Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kurss — impērijas saglabāšana?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Gaidot PSKP CK plēnumu nacionālo attiecību jautājumā

Starpnacionālās attiecības pašreiz ir viena no galvenajām problēmām. Jo arī PSRS valsts un partijas vadītājs M. Gorbačovs nupat, runādams Centrālajā televīzijā, iztirzāja tieši nacionālo pretrunu samezglojumus. Šī runa acīmredzot būs gaidāmā PSKP CK plēnuma lēmumu pamats. Tāpēc ir interesanti un svarīgi izvērtēt to, lai saprastu, kādu nākotni mūsu tautai gatavo «stiprais centrs». Jo vairāk tāpēc, ka Latvijā nebeidzas strīdi par dažādām suverenitātes alternatīvām.

Pirmām kārtām uzmanība pievēršama M. Gorbačova attieksmei pret pagātni. Kā tad pārbūves iniciators un vadītājs vērtē staļinisko un brežņevisko nacionālo politiku? To politiku, kurai raksturīga daudzu tautu vardarbīga pārvietošana, valodu un nacionālās kultūras kropļošana, to politiku, kuras dēļ bijusī cariskā Krievija — «tautu cietums» — pārvērtās par «tautu kapsētu», kurā guldītas vismaz 30 tautas, kas bija pazīstamas pirms revolūcijas un kas gājušas bojā «nāciju uzplaukuma» 70 gados. Šo asiņaino tautu iznīcības un vajāšanas vēsturi M. Gorbačovs dēvē par «nelikumībām», «ačgārnībām», «kļūdām». Un tas ir viss. Nav godīgi un atklāti atzīts, ka tie bija noziegumi pret tautām, ka ir bijis genocīds un nacionālie spaidi, kas nav beigušies arī tagad.

Ja tāda ir attieksme pret pagātni, tad, protams, grūti sagaidīt politiski tālredzīgus priekšlikumus pretišķību atšķetināšanai. Lai tos objektīvi izvērtētu, manuprāt, nepieciešams atcerēties ļeņiniskās nacionālās politikas pamatprincipus. Jo vairāk tāpēc, ka pārbūve taču ir revolūcija, kas grib atjaunot ļeņinisko sociālisma modeli.

Kā zināms, boļševiku partija redzēja tikai vienu iespēju nacionālo problēmu atrisināšanai — visu tautu pašnoteikšanās tiesību pasludināšanu, ar to saprotot arī tiesības atdalīties no Krievijas un veidot savu valsti. Šī nostādne ir ietverta partijas pirmajā programmā, to V. L Ļeņins aizstāvēja, diskutēdams gan ar sociāldemokrātiem, gan ar kadetiem, oktobristiem un citiem «lielās un nedalāmās Krievijas» — impērijas ideāla — sargātājiem. 1917. gada novembra sākumā jaunā padomju valdība publicēja «Krievijas tautu tiesību deklarāciju», tā sākot arī īstenot savu programmu. Šīs politikas dēļ izveidojās jaunas, neatkarīgas valstis. Tāpat visiem labi zināms, kāda bija revolūcijas vadoņa attieksme pret Savienības dibināšanu. V. I. Ļeņins noliedza jebkādu vardarbību, piespiešanu, spēka metodes. Atzina vienīgi pilnīgu tautu brīvprātību un faktisku, nevis formālu vienlīdzību.

Vēl varētu piebilst, ka V. I. Ļeņina darbos nav atrodama doma, ka vietējais nacionālisms ir tikpat bīstams kā lielas nācijas šovinisms.

Staļins bija tas, kurš vēlāk abas parādības vērtēja kā vienlīdz bīstamu ļaunumu. Diemžēl pārbūves rosinātāja un līdera M. Gorbačova runā atrodam staļinisko viedokli…

Atminoties šis vēsturiskās patiesības, gribas jautāt: kāpēc valsts un partijas vadītājs, kas solās sociālismu attīrīt no staļiniskajiem un brežņeviskajiem izkropļojumiem, savā praktiskajā, konkrētajā darbībā tomēr gatavojas turēties pie pavisam citiem principiem? M. Gorbačovs, kas tik bieži mēdz atsaukties uz Ļeņina vārdu, pēkšņi ir «aizmirsis» pašnoteikšanās principu tik pamatīgi, ka pat nepiemin to savā runā. Lai gan viņš vēl pavisam nesen, runādams ANO Ģenerālās Asamblejas sēdē, visai pasaulei deklarēja, ka PSRS augstu vērtē tautu pašnoteikšanās tiesības. Vai neiznāk tā, ka attieksmē pret citām pasaules tautām tiek lietota viena morāle, bet pašu zemes ietvaros — pavisam cita?

