Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

PSRS Tautas deputātu II kongresā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Kongresa piektās kopsēdes sākumā tās vadītājs V. Vorotņikovs paziņoja, ka iepriekšējā vakarā pēkšņā nāvē miris PSRS tautas deputāts akadēmiķis Andrejs Saharovs.

Augstais amatvīrs nelaiķi nosauca par izcilu zinātnieku, kas valstij grūtos un bīstamos apstākļos izdarījis fundamentālus atklājumus, krietni vairodams tās varenību, nosauca par lielu sabiedrisku darbinieku. Viņš izteica viedokli, ka deputāti acīmredzot vēlēsies atvadīties no aizgājēja, tāpēc sēru dienās tiks mainīts plenārsēžu darba laiks. Klātesošie tika uzaicināti godināt Andreja Saharova piemiņu ar klusuma brīdi.

Klusuma brīdī kājās stāvēja visa zāle. Arī tie, kuri pirms pāris dienām bija smīkņājuši vai skaļi pauduši sašutumu, redzēdami jau mazliet salīkušo, kalsno un vecišķo vīru nedrošiem soļiem kāpjam augšējā tribīnē. – Deputāts Saharovs aicina balsot par tā PSRS Konstitūcijas panta maiņu, kas kavē pārbūvi, – ar skaudri saklausāmu ironiju balsī konstatēja pirmās sēdes priekšsēdētājs. Lielākā daļa zālē sēdētāju akadēmiķa ieteikumus noraidīja...

Vēlāk, dienas vidū, deputāts invalīds I. Zaslavskis, ar fizisku piepūli nokļuvis tribīnē, aicināja Andreja Saharova apbedīšanas dienu visā valstī uzskatīt par sēru dienu. Un atkal Kongresu pils zālē sacēlās tāds pats čukstoši šņācošs troksnis, kāds bija dzirdams ne vienā vien akadēmiķa runas reizē.

Bet rīta sēdē pēc klusuma brīža pie mikrofona piegāja sirmais akadēmiķis D. Ļihačovs un sacīja: – Līdz ar Andreju Saharovu ir aizgājusi daļa no mūsu sirds. Varam piekrist vai nepiekrist viņa izteikumiem, taču Andrejs Saharovs vienmēr ir bijis gan domās, gan rīcībā absolūti patiess, cilvēks ar tīru dvēseli.

Man šķiet, ka, uzzinot par Andreja Saharova pēkšņo nāvi, ne viens vien no zālē sēdētājiem atviegloti uzelpoja. Cilvēka, kas gan Austrumos, gan Rietumos sabiedrības apziņā simbolizēja KRIEVIJAS SIRDSAPZIŅU, vairs nav. Tātad – sarukušas arī izredzes sirdsapziņas tiesas priekšā nokļūt tiem, kuri godaprāta eksistenci aizmirsuši.

Piektdien pirms kongresa kārtējās plenārsēdes ir reģistrējušies 1878 deputāti. Sēžu laikā klāt neesošo tautas sūtņu skaitam diemžēl periodiski pievienojas arī vairāki deputāti no Latvijas. No vienas puses, viņus var saprast: kolēģu runās daudz kas atkārtojas, tās bieži ir vienmuļas, ar frāzēm un lozungiem piebārstītas, bez konkrētiem priekšlikumiem. Tomēr, no otras puses, vai gan novadnieku gaidas, vēlētāju liktās cerības nav pārāk atbildīgs uzticības vezums, lai, to velkot, drošu un noteiktu gaitu reizumis aizstātu ar sīksoli? Deputātiem taču uzticēti mūsu mandāti, dotas mūsu balsis.

Nākamajā dienā pēc N. Rižkova referāta, tātad ceturtdien, kongresa darbs noritēja trijās sekcijās. Populārākā no tām – «tautas», ar nosaukumu «Pasākumiem padomju ekonomikas atveseļošanā». Tautas deputāts V. E. Bresis detalizēti aplūkoja sarežģījumus, ar kādiem republikām un reģioniem jāsastopas, pārejot uz ekonomisko patstāvību un saimniecisko aprēķinu. Ministrijas un resori, viņš uzsvēra, nevēlas samierināties ar zaudētām monopolistu pozīcijām, ar diktatorisku tiesību galu. Šai sekcijā runāja arī deputāts A. Dandzbergs, pavisam 37 deputāti. Jāteic tikai, ka visās sekcijās vairākums runātāju, izrīkojoties ar skaitļiem un faktiem, ieteica tikai atsevišķus pasākumus viena vai otra reģiona, rajona vai ciema dzīves uzlabošanai.

