Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Republikas saimnieciskās patstāvības problēmas

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Atziņas no PSRS Tautas deputātu kongresa

CITĀDĀKA INFORMĀCIJA

Šaubu nav, ka ekonomiskā un politiskā patstāvība nav pašmērķis, bet gan līdzeklis, kas ļautu uzlabot dzīves vidi ne tikai latviešu tautai, bet visiem mūsu republikas iedzīvotājiem. Veidojot patstāvīgas saimniekošanas modeli, lietderīgi ieklausīties arī dažās citās pārdomās.

Vairākkārt tribīnē kāpa akadēmiķis A. Saharovs. Diemžēl viņam nepietika laika, lai kongresa finišā visā pilnībā izklāstītu savus uzskatus. Man bija iespēja iepazīties ar viņa sagatavotās runas pilnu tekstu. Viņa viedoklis saskan ar Baltijas republiku izstrādāto ekonomiskās patstāvības modeli. Šī sakritība izpaužas, pirmkārt, tā, ka PSRS Tautas deputātu kongresa vai PSRS Augstākās Padomes pieņemtie likumi savienotās republikas teritorijā var sākt darboties tikai pēc republikas Augstākās Padomes akcepta (ratifikācijas). Otrkārt, arī A. Saharovs norāda, ka savienotā republika federācijai deleģē tikai tās funkcijas, no kurām tā labprātīgi atsakās saskaņā ar republikas Augstākās Padomes lēmumu.

Kongresa tribīnē priekšroku deva Maskavas ekonomistiem (P. Buņičam, N. Šmeļovam, A. Jemeļjanovam, G. Popovam). Par republiku saimniecisko patstāvību, par Baltijas iesniegtajiem likumprojektiem šie ekonomisti nebilda ne vārda, tāpēc nav zināma viņu attieksme. Dažu deputātu runās tika minēta Maskavas ekonomistu koncepcija, taču tā netika izplatīta kongresa deputātiem. Droši vien tāda bija, bet līdz pašai kongresa pēdējai dienai man neizdevās iegūt tās kopiju, lai gan man bija personiski kontakti ar Maskavas ekonomistiem. Var būt, ka arī nebija sistemātiskas un izvērstas ekonomiskās platformas…?

Visiespaidīgākais Maskavas ekonomistu priekšlikums bija valsts finanšu atveseļošana. Ekonomisko zinātņu doktors N. Šmeļovs nosauca vairākas iespējas finanšu stāvokļa stabilizācijai.

Pirmkārt — atjaunot degvīna un vīna ražošanu un pārdošanu valsts uzņēmumos (gandrīz iepriekšējos apmēros — kā 1984. gadā). Statistika liecina, ka šobrīd Padomju Savienībā valsts un kooperatīvā tirdzniecība realizē tikai apmēram 40 procentus no visiem alkoholiskajiem dzērieniem.

Otrkārt, lai stabilizētu tirgu un «uzsūktu» lieko naudu (aptuveni 150 miljardus rubļu), lietderīgi veikt plaša patēriņa preču vienreizēju importu par 15 miljardiem dolāru un vēl tuvākajos divos līdz trīs gados — mākslīgu importu vēl piecu līdz sešu miljardu dolāru apmērā (par vienu valūtas rubli, kas izlietots importam, budžeta ienākums var būt 8 līdz 10 rubļi un vairāk). Lai iegūtu šo valūtu, N. Šmeļovs iesaka samazināt graudu, pārtikas, iekārtu un mašīnu iepirkšanu par valūtu, samazināt valūtas izdevumus PSRS interešu aizstāvēšanai Latīņamerikā un citās pasaules malās, visbeidzot — aizņemties valūtu ārzemēs.

Treškārt, pārdot iedzīvotājiem zemi (vai ņemt maksu par zemes nodošanu nomā uz mūžu), dzīvokļus, kravas automobiļus un visu. kas ir krājumā un ko valsts neizmanto.

Ceturtkārt, izmantot akciju īpašumu — akcijas un normālu valsts aizņēmumu uz 30 gadiem ar lieliem procentiem.

