Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Komiteju ir vieglāk radīt nekā likvidēt

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Telefonakcijā — Edmunds Johansons

Šo domu jūs vēl lasīsit tālāk tekstā, protams, ja līdz tam tiksit un nenometīsit šo avīzi sāņus. Un, iedomājoties, cik dziļi šajos padomijas gados čeka ar savu struktūru ir iespiedusies mūsu (katra!) dzīvē, kā esam samaitāti ar naivo aizdomīgumu, glūnot citam uz citu — vai tikai tas nav čekists —, tai pašā laika reti kurš, vismaz manu paziņu lokā, zina par to sistēmu (čeka—milicija—mafija), ko rakstā «Miljonu par slepkavu piesolījuši Abakuma radinieki un draugi» pauda Valters Štrauhs jaunradītajā «Baltijskaja gazeta».

Rīkojot šo telefonakciju ar bijušo VDK priekšsēdētāju Edmundu Johansonu un Ministru Padomes pagaidu pilnvaroto valsts drošības jautājumos Aivaru Borovkovu, galvenokārt gribējām dzirdēt jūsu domas par čekas darbību, lai arī tās būtu nežēlīgas un dažam pat nepatīkamas .Jāteic, ka pārrēķinājāmies, jo visi, kas piezvanīja Edmundam Johansonam, vairāk bija ieinteresēti intervētāji vai lietišķi centās iegūt sev nepieciešamo informāciju. Var jau būt, ka intervētāju noskaņojumu ietekmēja redakcijas lūgums pirms zvanīšanas noskaitīt līdz desmit, jo tovakar taujātāji bija pieklājīgi, korekti un likās pat — labvēlīgi noskaņoti. Tomēr saprotu arī tos, kas, tāpat kā viens mans kolēģis, teica: «Kāpēc jārīko telefonakcija ar tautas nodevēju?» Taču vai mēs nevēlamies uzzināt, ko domā ne tikai ar pozitīvu auru apveltītais Imants Ziedonis, bet arī kāds, ko sabiedrībā parasti dēvē par kangaru. Un ko mēs paši runājam ar šo antivaroni? Turklāt — kā runājam! Jā, lai gan bažījamies par šis telefonakcijas iznākumu, Johansona tālrunis tarkšķēja bez pārtraukuma tikai ar vienu ilgāku pauzi. Piezvanīja 18 lasītāji, bet viņu vidū nebija nevienas Johansonkunga bērnības draudzenes, kuras zvanu viņš arī gaidīja. Vairākums no jums sarunas vērpa gari, tādējādi Jobansonkungam liekot no pieres notraukt tur sakrājušas sviedru lāses.

Telefonakcijas stenogrammu nepublicējam visā pilnībā, jo daži jautājumi atkārtojās. Protams, ir īsinājumi jūsu vaicājumos un pieslīpējumi atbildēs.

Un tagad — pieslēdzamies telefonam. Ja kādu mirkli jums, lasot šo stenogrammu, kļūst skumīgi, atcerieties dziesmiņu «Cik viens par otru zinām».

 

Meklējiet prokuratūrā

— Labvakar! Jūs traucē Jākobsone no Siguldas. Kā es varētu iepazīties ar savu personas lietu, kas glabājas pie jums? 1973. gadā man bija nepatikšanas un darīšana ar jūsu iestādi. Tajā laikā arī manu dēlu pēc Rīgas rajona mazgadīgo komisijas lēmuma par politisku lietu nosūtīja uz Daugavpils specskolu. Tie skolotāji, kuri tolaik šo lietu safabricēja, vēl strādā skolā. Neesmu atriebīga, bet tas mani tomēr interesē.

— Varu jums ieteikt griezties Latvijas Republikas Prokuratūrā, jo visas mūsu arhīva lietas ir nodotas tai. Ja jūsu lieta ir saglabājusies, šobrīd ir iespējams ar to iepazīties.

— Un vēl — 1948. gada jūnijā apcietināja manu tēvu. Viņu uz 8 gadiem notiesāja pēc 58. panta, jo dzīvoklī atrada aizliegtas grāmatas. No dzīvokļa izņēma arī dažādas materiālas vērtības. Vai varu uzzināt, kas no dzīvokļa paņemts, un pieteikt savas materiālās pretenzijas?

