas valdībai.

Ir jāstrādā tā, lai sabiedrība nepārtraukti būtu informēta par komisijas darbību. Jebkuram komisijas solim un pētījumam jābūt atklātam, sabiedrības interesei pieejamam. Jebkurš arguments vai pretarguments nekavējoties jādara zināms sabiedrībai.

— Kādā veidā to varēs realizēt?

— Jāaicina piedalīties mūsu darbā žurnālistus. Protams, ne jau viss, ko runāsim, būs interesanti žurnālistiem un līdz ar to arī sabiedrībai, taču — informācijas iegūšanas un tālākdošanas tiesības būs dotas.

— Par ko esat domājis jau tagad?

— Par to, ka transporta sistēma jebkurā pilsētā atspoguļo cilvēku vēlmes. Parādās jautājums: kāpēc cilvēki grib braukt, teiksim, no punkta A uz punktu B? Mēs varam konstatēt, ka viņi to grib darīt tādēļ, ka punktā B ir veikali, teātri, konkrēto cilvēku darbavietas utt. Tātad pilsētas infrastruktūra ietekmē cilvēku vēlmes, pārveidojot tās par neatliekamām vajadzībām. Mans uzskats ir tāds: ja veikali, sadzīves pakalpojumu punkti būtu izvietoti ne tikai pilsētas centrā, bet arī visos rajonos, ja tie būtu, kā saka, sadalīti vienmērīgi, ja cilvēki dzīvotu tuvāk savām darbavietām, nevis braukātu uz darbu no vienas Rīgas malas uz otru, transporta jautājums nebūtu tik ļoti saasinājies. Manuprāt, nav pareizi nodarboties ar pašreizējo pasažieru plūsmu pētīšanu vien, ir jāiedarbojas uz iemesliem, uz cēloņiem — kāpēc cilvēki tik daudz braukā ar sabiedrisko transportu.

— Vai visi šie jautājumi tiks pētīti kompleksi?

— Protams, jā. Eksistē arī matemātiskās izpētes metodes, kuras domājam likt lietā. Mums būs iespēja šim izpētes darbam piesaistīt speciālistus, kas nodarbojas ar lielas sistēmas matemātisko analīzi. Līdz 15. novembrim mums jāpasaka savs viedoklis par Rīgas transporta sistēmu, par iespējām to pilnveidot. Taču tik nopietnai matemātiskai analīzei ir nepieciešams ilgs laiks. Matemātiskās izpētes darbu varētu finansēt, piemēram, Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomiteja. Viena no komisijas rekomendācijām varētu būt matemātiskās izpētes uzsvērums.

— Līdz šim daudz esam runājuši par Rīgas pilsētas ģenerālplānu. Nav skaidrs, kā īsti ir: vai metro ir bijis tajā paredzēts, vai arī — nē?

— Rīgas tagadējā attīstība atšķiras no ģenerālplānā paredzētās. Kāpēc tas ir tā un ko sliktu vai labu tas ir devis pilsētas attīstībai, tas mums vēl jānoskaidro.

— Vai komisijas galīgais slēdziens tiks pieņemts balsojot?

— Nekādā ziņā! Uzklausīsim ikvienu argumentu, pierādījumu, viedokli. Un tiks pārbaudīti visi argumenti — neviens netiks pieņemts, kā saka, par baltu patiesību. Tādēļ, lai spriedumos izvairītos no tendenciozitātes.

— Ko jūs domājat par preses izdevumu lomu «metro jautājumā»?

— Katrā ziņā prese ir tā, kas uzjundījusi sabiedrisko domu, sabiedrisko viedokli. Un tas ir ļoti labi, ka cilvēki sākuši domāt. Vēl viens aspekts: redakcijās ir daudz vēstuļu, kurās izteikti interesanti ierosinājumi attiecībā uz Rīgas transporta sistēmu, attiecībā uz sekām, kādas var rasties, ja tomēr izlemj būvēt metro. Domāju, ka ir nepieciešams darīt tautai zināmus šos ierosinājumus, viedokļus, argumentus. Cilvēku interese visu laiku ir ļoti saasināta. Šie argumenti jāzina arī manis vadītajai komisijai, tāpēc lūdzu redakciju dot man iespēju ar tiem iepazīties.