Un vispār, lai pilnveidotu tautsaimniecības struktūrpolitiku, deputāti liek priekšā tuvākajos divos gados samazināt nepabeigtās celtniecības apjomu par 40 līdz 50 miljardiem rubļu. Sakarā ar starp tautiskā stāvokļa saspīlējuma samazināšanos nopietni jāierobežo izdevumi aizsardzībai un dažādu prestiža tipa projektu realizācijai. Pārejot uz ekonomiskās vadības metodēm, var samazināt izdevumus pārvaldes aparāta uzturēšanai. No nacionālā ienākuma darba algai Padomju Savienībā atvēl tikai 37 līdz 38 procentus, bet industriāli un agrāri attīstītās valstis — 70 un vairāk procentu. Tad nu redzams, kāda ir darbaspēka ekspluatācijas pakāpe.

Par dažām tautsaimniecības problēmām. Ne vienreiz vien izskanēja doma. ka cenas, par kurām pārdodam naftu, gāzi, dažādus metālus, kokvilnu un citas izejvielas, ir par zemām. Ka galveno peļņu iegūst tie, kas realizē pārstrādāto un galaprodukciju. Tātad tas attiecas arī uz mūsu republiku, kur iegūstam galaprodukciju (audumi, mašīnas u. tml.). Agri vai vēlu, cenu pārmaiņas notiks.

Turkmēnijas KP CK pirmais sekretārs S. Ņijazovs izvirzīja priekšlikumu, lai dod iespēju, piemēram, virsplāna saražoto kokvilnu realizēt sociālistiskajām valstīm, lai par iegūto valūtu uzlabotu iedzīvotāju apgādi ar tautas patēriņa precēm un risinātu citas finansiāli ekonomiskās problēmas. V. Gustovs (Tjumeņas apgabals) minēja, ka labprāt dalāmies ar citiem reģioniem savā produkcijā — naftu, gāzi. Un par diezgan zemu cenu — 23 rubļus par tonnu naftas. (Pasaules tirgus cena ir 17 dolāri par barelu, tātad piecas reizes dārgāk.) Paturēsim prātā, ka pēc dažiem gadiem mainīsies vairumcenas par energonesējiem.

Tika aizrādīts uz nepareizo eksporta un importa stratēģiju. Kāpēc iepērkam kviešus (21 miljonu tonnu pērn), ja valsti ražo divas reizes vairāk tādu pašu kviešu nekā valstij ir vajadzīgs? Dažkārt uzskata, kāpēc iepirkt spēkbarību, varbūt uzreiz iepirkt jau gatavu lopkopības produkciju?

Ļoti liela ir neapmierinātība ar kooperatīviem. Par tiem strādnieku šķira izsakās negatīvi. No valsts uzņēmumiem aizplūst darbaspēks. Kooperācija parazitē uz ekonomiskām neizdarībām. Kooperācijai bija jāsākas vispirms laukos, iedzīvotāju apkalpošanā, nevis rūpniecībā. Liekas, vaina meklējama kā nenokārtota ekonomiskā mehānisma attieksmē pret kooperatīviem, tā arī valsts saimniekošanas formas neelastībā.

Neapmierinātais maksātspējīgais pieprasījums PSRS ir 70 miljardi rubļu, pēc citiem datiem — 100 miljardi. Inflācija pēc oficiāliem datiem — pieci procenti gadā. Bet reālie ienākumi pēdējos trīs gados pieauguši par 8,3 procentiem, pēc oficiālās statistikas! Kāda loma te ražošanas kooperatīviem un tajos strādājošajiem? Kurām sociālām grupām ir vislielākais ienākumu pieaugums un kurām viszemākais?…

Kāpēc vienam gaļa jāpērk par kooperatīvām cenām, bet Maskavā par valsts mazumtirdzniecības cenām? Cits deputāts iebilst — iesaldēsim valsts mazumtirdzniecības cenu reformu pārtikas produktiem un vienlaikus iekonservēsim darba algas, pensiju un stipendiju sistēmas grozījumu.