— Noteikti. Ja jūs pie mums būtu griezusies trīs mēnešus agrāk, būtu saņēmusi izziņu gan par pirmo, gan otro jautājumu. Tā kā pēc 24. augusta Valsts drošības komitejas darbība ir pārtraukta, par šiem jautājumiem jums jāgriežas republikas prokuratūrā, jo VDK arhīva lielas ir nodotas tai.

 

Čekas līdzstrādnieki

 

Ģirts Briedis no Limbažiem: — Negribu jums pārmest par iepriekšējo darbību. Jūs gandrīz vai kā Vagris Mežaparkā varat teikt — neko sliktu latviešu tautai neesmu darījis. Vai jums nav iespējams nodot atklātībai to čekas līdzstrādnieku sarakstus, kas darbojas Augstākajā Padomē?

— Pagaidām šie arhīvi ir aizzīmogoti un atrodas seifos, par tiem liks lemts atsevišķi starpvalstu sarunās, jo saprotams, ka tas, kas atrodas mūsu rīcībā, nav viss. Bez valsts drošības iestādes republikā ir citas savienības struktūras, kas nav mums pakļautas. Tāpēc uzskatu, ka pagaidām šie saraksti atklātībai nav jānodod, jo bez ļaunuma neko citu tas neradīs. Jo vairāk, kā jau agrāk teicu, tie ir ļoti nepilnīgi.

— Vai ir taisnība, ka pirms augusta puča arhīva materiāli tika likvidēti un pēc tam tikai atvēra VDK durvis?

— Nē, tie vēsturiskie materiāli, kas skar latviešu tautas vēsturi, krimināllietas, pārējie dokumenti ir veseli, jo nedevu tādu pavēli. Cits jautājums —kārtējie dokumenti, kas šodien ir vajadzīgi, bet rīt nav. Un vēl jāteic — vēsturi veidoja ne jau drošības komiteja, šī organizācija bija politiķu rokās.

— Ar ko nodarbojaties pašlaik?

— Ar grūtāko darbu — visu prātīgi nodot Latvijas valstij, lai tas īpašums, kas mums ilgos gados ir sakrājies, būtu izmantojams Latvijas interesēs. Tas nav viegli. No darba jāatbrīvo arī darbinieki. Tas jādara ar cieņu, kā pienākas civilizētā valstī.

 

Karakulādas papaha

 

— Hallo! Jums ir karakulādas papaha?

— Kam jūs zvanāt?

— Edmundam Johansonam.

— Un kā jūs sauc, ja nav noslēpums?

— Jānis Melderis.

— Kāda papaha jūs interesē?

— Vai jums personīgā īpašumā ir karakulādas papaha? Pagājšziem Brīvības ielā redzēju tādu cilvēku un nodomāju: ja viņu satiktu, ļoti labprāt aprunātos.

— Pēc pakāpes esmu ģenerālmajors, un tāda papaha man ir, taču to dzīvē ne reizi vēl neesmu uzlicis. Mums nav īpaši pieņemts staigāt formas tērpos, lai gan tāds tērps man ir.

— Uz ko jūs cerējāt, strādājot tādā cilvēkam pretdabiskā iestādē? Kad biju mazāk izglītots un apgaismots, jutu naidu pret jūsu iestādi. Tagad man naida nav, ir tikai neizpratne — kā tas varēja būt? Jūs pazudinājāt daudz talantu. Kā cilvēks drīkst izlemt citu cilvēku likteni? Ne velti Jaunajā derībā rakstīts — netiesājiet un netapsit tiesāti.

—Jūs uzdevāt interesantu jautājumu. Centīšos atbildēt plašāk. Lielvalsts PSRS vēsturē bija vairāki posmi, sākot no Leņina-Staļina posma, Hruščova un Brežņeva posma, tad pārkārtošanās posms. Katram no tiem bija savi vadoņi, sava politika un izpildītāji. Diemžēl VDK bija šo vadoņu politikas izpildorgāns. Tajā pašā laikā, kad izpildītāji kļuva lieki un sāka kompromitēt pašus vadoņus, viņus iznīcināja. Kad 1940. gadā Latviju pievienoja Savienībai, VDK darbinieku te nebija — viņi atnāca no citurienes, ar citu ideoloģiju un sodīja latviešu tautu pēc tiem likumiem, kas valdīja PSRS un Krievijas federācijā. Tas vispār nav pieņemami! Arī pēckara posmā Latvijā nebija šādu savu kadru, tie atbrauca no citurienes, un sākās vecā ideoloģija.

