Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Sirdspilsēta

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Pa Rīgu iedama, vērīgāk ieskatos pilsētniekiem sejā un domāju: kā jūs jūtat savu Rīgu, vai elpojat vienā ritmā ar to, vai šobrīd jūsu un mūsu pilsēta jums šķiet tuvāka nekā jebkad agrāk? Šobrīd, kad nezināms spēks grasās ierakties Rīgas dzīlēs, šobrīd, kad jau esam paguvuši izjust cits cita plecu — kopīgās, neaizmirstās bēdās un atmiņās kādā agra pavasara pievakarē… Mēs bijām izjutuši kopību. Arī tagad jūtu rīdzinieku plecus, mīlestību pret pilsētu, jūtu visu cēlāko un labāko, kas atklājas cilvēkā, ja tam kāds vai kaut kas jāaizstāv.

Nav daudz to cilvēku, kuri pilsētu ne tikai izjūt tās neatkārtojamā, brīnišķā noskaņā, bet arī zina, kāpēc radusies un tagad tik bieži tiek skandēta tautasdziesma:

Sen to Rīgu daudzināja,

Nu to Rīgu ieraudzīju:

Visapkārt smilšu kalni,

Pati Rīga ūdenī.

Lai šo zināšanu sniegtu arī jums, sarunājos ar ražošanas apvienības «Latvijas ģeoloģija» kompleksās ģeoloģiskās izpētes ekspedīcijas galveno ģeologu, PSRS Valsts prēmijas laureātu JĀNI STRAUMI un šīs pašas firmas vadošo hidroģeologu GENADIJU LEVINU.

— Kāda tad īsti ir Rīgas ģeoloģiskā aina?

Jānis Straume:

— Precizēsim: vai runāsim par visu Rīgu vai tikai par iespējamā metro pirmās kārtas trases ainu?

— Pamatā — par metro. Taču arī kopumā Rīga ir interesanta.

Jānis Straume:

— Tātad — par metro trasi. Faktiski tā trases posms atspoguļo visu Rīgu kopumā, pilsētas ģeoloģisko uzbūvi. Uz dienvidiem no Rīgas centra ģeoloģiskie apstākļi ir labāki nekā uz ziemeļiem. Uz jūras pusi — biezs irdenu smilšu slānis. Uz dienvidiem — Ķengaraga, Pļavnieku un Ziepniekkalna rajonā — augšējā slānī ir plāna smilšu kārta, zem tās — dolomīts un ģipšakmens. Šai slānī ir pazemes tukšumi.

— Iespējamā trase rakšoties arī zem Daugavas... Cik dziļi tas ir?

Jānis Straume:

— Senais Daugavas iegrauzums (vecā Daugavas gultne) nav dziļš, un upe trases marķējuma vietā ir diezgan šaura — nevis tā kā, piemēram, ostas rajonā, kur platumu dod arī daudzas upes attekas. Zem upes sanesto smilšu slāņa trases vietā atrodas dolomīts un ģipšakmens.

— Jūs teicāt par pazemes tukšumiem.

Jānis Straume:

— Ar dolomīta un ģipšakmens slāni saistītas tā sauktās karsta parādības — tukšumi, kas aizpildīti ar ūdeni. Šis slānis ir ļoti neviendabīgs un plaisains. Tukšumi ir Dzirnavu un 13. janvāra ielas, ka arī Āgenskalna tirgus rajonā. Zem Daugavas to nav.

— Cik lieli ir šie tukšumi?

Jānis Straume:

— Pa vertikāli — no desmit centimetriem līdz vienam metram. Pa horizontāli izpētīt nav iespējams, jo tad būtu jāizdara bezgalīgi daudz urbumu. Ģeofizikālās metodes Rīgā neder.

— Kādas ir problēmas attiecībā uz tukšumiem?

Jānis Straume:

— Minētajā dolomīta un ģipšakmens slānī ieži ir mazāk noturīgi, plaisaināki; ja, rokot tuneli, uzduras tukšumiem, tie jācementē, tas ir papildu darbs, diezgan grūts un izmaksā dārgi. Turklāt tukšumos, kā jau teicu, ir ūdens, un tas atrodas zem spiediena. Tieši šai slānī var būt intensīvas pazemes ūdeņu plūsmas. Dziļāk, zem šā slāņa, ir smilšakmens slāņkopa. Metro celtniecība — ja tā notiks — skars tikai šā slāņa virskārtu. Smilšakmens tur ir vāji cementēts.

— Sociāli ekonomiskajā konferencē, kas notika LVU Lielajā aulā un bija pulcinājusi daudzus simtus metro jautājumā ieinteresētu cilvēku, kāds apgalvoja, ka Rīgā neesot izdarīta kompleksa ģeoloģiskā izpēte, taču šobrīd redzu, ka tā tas nav.

