Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Otrās atmodas otrais gads

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[LX19880803|]]
Laiku un vietu mijās
Franka Gordona vērojumi un pārdomas
 

Pirms 100 gadiem Rīgā notika trešie "dseedaschanas swehtki" un nāca klajā Andreja Pumpura "Lāčplēsis". Pirmajai tautas atmodai bija tālejošas sekas, sākot ar "Jauno strāvu" un beidzot ar neatkarības proklamēšanu pēc 30 gadiem.

Tagad, kad tuvojas neatkarības pasludināšanas 70. gadskārta, pilnā sparā rit tautas otrā atmoda, kuras otro gadu ievadīja patiesi pārsteidzošais š.g. 14. jūnija masu saiets Rīgā — ar lepni paceltiem sarkanbaltsarkaniem karogiem, ar saukļiem "Brīvību Latvijai!", "Prasām Latvijas neatkarību!", "Vienoti Latvijai" un "SS=KGB". Kaut kas līdz šim neredzēts, nedzirdēts, neapjausts.

1988. gada 14. jūnijs nebūtu bijis iespējams bez visu sākumu iesākuma — pērnā gada 14. jūnija "Bastejkalna saieta", ar kuru šī otrā tautas atmoda izgāja tautā. Un šis saiets savukārt nebūtu bijis iespējams bez rūtainās burtnīcas lapiņas, uz kuras Linards Grantiņš, Rolands Silaraups, Raimonds Bitenieks, Guntis Andersons un Mārtiņš Bariss burtiski uzšņāpa savas sīkās grupiņas aicinājumu nolikt ziedus pie Brīvības pieminekļa.

Šis cinītis, kas gāza režīma spaidu vareno vezumu, patiešām bija mazs un necils.

Var iebilst, ka daudzinātā Rakstnieku savienības valdes plēnuma Rezolūcija, kas ietvēra prasību par suverēnu Latvijas PSRS tautu federācijā, sekoja sābru igauņu priekšzīmei. Taču igauņi šogad diez vai būtu tiktāl sasparojušies, ja pērn drosminieki no "Helsinki '86" nebūtu kļuvuši par visas Baltijas atmodas celmlaužiem, ja tallinieši 1987. gada 23. augustā nebūtu gājuši rīdzinieku pēdās.

Un Rakstnieku savienības valdes plēnuma Rezolūcijas priekšvēsture nav iedomājama bez "Helsinki '86" š.g. 30. janvāra memoranda, ko parakstīja Linards Grantiņš, Mārtiņš Bariss, Dr. Juris Vidiņš un viņu biedri.

Tādas ir likumsakarības, tāda ir dialektika, ko marksisma-ļeņinisma katedrā nemēdz mācīt.

Ar izbrīnu un cieņu jāatzīst, ka Rakstnieku savienības valdes plēnums š.g. 1. un 2. jūnijā kļuva par tādu kā improvizētu Saeimu, kur savas pārdomas un bažas klāstīja satraukti sabiedrības pārstāvji.

Daudzas no runām, kas teiktas šai plēnumā, ieies vēsturē, un daži citāti pelnījuši, lai tos atkal un atkal atkārtotu: "Republikas pamatiedzīvotāji uztraucas un ir sašutuši, ja valsts savā lielvalstiskajā ignorancē atļaujas nomitināt republikā šādas demogrāfiskas saspringtības apstākļos ievestu darbaspēku, teiksim, Vjetnamas meitenes, un atņemt mūsu meitenēm cerības uz solīto dzīvokli (…)  Un pēc visa tā atkal un atkal, vēl un vēl es, latvietis, jūtu sevi bailes un piesardzību — nupat mani nosauks atkal par nacionālistu!" (Imants Ziedonis). "Latvieši šobrīd ir uz izzušanas robežas. Vai par to cīnījās latviešu sarkanie strēlnieki? (…) Un vai ar šādu domu, ka esam iznīkstošas tautas pēdējās inteliģences paaudzes, mēs varam dzīvot tālāk?" (Māra Zālīte). "Nepiepildīto dzīvju alkas sauc pēc remdējuma, uztur spēkus, liek sist dūri galdā, mūsu tautas gadījumā, Kārļa Skalbes vārdiem (!) runājot, prasot "Latvijas tiesu uz daļu". Prasot katra indivīda nepazemotu, pilntiesīgu personības atzīšanu, goda atjaunošanu" (Māris Čaklais, komentējot plēnumu). "Atcerēsimies pērnā gada 14. jūniju un 23. augustu un to tendenciozo atspoguļojumu oficiālajā presē. Notikumos piedalījās tūkstošiem cilvēku, kas savām acīm redzēja milicijas brutālo izrēķināšanos" (žurnāla "Dārzs un Drava" redaktors J. Rukšāns). "Tagad latvieši itin kā noiet no vēstures skatuves. Bet mūsu paaudzes uzdevums ir to nepieļaut" (Jānis Stradiņš). "Nebija jau tā, kā tika stāstīts, nebija tā, kam tika ticēts. Mēs iekļāvāmies, kā izrādās, reakcionārā formācijā, antidemokrātiskajā Staļina diktatūras valstī, kuras režīmam bija miljoniem upuru. Iekļāvāmies valstī ar zemiem ekonomiskiem rādītājiem, vājiem lauksaimniecības sasniegumiem, zemu dzīves līmeni" (Džemma Skulme).