— Ar tiem jūs noteikti iepazīstināsim. Un paldies jums par stāstījumu!

***

Jau šobrīd, ņemot vērā J. Lielpētera lūgumu, dodam iespēju iepazīties ar sakaru inženiera Leona Sedlera viedokli. Viņš raksta:

«Metro būves gadījumā sakaru kabeļu tīkls būs nopietni sapostīts, jo katra jauna kabeļu savienojumu vieta (uzmava) pasliktina sakaru kvalitāti. Paredzamā metro trase ir pieblīvēta ne tikai ar Rīgas pilsētas sakaru kabeļiem vien. Šajā rajonā pazemē guldīti visi Rīgas rajona savienojošie augstfrekvences kabeļi, starppilsētu, dzelzceļa, kā arī signalizācijas un kontroles kabeļi. Mainot kabeļa garumu, mainās elektriskie parametri, īpaši augstfrekvences kabeļiem, kuriem jāregulē no jauna gan kabeļi, gan arī gala aparatūra.

Pilsētas centrā galvenokārt ir kabeļi ar svina apvalku, kas guldīti zemē 20. —40. gados. Tie kalpo labi, taču remontēt vai pārslēgt tos ir ļoti grūti, reizēm pat neiespējami, jo svina kabeļos dzīslu izolācija ir no papīra, kas kļuvis trausls, montējot tas drūp, par kvalitatīvu montāžu nevar būt ne runas.

Lai pārslēgtu sakaru kabeli, jāpārbauda (jāizzvana) katra dzīsliņa, jāzina kabeļu galu slēgumi. Trasē kabeļi sadalās, no centra — pa pilsētas rajoniem. Pirms ķeras pie slēgumu projektu izstrādāšanas, projektētājiem būs jāizstudē visu no Rīgas izejošo kabeļu tehniskā dokumentācija. Būs vajadzīgi vismaz pieci gadi, bet tas paralizēs sakaru mezglu tehnisko daļu. Augsti kvalificētu sakarnieku skaitu vajadzēs palielināt vismaz trīskārtīgi. Iespējams, protams, vecais labais paņēmiens, kad visus republikas sakarnieku spēkus un kabeļu fondus nodos «galvenā» uzdevuma veikšanai, bet pārpalikumus — tiem, kas gadiem gaida rindā pēc telefoniem. Un ne tikai Rīgā vien.

Kad sāksies postaža, mēs vairs nevarēsim aizbildināties, ka metro nolēma celt stagnācijas laikā.»

Ļoti daudzi lasītāji runā par vēlētāju un deputātu attiecībām metro jautājumā. Inženieris Māris Anuška uzskata:

«Manuprāt, būtu jāņem vērā mūsu ievēlēto tautas deputātu tiesības un pienākumi. Tiekoties ar saviem vēlētājiem, deputātam jānoskaidro: kādās domās ir vairums no vēlētājiem — par vai pret metro. Šis dominējošais viedoklis viņam būtu jāaizstāv arī attiecīgajā valsts varas orgānā, kur viņš ir ievēlēts.»

Neatceros tik patiesu interesi par valsts lietām, par mūsu iekšējo politiku, kā tas ir tagad: partijas XIX Vissavienības konferences priekšvakarā. Neatceros tādu aktivitāti un tik milzīgu vēlmi atbalstīt visu progresīvo. Kā gan bija agrāk? Nu, tuvojās kaut kāds kongress, nu un tad?! Vai mazums kongresu bijis, pēc kuriem nekas nemainās? Bet tagad cilvēki konferenci gaida ar satraukumu, ar cerībām. Tā, piemēram, Salaspils vidusskolas pedagogs O. Bērziņš raksta:

«Partijas konferencē, domāju, būs izšķirošā kauja. Kā mēs, vienkāršie cilvēki, varam palīdzēt? Kā varam līdzēt arī pretmetro cīņā? Tehniski metro celšanas argumenti sen jau atspēkoti. Paliek sirdsapziņas argumenti. Sirdsapziņas problēma.»