Jānis Straume:

— Šis apgalvojums, protams, neatbilst īstenībai. No 1963. līdz 1971. gadam notika Rīgas un Jūrmalas liela mēroga inženierģeoloģiskā un hidroģeoloģiskā kartēšana. Gan Rīgas, gan Jūrmalas ģeoloģiskie apstākļi visumā ir skaidri — datus par tiem izmanto ūdensapgādei un celtniecībai. Kad institūts «Pilsētprojekts» veidoja metro trases griezumu, tam pamatā bija mūsu izpētes dati. Tiesa, šobrīd mūs šī izpēte vairs pilnīgi neapmierina, tagad tā ir vajadzīga vēl detalizētāka, arī paši esam kļuvuši gudrāki. Pirms dažiem gadiem — diemžēl tikai pirms dažiem, taču vajadzēja daudz agrāk — sākta kompleksas dabas aizsardzības shēmas izveidošana Rīgai un Latvijai. Tajā tiek ietverti demogrāfiskie, ekonomiskie, rūpnieciskie aspekti. Shēmai jāpalīdz racionālāk izvietot dažādus tautsaimniecības objektus. Tā paredz arī pazemes ūdeņu piesārņotības analīzi — runa ir par tiem pašiem pazemes ūdeņiem, ar kuriem sastapsies iespējamā metro celtnieki.

— Pastāstiet, lūdzu, sīkāk par šiem ūdeņiem!

Genadijs Levins:

— Ir divējādi pazemes ūdeņi, pirmie — gruntsūdeņi ar brīvu virsmu, nav zem spiediena, atrodas virsējā Zemes garozas slānī, tas ir — 0,5 līdz 5 metru dziļumam. Gruntsūdeņi veido plūsmas, tie drenējas un plūst Daugavas ielejas virzienā. Pazemes ūdeņi, kas atrodas dolomīta un smilšakmens slāņos, ir zem spiediena — tas nozīmē: virs konkrētā ūdens slāņa ir ūdensnecaurlaidīgi ieži, kas neļauj ūdenim pāriet citā līmenī.

— Rīdzinieki sūdzas, ka viņiem bieži vien applūstot pagrabi…

Genadijs Levins:

—… un vaino šajos plūdos ģeologus, vai ne? Taču mēs neesam pie tā vainīgi: tās ir mākslīgas vides pārmaiņas cilvēka darbības dēļ. Tā, piemēram, ja gruntsūdeņu drenēšanās ceļā būvē ielu ar dziļu pamatni, gruntsūdeņi bremzējas un tāpēc kāpj līmenis. Otrs iemesls — ja sabojājas drenāžas sistēma. Savulaik sabojājās mākslīgā drenāžas sistēma Doma baznīcas dārzā, arī tur cēlās gruntsūdeņu līmenis. Šī sistēma bija iebūvēta jau viduslaikos. Treškārt — līmeņa celšanās iespējama, ja ir bojāta kanalizācija vai ūdensvads. Vēlreiz atkārtoju: tie nav dabiski procesi, itin visur ir iejaucies cilvēks.

— Kādā veidā pazemes ūdeņi varētu ietekmēt iespējamā metro celtniecību?

Genadijs Levins:

— Zināms, ka celtniecība var notikt tikai sausā gruntī. Tāpēc — vai nu jāpazemina pazemes ūdeņu līmenis, vai jāveic speciāli sasaldēšanas darbi vai arī grunts silikatizācija (tas ir viens no paņēmieniem, kā cementēt iežus, lai tie kļūtu ūdens necaurlaidīgi). Domāju, ka Rīgas apstākļos pareizāk būtu izdarīt sasaldēšanu.

— Kas var notikt, ja mākslīgi pazemina pazemes ūdeņu līmeni?

Genadijs Levins:

— Protams, ir iespējamas nepatikšanas. Var, piemēram, notikt iežu sablīvēšanās. Starp iežu daļiņām ir poras, kas pildītas ar ūdeni. Ja ūdens līmeni pazeminās, ūdens no porām «aizies», iežu apjoms samazināsies, jo daļiņas sablīvēsies, var notikt zemes virsmas nosēšanās, iegrimšana. Var būt arī irdenu smilšu ieplūšana pazemes būvēs. Gruntsūdeņu līmeņa pazemināšana var radīt nevēlamas un neatgriezeniskas sekas seno būvju pamatos.

— Kādā veidā ģeoloģisko stāvokli var ietekmēt grunts sasaldēšana?

