Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Piedāvāja dzīvokļa atslēgas

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījis E. Untulis

Ir atkal pienākušas gadskārtējās Janvāra jeb Barikāžu dienas, kurās latvju tauta bija spiesta pārdzīvot bijušās sarkanās impērijas brutālo spiedienu. Šīs 1991. gada janvāra dienas ir iegājušas vēsturē kā latvju tautas varonības dienas. Tās ir dienas, kad latvieši un arī daudzi cittautieši, sevišķi lietuvieši, igauņi un poļi, kas dzīvo Latvijā, gāja un brauca no visām Latvijas malu malām uz Rīgu, uz barikādēm, lai bez ieročiem, ar saviem augumiem stātos pret OMON spēka uzbrukumiem, kuri tīkoja gāzt mūsu jauno valdību, lai mēs nokļūtu atkal Krievijas pakļautībā. Arī es, liepājnieks, divas reizes aizbraucu uz barikādēm.

Toreiz strādāju Aizputes ceļu būves rajonā CBR-7. Galvenā organizētāja braucienam uz Rīgu bija mūsu kantora darbiniece Biruta Lamberga. Braucām kopā ar Aizputes PMK-16 vīriem. Mēs no ceļiniekiem bijām kādi septiņi, varbūt desmit cilvēki: Māris Jansons, Andris Zommers, Ainars Cipriķis, Jānis Vecvagārs, Elmārs Vecvagārs, Millers un citi, kurus neatceros. Visi, protams, šajā pasākumā piedalījās labprātīgi. Bijām lepni, ka mums radusies iespēja aizstāvēt savu dārgo Dzimteni, jo, brīvības sauli sajutušiem, nepavisam negribējās krist atpakaļ tumsībā, varmācībā.

Un tā 1991. gada 16. janvāra pusdienlaikā 40 cilvēki "LAZ" autobusā ar dziesmu "Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā" no Aizputes centrālā laukuma sākām ceļu uz mūsu galvaspilsētu Rīgu — uz barikādēm. Kaut ko par barikādēm jau biju lasījis grāmatās, bet nu bija jāpiedalās pašam. Franču barikādniekiem bija ieroči, bet mums sava taisnība būs jāaizstāv ar saviem augumiem, ar dūri. Un, kas zina, varbūt šis pirmais brauciens ir arī pēdējais? Tā, pārdomājot un pa dziesmai uzdziedot, vēlā pēcpusdienā sasniedzām Rīgu. Braucot pāri Salu tiltam, pie televīzijas redzot barikādes, sadzīto tehniku, ugunskurus un vīru nopietnās, dūmos nokvēpušās sejas, teikšu atklāti, sirds nodrebēja gan, bet reizē ātrāk gribējās tikt pie vietas, savā postenī, lai arī varētu piedalīties kopējā lietā.

Koordinācijas punktā mūs norīkoja uz Dzirnavu ielu pie telegrāfa ēkas. Piebraucām no stacijas puses pie pašām barikādēm Suvorova un Dzirnavu ielas krustojumā. Divi mūsu pārstāvji izlīda caur barikādēm pieteikties, ka esam atbraukuši, bet pagāja tikai dažas minūtes, kad abi atskrēja atpakaļ un nobļāvās: "Skriešus uz barikādēm, omonieši nāk!" Momentā pārtrūka vīru valodas, un, paķēruši savas maizes kulītes, devāmies uz autobusa durvīm. Nezinu, kurš, bet viens no mūsu bara nobļāvās: "Vot tā, ieskrējām pašam vellam rīklē!" Bet mans draugs Ainars, kuram vienmēr humors pie rokas, nodziedāja: "Ar kaujas saucieniem uz lūpām mēs stāsim pretim omoncūkām!" Šie vārdi nāca tieši vietā un laikā. Izlīduši pa šauru taciņu caur barikādēm, tūdaļ nokļuvām jauna, enerģiska cilvēka pakļautībā, kurš mūs tūliņ norīkoja uz tām pašām barikādēm, caur kurām bijām tikko izlīduši, noteikdams — ja nāk virsū armija, tad nepretoties, bet, ja omonieši, tad sist nost. Bet, nezinu, pēc kā vadoties, viņš tūliņ šo pavēli atcēla. Noprasījis, vai mēs esam no Aizputes, un saņēmis apstiprinošu atbildi, nozīmēja mūs ieņemt pozīcijas pāri ielai, tas ir, pretim telegrāfa ēkai. Tur tad mēs arī "iekārtojāmies".

Mūsu apmešanās vieta bija pussagrauta māja un piegružots pagalms. Steidzīgi pa visiem stūriem sākām meklēt kaut ko līdzīgu mietam vai stangai, vārdu sakot, kaut ko tādu, ar ko var sadot omoniešiem pa pieri, ja tiešām viņi pagodinās mūs ar savu ierašanos. Man palaimējās atrast tīri piemērotu kaujas ieroci — kādu metru garu armatūras stieni, kuru no rokām neizlaidu visu nakti. Pēc minūtēm piecpadsmit, kad atsauca trauksmi, jo omonieši bija aizbraukuši garām, jutāmies it kā vīlušies, jo visi jau bijām apbruņojušies ar kaut kādiem sitamajiem un saspringti gaidījām uzbrukumu, un katram bija galvā doma: pirms krītu pats, izdarīt nāvējošu belzienu pa omonieša pauri. Saprotams, ja jau tie omonieši nāktu virsū ar automātiem bruņoti, droši vien nepaspētu mēs savas vāles pacelt, bet tomēr drošāk jutāmies nekā kailām rokām — taču ierocis.