Īsā intervijā avīzei «Pravda» N. Rižkovs sacīja, ka viņš vēloties, lai referāts izraisītu konstruktīvu, lietišķu kritiku. Kritika, protams, mums bija. Gruzijas pārstāvis Z. Advadze secināja, ka valdības referāta raksturs neatbilst ārkārtējai situācijai valstī. Vēl asākus vārdus sacīja pazīstamais celtnieks N. Havkins, sacīdams, ka pārbūve pārvēršas par desmitgadu stagnāciju. Vairāki runātāji atklājuši, ka referātā nav saskatāms pārejas perioda saimnieciskais mehānisms. Kamēr tāda nav, skaisti iecerētā programma paliek tikai deklarācijas līmenī.

Pazīstamais ekonomists G. Popovs, atzīdams vairāku jaunu principiālu nostādņu klātbūtni referātā, konstatē: «Valdības referātā saskatāmas pieejas, kas savstarpēji izslēdz viena otru. Vēl dzīvā administratīvā sociālisma ideja, ko varam just ziņojumā, mūsu valsti taču noveda strupceļā. Nevar paziņot par republikas vietējo padomju patstāvību, vienlaikus centrā nospriežot, cik naudas tām ieguldīt dzīvokļu celtniecībā…» Bet ko domā PSRS AP loceklis Jānis Lucāns? Biļetenā «Baltijskij vestņik», ko izdod Baltijas parlamentāriešu grupa, agrofirmas «Lādezers» vadītājs izsakās: «Domāju, ka Nikolaja Rižkova referāts būtiski neatšķiras no tiem daudzajiem referātiem, kurus man nācies uzklausīt tajos trīsdesmit gados, kurus esmu strādājis tautas saimniecībā. Diemžēl referāts palicis labu vēlējumu līmenī. Tie paši centralizētās varas džentlmeniskie atribūti – vietējās varas pilnvaru ierobežošana no augšas, valsts pasūtījums. Uz visai attālu perspektīvu atbīdītas, piemēram, tirgus attiecības. Bet spriediet paši: kas gan vēl cits, ja ne tirgus cena, var visprecīzāk atspoguļot pieprasījuma un piedāvājuma attiecību, noteikt preces patieso vērtību. Un vēl kas. Referātā ir atzītas visas īpašuma formas, tikai ne privātīpašums. Taču bez tā, vai mēs to vēlamies vai ne, vārds «saimnieks» gan pēc formas, gan satura nozīmē tikai modernu apzīmējumu. Un visbeidzot – privātīpašums mums palīdzēs būtiski ierobežot tā dēvētās ēnu ekonomikas ietekmes sfēras sabiedrībā. Starp citu, PSRS AP sesijā mēs jau divreiz noraidījām valdības izvirzītos likumprojektus, kas noliedz privātīpašumu. Taču viss palicis pa vecam. Rodas iespaids, ka nevis mūsu – deputātu – rokās, bet gan valdības rokās ir reālā vara.

Deputāti lauksaimnieki II kongresā laikam gan ir pati organizētākā profesionālā grupa. Viņi visbiežāk pulcējas savās «apspriedēs šaurā lokā» un pat ātri atrod iespējas izstrādāt kopīgu rīcības platformu. Ceturtdien lauksaimnieku frakcija savas domas izklāstīja M. Gorbačovam, A. Lukjanovam un daudziem ministriem. N. Rižkovs sacīja, ka lauku jautājumā pieņemti astoņdesmit valdības lēmumi. Bet kāds no tiem labums?

Ja ar koncepciju skaidrību, paša izstrādātu viedokli un kompetentiem argumentiem būtu bruņoti visi oratori, kuri lauzās uz tribīni trijās sēžu zālēs, un apspriežu centrā atrastos konkrētu lēmumu projekti, sekciju darba forma attaisnotos. Šobrīd šķiet, ka ceturtdienas runāšana nākotnes ekonomikas kontūras nav padarījusi skaidrāk saskatāmas.

Piektdien, apspriežot N. Rižkova referātu, akadēmiķis Patons aicināja taupīt energoresursus un pienācīgi novērtēt zinātniski tehnisko progresu. Vissakarīgāk runāja N. Daņiļuks no Habarovskas, kas ieteica nemeklēt tautas ienaidniekus, sadzirdot pretrunīgus ierosinājumus ekonomikas uzlabošanai. Vēl vairāk nekā stagnācijas gados, viņš teica, mēs solām labumus tautai bez jebkāda pamata un nopietnām iespējām. Mēs esam gluži kā slikts saimnieks – nojaucam māju un, zem klajas debess sēžot, sākam prātot, kā izskatīsies jaunā ēka… A. Meņšatovs (Avīzē nepareizi!) no Permas saraustītā runā tomēr attapās atzīt, ka privātīpašums uz zemi zemniekam varētu atdot saimnieka apziņu.