Skaidrs — par to, kas ir slikti izdarīts, atklāti jārunā. Var sastādīt visādas grāmatas — «melno» utt., lai nākamās paaudzes mācītos no tām kļūmēm, no sliktiem darījumiem, kas tika veikti pret cilvēci.

Par pēdējiem gadiem — pēc 1985. gada Latvijā ne pret vienu cilvēku netika ierosināta politiska lieta.

— Taču jūsu darbība ir un bija jūtama. 1985. gadā es nonācu līdz tādai vajāšanas mānijai, ka basām kājām nogāju līdz Zasulauka stacijai pa Bolderājas dzelzceļa sliedēm.

— No 1985. gada, kad atcēla kriminālkodeksa politiskos likumpantus par pretpadomju aģitāciju un izdomājumiem, bija nopietni grozījumi arī komitejas darbībā Latvijā. Kopš no 1990. gada marta esmu tās priekšsēdētājs — viss mainījās kā diena pret nakti.

 

Ulmanim bija saimniecību reģistrs

 

Zvana Lidija Kriščovska: — 1945. gadā mežā man nošāva brāli, nodedzināja mājas. Brālis dienēja leģionā. Vecāki bija cietumā, māju nodedzināja, mantu izveda. Kas tur būtu darāms?

— Vai kādi jūsu piederīgie tika arī izvesti?

— Pēc tam izveda vecākus.

— Uz vecāku uzvārda jābūt lietai, kas tagad glabājas Iekšlietu ministrijā. Jums jāprasa, lai atļauj iepazīties ar šo lietu. Tajā jābūt arī materiālam par vērtībām, kas bijušas mājās. Ja savukārt bijusi ierosināta krimināllieta, tad jums jāgriežas arī republikas prokuratūrā pēc izziņas. Vēl varat meklēt vēstures arhīvā. Ulmaņa valdīšanas laikā bija izveidots visu saimniecību reģistrs. Ja materiāls par jūsu vecāku saimniecību ir saglabājies, tad jums būs vismaz pieturas punkts, no kā skatīties tālāk. Tātad jums jāgriežas Iekšlietu ministrijā un pēc izziņas par mantas stāvokli līdz 1940. gadam — vēstures arhīvā.

 

Telefonsarunas

 

— Jums zvana bijusī universitātes pasniedzēja Alvīne Putne. Sakiet, vai drošības komiteja noklausījās arī telefonsarunas?

— Neviena cilvēka, kas nenonāca konfliktā ar likumdošanu, sarunas neieklausījās.

— Kā ir tagad? Lasīju «Atmodā», ka visi tie vadi un kabeļi nav likvidēti. Vai tagad var notikt tā, ka noklausās telefonsarunas?

— Nē, visas telpas ir aizplombētas, lai tās varētu nodot jaunajam īpašniekam. Un runas par masveida noklausīšanos — tas vispār tehniski nav iespējams.

— Šis jautājums man radās pirms dažām dienām, kad bija saruna ar Somiju. Tikpat kā nevarēju sarunāties. Strīdējos ar saviem paziņām, kuri teica, ka vadi esot veci.

— Piekrītu jūsu paziņu domām, jo tehnika nav pati jaunākā. Arī jaunajā procesuālajā kriminālkodeksā noteikts, ka noklausīšanās iespējama tikai ar prokurora sankciju, un šādos gadījumos neviens to pat nemanīs.

 

Antenas, kas neraida

 

Laima Lāce: — Strādāju projektēšanas institūtā. Mums blakus atrodas valdības sakaru centrs, kas visu laiku bija jums pakļauts. Tur atrodošās antenas ļoti nelabvēlīgi ietekmējušas mūsu darbinieku veselības stāvokli. Mums ir regulāras profilaktiskās pārbaudes. Divu gadu laikā tikpat kā visiem radušās pārmaiņas sirdī, par ko izbrīnīti ir arī ārsti.