Naftas ieguvēji saka, ka viņiem ir simtprocentīgs valsts pasūtījums, bet viņu partneriem, kas piegādā mašīnas un iekārtas, reizēm šis valsts pasūtījums ir tikai 30 procenti. Nav reti gadījumi, kad šie uzņēmumi paziņo, ka vairs neražos pasūtītās iekārtas, jo tas viņiem neesot izdevīgi, vai arī prasa apmaiņai neizpildāmas lietas — būvmateriālus, vieglās automašīnas, bet cits pat — lai mēs norēķinātos valūtā. Tātad vai nu simtprocentīgs valsts pasūtījums visiem piegādātājiem vai nepilnīgs visiem?…

KO KONGRESA PIEDĀVĀJA REPUBLIKAS DEPUTĀTI?

Deputāti ar lauksaimniecisku un tautsaimniecisku noslieci (A. Kauls, J. Lucāns, V. Šļakota, A. Ločmelis u. c.) piedalījās Aicinājuma PSRS Tautas deputātu kongresam izstrādē. Tas veltīts valsts labākai nodrošināšanai ar pārtiku. Aicinājumā uzsvērts, ka joprojām eksistē diskriminējoši apstākļi lauksaimniecības attīstībai un ka PSKP CK marta Plēnums gaidīto nav atrisinājis.

Lai gan pasaulē zemniekam ir liels prestižs, taču Padomju Savienībā zemnieks pēc pensiju līmeņa, apgādes ar pārtiku un plaša patēriņa precēm, pēc dzīves apstākļiem ir zemākas kategorijas darbinieks. Lauki paliek arvien tukšāki, zeme — nabagāka. Ieguldītie miljardi nedod vajadzīgo efektu. Zemniekam pašam ar saviem līdzekļiem un savām rokām jāceļ māja, bet pilsētnieks to ar visiem labiekārtojumiem saņem bez maksas. Laukos sliktāks ir arī izglītības, medicīnas, kultūras un sadzīves pakalpojumu nodrošinājums.

Ko darīt, lai valsts pievērstu prioritatīvu uzmanību laukiem? Šajā nolūkā krasi jāsamazina lielo rūpniecisko objektu celtniecība, izdevumi aizsardzībai, kosmosa apgūšanai, citiem prestiža projektiem. Jāpārtrauc pilsētu tālāka augšana, urbanizācija. Atbrīvotie līdzekļi jānovirza zemnieku dzīves apstākļu uzlabošanai, ceļu, skolu, slimnīcu un citu objektu būvniecībai — lielā mērā no budžeta līdzekļiem. Jāizlīdzina pensiju apmēri, sociālā nodrošināšana. Nodrošinātībai ar precēm laukos jābūt labākai nekā pilsētās.

Jānovērš cenu šķēres starp pilsētu un laukiem. Tehnikas cenas aug, bet kvalitāte — pazeminās. Zemnieki nekādi netiek vaļā no parādiem. Parādi, ko izraisījis cenu pieaugums, it sevišķi spēkbarībai, jānoraksta. Lauki vienalga šos parādus nevar atmaksāt, — tāpēc rentnieks un zemnieks tos neņems. Vajag novērst iestāžu monopolismu un gigantrūpnīcu celtniecību. Aizsardzības ministrijas rūpnīcās jāsāk mūsdienīga lauksaimniecības mašīnu, iekārtu un inventāra ražošana. Uz laukiem jānovirza krietns pilsētu celtniecības jaudu potenciāls. Jārada papildu celtniecības organizācijas un būvmateriālu ražošanas uzņēmumi lauku vajadzībām.

Ar valsts pasūtījumu tagad atņem visu produkciju. Pasūtījums veidojas pēc sasniegtā ražošanas līmeņa. Jānosaka vienotas valsts iepirkuma cenas visās zonās. Pareizi jānovērtē zeme, atkarībā no tā jānosaka pamatoti nodokļi.

Jāveic zemes inventarizācija, atņemot to bankrotējušiem uzņēmumiem, nododot vietējām padomēm — lai pēc konkursa piešķir kolhoziem, padomju saimniecībām, fermeriem.

Jāizveido patstāvīgs orgāns no PSRS tautas deputātiem — Komiteja agrārajos jautājumos — zemnieka interešu aizstāvēšanai. Tai jābūt absolūti neatkarīgai no resoriem. Prasām kardinālu zemes reformu (likumu par zemi) un īpašuma, saimniekošanas formu plurālismu.

Šo aicinājumu parakstīja 417 deputāti un izvirzīja kandidātus šādas komitejas izveidošanai (pārstāvniecības normu republikām nosakot aptuveni proporcionāli to lauksaimniecības bruto produkcijas ražošanas apjomam).