"lekļāvāmies"? Par to, kāda īstenībā bija šī "iekļaušana", tiklab plēnumā, kā arī š.g. 14. jūnija masu mītiņā — beidzot — patiesus vārdus teica Mavriks (Mitja) Vulfsons.

Viņš, kā zināms, tagad pirmais visa Padomijā nolasīja — kā neapstrīdamus, autentiskus dokumentus — slepenos papildu protokolus pie Molotova un Ribentropa līgumiem.

Tie ir tie paši protokoli, par kuriem Maskavas žurnālists Aleksandrs Bovins, neko nezinādams par M. Vulfsona ierosmi, š.g. 12. jūnijā "Moskovskije Novosti" slejās ieminējās, ka tos vajadzētu publicēt… vai arī "argumentēti pierādīt, ka to nebija" (!).

Tā nu Mavriks Vulfsons pēc ilgiem "kalpības gadiem" pateica  tā,  kā tas  bija. 14. jūnija saietā tauta viņam par to pateicās. Varbūt šis vīrs nosprieda, ka tagad, kad vecums klāt, viņam kā pensionāram vairs nav ko zaudēt un ka būtu laiks atbrīvot sirdsapziņu no sārņiem…

Tauta viņam aplaudēja, bet vietējie varasvīri grieza zobus — un mobilizēja veselu rakstoņu baru, kas itin sirdīgi un nemākulīgi ņēmās šo sirmo pagrīdes un kara veterānu "atspēkot": te bija gan vēstures zinātņu doktors J. Šteimans un "PSKP biedrs no 1943. gada" G. Kuzņecovs, gan Pēteris Bauģis, vēstures zinātņu kandidāts O. Niedre un "partijas biedrs no 1933. gada" M. Rozentāls.

Un "nāvīgi nervozajā" LKP CK plēnumā 18. jūnijā M. Vulfsona darbība jau tika apzīmēta kā "politiska prostitūcija". Tad ta izbīlis…

Taču atgriezīsimies uz brītiņu pie tā, kas tika pateikts Rakstnieku savienības valdes plēnumā. Maskavas vietvaldis Rīgā Boriss Pugo šai sanāksmē dižojās: "Mēs jau esam nosūtījuši uz Maskavu vairākus priekšlikumus. To vidū ir priekšlikumi, būtiski palielināt savienoto republiku patstāvību."

Pats Gorbačovs, runādams 19. partijas konferencē, šos latviešu un arī igauņu priekšlikumus strupi, nepārprotami un — tagad mēdz teikt padomju žargonā — "viennozīmīgi" (odnoznačno) noraidīja.

Būs vien biedram Pugo jāmeklē mierinājums — kaut vai Svētajos rakstos. Tas taču bija viņš, kurš, ciemodamies Stokholmā, atzinis: "Katram, kas interesējas par kultūru, jālasa Bībele, jo citādi viņš nevar izprast Eiropas vēsturi" (sk. "Die Welt" 25. maija num.) Kas to būtu sagaidījis no šī uzticamā ļeņinieša!