Citādās domās ir ogrēnietis L. Upītis. Viņš raksta:

«Acīmredzot «PJ» pēdējā laikā uzņēmusies vēršu kaitināmās lupatas lomu. Laikraksts iespiež gan tendenciozus, gan sagrozītus faktus. Nav svarīgs speciālistu vērtējums. Avīzei vēl cītīgi palīdz tā saucamā radoša inteliģence — proletāriskās izcelsmes dēļ ar mazu garīgo bagāžu. Nav jābrīnās par šo cilvēciņu nejēdzīgo rosmi. Ja šajās radošajās savienībās ir tādi ļautiņi, kas braukā personiskās mašīnās vai tup mājās un kas nostājas pret tautu un tās prasībām. Nav ko brīnīties, ka arī metro jautājumā ir manāma kāda koordinējoša roka, kas tautas dusmas noplūdina vēlamajā virzienā.»

Godājamais L. Upītis vienā rāvienā noliek visus gar zemi, tomēr manīdams kaut kādu mistisku «koordinējošo roku»... Viņš noliek gar zemi tos, kuri pavisam nesen — 1. un 2. jūnijā — Rakstnieku savienības paplašinātajā plēnumā, godīgi atklādami tagadnes un pagātnes kļūdas un noziedzības, raudzīja nospraust nākotnes metus. Starp citu, šo nākotni varēs baudīt arī vēstules autors...

Viņam neviļus piebalso Ivars Prūsis no Ēdoles:

«Sašutumu izraisa pēdējā laikā «PJ» izvērstā lasītāju kūdīšanas kampaņa, kas vērsta pret metro celtniecību. Tas notiek, pārkāpjot atklātuma, demokrātijas un galantuma robežas. Tas zināmā mērā rada pretvalstiskas aģitācijas iespaidu. Žurnālistam jābūt objektīvam, nevis jānodarbojas ar balsu skaitīšanu, lai mēģinātu izjaukt valdības pieņemtos lēmumus.

Katram projektam ir dažādi trūkumi. Pārāk aktīvi šo trūkumu meklēšanā ir arī daži TV žurnālisti.

«PJ» vajadzētu ņemt piemēru no laikraksta «Cīņa», kas organizēja visai kompetentu apaļo galdu šīs problēmas apspriešanai.»

Diemžēl jāapbēdina I. Prūsis: nekāds valdības lēmums attiecībā uz metro vēl nav pieņemts (sk. interviju ar J. Lielpēteri!)...

Taču vislielākais prieks ir par to, ka nu jau tūkstošiem vēstuļu, ko saņemam par metro tematu (un tas jau kļuvis daudz, daudz plašāks!), ir ar citu domu un citu cerību piesātināts. Lasot tās, zinām: esam saprasti un pieņemti, esam palīdzējuši raisīt labākos spēkus ļaudīs. Un šie spēki atgriezeniski nākuši arī pie mums.

Rīdziniece I. Graudiņa:

«Rodas cerība, ka jums, jaunajiem, varbūt izdosies kaut ko panākt, lai gan pretspēks ir liels... Baidos par jums, mīļie, gaišie bērni! Turieties, cīnieties, jūsu rokās mūsu Sirdspilsēta, Sirdsdaugava, Sirdsdzimtene!»

Pateicamies Jums par lielo vēlējumu!

Īpašu paldies gribam teikt mūsu lasītājam Jānim Imantam Riekstiņam, pēc profesijas inženierim, kurš atsūtījis interesantu, rosinošu vēstuli. To noteikti iesniegsim arī J. Lielpētera vadītajai komisijai. Bet, raug, fragments no vēstules:

«Izsaku žurnālistiem atzinību par aktuālu problēmu risināšanu laikraksta slejās. Izsaku atzinību jūsu profesionālismam, izturētībai un taktam, iztirzājot un meklējot loģiskus un reālus risinājumus gadu gaitā samilzušām, nepārdomātām un dažāda ranga darbinieku nekompetentas rīcības radītām kultūrvēsturiskām, sociālām, sadzīves un arī ekoloģiskām problēmām, kas skar latviešu tautas, Latvijas PSR un Rīgas iedzīvotāju vitāli svarīgas intereses.»

