Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Provokācija

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Rīgā no Liepājas ierados 1991. gada 13. janvārī uz manifestāciju Daugavmalā vienotībai cīņā par neatkarību.

Sākoties nemieriem, Muitas departamentā sanāca sapulce, kurā piedalījās Muitas departamenta direktors Aivars Saliņš un daļu vadītāji, tai skaitā arī es, lai apspriestu un sadalītu uzdevumus. Man tika uzticēta muitas arhīva izvešana no departamenta telpām uz konspiratīvo dzīvokli. Pēc tam man uz citām telpām bija jāizved blakus departamentam esošās avīzes redakcija. Kad tas bija veikts, man uzticēja izvietot smago lauksaimniecības tehniku Rīgas svarīgāko objektu aizsardzībai, kā arī ielu bloķēšanai.

Kad tehnikas pieplūdums samazinājās un tās izvietošanu varēja koriģēt ne tik saspringti, man tika dots cits uzdevums. Mēs ar dažiem cilvēkiem devāmies uz zvejnieku kolhoziem, kur uzmeklējām kuģu kapteiņus un matrožus. Mēs pārrunājām, ka aktuāli ir arī ūdensceļi, kas iekļauj TV kompleksu Zaķusalā. Ar zvejas kuģiem viņi devās bloķēt Daugavas grīvu, kā arī novilka tur tīklus un tērauda troses ar pludiņiem, kas varētu kavēt peldošās tehnikas piekļūšanu Rīgai, kā arī citiem svarīgiem objektiem.

Kad uzticēto biju paveicis, man uzdeva aktīvi novērot tā laika PSRS armijas, kā arī LPSR Iekšlietu ministrijas īpašo uzdevumu vienības (OMON) darbību Rīgā un tās apkaimē. Rezultātā tika izjauktas vairākas OMON uzbrukuma operācijas. Augstākās Padomes Koordinācijas centrs atbalstīja manu darbību un veicināja konspirāciju, kā rezultātā man bija iespēja mainīt bāzēšanās vietas un transportu. Es varēju netraucēti novērot OMON un armijas dislokācijas vietas un to tehnikas pārvietošanos, kā arī filmēt bāzes, kurās bija aktivizēta darbība, kas varētu būt vērsta pret Latvijas neatkarību un barikāžu dalībniekiem.

Janvāra beigās man bija uzdots atrasties Latvijas TV kompleksā Zaķusalā, kur mans uzdevums bija nodrošināt filmēšanas grupas drošību. Tur biju vairākkārt redzējis tolaik vēl nepazīstamu, bet bravurīgu jaunekli. Janvāra pēdējās dienās man nebija pārinieka. Daudzus uzdevumus veicu viens pats. Tad mani nosūtīja uz Rīgas pilsētas Proletāriešu rajona valdi Brīvības ielā, kur bija izvietots radiosakaru centrs. Tur mani iepazīstināja ar manis pieminēto jaunekli Jāni Vorobjovu, un ieteica viņu par pārinieku. Sākām kopīgu novērošanas darbu. Vairākkārt apmeklējām Ādažos krievu armijas daļu, kur fiksējām viņu gatavību un tehnikas izvietojumu. Lilastes poligonā bēgām no armijas patruļas, kur viņš sevi parādīja pozitīvi. Novērojot kustību Vecmīlgrāvī OMON bāzē, kā arī viņu pārvietošanās maršrutus un aktivitātes, neparasti bieži mūs sāka atklāt, kas radīja nepieciešamību slēpties no notveršanas.

1991. gada 2. februāra naktī izkāpu no mašīnas un iegāju kādā Blaumaņa ielas mājas pagalmā. Tūdaļ atskanēja man iedotās automašīnas signāls un skaļš sauciens: "Gundar, ātri nāc šurp!" Izskrēju ārā. Vorobjovs man paziņoja, ka Vecmīlgrāvī notiekot šaudīšanās. Pa vienu no rācijām pārprasīju, lai apstiprina ziņas patiesumu un pasaka notikuma vietas koordinātes. Atbildi guvu apstiprinošu, bet neskaidru. No teiktā sapratu, ka man jādodas turp. Mēģināju sazināties atkārtoti, bet neizdevās.

Braucot pa Viestura prospektu, konstatēju, ka mums seko. Vecāķu un Emmas ielas krustojumā stāvēja automašīna "ZIL-131" ar tentu, no kuras lēca ārā bruņoti krievu armijas kareivji. Braucot tālāk pa Vecāķu prospektu, uz pārbrauktuves ieraudzīju degošu "GAZ-24". Liesmas bija lielas. Apkārt aizsardzības pozīcijā bija izvietojušies bruņoti omonieši, pēc kā varēja spriest, ka mašīna tikko aizdegusies. Nogriezos uz Kalngales ielu un iebraucu daudzstāvu māju pagalmā. Izkāpis no mašīnas, uzkāpu kādas mājas kāpņu telpas augšējā stāvā un mēģināju saskatīt notiekošo un dot ziņu pa rāciju. Atbildes bija neskaidras un nesaprotamas. Vorobjovs izsauca mani no mājas, kurā es mēģināju atrast dzīvokli, kur mums patverties, un teica, ka jābrauc no šejienes prom. Es negribēju piekrist, tomēr sākām braukt savrupmāju virzienā. Tikko sākuši braukt, bijām spiesti apstāties, jo mūs ielenca ar automātiem bruņojušies omonieši. Viņi atrāva vaļā automašīnas durvis manā pusē un aiz matiem izrāva mani ārā, sita ar automāta laidi tā, ka sadragāja galvu. Sitieni bira uz muguras. Bija arī tieši pa muguras vienu apvidu tēmēti sitieni un pa krustiem. Ar to viņu zvērības vēl nebeidzās. Viens no omoniešiem pārlādēja automātu un nokomandēja pārējos, lai paiet nost, jo viņš mani nošaušot kā kuņu ("zastreļu kak suku"). Lūdzos, lai nešauj, jo ir bērni, bet viņš ar izsmieklu atbildēja, ka arī manus kucēnus ("tvoih ščeņat") apšaušot. Tad nolika mani kratīšanas pozā — ar rokām balstā pret mašīnu, plati izvērstām kājām. Ņirgājās; kāds man pagrūda uz priekšu galvu, un es atsitos ar seju pret mašīnu. Kāds cits iespēra no mugurpuses pa kājām.