— Antenas neko neraida. Tās ir domātas pavisam citiem mērķiem. Varat griezties Veselības aizsardzības ministrijā, lai viņi pārbauda, cik nopietni ir šie starojumi.

— Kādas attiecības drošības komitejai bija ar kompartijas ideoloģisko nodaļu un centrālkomitejas sekretāriem? Jeļcins raksta, ka tad, kad viņš bijis sekretārs, viņam pilnīgi pakļauts bijis drošības komitejas ģenerālis.

— Atbilde jādala divos posmos: kamēr bija spēkā konstitūcijas 6. pants par partijas vadošo lomu, VDK priekšsēdētāji visi bija kompartijas centrālkomitejas biroja locekļi vai tā apstiprināti. Es biju pirmais priekšsēdētājs, kuru birojs neapstiprināja. Mani pēc Ministru Padomes ieteikuma apstiprināja Augstākā Padome. Kopš 1990. gada 4. maija deklarācijas centrālkomitejai nekādu informāciju nesniedzām.

— Īpatnēji, ka jūs apstiprināja Augstākā Padome, bet algu maksā Maskava un atlaist var Maskava.

— Tas atkarīgs no republikas un PSRS likumdevēja. Kā vienojas, kāds statuss ir VDK. Līdz Latvijas neatkarībai bija šī dubultpakļautība.

— 1987. gada 14. jūnijā jūs bijāt Rīgas nodaļas priekšnieks. Toreiz pie Brīvības pieminekļa nekas ļauns nenotika, cilvēkus nedauzīja. Jūs arī pats atradāties pie pieminekļa. Bet 23. augustā sita cilvēkus un jūs sodīja — pārcēla projām no Rīgas, jo laikam bijāt pārāk mīksts.

— Es simpatizēju atdzimšanas idejām, biju pārāk demokrātisks.

— Vārdu sakot — par mīkstu, kā teica Pugo. Vai Latvijā ir vajadzīga drošības komiteja, kas izseko cilvēkus, vai tāda iestāde, kas novērš augstāko slāņu korupciju?

— Jebkurai valstij vajadzīgi drošības orgāni nevis, lai izsekotu cilvēkus, bet laikus atklātu noziegumu, kas skar valsts drošības intereses.

— Vai ir paredzēts atsaukt jūsu virsniekus, kas noformēti citās iestādēs, piemēram, žurnālistus? Vai tam arī jāgaida Maskavas pavēle?

— Žurnālistu saimē vispār mums neviena nebija.

— Vai specdaļas, kāda ir arī mūsu darbavietā, strādāja kopā ar drošības komiteju?

— Tās nebija mums pakļautas, bet komitejai iesniedza dokumentus par cilvēkiem, kuriem vajadzēja saņemt atļauju piekļūšanai slepeniem dokumentiem. Jo drošības komitejai bija uzdevums kontrolēt, lai šajā jomā nebūtu pārkāpumu. Pakļautas tās bija saviem direktoriem.

— Bet kadru nodaļas priekšnieki? Vai tie bija saistīti ar jūsu iestādi?

— Simboliski. Tad, ja kāds no mūsu darbiniekiem pie viņiem griezās, lai konsultētos par atsevišķiem jautājumiem.

 

Stukačs

 

— Es gribētu ar jums tikties.

— Tikties ar mani var, bet esmu jau «likvidēts».

— Varbūt varat ieteikt, pie kā griezties.

— Piezvaniet Borovkova kungam. Negribu jaukties viņa lietās. Par nākotni jādomā Borovkova kungam. Varu būt kā konsultants.

 

Ko nozīmē skaitlis 9?

 

— Piezvanīju ar pirmo mēģinājumu. Vai tas nozīmē, ka jums nezvana?

— Jums paveicās.

— Vai briesmīgi klūp virsū?

— Labāk iepazīsimies!

— Mani sauc Inese Priede. Tātad — vai briesmīgi klūp virsū?

— Paldies Dievam, nē. Pat novēl labu veselību.

— Apbrīnoju jūsu drosmi, cits nebūtu uzdrošinājies piedalīties tādā akcijā.

— Redziet, kādas sakas ir uzliktas, tādas ir jānes.

— Vai tas, ko jūs darījāt tolaik tajā darbā, atbilda jūsu pārliecībai?