Jānis Straume:

— Šī metode ir jēdzīgāka par gruntsūdeņu līmeņa mākslīgu pazemināšanu. Sasaldēšana notiek ātri, — 100°C temperatūrā, lokāli, nepievelkot ūdeni no apkārtējiem iežiem.

— Tātad Rīgā ir ļoti sarežģīti grunts apstākļi? Un runas par tiem nav pārspīlētas?

Jānis Straume:

— Speciālisti šos apstākļus nepārspīlē. Mēs esam objektīvi, mums neuzdod jautājumu: būvēt metro vai nebūvēt? Mums jautā: kādi ir apstākļi? Mēs atbildam objektīvi — tādi un tādi. Viss, ko iesakām projektētajiem, ir ārkārtīgi stingri jāievēro. Taču vienmēr — arī būvējot mazāk nozīmīgus objektus nekā metro — kaut kas jau nu noteikti netiek izpildīts. Un tad muļķīgi ir piesaukt «valsts pieņemšanas modrās acis», kas sekošot ikvienam metro celtnieku solim... Cik zinu, metro celtniecības gadījumos projektētāji un celtnieki nereti ir tiesājušies ar ģeologiem.

— Esmu dzirdējusi apgalvojam, ka metro iespējams būvēt visur, visos apstākļos...

Jānis Straume:

— Tā jau ir: to var būvēt monolītos klinšu iežos — kā Somijā; to var būvēt seismiskos apstākļos — kā Japānā. To var būvēt jebkurā pilsētā. Bet — vai vajag?

— Vai jūs kā rīdzinieks domājat, ka mums metro ir vajadzīgs?

Jānis Straume:

— Nē, nav vajadzīgs. Taču saprotu arī to, ka tāda transporta shēma, kāda tā ir tagad, eksistēt nevar. Par to jādomā projektētājiem. Turklāt — varbūt beidzot vajadzētu iemācīt mūsu celtniekiem būvēt tā, kā nākas — kārtīgi un rūpīgi? Iespējams (taču to šobrīd droši nevar pateikt neviens cilvēks), ka nākotnē Rīgai būs vajadzīgs metro. Varbūt! Bet nedrīkst sēdēt bezdarbībā. Neviens mums paldies neteiks, ja gluži vienkārši gaidīsim labākus laikus. Kad tad tie būs?

— Dažā labā preses izdevumā lasām, ka Rīgā iebraukušie metro būves speciālisti nevar vien nobrīnīties, kāpēc rīdzinieki tā stīvējas un priecīgi nesit plaukstiņas par iespējamā metro būvi.

Jānis Straume:

— Diemžēl Rīgā sapulcējušies pārāk daudzi tādi «nenovērtējami» speciālisti, kuru vienīgais mērķis ir palīdzēt nabaga neprātīgajiem rīdziniekiem uzbūvēt gadsimta celtni. Un viņus, protams, ļoti maz uztrauks tas, ka konkrētā būves vieta pārvērtīsies par mēslaini uz vairākiem gadiem. Diemžēl mēs vēl neprotam (diez kad pratīsim?!) būvēt kulturāli. Ja uz viena hektāra kaut ko ceļam, tad apkārtējos desmit uztaisām par atkritumu izgāztuvi. Maskavā esmu redzējis, kā būvē metro ar atklāto paņēmienu — die's pasarg no tādas celtniecības!

— Kā jūs vērtējat mūsu diskusiju?

Jānis Straume:

— Ļoti labi, ka cilvēki ne tikai klusībā kaut ko domā, bet arī uzdrošinās pateikt skaļi. Labi, ka runā speciālisti, gudri cilvēki. Un, manuprāt, nevajag nopelt arī tos 2.b klases oktobrēnus vai 6.c klases pionierus, kuri vēršas pret metro celtniecību, — arī tā ir pilsoniskuma rašanās.

— Metro celtniecība tiek pamatota arī ar to, ka strauji augšot pilsētas iedzīvotāju skaits. Kā jūs to varētu komentēt?

Jānis Straume:

— Ir jāaptur nenormāli saforsētais pilsētas iedzīvotāju skaita pieaugšanas temps. Ik gadu mehāniskais pieaugums skaitāms vairākos tūkstošos. Lai būtu, kur dzīvot, esam nepiedodami un pamatīgi iekāpuši Rīgas zaļajā zonā — šobrīd runāju kā ģeogrāfs un ekologs. Ja iznīcināsim Rīgas zaļo zonu — Rīgas plaušas, stāvoklis būs ļoti bēdīgs.

— Mūsu nelaime, intensīvais migrācijas process, droši vien ir skaidrojams ar Rīgas izdevīgo ģeogrāfisko stāvokli.