Mašīnai Vorobjova pusē atvēra durvis un, paņemot aiz rokas, "veicināja izkāpšanu". Viņu nolika stāvēt man blakus. Tad piebrauca omoniešu "bobiks", un mani pieveda pie tā, nolika stāvēt ar seju pret pakaļējām durvīm un atvēra tās. Mani iegrūda mašīnā un pielika pie galvas automāta stobru; lika pieķerties pie vadītāja sēdekļa atzveltnes un gulēt šādā puskārienā ar atliektu muguru. Dzirdēju, kā pārvelk automāta aizslēgu, stobrs piesitās man pie galvas. Pazibēja doma — ja mašīna sāks straujāk braukt vai straujāk nobremzēs, būs beigas, jo omonietis gaili, uz kura novietots pirksts, var nospiest pat neviļus, turklāt var notikt arī patvarīgs šāviens...

"Bobiks" sāka braukt. Omonietis uzlika kāju man uz krustiem, apgrūtinot manu jau tā neērto stāvokli.

Omonietis nolika automātu ar īso laidi uz grīdas, paņēma no sānu sēdekļa ložmetēju, un procedūra atkārtojās. Sapratu, ja notiks šāvieni, mana galva tiks sašķaidīta un mani nevarēs pat atpazīt; no automāta man draudēja tikai nāve. Bezcerīgi nopūtos un gaidīju, kas notiks tālāk.

Aizveda uz OMON bāzi. "Bobikam" pa priekšu brauca mums uzticētā automašīna "Ņiva", kurai pie stūres bija Vorobjovs. OMON bāzē ieradās kāds virsnieks, kurš visus nolamāja un pajautāja, kāpēc mūs nav aizveduši uz Sarkandaugavas milicijas daļu, kur it kā jāveic pratināšana. Vēlāk uzzināju, ka tas bija operācijas vadītājs virsnieks Kuzmins. Mūs aizveda uz Vecmīlgrāvja milicijas nodaļu, kas faktiski bija otrā OMON bāze. Miliči laipni smaidīja un sarokojās ar omoniešiem, bet mums veltīja naida pilnus skatienus.

Pēc visa spriežot, mūs gribēja kādam parādīt, bet neatrada meklēto cilvēku. Tad mūs iesēdināja katru savā mašīnā un aizveda uz Sarkandaugavas milicijas daļu, kur ielika abus vienā kamerā. Pēc īsa brīža atvērās durvis un iespīdēja spilgta gaisma. Atskanēja jautājums: "Kāpēc jūs uz mani šāvāt?" Mūs izveda no kameras un nosēdināja uz soliņa lielā telpā, sāka filmēt un uzdot jautājumus. Jautājumi bija par ieročiem un — kur mēs tos esam likuši. Pa starpām A. Ņevzorovs un omonieši visādi par mani ņirgājās: ar izsmieklu prasīja, vai gribot neatkarīgu Latviju, solīja, ka dabūsim neatkarīgu zemesgabalu kapos utt. Vairākkārt iesita pa vēderu un sāniem.

Uz visiem provocējošiem jautājumiem, atbilstoši patiesībai, es atbildēju noliedzoši. Jautājumus mums uzdeva skandalozais krievu žurnālists Ņevzorovs.

Mūs ievietoja atpakaļ kamerā. Pēc neilga laika, tas ir, no rīta, mūs atkal iesēdināja "bobikā", kuru pavadīja divi citi "bobiki". Ļoti lielā ātrumā mūs veda uz LPSR prokuratūru Raiņa bulvārī. Uz ielas izveidoja konvoja gaiteni, kam mūs skriešus izveda cauri un ieveda prokuratūrā, kur nosēdināja pirmajā stāvā un nolika blakus apsardzi. Tie bija obligātā dienesta karavīri. Sāku ar viņiem sarunāties, iesākumā viņi atraidīja, pēc tam es viņus pat pierunāju, lai ļauj piezvanīt. No dežuranta būdas zvanot, izrādījās, ka pirms numura jāgriež vēl kaut kādi cipari, kurus viņi nezināja. Sazvanīt nevienu neizdevās. Tad mūs pa vienam uzveda augšā un pratināja, sakot, ka ir atraduši mūsu ieročus. Visādi apvainoja, piedāvāja, lai izstāstot, un tad viņi mani laidīšot vaļā. Es noraidīju visas viņu izteiktās versijas, kas bija nepatiesas. Pēc ilgstošas pratināšanas mūs izlaida laukā. Pie durvīm mani sagaidīja tā laika Muitas departamenta direktors Aivars Saliņš un daudzi žurnālisti. Muitas departamentā tika sarīkota preses konference, kur "Panorāmas" žurnālisti uzdeva mums jautājumus, kas attiecās uz mūsu arestu. Pēc neilga laika mani uzaicināja uz Latvijas Republikas Prokuratūru, kur mani nopratināja par mūsu nelikumīgo apcietināšanu.