— Par to, ko esmu personīgi darījis, nebūs jākaunas, skatoties latviešiem acis.

— Kāds ir jūsu mīļākais rakstnieks?

— Mainās atkarībā no garastāvokļa. Patīk Lācis, Upīti lasu, kad esmu atpūties, bet kriminālromānus, kad ir bijis smagi darbā, lai atpūstos. Un filozofiska rakstura darbus.

— Vai varat ātri nosaukt nepāra skaitli no viens līdz desmit?

— Teiksim — deviņi.

— Paldies.

— Ko tas nozīmē?

— Palasiet grāmatu «Es un mēs». Tur ir labs tests. Varbūt tas atbildīs jūsu būtībai.

 

Vai Šustins — tas pats Noviks?

 

Zvana Staņislavs Upenieks: — Mani interesē jautājums par Šustinu — bijušo latviešu tautas bendi. Vai viņš privilēģijas saņem? Vai zināt, kas bija Šustins?

— Man kauns atzīties, bet nē.

— Viņš parakstījās ar pseidonīmu. Tas bija Noviks.

— Ā…

— Vai jūs to nezināt, būdams…

— Esmu citas paaudzes pārstāvis. Tā ka diemžēl…

— Viņš taču viltoja parakstu — kad latviešus sūtīja uz Sibīriju, parakstījās kā Šustins. Domāja, ka vēlāk neatradīs.

— Tādu uzvārdu dokumentos esmu redzējis, taču neiedomājos, ka tas ir viens un tas pats.

— Kāds viņam stāvoklis tagad? Viņš manu tēvu nobendēja.

— Zinu, ka viņš ir sirmā vecumā. Grūti pateikt par veselības stāvokli. Ar mums nekādus kontaktus viņš neuztur.

— Gribēju zināt, vai viņš saņem privilēģijas par tiem tūkstošiem latviešu, kurus Iznīcināja Sibīrijas šahtās un nometnēs?

— Viņš saņem pensiju. Citu privilēģiju nevar būt.

 

Trubiņš bijis Ventspilī

 

Taujā Rudzītis no VEF: — Vai varat komentēt Dambīša izteicienu pēdējā «Liesmā» par Trubiņa kungu?

— Neesmu lasījis.

— Viņš 1972. gadā esot strādājis Ventspils ostā, un tur strādājis arī tāds Trubiņš. Stukačs esot bijis, negribējis strādāt, muitniekiem ziņas nesis. Tagad tēlo foršu čali — no gruzčika ticis par čekas priekšnieka vietnieku.

— Varu teikt, ka Trubiņš tiešām ir tur strādājis, pēc tam bijis drošības komitejas ierindas darbinieks. Palēnām, protams, izaudzis līdz vietniekam.

— Es domāju, ka raksts varbūt neatbilst īstenībai..

— Tas ir emocionāls, ar pieskaņu, kāda vispār šodien ir pret drošības orgāniem.

 

Sapratu, ka biju filtrācijas nometnē

 

Arnolds Skrastiņš no Alūksnes: — Interesējos par bijušajiem karavīriem, kas bija nometnēs. 1944. gadā no Latgales Abrenes apriņķa mobilizēja latviešu divīzijā. Mūs aizsūtīja uz divīzijas apmācību nometni. Pēc tam daļu aizsūtīja decembrī uz fronti, bet daļu — es tikai tagad to sapratu — uz filtrācijas nometni, lai pārbaudītu. Vēlāk mūs aizsūtīja uz Kaļiņinu. Tur bija pionieru pilī ierīkota nometne. Mūs tur turēja visu 1945. gadu un 1946. gadā — kopā vairāk nekā gadu. 1946. gadā atsūtīja uz Rīgu. Maijā mani atbrīvoja, iedeva kādu izziņu. Tagad par to nevaru dabūt datus, ieteica, ka tie varētu būt meklējami drošības komitejā.

— Ja tā ir bijusi filtrācijas nometne, tad visiem cilvēkiem, kas izgājuši caur šo nometni, ir sava lieta, kas agrāk atradās mūsu arhīvā. Tagad tās ir nodotas republikas prokuratūrai, kur jums jāgriežas.