Lietišķa, pārdomāta bija deputāta A. Gorbunova runa, kas, jāatzīst, tomēr tikai daļēji uzskatāma par N. Rižkova piedāvātās ekonomiskās platformas analīzi. LPSR AP priekšsēdētājs vērsās pret tik iecienīto visu valsts reģionu saimniecisko nonivelēšanu. Viņš runāja par pašreizējai situācijai atbilstošu federatīvo attiecību nepieciešamību PSRS. Savienība jāveido uz līdztiesīgu līguma attiecību pamata, norādīja runātājs, mēs taču mūžīgi nevaram būt lūdzēju lomā. Šai sakarā A. Gorbunovs paskaidroja, ko nozīmē LPSR AP lēmums par PSRS likumu ratificēšanas nepieciešamību republikā.

Daudzus pārsteidza A. Gorbunova runā skartais armijas jautājums. Viņš aicināja padomāt par Bruņoto Spēku prestiža krišanās cēloņiem, oficiāli izvirzīja jautājumu par alternatīvā dienesta būtisku nepieciešamību, pauda atbalstu nacionāli teritoriāliem armijas formējumiem.

Pretrunīgas emocijas izraisīja Komi deputāta saucieni pēc tūlītējas naudas reformas, Karagandas rūpnīcas direktora O. Savkoveca prasība aizliegt jebkādus streikus un Armēnijas KP CK pirmā sekretāra S. Arutjunjana sūkstīšanās par birokrātu šķēršļiem brīvu ekonomisko zonu veidošanā republikā.

Divas dienas klausoties PSRS Ministru kabineta vadītāja referātu, man tomēr radies iespaids, ka vairākums tautas deputātu nav uzmanīgi klausījušies premjerministra runu un grib izteikties tikai par to, kas nodarbina katra paša prātu. Tātad jāsecina, ka mūsu lielvalstij ārkārtējā situācijā iecerētie glābšanas pasākumi nav pietiekami drosmīgi un radikāli.

15. decembrī Kremļa Kongresu pilī

PUBLICĒJAM 14. DECEMBRĪ SAŅEMTO INFORMĀCIJU

 

Kad mūsu deputāti ieradās viesnīcā, kur tiem būs jāpavada visas PSRS Tautas deputātu otrā kongresa dienas, viņus pārsteidza dažāda lieluma un krāsas lapiņas. Tās bija izliktas uz galdiem hoteļa vestibilā, gaiteņos, pat izlīmētas pie liftiem un ziņojumu dēļiem. Igaunijas vienīgie patiesie internacionālisti, kuri runā tikai vienā valodā, aicināja boikotēt Igaunijas PSR vietējo padomju vēlēšanas. Jūs jautāsit: bet kāds gan tam sakars ar citu republiku pārstāvjiem un PSRS tautas deputātiem vispār, jo Igaunijā balsošana taču noritēja jau pirms Maskavas foruma atklāšanas? Skaidrības labad piebildīšu, ka daždažādi tipogrāfijās pavairoti propagandas materiāli no Igaunijas «interfrontes» un tā sauktās Igaunijas darba kolektīvu apvienotās padomes «radošajām laboratorijām» bija nonākuši pat Kremļa Kongresu pils apakšstāva ģērbtuvēs. Līdz šim pašieceltie «vienīgie īstie» komunisti un tautu draudzības paudēji savas idejas tika pauduši galvenokārt trijās republikās. Tagad viņi izgājuši plašās lielvalsts staltākajā un lielākajā sanāksmju namā, lai saņemtu Vissavienības konservatoru un dogmatiķu aplausus.

Latvijas interfrontieši ar savu iespiedprodukciju (atšķirībā no pirmā kongresa) šoreiz netika manīti. Gluži tāpat kā Latvijas Tautas frontes aktīvisti, kuri iepriekšējā nedēļā republikas Augstākajā Padomē notikušajā sapulcē solījās rosīgi palīdzēt republikas progresīvajiem deputātiem un propagandēt Latvijas tautas viedokli. Tikai trešdien reāli varēja skatīt no Rīgas atvesto LTF biļetena «Atmoda» jaunāko numuru, kā arī tautfrontiešus ar visu viņu tehnisko bruņojumu. Bet vēl dienas vidū likās, ka iecerētais triju republiku parlamentāriešu grupas «Baltijas Vēstnesis» līdz ceturtdienai pasaulē neparādīsies. Es gan nevaru sacīt, ka vairāki uz Maskavu komandētie LTF aktīvisti nebūtu strādājuši.