Būtisku vēstuli atsūtījis arī ekonomisko zinātņu kandidāts M. Treijs, rīdzinieks, četru bērnu tēvs, un — kā pats raksta — personiskā auto viņam neesot. Fragments no vēstules:

«Uzskatu, ka Rīgas metro nevis konsolidēs, bet gan hipertrofēs Rīgas transportu un nākotnē veicinās urbanizāciju tās sliktākajā variantā, iebraucējiem būs vajadzīgi arī dzīvokļi.

Pēc izglītības esmu būvinženieris, tāpēc gribu bilst par dzīvokļu problēmu. Pieredze ļauj apgalvot, ka tuvākajos 15 gados mūsu republikā nav gaidāmas būtiskas kvalitatīvas izmaiņas nedz būvdarbu tehnoloģijā, nedz būvindustrijā. Tātad būvdarbu apjoma (reālā, nevis naudas izteiksmē) palielināšanās joprojām un galvenokārt būs saistīta ar ekstensīvo faktoru (viesstrādnieku pieaicināšana), ja kardināli mainīsies pašreizējā investīciju politika. Par to liecina lielpaneļu ēku celtniecības kombināta forsēšana.

Papildu spriegumu rada virsnieki, kas pēc demobilizācijas par savu dzīvesvietu izvēlas Rīgu.

Metro aizstāvju argumentācija nepārliecina. Argumenti ir pārāk abstrakti vai triviāli. Bieži vien metro aizstāvji atsaucas uz precīziem inženieraprēķiniem un ESM, tādējādi cenzdamies savam viedoklim piešķirt visaugstākā ranga objektivitāti.»

RPI materiālu pretestības katedras darbinieki — to vidū tehnisko zinātņu doktors, profesors R. Rikards, docents, fizikas un matemātikas zinātņu kandidāts V. Eglājs un vēl daudzi citi — raksta tā:

«Metro shēma Rīgai ir galīgi nepiemērota, metro neatrisina transporta problēmas. Alternatīva varētu būt dzelzceļš.

Vispārējā struktūra varētu būt sekojoša. Rīgas robežas loka maģistrāle: Zasulauks — lidosta «Rīga» — Katlakalns — Rumbula — Pļavnieki — Oškalni – Ziemeļblāzma — Bolderāja — Zasulauks. No šī loka radiālās līnijas ved uz piepilsētu un tālāk aptver visu Latviju. Šim nolūkam kalpo esošās līnijas, papildus elektrificējot neapgūtās un uzbūvējot dažas jaunas. Radiālie virzieni būtu: loka līnija — Vecāķi — Saulkrasti — Limbaži — Rūjiena, loka līnija — Sigulda — Ieriķi ar zariem uz Valmieru — Valku un Gulbeni — Balviem; loka līnija — Saurieši — Ērgļi — Madona; loka līnija — Salaspils — Ogre — Krustpils ar zariem uz Rēzekni un Daugavpili; loka līnija — Jelgava ar zariem uz Meiteni un Dobeli — Saldu — Liepāju; loka līnija — Iecava — Bauska; loka līnija — Jūrmala — Tukums ar zariem uz Kuldīgu un Ventspili. Rīgas centru apkalpo esošā līnija Oškalni — Centrālā stacija — Zasulauks ar biežāku staciju tīklu.