 

Ar memuāriem var nopelnīt naudiņu

 

— Patiesi priecājos, Johansona kungs! Mani sauc Kārlis Kalniņš. Esmu tas pats, par kuru Imants Lešinskis raksta savā grāmatā «Kalpības gadi», un droši vien nebūšu oriģināls, jo par šo grāmatu jums ir jautāts.

— Nē, nav. Jo tā grāmata nav tik populāra.

— Taču «Atmoda Atpūtai» to dara populāru.

— Ja šie raksti būtu parādījušies agrāk, tā būtu sensācija, tagad ļoti daudz kas ir jau rakstīts gan mūsu, gan savienības presē. Tas vairs nerada tādu interesi kā pirms pieciem gadiem.

— Vai iespējams gūt dokumentālu apstiprinājumu vai noliegumu tam, ko viņš tur raksta? Tā, piemēram, par mani ir samuldēti tādi brīnumi, sākot ar privāto dzīvi, beidzot ar sabiedrisko stāju.

— Saprotiet, šis cilvēks jau ir tajā pasaulē…

— Saprotu, un man ir ļoti žēl, jo šo grāmatu dabūju izlasīt tikai pirms gada.

— Otrs — dzīvojot ārzemēs, viņam kaut kā maizīte arī bija jāpelna.

—Viņam tur nebija nekas cits rakstīts kā tajās brošūras, ko šeit viņš driķēja kā Ievkalns. Salīdzinājumam arī tos derētu publicēt, jo autora stils paliek nemainīgs. Uzskatu, ka Imants Lešinskis ārzemēs turpināja to darbu, ko šeit veica kā čekas pasūtījumu. Viņš turpināja strādāt tajā paša virzienā, lai jauktu kontaktus, sētu neuzticību starp trimdas un šejienes latviešiem. Ar to viņš nopelnīja naudu. Bet sakiet atklāti, Johansona kungs, man liekas, ka viņš patiešām bija, ir un mira kā čekas aģents! Tūdaļ minēšu pierādījumu: man ir ziņas, ka viņš pievilcīgās krāsās attēlojis vai pat nav pieminējis tos, kas neapšaubāmi bija čekas aģenti un ziņotāji.

Jā, esmu armijas rezerves izlūkdienestā. Ar čeku esmu bijis saistīts tikai tādā nozīmē, ka četras reizes tiku aicināts uz izskaidrošanos. Mani uzskati gan par Afganistānas karu, reliģiju, gan par leģionāriem nekad nav patikuši čekai. Tāpēc, ja Imants savā darbā nežēlīgi muld par mani, tad viņš tur muld arī par citām lietām.

— Jāteic, ka viņš nebija godīgs pret latviešu tautu. Tomēr esmu uzticīgs mūsu ētikai, tāpēc tie jautājumi, kas skar katra cilvēka godu, un nodot atklātībai viņi nav devuši piekrišanu, paliek mūsu arhīvos. Jo, izpaužot ziņas par vienu cilvēku, nav garantijas, ka neizpaudīsim par citiem. Domājot par nākotni, Latvijas valsts drošības sistēmu, tie citi tad nesastrādāsies ar jauno drošības sistēmu, jo tad nebūs garantijas, ka solījumus, kurus devām, kāds cits nelauzīs. Jādomā ne tikai par sevi, bet galvenokārt par nākotni.

— Nepatīkami, ka Lešinskis nedod mieru tiem, kas jau ir zem zemes, piemēram, Bernhardam Borgam. Nupat atgriezos no komandējuma Daugavpilī. Tur Borgu atceras, jo dažiem cilvēkiem viņš palīdzējis izkulties no nepatikšanām. Viņi ir sarūgtināti, kāpēc «Atmoda Atpūtai» neļauj cilvēkam mierīgi gulēt zem zemes. Vai Arvīdam Rupeikam, kas izgājis koncentrācijas nometnes, un vēl vienam otram. Domāju, ka Jānim Borgam nebūt nav patīkami lasīt šādas Lešinska ķengas par tēvu.

— Sarežģītā laikā mēs dzīvojam, un šeit jābūt ļoti līdzsvarotiem un apdomīgiem, lai mazo latviešu tautiņu nesanaidotu. Tāpēc jālieto maksimums gudrības.