Pirmoreiz – ne jau kādas rūpnīcas vai kuģu novietnes sapulces līmenī – PSKP CK plēnumā lielu partijas komiteju vadītāji ir raidījuši M. Gorbačovam adresētas apsūdzības – par «nepareizu līniju» un nepieciešamību beidzot sākt virzību pa pareizo ceļu… Īsāk sakot, manās iepriekšējās korespondencēs jau minētajā PSKP CK plēnumā ideoloģiskie fundamentālisti ir pieprasījuši ne vairāk, ne mazāk kā atgriešanos pie partijiski administratīvās diktatūras ar nekontrolējamības komfortu un visām privilēģijām. PSRS tautas deputāts D. Graņins avīzē «Moskovskije novosti» citē aizvainojuma diktētos M. Gorbačova vārdus plēnumā: «Ja jau tā tiek vērtēts visos šais gados veiktais darbs, es esmu gatavs nolikt savas pilnvaras.» Tas ir ilgu, regulāru un neatlaidīgu partijas «aparatčiku» uzbrukumu rezultāts. Konservatīvo aprindu pastāvīga, koordinēta spiediena izpausme.

Minēju šo gadījumu, uzskatīdams to par spilgtāko ilustrāciju visdažādāko sarežģījumu un kaislību pārņemtās metropoles gaisotnes skaidrākai atainošanai. Dziļāk apzinoties lielvalsts problēmu gūzmas radītās kolīzijas, mūsos vairāk būs reālisma izjūtas, retāk mēs sapņosim par to, ka visu politiku «taisa» tikai Rīgā. Pēc «ukraiņu» un «lietuviešu» incidentiem kongresa atklāšanas dienā foruma otrās darbadienas rīts sākās ar Armēnijas deputātu aiziešanu no zāles. Armēņu aizvainojuma izpausmi vienā vai otrā veidā varēja prognozēt jau pēc otrdienas vakara sēdē notikušās mutvārdu sadursmes ar Azerbaidžānas deputātiem tai pašā sen sūrstošajā Kalnu Karabahas jautājumā. Lai gan šodien kongresa prezidijā mūsu deputātu uzņēmības un solidārās attieksmes dēļ nonāca vairāku simtu klātesošo parakstīts aicinājums nepieļaut situācijas tālāku saasināšanos un sarunu ceļā panākt armēņu atgriešanos sēžu zālē, sapulces vadītājs ar šīs problēmas nosaukšanu nesteidzās. Tiesa, pirms pusdienām tapa zināms, ka vēl šogad – tūliņ pēc kongresa – iecerēts sasaukt PSRS Augstākās Padomes ārpuskārtas sesiju, kurā Aizkaukāza tematikai vajadzēs kļūt par vienīgo dominanti.

Pretēji viedokļi un attiecīgi divas vai vairākas argumentācijas sistēmas ir raksturīgas gandrīz katrai kongresa diskusijai. Līdz vēlam vakaram ieilgusī procedūras jautājumu kārtošana un savstarpējās neskaidrības tautu deputātu foruma atklāšanas dienā pavirzīja uz trešdienas rīta sēdi PSRS Ministru Padomes priekšsēdētāja N. Rižkova referātu par iecerētajiem pasākumiem valsts ekonomikas atveseļošanai, ekonomisko reformu un XIII piecgades plānu. Šodien deputāti noklausījās padomju valdības vadītāja pusotras stundas garo runu, ko klātesošo lielākā daļa gribētu saņemt kā panaceju pret visām PSRS ekonomikas likstām. Pašreizējo krīzes situāciju runātājs skaidroja ar faktoru kompleksu, ar dziļas saknes laidušās pagātnes mantojumu, ar nepieciešamo ekonomisko reformu kavēšanos. Vienlaikus atskanēja atzinums, ka, labo nodomu vadīta, valdība pēdējos gados vairākkārt ir pieļāvusi nevēlamu pārsteidzību, piemēram, uzcītīgi apkarojot ārpus tieša darba likumīgi iegūtos iedzīvotāju ienākumus un izvēršot «gadsimta pretalkohola kampaņu». Akumulējot sarežģītās un savstarpēji cieši saistītās saimnieciskās problēmas, PSRS valdība esot nopietni analizējusi ekonomikas kaišu izskaušanas iespējas. Pārspriests visaptverošs «glābšanas darbu» katalogs. Visā nopietnībā analizējot gan administratīvi komandējošās sistēmas reanimācijas varbūtību, gan pilnīgas tirgus ekonomikas pasludināšanas eventuālu rezultātu un – abus šos projektus gala iznākumā noraidot.