Kā ilustrāciju izmantošu Smoļenskas apgabala kolhoza «Dņepra» priekšsēdētāja A. Trudoļubova teikto. Katru gadu no laukiem Smoļenskas apgabalā projām aiziet ap 20 000 cilvēku. Laikā no 1965. līdz 1985. gadam izzudušas 2072 apdzīvotas vietas. Ražošanas pamatfondi, sākot ar 1975. gadu, palielinājušies tikai par 1,3 miljardiem rubļu, lai gan pēc strādājošo skaita samazināšanās šo fondu pieaugumam bija jābūt 2,5 miljardiem rubļu (rēķinot 20 000 rubļu pamatfondu viena aizgājušā strādājošā potenciāla kompensēšanai). Smoļenskas apgabals nokļuvis zem rūpnieciskās ekspansijas riteņiem.

PSRS tautas deputāti no mūsu republikas sagatavoja arī iesniegumu PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētājam M. Gorbačovam par lauksaimniecības produkcijas iepirkuma cenu sistēmas pilnveidošanu. Pirmkārt, izvirzīta prasība, lai kompensētu republikai to vienpusīgo sadārdzinājumu raušiem un spēkbarībai no 1987. līdz 1988. gadam, — tas līdz šim nav atlīdzināts ar attiecīgu iepirkuma cenu paaugstinājumu. Otrkārt, tā kā paredzēta iepirkuma cenu reforma visā Padomju Savienībā, tad izteikts priekšlikums, lai tā notiktu korekti — lai viss paredzētais sadārdzinājums (sociālās apdrošināšanas likmju paaugstināšana, rentes maksājumu ieviešana u. tml.) tiktu segts ar iepirkuma cenu atbilstošu palielinājumu arī mūsu republikā. Treškārt, republikai iegūstot patstāvīgas saimniekošanas statusu, ierosināts, lai Latvijai nosaka iepirkuma cenu mājlopiem un pienam atbilstīgi Ļeņingradas un Maskavas apgabaliem piemēroto cenu līmenim un tikai vissavienības fondam realizējamam produkcijas apjomam. Šo dokumentu izskata PSRS Cenu komitejā, PSRS Finanšu ministrijā un PSRS Valsts plāna komitejā.

Visbeidzot, mūsu republikas deputāti piedalījās PSRS likumprojekta «Par savienoto republiku ekonomisko patstāvību» izstrādē kopā ar Lietuvas un Igaunijas PSR tautas deputātiem. Mūsuprāt, tas ir elastīgs likuma projekts, jo to arī citas republikas, kas ir sagatavojušās strādāt ekonomiski patstāvīgi, varētu izmantot un atbalstot tam pievienoties. Kongresa lēmumā par PSRS iekšējās un ārējās politikas galvenajiem virzieniem paredzēts īpašs ieraksts, ka lietderīga ir Igaunijas PSR un Lietuvas PSR pāreja uz saimniecisko aprēķinu, jo šajās republikās Augstākās Padomes ir pieņēmušas jau atbilstīgus likumus. Var pievienoties arī Latvijas PSR, ja republikas Augstākā Padome jūlija sesijā pieņems analoģisku likumu — kā kaimiņu republikās.