— Kāda var būt gudrība, kā var ar simpātijām raudzīties uz Nacionālās neatkarības kustību, ja to vada 16. policijas bataljona brīvprātīgais Visvaldis Lācis?

— Jā…

— Kas bija 16. policijas bataljons, to zinu precīzi.

— Redziet, politiskā dzīve uz āru izmet tādus cilvēkus.

— Uzskatu, ka viņa publikācijas par policijas bataljonu ir nozieguma slēpšana. Viņš apgalvo, ka policijas bataljoni esot sargājuši tikai objektus un cīnījušies frontē. Viņš nepiemin, ka starp objektiem acīmredzot bija arī ebreju geto.

— Jā, pilnīgi pareizi, jums taisnība.

— Nu labi, Visvaldis Lācis neko nav darījis, bet tajā pašā laikā viņš visai pasaulei stāsta, ka policijas bataljons ir bijusi absolūti nevainīga institūcija, sargājuši militārus objektus un pat cīnījušies frontē.

— Jā, daudz kas mūsu sabiedrības dzīvē parādās jauns, taču vēsture visu noliks savā vietā.

— Būtībā tā jau ir nolikusi visu savā vietā. Tikai mēs tā vieta, lai publicētu savu trimdas vēsturnieku Ezergaiļa, Andersona pētījumus…

 

Kāpēc mani nelaida uz Indiju

 

Skaidrīte Zamberga no Rīgas: — Sakiet, pēc kādiem kritērijiem vadījās drošības komiteja, kad mani nelaida uz Indiju un Dienvidslāviju?

— Kurā gadā tas bija?

— 1974. gadā uz Indiju, 1980. gadā uz Dienvidslāviju. Mani vecāki bija strādnieki, ārzemēs man bija brālis, bet arī viņš tur bija strādnieks. Darbā partijas sekretāre ieteica man izbraukt sociālistiskās valstis. To darīju, bet, vienalga, netiku.

— Pastāvēja vesela birokrātiska sistēma, beidzot ar partijas centrālkomitejas izbraukšanas komisiju, kas pietika punktu visiem izbraukumiem un neizbraukumiem. Otra lieta — ja jūsu ceļazīme bija pa arodbiedrības līniju, katrā grupā valdīja konkurence. Lai to pieveiktu, arī bija savas aizkulises, ļoti daudz subjektīva. Un trešais — prasīja drošības komitejas domas. Kuri momenti vairāk iespaidoja jūsu neizbraukšanu, tagad man ir grūti pateikt. Drošības komiteja prasīja, vai cilvēks nav krimināli sodīts, vai ir piekļūšana slepeniem dokumentiem. Tā kā šī procedūra gāja pa vairākiem kanāliem, sarakstu varēja ietekmēt cilvēks, kas to sastādīja. Tā, piemēram, tūrisma braucienā uz 25 vietām pieteikušies 35. Kuri būs tie desmit, kas neiekļūs sarakstā? To varēja izlemt ļoti subjektīvi.

— Es redzēju papīru, uz kura bija rakstīts: tikai uz socvalstīm.

— Tā ir mūsu sociālisma nelaime, ka katrā cilvēkā daudzkārt redzējām ienaidnieku.

 

Kādreiz varbūt nosauks visus vārdos

 

Juris Bernards: — Manam tēvam jūsu arhīvā ir lieta. Vai to var redzēt?

— Mazliet esat nokavējis Ja būtu griezies agrāk, tad to varētu izdarīt. Tagad jādodas uz republikas prokuratūru. Viņi radīs iespēju ar to iepazīties.

— Tā lieta ir par 1945.—1949. gadu.

— Radiniekiem ir tiesības iepazīties ar šīm lietām.

— Kā jums pašam iet?

— Darba pietiek, lai nodotu mantas, atlaistu cilvēkus. Vieglāk ir radīt nekā likvidēt organizāciju…

— Daudzi grib, lai tiktu parādīti tie uzvārdi (čekas līdzstrādnieki — red.). Nedomāju, ka tas būtu labi.

— Skaidrs, ka tas neko labu. Un, ja atklāt, tad pēc desmitiem gadu, kā tas ir visur pasaulē.

— Taču, kā man stāstīja tēvs, tie cilvēki, kas nogalinājuši bērnus, nepilngadīgos, noteikti ir jāsoda. Viņi vēl brīvi staigā, neviens viņus nemeklē.