M. Gorbačova runā galvenais uzsvars ir likts uz ideju par vienotas, unitāras valsts nepieciešamību. Pat republiku patstāvība, nemaz nerunājot par suverenitāti. netiek pieminēta. Jā, M. Gorbačovs sola, ka attiecības starp republikām tiks revidētas. Taču, pirms veido savienību uz jauniem pamatiem, vispirms ja dod iespēja tautām izlemt, vai tās vēlas dzīvot šādā savienībā. Tikai pēc tam var spriest par apvienošanās principiem. Diemžēl M. Gorbačovs šādas tiesības tautām negrib atvēlēt. Tiek pasludināts, ka vienīgi PSRS sastāvā mēs varot būt laimīgi. Mūs baida ar autarķiju, ar izveidojušos realitāšu un vienota tautu saimnieciskā kompleksa prasībām. Tiek runāts par «milzīgajiem sasniegumiem visu mūsu tautu attīstībā», aizmirstot, ka, piemēram, Latvija ir neglābjami atpalikusi no tām kaimiņzemēm, kas saglabāja neatkarību. Vai tad cariskajā Krievijā nebija vēsturisko realitāšu un vienotā ekonomiskā kompleksa prasību? Un tomēr boļševiku partija pasludināja: ja uzvarēsim, mēs ļausim katrai nācijai brīvi izlemt savu likteni. Tāda ir ļeņiniskā pieeja.

Arī tagad neviens nedrīkst tautu vietā spriest par to nākotni. Pat valsts vadītājam nav tiesību pamācīt armēņus vai lietuviešus, kas šim tautām ir izdevīgi un kas nav izdevīgi, kas atbilst un kas neatbilst to vitālajām interesēm.

Neatzīstot pašnoteikšanās tiesības, ārēji cildenās idejas par visu tautu un cilvēku vienlīdzību ir nepiepildāma, tukša abstrakcija un nekas vairāk. Kā gan iespējama vienlīdzība, ja visām tautām neatkarīgi no to lieluma nav dotas vienādas tiesības uz savas valsts veidošanu. Līdz šim tikai krievu nācijai bija atvēlētas tiesības uz savu valsti. Pārējās varēja vienīgi pievienoties tai (vai tikt pievienotas) uz dažādu noteikumu pamata — daļa kā savienotā, citas kā autonomā republika, vēl citām bija atvēlētas tiesības uz autonomo apgabalu vai apvidu. Bet daudzām tautām nebija pat tādu tiesību, piemēram, meshiem, par kuriem tagad daudz runā. Kāds brīnums, ka tieši šis vismazāk aizsargātās tautas dabū ciest pašas pirmās?

Tātad Padomju Savienībā joprojām pastāv tautu rangu tabula. Tāpat kā cariskajā Krievijā bija muižnieku rangu tabula, kas strikti fiksēja katra slāņa tiesības. Vai tad nav skaidrs, ka tieši šī nevienlīdzība ir visu nesaskaņu cēlonis? Vienīgi pasludinot visu tautu pašnoteikšanos, ļaujot katrai tautai, arī vismazākajai, lemt par savas valsts veidošanas lietderību, vienīgi tad var likvidēt konfliktu cēloņus.

M. Gorbačova runā uzsvērts, ka starpnacionālo attiecību uzlabošanās ir iespējama vienīgi tad, ja katra tauta jutīsies droši «savā mājā, uz savas zemes». Taču šo pie kāpšanos Baltijas un citu nekrievu tautu priekšā tūdaļ pārsvītro paziņojums, ka katram cilvēkam «ikvienā mūsu zemes daļā jādod iespēja izmantot visas PSRS Konstitūcijas garantētās tiesības». Šis visādā ziņā humānais princips par cilvēku un nāciju vienlīdzību, praksē īstenots, PSRS apstākļos pārtop savā pretmetā. Tas pārvēršas par «kopīgo māju» teoriju, kas likvidē republiku tiesības uz savu pilsoņu nacionālo, sociālo, ekonomisko interešu aizsardzību. Šis demagoģiskās teorijas aizsegā ir notikusi un šobrīd turpinās nacionālo republiku kolonizācija ar cittautību ieceļotājiem. Turklāt formālā vienlīdzība reālajā dzīvē nozīmē papildu privilēģijas krievu nācijai. Padomāsim! Vai varēs igaunis, baškīrs, latvietis, aizbraucis uz Kazahiju vai Gruziju, pieprasīt: dodiet skolu, teātri, presi, grāmatas dzimtajā valodā? Dodiet dzīvokli un darbu, turklāt es visur gribu runāt tikai savā mātes valodā. Ja kāds iedomāsies tā darīt, par viņu smiesies, viņu uzskatīs par nenormālu. Vienīgi krievu tautības cilvēks ikvienā PSRS daļā var izvirzīt šādas prasības, viņš var pat uzstāt, lai par nenormāliem, par buržuāziskajiem nacionālistiem un fašistiem nodēvē tos, kuri apšauba šīs privilēģijas. Tātad vienīgi krievu tauta var visur izmantot Konstitūcijas garantētās tiesības. Piebildīsim: tas notiek uz vietējo nāciju rēķina.