Kas būtu jābūvē no jauna? Ir vajadzīgi dzelzceļa tilti (kombinētie ar autoceļu) pār Daugavu. Viens — Doles salas lejasgalā, kurš kalpos visam tālsatiksmes pasažieru un preču vilcienu tranzīta transportam caur Rīgu, nelaižot to caur Centrālo staciju. Šis tilts būs elektriskā dzelzceļa loka līnijas sastāvdaļa un kalpos arī kā autoceļa tilts. Otrs tilts (to varētu būvēt krietni vēlāk, kad būs līdzekļi) — starp Bolderāju un Vecmīlgrāvi. Tiltam jābūt kombinētam ar autoceļu un vismaz 50 metru augstam, lai okeāna kuģi brīvi varētu braukt uz Rīgas ostu. Šim tiltam jābūt arhitektoniski ļoti izteiksmīgam ar augstvērtīgu inženiertehnisko risinājumu, īstiem Rīgas jūras vārtiem.»

Madonietis Māris Grīnblats:

«Pirms Rīgu «dakterē» ar metro, jāpaskatās, vai nevar novērst tos apstākļus, kas viņu darījuši slimu. Pilsētu neierobežota un stihiska augšana nav dabisks un neizbēgams faktors kā ūdens pilēšana no augšas uz leju, bet noteiktu ekonomisku procesu pavadonis. Tieši ražošanas koncentrācija, centralizācija un monopolizācija kapitālisma attīstības imperiālisma periodā radīja neapvaldītu urbanizāciju — stihisku procesu, kura ēnas puses pie mums pietiekami apcerētas. Un, ja kāds iebildīs, ka Rīgas straujā izaugsme nav stihiska, bet plānveidīga, jājautā, uz kādām teorētiskām un ideoloģiskām premisām balstās šāds plāns, kas atļaujas koncentrēt vienā pilsētā trešo daļu (droši vien pat vairāk) noteikta kultūrvēsturiska un ekonomiska reģiona iedzīvotāju.»

Valsts Jaunatnes teātris:

«Spriežot pēc publikācijām, metro pretinieku viedokļi mums šķiet daudzkārt argumentētāki par piekritēju domām. Viņu viedoklis — pēc 20 gadiem Rīgai bez metro neiztikt: pilsēta augot. Taču būtu naivi cerēt, ka pēc 20 gadiem Rīga dabiski kļūs par lielpilsētu ar miljons iedzīvotājiem. Tātad mākslīgais iedzīvotāju skaita pieaugums turpināsies, tikai tad to sauks par «ierobežotu migrāciju»». Arī no kultūrpolitikas viedokļa tāda «nākotnes Rīga» mums šķiet nepieņemama. 1979. gadā Rīgā dzīvoja 38 procenti latviešu, tātad 2000. gadā — būs tikai kādi 20 procenti?! Kāda var būt latviešu tautas kultūra, ja tajā kultūras centrā tikai viena piektā daļa ir tās tautas pārstāvji? Vai metro celtniecības nepieciešamību nav diktējusi «izīrēšanas» politika attiecībā uz Latviju?

Domājam, ka nākamās paaudzes mums vairāk būs pateicīgas nevis par Rīgu kā vairāku miljonu pilsētu, latviešu autonomā apgabala centru ar savu metro, bet gan par Rīgu, Latvijas galvaspilsētu, ar iedzīvotāju skaitu, kas proporcionāls Latvijas mērogiem, nacionālo sastāvu atbilstoši republikas nosaukumam un ar rūpniecību — atbilstošu darbaspēka un izejvielu resursiem.»

Vēstuli parakstījuši tādi mums labi pazīstami teātra mākslinieki kā Uldis Pūcītis, Tālivaldis Āboliņš, Imants Skrastiņš, Edgars Liepiņš, Dina Kuple, Lūcija Baumane, Irma Bune, Vera Singajevska, kā arī Igors Siliņš, Ārija Stūrniece, Gundars Āboliņš un ļoti daudzi citi — pavisam 127 cilvēki.