Ugunskurs un primitīvi soli ap to bija palikuši no iepriekšējiem sargiem. Malkas arī netrūka — tā pa dienu pienesta. Un tā mēs sākām savu nakts dežūru. Pārbaudījām savā aizmugurē visas durvis un spraugas. Dažus caurumus ar dēļiem aiznaglojām, lai nelūgtie viesi mūs nepārsteigtu no mugurpuses. Sevišķi aktīvi šajā darbā bija brāļi Vecvagāri.

Pie blakus ugunskura bija sapulcējies bariņš jaunu puišu un skaļi pārsprieda savus piedzīvojumus, uz Rīgu braucot. Kā vēlāk uzzināju, viņi bija no Liepājas rajona Tadaiķu pagasta. Viņiem, braucot šurp, pie Rudbāržiem sabojājies autobuss. Daļa braucēju palikuši ceļmalā gaidīt transportu, kas pārvedīs mājās, bet šie jaunieši, garā un miesās spēcīgi puiši, turpinājuši ceļu kājām. Aizgājuši līdz Skrundai un tur sagaidījuši satiksmes autobusu, par savu naudiņu aizbraukuši līdz gala punktam. Es ar šiem puišiem aprunājos. Tik tiešām, tie bija īsti Tēvzemes patrioti. Viņi tā arī pateica: "Mums jābūt tur, kur Tēvzeme mūs sauc!" Dažu šo patriotu vārdus arī pierakstīju, un tie ir: Aivars Penkulis, Vilnis Matisons, Elmārs Spricis, Laimonis Jeseris un Jānis Jeseris.

Jāsaka, ka toreiz visi, kas šurp brauca, visi bija patrioti. Kas tāds nebija, tas arī uz barikādēm nebrauca. Neapšaubāmi, arī paši rīdzinieki bija lieli patrioti. Viņi pilnīgi dzīvoja uz barikādēm. Pa dienu pāriet mājās, dažas stundas paguļ un vakarā atkal dodas pie ugunskuriem. Vispār rīdzinieki bija pret mums, barikādniekiem, ļoti atsaucīgi. Sievietes staigāja gar ugunskuriem, piedāvādamas dažādus ēdienus un uzdzeramos. Pie mūsu ugunskura pienāca gados vecāka kundzīte un piedāvāja sava dzīvokļa atslēgas, sacīdama, ka viņa ejot uz darbu un dzīvokli atstājot mums, lai mēs uz dīvāna atpūšoties. Uz galda esot ēdiens, un telefons mūsu rīcībā. Mēs, protams, atteicāmies — ko mēs ar saviem netīrajiem zābakiem bradāsim pa tiem dzīvokļiem. Kundzīte aizgāja noskumusi, ka noraidīta. Cienījamā tautiete, varbūt Jums gadās šo aprakstu lasīt. Sirsnīgs paldies no Liepājas novada zēniem par piedāvājumu un uzticību!

Jā, toreiz bijām vienoti...

Paldies Dievam, mana pirmā nakts uz barikādēm pagāja mierīgi, ja neskaita paziņojumu 17. janvāra rītā, ka sākusies Irākas bombardēšana. Un atkal mans draugs Ainars deva pareizo spriedumu: "Tā viņiem, cūkām, vajag, ko lien virsū Kuveitai."

Otro reizi biju uz barikādēm 22. janvārī. Atkal startējām no Aizputes un, saprotams, ar dziesmu un ar mazām izmaiņām sastāvā, kā pie telegrāfa nama. Šoreiz kārtība bija savādāka. Stāvējām pie Augstākās Padomes durvīm Jēkaba ielā, pie kurām plīvoja Latvijas karogs. Mainījāmies ik pēc divām stundām. Brīvajās stundās varējām aiziet līdz Radionamam, kur mūsu Atmodas pirmā vēstnese, brīnišķīgā dziedātāja Ieva Akurātere no balkona sniedza koncertu. Doma laukums bija pilns ar viņas pielūdzējiem. Asarām ritot un skaļi aplaudējot, viņu godināja lielais ļaužu pulks, kas bija sajūsmā par viņas patriotiskajām dziesmām. Doma baznīcā bija ierīkots gan medpunkts, gan ēdnīca, gan arī soli, kur atlaisties. Tā pagāja mana otrā nakts uz barikādēm; un atkal jāsaka paldies Dievam — mierīgi. Pāris reižu gan trauksme tika izziņota, bet uzbrukumi izpalika. Gatavojāmies braukt arī trešo reizi, bet tad no Rīgas pienāca ziņa, ka mēs tur vairs neesam vajadzīgi. Brīnišķīgi, tātad — esam uzvarējuši. Urā!

Kopš tā brīža pagājuši astoņi gadi, bet barikāžu dienas vēl spilgtā atmiņā. Tas mūsu tautai bija smagu pārbaudījumu laiks, jo galvas nolika ne viens vien mūsu Dzimtenes patriots. Bet reizē arī brīnišķīgu izjūtu laiks. Brīnišķīgs tāpēc, ka paši sev un visai pasaulei pierādījām, ka mēs, ilgus gadus izmocītie, tēvzemei grūtā brīdī varam būt vienoti un garā stipri. Tāpat kā mūsu tēvi un vectēvi 1918. gadā pēc 700 verdzības gadiem izcīnīja Brīvo Latviju. Un, ja, nedod Dievs, pienāks atkal Latvijai grūts brīdis, celsimies atkal vienoti kā toreiz. Es noteikti braukšu vēl, tas nekas, ka jau pāri septiņdesmit. Nobeigšu ar mūsu izcilā patriota rakstnieka Viļa Plūdoņa vārdiem:

... Tev mūžam dzīvot, Latvija,

Kā jūrai lepni, saulei cēli,

Tu — mūsu māte cēlajā,

Mēs Tavi uzticamie dēli.

 Pierakstījis E. Untulis