Tieši šī netaisnība ir daudzviet sastopamas pretkrievu noskaņas cēlonis. Kāpēc M. Gorbačovs izliekas to nesaprotam un iesaka turpināt šo netaisnīgo, nevienlīdzīgo politiku? Vai tad nav saprotams, ka, šo formālās vienlīdzības lozungu plivinādami, «kopīgo māju» principu piesaukdami, no vienas vietas uz otru klīst migrantu pūļi. tā radīdami gan ekonomiskus, gan nacionālus cēloņus naidam un pat asinsizliešanai? Protams, nāciju un visu cilvēku vienlīdzības princips nav ap strīdams. Taču vienlīdzībai jā būt reālai, nevis formālai. Tāpēc mazās tautas nekādi nevar pieņemt M. Gorbačova sludināto «atvērto durvju» politiku, kas apdraud to eksistenci. Asimilācijas briesmas liek domāt par norobežošanos. Un šo tendenci nevienam nav tiesību nosodīt, tā ir vienīgā iespēja, kā tautām sevi aizstāvēt.

Itin bieži skan padoms: būsim apdomīgi, ar radikālām neatkarības prasībām nesašķobīsim M. Gorbačova un pārbūves likteni! Manuprāt, šā kursa stabilitāte panākama citādi. Atcerēsimies LOSR! Viens no boļševiku panākumu cēloņiem bija laikus pieņemtā «Krievijas tautu tiesību deklarācija». Pasludinot pašnoteikšanās tiesības visām apspiestajām tautām, padomju vara ieguva varenu sabiedroto. Latviešu strēlnieki nezin vai būtu palikuši Krievijā. ja viņus nebūtu iedvesmojusi brīvības ideja. Arī tagad stāvoklis ir līdzīgs.

Pasludinādama visu tautu pašnoteikšanās tiesības, izsludinādama jaunu tikpat taisnīgu PSRS tautu tiesību deklarāciju, pārbūve taptu neuzvarama. Bet vardarbīgi balstītas impērijas ietvaros aizvien būs Olsterai vai Palestīnai līdzīgas zonas — tādas kā pulvermucas. Un tas nozīmē, ka arvien var uzrasties kāds «stiprā zobena» īpašnieks, kas gribēs iemest sērkociņu šajā pulvermucā, lai pēc tam ar ugunsdzēsēja tiesībām mestos ieviest diktatorisku kārtību. Šādi gadījumi pasaules vēsturē bijuši tik daudzi, ka būtu muļķīgi tos ignorēt. Notikumi Ferganā un Kalnu Karabahā par to liecina.

Tomēr pagaidām M. Gorbačovs nespēj nostāties uz īsti revolucionāra nacionālo attiecību pārveides ceļa. Viņa piedāvātā programma nespēj pat ne tuvoties V. I. Ļeņina ideju līmenim. Viņš aicina domāt vienīgi par impērijas saglabāšanu un nostiprināšanu, citas alternatīvas nepieļaudams un nāciju gribu neņemdams vērā. Tā ir kadetu, nevis boļševiku politika. Jā. ir gatavība šo to grozīt republiku savstarpējās attiecībās, ir nosodīta tautu saplūdināšanas prakse. Taču šis pārmaiņas unitāras lielvalsts ietvaros nav nekas vairāk kā sīka liberalizācija, kosmētisks remonts brūkošam namam. Starpnacionālo konfliktu cēloņi nezudīs, kamēr nebūs pasludinātas nāciju pašnoteikšanās tiesības. Šāda politika nav tikai daudzu tautu traģēdija, tā ir visas pārbūves nelaime, jo nekonsekvence apdraud šā kursa nākotni.

Domāju, ka M. Gorbačova runa kārtējo reizi apstiprina, cik iluzoriskas ir cerības panākt latviešu tautai drošu nākotni PSRS ietvaros. Tas nekad netiks pieļauts, jo unitāras lielvalsts intereses tiek izvirzītas augstāk par tautu vēlmēm. Mūsu cerība ir tā, ka neizbēgami pienāks brīdis, kad M. Gorbačovam vajadzēs izlemt, kuru labumu paturēt — pārbūves kursu vai staļinisko impēriju. Pagaidām viņš vēl laipo, cenšas saglabāt abus labumus, taču ilgi tā nevarēs. Vajadzēs izvēlēties, jo pārbūves ideāli — taisnība, demokrātija, brīvība, tiesiska valsts — nav savienojami ar tautu ierobežošanu, demagoģiju, apspiešanu.

Pārbūves ideāliem pieņemama ir vienīgi pašnoteikšanās ideja, bet tas nozīmē pašreizējās impērijas sabrukumu, pilnīgi jaunas Savienības tapšanu un neatkarīgu valstu veidošanos. Vai impērija M. Gorbačovam liksies pārāk dārga maksa par jauno kursu.

Cerēsim, ka ne. Jo arī guvums nebūs nekāds mazais — starptautiska autoritāte un plašas iespējas straujai augšupejai.

Turklāt pat pārbūves neveiksme, jauna diktatūra agri vai vēlu novestu pie šā paša rezultāta — pie impērijas sabrukuma. Tikai šis ceļš būtu ilgstošāks, tas prasītu jaunus upurus.

 

VILIS SELECKIS