Diezgan daudz mums raksta jaunieši, kas patlaban dien Padomju Armijā. Acīmredzot tālu prom no mājām var skaidrāk un reizēm pat sāpīgāk saskatīt to, pie kā varbūt mēs esam pieraduši. Par saskatīšanas prasmi gribas pateikties Zigmundam Ziediņam, kas raksta no dienesta vietas:

«Atceros Černobiļu. Cilvēki palikuši bez pajumtes, grēks nedot viņiem pajumti, mēs to arī devām, visa valsts deva, cilvēki atnāca bez nekā, tādi, kādi viņi ir. Bet traģēdijas sekas pamazām tiek likvidētas, cilvēki atgriežas vecajās mājvietās. Taču kāpēc ne visi? Vai tiešām viņiem nav dārga dzimtā puse, novads, kur viņi dzimuši, auguši? Tagad taču arī daudzi brauc pie mums, mēs pat viņus laikam aicinām. Taču pārāk daudz mēs aicinām, nepadomājot par nacionālā sastāva izmaiņām.»

Zigmunds gluži pamatoti domā par to, ka, ceļot metro, nepietiks ar republikas darbaspēka resursiem — un atkal iebrauks cilvēki, kuri, paši to neapzinādamies, būs lemti bezsakņu eksistencei...

Igo Midrijānis:

«Man bieži ir jautāts: «Vai tu esi pret Rīgas metro?» Cik viegli būtu atbildēt: «Jā!» Grūtāk būtu teikt «nē» — nostāties pret vairākumu. Bet ja nu — ne «jā», ne «nē»? Lai lasītājs nepārprastu, teikšu, ka jau desmit gadus sevi uzskatu par ekoloģiskās frontes cīnītāju ar «ekstrēmisku» viedokli. Domāju, tas ir kolosāli, ka mums ir kustība pret HES, pret metro, pret Slokas celulozes fabriku, pret… Šie izvēlētie cīņas objekti paši par sevi ir svarīgi. Un tomēr! Vai tie ir vienīgie? Vai no tiem ir vislielākie draudi? Saprotu, ka protestētāju lielākajai daļai tie ir negatīvi simboli, pret kuriem var izteikt savu pilsonisko nostāju, izjust ilgi aizliegto iespēju pie tautas kopības apziņas un cīņas.

Un tomēr — biedē šis «jā» vai «nē». Tūkstošiem balsu pret metro. Meistarīgi vadīta kampaņa pret metro, galīgi nemākulīgi — par. Kurš izvērtēs? Tautas masu balsij vajag izpausties, vajag, lai piespiestu izskatīt šaubīgus projektus, bet tas jāvērtē kompetentai ekspertu komisijai un ne jau tikai tādai, kurā ir metrospeciālisti no Kijevas, Maskavas, Ļeņingradas. Tur jābūt cilvēkiem, ko tauta pazīst un ciena.

Jūrmala. Slokas papīrfabrika. Argumenti par un pret. Vai ražotājiem var ticēt? Nebūtu grūti savākt tūkstošiem parakstu pret to. Taču es aicinātu CĪNĪTIES GUDRĀK, bet ne mazāk drosmīgi un kardināli. Manuprāt, katram skaidrs, ka jaunu atpūtas namu un to apkalpojošo objektu būve ir resorisks egoisms, tā pilnīgi jāpārtrauc, jo Jūrmala nespēj nest jau esošo slodzi. Visi celtnieku spēki jāveltī attīrīšanas būvju nodošanai ekspluatācijā. Tiem resoriem, kas grib turpināt izmantot savas bāzes kūrortā, jāpiespiež ik gadus piešķirt noteiktu paaugstinātu līdzekļu un materiālu daudzumu, varbūt pat darbaspēku, pilsētas infrastruktūras uzlabošanai. Sakarā ar bīstamo sanitāro stāvokli vajag uz dažiem gadiem slēgt pludmali, lai ļautu atkopties kāpu zonai, lai atdzesētu bagāto Jūrmalas «līgavaiņu» — objektu iekārotāju — karstos prātus. Viena to Jūrmalas pilsētas izpildkomiteja diez vai panāks. Tam vajadzīgi vēstuļu tūkstoši, demonstrācijas, mītiņi, piketi. Princips — nepieļaut aplamības turpmāk, jo stagnācijas brūces dziedēt būs sāpīgi un pretrunīgi.