MANA PIEBILDE

Atcerēsimies, ka savienotās republikas ekonomiskās patstāvības koncepcijas «koncentrāts» tika pieņemts jau 1988. gada 23. septembrī Rīgā kā dokuments — «Saskaņotie republikas saimnieciskā aprēķina pamatprincipi». To parakstīja Igaunijas PSR. Latvijas PSR un Lietuvas PSR Valsts plāna komiteju priekšsēdētāji un zinātnisko kolektīvu vadītāji. Šo septembra tikšanos Rīgā viena no Igaunijas IME autorēm L. Tinisone raksturo kā triju savienoto republiku vienotību ekonomikā un politikā. Nav nejaušība, ka daži šo dokumentu vērtē kā svarīgāko vienošanos triju Baltijas republiku pēckara dzīvē, tas ir — pirmo reizi tika panākts kopīgs vienots uzskats par akūto nepieciešamību atjaunot savu suverenitāti. Tātad visas trīs republikas izvirzīja suverenitātes pamatprincipus, Igaunijas PSR daļu no tiem noformēja juridiski un pieņēma republikas Augstākajā Padomē pagājuša gada novembrī. Tāda iespēja bija arī Latvijai, taču mūsu juristi vairāk uzmanības veltīja mazsvarīgākiem — otrās kārtas jautājumiem, izskatot PSRS Konstitūcijas grozījumu un papildinājumu projektu. Radikāla pieeja Latvijas suverenitātes jautājumu risināšanā atkarīga no tā, cik konsekventi un nopietni šo procesu sekmēs republikas tautsaimniecības un plānošanas augstākā vadība. Jācer, ka pērnā gada septembri sāktā tradīcija atjaunosies un vismaz reizi ceturksni regulāri visas trīs Baltijas republikas apspriedis katru nākamo soli mūsu kopīgai pārejai uz ekonomisko patstāvību.

Republikāniskajā presē tika publicēts «Latvijas ekonomiskās patstāvības koncepcijas» projekts (sākotnējais variants 1988. gada septembri), nepieciešams to pilnīgot un tad apspriest republikas Augstākās Padomes sesijā. Bez koncepcijas šajā sesijā būtu pieņemams arī Latvijas likums «Par Latvijas ekonomisko patstāvību» un PSRS likumprojekts «Par Latvijas ekonomisko patstāvību». Latvijas likumprojektu «Par Latvijas ekonomisko patstāvību» ir sagatavojusi mūsu darba grupa. No tā, kādu mēs veidosim republikas ekonomisko patstāvību, izšķirīgā mērā būs atkarīga arī tiesiskā un politiskā suverenitāte.

PSRS Tautas deputātu kongress vēl neuzsāka izstrādāt PSRS ekonomisko sistēmu, kur būtiska jeb noteicoša vieta ierādāma savienoto republiku ekonomiskās patstāvības modelim un statusam. Neradot visas Padomju Federācijas ekonomiskās sistēmas pamatus, nevar sākt izstrādāt un pieņemt konkrētus saimnieciskos likumus. Citādi vēlāk izrādīsies, ka mēs darām un pieņemam kaut ko lieku: var būt. ka viens vai otrs saimniekošanas likums jāpieņem tikai savienotajās republikās. Domājams arī, kamēr nebūs sagatavota kompleksa ekonomiskā sistēma, nevar nopietni runāt par jaunas PSRS Konstitūcijas izstrādāšanu. Par to, ka pašreizējai ekonomiskajai sistēmai nepieciešams radikāls «kapitālais remonts», vairākums būs vienisprātis, jo citādi mēs nepanāksim nozīmīgus panākumus iedzīvotāju labklājības paaugstināšana. Saimniekošanas sistēmai jābūt tādai, lai kraso nesabalansētību un destabilo stāvokli ekonomikā novērstu tuvākajos divos trīs gados, bet 8 — 10 gadu laikā panāktu vispārēju tautsaimniecības uzplaukumu.

Visbeidzot. PSRS Tautas deputātu kongresam, Augstākajai Padomei ar savām komitejām un komisijām jālemj visbūtiskākie tautsaimniecības attīstības jautājumi, un tie ir vienīgie tiešie atbildīgie par pieņemtajiem likumiem un to izpildi. Tātad pakāpeniski jāmainās arī PSKP CK plēnumos izskatāmo jautājumu raksturam. Jānovērš nevajadzīga dublēšanās un nenoteiktība atbildības sadalē par to izpildi, sevišķi — saimniecisko jautājumu izskatīšanā, kur augstākais varas orgāns ir PSRS Tautas deputātu kongress. Acīmredzot kopīgie PSKP CK un PSRS Ministru Padomes lēmumi būs nevietā. Domāju, ka paredzētā starpnacionālo jautājumu izskatīšana PSKP CK plēnumā nebūs tik kompleksa un efektīva, kā tas būtu bijis, ja šo problēmu apspriestu PSRS Tautas deputātu II kongresā. Analoģiski — republikā, novadā, apgabala un rajonā.

 

ARNIS KALNIŅŠ,

315. Ķekavas nacionāli teritoriālā vēlēšanu apgabala PSRS tautas deputāts