Tautas saimniecības lietpratēji vēl sīki aplūko PSRS valdībai nepieņemamo palīgpasākumu īpatnības, bet šobrīd svarīgākais šķiet jautājums: ko konkrēti  lielvalstij tik neapskaužamajos apstākļos liek priekšā Ministru Padomes priekšsēdētājs? Neiegrimstot visās detaļās, īsi minēšu tikai būtiskāko. N. Rižkovs nolasītajā referātā piedāvā apmēram divos gados normālu tirgus situāciju un naudas apgrozību valstī, iesaka palielināt kapitālieguldījumus vieglajā rūpniecībā, iekārtu ražošanu tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu sfērām, 1992. gadā krietni paātrināt televizoru, vieglo automobiļu, ledusskapju, personālo kompjūteru un citu iedzīvotājiem akūti vajadzīgu preču izlaides tempu. Naudas līdzekļu ieguldīšanai iedzīvotājiem premjerministrs iesaka izmantot dažādas izsoles, ģimenēm – iegādāties to rīcībā esošo dzīvojamo platību, ilgākai izmantošanai – vasarnīcu un mazdārziņu zemi.

PSRS valdība noraidījusi gan vispārējas kartīšu sistēmas ieviešanu, gan naudas reformas īstenošanu. Par svarīgu ir izvirzīts pārtikas apgādes uzdevums – oficiāli pasludināta prioritāra lauksaimniecības attīstība. Taču, kā to zinām Latvijā, pasludināt jeb proklamēt ir viena lieta. Gluži kas cits – kāda šī prioritāte izskatās dabā…

Ekonomikas un sociālie temati, saprotams, deputātus nodarbina visvairāk, jo tie taču satrauc viņu vēlētājus. Sakarā ar N. Rižkova referātu Kremļa Kongresu pilī aizsākusies nopietna diskusija. Pirmās deputātu teiktās runas atspoguļo divas galējības, kas lieku reizi uzsver problēmu daudzšķautņainību. Ekonomists G. Popovs secina, ka kardinālas pārmaiņas pārbūves gados valstī tomēr nav notikušas, pat pēc N. Rižkova runas no jauna skan lūgumi valdībai – tātad administratīvās sistēmas demontāža nav notikusi. Valdības platforma, norādīja G. Popovs, iekļauj nepārprotamu centralizācijas koncepciju, neļauj republikām iegūt lielāku rīcības brīvību. Zinātnieks ieteica ieviest kartīšu sistēmu, lai garantētu iedzīvotājiem nepieciešamo preču un produktu minimumu. Savukārt audēja no Omskas Ņ. Dedeņova kritizēja ekonomistus, aicināja pildīt valdības lēmumus un šausminājās par mūsdienu jaunatni, kas neturot svētus tēvu un vectēvu pagātnes ideālus. Pat Kazahijas tautas pārstāvis R. Nazarbajevs, kas parasti neizsaka ar Maskavas lēmumu garu nesakritīgas piebildes, savā runā kritizēja dzirdētā referāta tīri deklaratīvās tēzes par republiku patstāvības palielināšanu.

Kamēr tautas deputāti cīnījās ar «aizjūras» mašīnu balsošanas iznākuma reģistrēšanai, kopā ar Rietumvācijas lielā nedēļraksta «Die Zeit» žurnālisti divatā mēģinājām sameklēt kongresa preses centra telpas. Ik pēc pārsimt metriem visai līdzīgos uzvalkos tērpti kārtībnieki, kuri pārzina stāvokli tikai katrs «savā» sektorā, mūs laipni virzīja no viena stāva uz otru un atpakaļ. Tad, kad, izsoļojuši pa sarkanķieģeļu gaiteņiem, atpazinām Lielā Kremļa pils svinību zāles, paši griezāmies atpakaļ, lai sāktu visu no gala. – Tikai nedomājiet, ka es uztraucos, – tā teica mana kolēģe, kura Maskavā strādā nepilnu gadu. – Tik daudz jau saprotu, ka ar pirmo mēģinājumu pie jums reti ko var panākt...

Es, žurnālists būdams, nodomāju, ka runa, iespējams, nav tikai par romantisko maldīšanos Kremļa labirintos.

Maskavā, 13. decembrī