Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Ugunskuri Zaķusalā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Tautas fronte aicināja: "Nosargāsim Latviju!"

Uz kurieni iet? Ko darīt? Visgrūtāk bija gājis lietuviešiem pie televīzijas, tamdēļ nolēmu, ka iešu uz Zaķusalu. Pie daudzstāvu televīzijas ēkas ierados novakarē, bija vēl laba dienas gaisma. Pagalmā cilvēku nebija, stāvēja tikai neliela bruņumašīna ar kaut kādu saukli uz sāniem. Vai, vai, cik maziņš un nevarīgs izskatījās šis dzelzs cietoksnītis uz milzīgās studiju mājas fona! Un ja nu vēl nāks tanki, ko tad? Televīzijas foajē apsēdos uz kāda sola. Tur bija vēl daži cilvēki. Darbinieki gāja savu ikdienas soli. Sāka tumst. Mūsu, sēdētāju, kļuva vairāk, bijām jau 20—30. Nemanot telpa pildījās, sēdējām uz kāpnēm, garderobes barjeras, kur nu kurais. Skatījāmies vietējo televizoru. Ap "Panorāmas" laiku foajē bija pilns, cilvēku tik daudz, ka vajadzēja stāvēt arī kāpnēs. Radās pirmā problēma — tualetes. Kā šo lietu atrisināja, neatceros, taču grūtību nebija, varbūt pieradām, pārkārtojāmies.

Sāka veidoties grupiņas, draugu pulciņi. Disputos un rīcības plānus apspriežot, pagāja nakts. No rīta iegāju mājās pabrokastot un devos uz darbu. Uz televīziju aizbrauca mana dzīvesbiedre, 25. vidusskolas skolotāja Biruta Piļicka. Arī skolotāji pārkārtoja savus darba grafikus un piedalījās kopējā lietā. Mūsu ģimenē viss bija skaidrs: sieva pa dienu, es nakts maiņā uz Zaķusalu. Diena man pagāja normālā darbā konstruktoru birojā. Gulēju pa pusdienas laiku.

Nākošā naktī cilvēku Zaķusalā bija jau ievērojami vairāk. Telpās vietu nepietika, gājām ārā aukstumā. Naktis nebija ļoti aukstas, tolaik nebija arī sniega. Šajā naktī radās pirmie ugunskuri, tikai daži un maziņi.

No rīta pie brokastu galda sastapos ar "maiņu", un devāmies katrs savā virzienā, lai vakarā ap pulksten 17 turpat atkal sastaptos un pašķirtos. Trešā nakts jau bija organizētāka. Atsevišķas mājas otrajā stāvā darbojās barikāžu laika štābs, bija atvesta malka, sāka ierasties smagā tehnika, kļuva jūtamas kārtības iezīmes. Cilvēki saliedējās.

No rīta, ejot uz darbu, paņēmu termosu ar kafiju un sviestmaizes tiem, kas ar lieljaudas traktoriem, kuriem nolaists spiediens riepās, un citu smago tehniku dežurē pie tilta pāri dzelzceļam Stahanoviešu ielā (tagad Slāvu iela). "Paldies, paldies. Ko jūs? Mums viss ir, šeit cilvēki mūs labi apgādā, arī mājas labumi ir." Tādas atbildes mani pilnīgi apmierināja, un es turpināju ceļu uz konstruktoru biroju.

Vakarā Zaķusalā atkal sastapos ar Antīko automobiļu kluba biedru Ēriku Legzdiņu, ar kuru sadarbojāmies seno automobiļu īpašnieku salidojumu organizēšanā. Šeit Ēriks palīdzēja izkārtot smagās mašīnas pie ieejas televīzijā. Radās ešelonēta, tankam necaurejama aizsprostu sistēma. Viņam, lūk, ir ko darīt, bet ko darīt man, ilggadīgam AAK administratoram? Radās doma: saskaitīšu ugunskurus! Ideja laba, taču darba daudz. Lai izstaigātu pilnu apli gar TV daudzstāvu mājas vienu pusi līdz dzelzceļa tiltam (tur arī bija ugunskuri), atpakaļ pa otru krastu līdz raidītāja antenai, apkārt tornim un vēlreiz atpakaļ, bija vajadzīgas vismaz 2 stundas. Attālums ir viena lieta, bet pa ceļam skaitīt ugunskurus un sastapt senus paziņas, pašreizējos draugus un domubiedrus un turpināt pareizi skaitīt ir kaut kas pavisam cits. Brīnumjauka tikšanās ar Mārupes Patērētāju biedrības priekšsēdētāju un viņa daiļajām palīdzēm, kuras dāvāja pīrādziņus, bulciņas un citas garšīgas lietas. Pēc dažiem soļiem pretim nāk arodbiedrību boss Andris Siliņš. Kaut kur pusceļā sēd ļaudis no Valgundes (Jelgavas rajons), starp tiem viens no labākajiem Latvijas kartupeļu audzētājiem Pēteris Degainis, nesen apbalvots ar PSRS ordeni. Protams, ar katru jāpatērzē, un skaits pajūk ne vienu reizi vien, jāsāk skaitīšana no sākuma, bet pa to laiku vienā vietā ugunskurs jau izdzisis, citā — iekurti divi jauni. Tomēr es varu apgalvot, ka trešdienas un ceturtdienas naktīs uz salas bija 130–140 ugunskuri.

Šādi soļojot un vērojot, secināju, ka ugunskuru visvairāk ir no 22 līdz 23, laikam jau cilvēki dodas uz mājām pārgulēt, ir arī citi apstākļi un citas rūpes.

Piektdienas vakarā mainu taktiku. Pulksten 22 nostājos vienā konkrētā vietā uz paugurīša un skaitu. Ir 80 ugunskuri. Sestdienas vakarā no tās pašas vietas un tajā pašā laikā saskaitu 82 ugunskurus. Svētdien Ministru Padomes priekšsēdētājs Godmaņa kungs paziņo, ka viss ir labi, barikāžu laiks beidzies, cilvēki mierīgi var doties mājās, taču man ir palikušas nepabeigtas sarunas un ir solījumi sastapties. Braucu uz Zaķusalu.

Cik patīkami redzēt, ka cilvēku nav mazāk kā iepriekš. Jau dziļā tumsā no tās pašas vietas skaitu atkal ugunskurus, sanāk 78–79. Paskatos pulkstenī un redzu, ka ir tikai 21 ar minūtēm. Tā nedrīkst, vajag būt precīzam. Tieši 22 pakāpjos uz paugurīša un skaitu atkal. Ir 83, par vienu vairāk nekā vakar!!! Nemēģināju pārskaitīt, lai precizētu, galvenais, ka ir vairāk. Tā jau ir uzvara. Neskatoties uz to, ka valdība jau ir nomierinājusies, mēs šeit esam kopā. Mēs esam uzvarējuši. Tā ir droša pārliecība.

Nākošajās dienās darbā ar kolēģi Robertu Zeiļu apspriežam barikāžu dienu notikumus. Izrādās, viņš ik pārdienas no Mežciema braucis uz telefona centrāli Dzirnavu ielā un tur pavadījis naktis. Iepriekš jau neiznāca darba ritumā laika parunāt, nezināju, ko dara viņš.

Tāds bija laiks, darījām visu to, ko vienoti uzskatījām par svarīgāko. Cik savādi, pie ugunskuriem zolīti nespēlējām, alkoholu praktiski nelietojām. Jā, Ieviņa dziedāja Jura Kulakova un citas dziesmas.

Latviešu tauta pildīja kādu ļoti svarīgu un atbildīgu pienākumu. Un izpildīja godam!