… Par apjukumu, kas tagad valda LKP Centrālkomitejā un "tai tuvu stāvošās" aprindās, spilgti liecina Latvijas valsts universitātes partijas komitejas sekretāra prof. Ojāra Potreki izteikumi, kur atkārtoti salti meli jaucas ar neviltotām bažām: "1940. gada jūnija — augusta notikumos latviešu darba tauta savu sociālistisko orientāciju izteica viennozīmīgi (…) Latvijā dzīvojošo iedzīvotāju absolūtais vairākums ar prieku uzņēma republikas iestāšanos PSRS (…) Nacionālās neatkarības ideja tādos apstākļos ir restaurējamā kapitālisma ideja. Tādu attīstību darba tauta nepieņēma (…) Aizvadītā gada notikumi liek domāt, ka republikā ir ļaužu grupa, kas uzskata, ka, jo sliktāk, jo labāk. Konfrontācija uz ielām, panika veikalos — tās ir pārkārtošanas nelabvēļu darbības sekas" ("Cīņa", 13. maijā). Un vēl: "Savilkt jostu, strādāt un taupīt — tam mēs neesam gatavoti, mācīti un, pats būtiskākais, tas, ka ies nabadzīgi, izraisīs ne vairs "kalendāros", bet gan  tautību nemierus (…) Pašreizējā izpratnē tas varētu novest pie Latvijas Sumgaitas" ("Pad. Jaun". 15. jūnijā).

Kurš tad ceļ trauksmi, izraisa paniku?

Rakstnieku savienības valdes plēnums, bet it sevišķi š. g. 14. jūnija masu saiets Rīgā lika varmāku pakalpiņiem pamatīgi satrūkties: šiem vēsturiskajiem notikumiem sekoja Rīgas "tautas deputātu padomes" izpildkomitejas paziņojums "Jo vairāk demokrātisma — jo augstāka atbildība", tad nāca Rīgas "Ļeņingradas rajona deputātu grupas" atklātā vēstule "Pad. Jaunatnes" redakcijai, un tad nograndēja "partijiskais" pērkons — LKP CK 18. jūnija plēnuma lēmums "par politisko situāciju republikā", kurā netieši tiek atzīts, ka latviešu nacionālistu, Latvijas patriotu rosmēm ir panākumi, ka tās rod atbalsi tautā. LKP CK asi vēršas pret "nacionālās noslēgtības konservāciju", citiem vārdiem — pret tieksmēm saglabāt tautas dzīvo garu un spēku.

Šie draudi, šie biedi nelīdzēs. "Nacionālisma uzplūdi" turpinās. Līdzīgi tam, kā igauņi atjaunoja sava nacionālā karoga — "etnisko krāsu" legalitāti un pasludināja rudzupuķi un bezdelīgu par tautiskuma simboliem, latvieši Latvijā faktiski sekoja puslegāla žurnāla "Auseklis" priekšzīmei: oficiālais žurnāls "Māksla" padarīja "auseklīti" par savu emblēmu, un Rakstnieku savienības valdes plēnuma dalībnieki lepni nēsāja pie krūts zīmotni ar palielu "auseklīša" atveidu — bez sirpja un āmura, bez sarkanas zvaigznes…

Raiņa vārdiem runājot — "vēl cīņa nav galā". Vēl visai aktīvi darbojas derdzīgais iestādījums "Stūra namā" — Latvijas PSR Valsts drošības komiteja, kuras aģenti mēģina šķelt patriotu rindas, sarīdīt viņus savā starpā.

Bet tas nelīdz — blakus "Helsinki '86" jau darbojas "Helsinki '87", nerimstas Vides aizsardzības klubs, aktivizējas tautiskās reliģiskās apvienības, un atbalsts nāk arī no kaimiņiem: no Tallinas, kur 17. jūnijā sanāca vienkop 150.000 igauņu, un no Viļņas, kur 9. jūlijā pulcējās 100.000 lietuviešu.

Un ne tikai no Baltijas: Ļvovā, kā zināms, 12. jūnijā nodibināta PSRS tautu patriotisko kustību koordinācijas komiteja, kurā līdzās baltiešiem ietilpst arī ukraiņi, gruzīni un armēņi.

Otrās atmodas otrais gads sācies visai cerīgi, un, jādomā, nevienam neizdosies šo "nacionālisma lavīnu" apstādināt.

FRANKS GORDONS