Patlaban sabiedrībai darbošanās griba un enerģijas izpausme ir liela, taču zināšanu trūkst. Šai kustībai ir vajadzīga no brīvas gribas pieņemta, neuzspiesta intelektuālā vadība. Tai jāvar graujošo spēku pārvērst radošajā: lai cīnītos pret īsto ienaidnieku, nevis tā pasviestiem grēkāžiem, lai panāktu maksimālus, nevis fragmentārus rezultātus. Ir vairāk jāveido ekoloģiskās grupas, kas nevis spriež un mītiņo, bet STRĀDĀ. Talkas, zaļo patruļas, reidi, gaisa, ūdens, pārtikas produktu analīzes. Zinātniski tehniskā jaunrade ekoloģiski drošu tehnoloģiju izstrādnei. Tādu kooperatīvu veidošana, kas sniedz kvalificētu palīdzību piesārņojuma novēršanā, kultūras, vēstures pieminekļu sakopšanā. Ja vajag — ar SOS signālu sasaukt tūkstošiem savējo tajā vietā, kur gaidāma izmisīga cīņa, lai protests tad būtu tik iespaidīgs, ka to neievērot nav iespējams.

Cīņa ap metro pirmkārt ir par vai pret birokrātiem, par vai pret savas tautas pašapziņu, par vai pret ekoloģisko un kultūrvēsturisko kustību. Šī cīņa kļuvusi par simbolu. Ne jau par metro ir runa, bet par sirdsapziņu. Un tā ir vairākuma, progresa un demokrātijas pusē. Jo tauta nekļūdās un nevar kļūdīties galvenajā. Tā var kļūdīties metro izvērtēšanas lietderībā, bet ne cīņā par savām tiesībām, savu atmiņu un nākotni.»

Bet nu — kāda vēstule, kas man pateica: svēts ir piedzimšanas un atskārsmes brīdis, kad tev pēkšņi atdarās acis un tu saproti, ka esi saaudzis ar vietu, ko dēvē par dzimteni. Un tā mums raksta Didzis Jansons, kas patlaban dien Padomju Armijā.

«Pirmos sava mūža 18 gadus es staigāju, braukāju un blandījos pa Rīgu. Tie bija jauki brīži un nekas vairāk. Taču Rīga ir tā, pret kuru mīlestību var izjust tikai tad, kad sirdij tiek atņemts šis mazais staigāšanas prieks. Tagad es varētu rakstīt par Rīgas trūkumu sirdī, taču mani sapratīs tikai tas, kas pats to izjutis. Ļoti gribētos nākampavasar atgriezties un ieraudzīt Rīgu tādu, kāda tā bija — vienkārša, skaista, nogurdinoša, tomēr veldzējoša un mīļa. Varu iedomāties, kāda tā izskatīsies, ja kāds iedomāsies mūsu Rīgā būvēt metro.

Mans sapnis par pēcarmijas dzīvi ir apmēram tāds: pēc nepilniem 13 mēnešiem atgriezties, uzbraukt pie tēva Preses nama 17. stāvā, ar acīm dzert Rīgas skatus, remdēt savas slāpes un domāt: «Rīga — manas mājas, mana nākotne.»»

Tik vienkārši un patiesi vārdi, tik satraucoši un piesātināti, ka grūti vairs ko piebilst. Tikai vienu gribu sacīt: vai jūtat, ar kādu pašcieņu runā Didzis? Ar pašcieņu, kuru vēl nav apguvis dažs labs pusmūža cilvēks. Ja visi mēs prastu tā runāt par savu sāpi un mīlestību, cik tad mēs būtu stipri? Ja mēs visi atcerētos, ka latvietis tikai tad no pārējiem sagaidīs cieņu, ja būs godīgs, patstāvīgs, ja nelocīsies nevienam? Ja domās savu domu, ja ies savus ceļus.

Un gluži brīnumainā kārtā pie rokas gadījās Ojāra Vācieša dzejolis «Tu esi», kas jums pateiks visu:


Šo pašu svētāko

tu neaizmirsti:

vai celies debesīs,

vai jūras dzīlēs nirsti,

vai draugu pulkā dali

savu prieku,

vai viens pats satiecies

ar pretinieku —

tu esi Latvija!