Jānis Straume:

— Es pat teiktu, ka tas ir superģeogrāfisks. Daugavas grīva, jūras līcis, pludmales, sēravoti, kūrorti… Uz šejieni migrē daudzi tādi, ko nesaista saknes dzimtajā vietā. Rīga jau kļuvusi ne tikai par Latvijas galvaspilsētu, bet par vesela reģiona centru. Un tas vairs nav normāli. Rīgā ir zudis sociālo slāņu līdzsvars. Kā es to saprotu? Jau sensenis Rīga ir bijusi slavena ar saviem zinātniekiem, kultūras darbiniekiem un inteliģento, pašapziņas un mērķtiecības pilno strādniecību. Šobrīd šī proporcija ir sajaukta. Ļoti daudzi, pat vairāk, nekā mēs spējam iedomāties, dzīvo Rīgā tāpēc, ka te ir izdevīgi dzīvot, ka tas ir prestiža jautājums. Taču šie cilvēki nepieder ne pie vienas no manis nosauktajām grupām. Viņiem nav sajēgas par pilsētu, nav nekādas mīlestības pret to, nav intereses ne par tās vēsturi, ne par perspektīvām, ne arī par metro. Visa mūsu rūpniecības attīstība liecina, ka strādnieku šķira mums ir bijusi augsti inteliģenta, — ne velti mums ir VEF un «Radiotehnika». Ne velti mūsu strādnieki savulaik gāja līdzi Ļeņinam — latviešu strēlnieki taču bija arī strādnieki. Gāja līdzi, jo domāja. Tagad ļoti daudzi nedomā. Lielai pilsētai ir liels pievilkšanas spēks. Faktiski nevar jau vainot cilvēkus par to, ka viņi allaž dosies tur, kur ir labāk, aizmirsdami savas dzimtas saknes. Maskava, piemēram. Tur var nopirkt banānus un desas. Bet pabrauciet mazliet sāņus no Maskavas — ieraudzīsit Piemaskavas ciemu nabadzību, sliktus ceļus, tukšos veikalus, alkoholismu… Rīgā un tās apkaimē šis kontrasts nav tik krass. Un tomēr! Ja lielās pilsētas pievilkšanas spēkam pievienosim vēl arī metro, tas taps vēl lielāks. Neaizmirsīsim, ka piesolītajiem dažiem simtiem metro celtnieku ir arī ģimenes, un tās apmetīsies te ne jau uz pusgadu vai gadu. Atkal būs klāt vesels pulks to, kuri Rīgu uzskatīs par izdevīgu objektu. Nevis par mīļo un vienīgo pilsētu. Nevis par mājām. Un dzīve bez māju izjūtas ir briesmīga. Taču lielo pilsētu problēma ir raksturīga ne tikai Rīgai vien. Esmu runājis ar daudziem ļeņingradiešiem — arī viņi ir satraukušies par nemitīgo migrantu plūsmu, ko Ļeņingrada pievelk kā naktstauriņus spoža lampa. Taču tiem šī pilsēta nebūt nav sirdspilsēta un tie tur nemūžam arī neieaugs.

Sirdspilsēta. Bez lieka sentimenta mēs varam Rīgu tā nosaukt. Un to, kas ir sirdī iekšā, nekāds spēks neizraus laukā. Tāpēc jau visiem tā sāp, kad nez kādi ļaudis, cirtņus un lāpstas paņēmuši, buldozerus un kamazus «apseglojuši», grasās lauzties iekšā mūsu sirdī. Pretestība jūtama ne tikai «smalkajos inteliģentos» — kā varbūt kāds vēlētos domāt. Pretestība ir visur. Strādniekos. Skolotājos. Zemniekos. Ārstos. Visos cilvēku slāņos. Latviešos un krievos. Tāpēc velti ir siet klāt nacionālismu. Jāpatur prātā mūsu visu Sirdspilsēta. Tāpat kā savulaik Sirdsdaugava, tāpat arī tagad. Ciktāl sniegsies mūsu spēks un gaišā pašapziņa, tiktāl arī spēsim Rīgu nosargāt. Tiktāl tā būs svēta un neskarama.

Taču atcerēsimies ko ļoti svarīgu: tas, ka daudzi no mums ir vērsušies pret metro būvi, nedrīkst aizēnot visu pārējo, kas mums saistīts ar Rīgu. Metro celšana vai necelšana neattaisnos piesārņoto Rīgas jūras līci, piemēsloto Daugavu un Lielupi, sagandēto Jūrmalu un noslīcināto Staburagu. Metro šahtas un tranšejas nav absolūta pamatproblēma. Ir jāraugās un jāstrādā daudz pamatīgāk un dziļāk.

ELITA VEIDEMANE

P. S. Redakcijas pasta somā šobrīd ir 17 143 balsis pret metro.

Par metro balso 52 cilvēki.