Tā Ojārs Vācietis rakstīja 1982. gadā. Tā jūtam arī tagad mēs visi.

ELITA VEIDEMANE

ULDA BRIEŽA foto

P. S. Līdz šim esam saņēmuši vairāk nekā 3000 vēstuļu, kurās ir skarta metro tēma. Par metro balso 62 cilvēki. Pret metro iestājas 42 594 cilvēki. Ir ļoti grūti nosaukt visus rakstītājus un avīzes slejās izpaust to lielisko, vienojošo garu, kas valda šajās vēstulēs. Tajās ir ne tikai mūsu visu cerība, sāpes, mīlestība un patība. Tajās ir viss, kas mūs spēj vienot un vienos vienmēr, šīs vēstules ir mūsu pilsoniskuma un atmodas piemineklis. Šīs vēstules gluži vienkārši ir lieliskas: mēs, redakcijas darbinieki, esam pateicīgi tiem cilvēkiem, kuri mums atrakstīja, jo ikviens rakstītais vārds mūs ir ne tikai dziļi skāris, bet arī licis sajust tautas vienotības lielo spēku. Paldies jums, rīdzinieki. Latvijas iedzīvotāji, arī tie, kuri patlaban atrodas tālu prom no dzimtās zemes, taču atceras un jūt to.

Taču šīs vēstules nolikt arhīvā nozīmētu pēc kāda laika tās aizmirst. Jo nekas jau nav mūžīgs... Tas būtu ne vien netaisnīgi, bet arī nekrietni. Tāpēc, sazinājušies ar Latvijas Kultūras fonda priekšsēdētāju Imantu Ziedoni, mēs, redakcijas darbinieki, nospriedām: būtu lieliski, ja šo sabiedriskās domas pieminekli — vēstules — varētu apkopot atsevišķā grāmatiņā. Sanāktu pat vairāki sējumi.

Kā to izdarīt? Vai izmantot novilkumus ar «Xerox»? Varbūt ekscerpēt vēstules un izveidot atsevišķu izvilkumu krājumu? Bet varbūt kāds šādu izvilkumu veidošanu var uzskatīt par tendenciozu? Kā labāk? Te nu jautāsim jums, cienījamie lasītāji, — kā domājat jūs?

Taču, kā smejies, tādām lietām vajadzīga nauda. Un tā Kultūras fonds uzņēmies ziedojumu vākšanas funkciju. Gaidīsim jūsu atsaucību!

Ja izdotos savākt naudu un arī publicēt «Metro grāmatu», tās viens eksemplārs varētu glabāties ZA Fundamentālajā bibliotēkā, V. Lāča Valsts bibliotēkā, partijas CK Vēstures institūtā, Kultūras fondā, «Padomju Jaunatnes» redakcijā, Rīgas pilsētas izpildkomitejā, republikas Ministru Padomē un citur. Ne tikai kā mūžīga piemiņa. Arī kā laikmeta lieciniece.

Taču ir nepieciešami cilvēki, kuri varētu mums līdzēt šai darbā. Gaidām atsaucamies tos, kuri ir gatavi mums palīdzēt gan ar lietišķiem padomiem, gan arī ar konkrētiem darbiem. Gaidām arī piesakāmies kādu kooperatīvu vai vienkārši entuziastu grupu. Mums patlaban palīdz LVU studenti un Vides aizsardzības klubs. Taču vēl ir vajadzīgi cilvēki, kas prot iesiet grāmatas, rakstīt ar rakstāmmašīnu, vārdu sakot — cilvēki, kuri gatavi jebkā mums nākt talkā.

Gaidām! Mūsu pašu rokās ir mūsu atmiņas un mūsu nākotne.

E. V.

P. P. S. Ir jau notikusi pirmā valdības komisijas sēde. Tajā komisijas locekļi sāka analizēt Rīgas pilsētas komplekso transporta shēmu. Komisija darbu turpinās, tās nākamā sēde paredzēta 30. jūnijā pulksten 16 institūta «Pilsētprojekts» zālē.