— Tagad ir represēto klubs, citas sabiedriskas organizācijas, krimināllietas ir saglabājušās, un noziegumus noslēpt nevarēs.

Vienīgais — liela daļa viņu jau ir viņpasaulē. Šāds sods un uzvārdu publicēšana tad būs morāls un sabiedrisks gandarījums, lai kļūdas nekad neatkārtotos.

***

 

Edmundu Johansonu telefonakcijas nobeigumā tincināja «LJ»:

— Kā jutāties, kad jūs uzaicināja uz šo telefonakciju?

— Izturējos pozitīvi, jo saprotu, ka ir zināma sabiedrības interese par komitejas pagātni un tās likvidāciju. Ja žurnālists piedāvā šādu iespēju, ir jāciena viņa darbs un piedāvājumi. Mani varbūt tas mazāk skar, bet jebkurš politiķis, biznesmenis, ja atsaka žurnālistiem, zaudē. Tāpēc labāk uz grūtāko jautājumu atbildēt nekā neatbildēt. Jo neatbildēt nozīme, ka tu kapitulē. Tā ir vājuma pazīme, bet man šobrīd tādas izjūtas nav.

— No kuras Latvijas puses esat nācis?

— Bērnību pavadīju Jaunpiebalgā, tās dzirnavās esmu audzis, Jaunpiebalgas vidusskolā mācījies.

— Vai jums tur ir arī tēva mājas, īpašums, ko pieprasīt?

— Nav. Šajā ziņā man nav problēmu.

— Vai varat pateikt, ko darīsit pēc tam, kad VDK lietas būs nodotas jaunajai varai?

— Nevaru, jo nezinu. Kaut kas būs jādara, jo bezdarbībā dzīvot arī nav vienkārši, it sevišķi tad, ja visu laiku esi aktīvi darbojies. Protams, ir dažādi piedāvājumi. Negribu būt ne atbildīgā, ne politiskā darbā, jo saprotu, ka tas nav savienojams ar bijušās drošības komitejas priekšsēdētāja amatu, bet varētu darboties saimnieciskajā, komercnozarē, par juridisko konsultantu. Lai man nav izlemšanas tiesību…

— No kurienes saņemat piedāvājumus — no Latvijas vai savienības?

— Ir gan no vienas puses, gan no otras. Taču, tā kā esmu dzimis un audzis Latvijā, kur gan man šajā vecumā, kad, kā saka, mūžs iet uz otru pusi, doties pasaulē? Jādzīvo šeit un jāstrādā.

— Tātad tā īsti savas vecumdienas jūs neesat nodrošinājis…

— Ar īpašumiem ne. Domāju, ka latvieši vispār paliks ar gariem deguniem, jo ekonomiku šodien lielākoties nosaka nelatvieši. Ar zemi tagad nopelnīt kapitālu — tas ir verga darbs. Varbūt pēc desmit gadiem kaut kas var parādīties, bet tagad noteicēja tomēr būs rūpniecība. Tāpēc ar pilsonības jautājumu saistītie sarežģījumi vēl priekšā, jo arī te notecēja būs ekonomika.

— Mēs aptuveni varam nojaust, kā radās šie lielie kapitāli, kurus veiklie vīri tagad iegulda dažādos uzņēmumos. Nereti tie ir saistīti ar tā saukto mafiju, kuru apkarot bija arī jūsu uzdevums.

—Tā ir realitāte —viņi visus savus līdzekļus tagad ir legalizējuši. Pret viņiem nekādu pretenziju nevar būt, ja nav pierādīts, ka ir pārkāpts likums. Bet likums atpalika, uz priekšu gāja ekonomiskās brīvības, komercbrīvība. Atpalika visa nodokļu politika. Laikus nebija aizliegts atstāt ārzemju bankās savus kapitālus. Tikai tagad ir pieņemts Ministru Padomes lēmums. Bet tiem visiem, domāju, ārzemēs ir savs kapitāls, ko viņi pēc laika atkal ieguldīs kādā īpašumā.

Te Ministru Padomei un Godmaņa kungam ir ko padomāt, izstrādājot ekonomisko stratēģiju, jo, kļūdoties tagad, sekas jutīsim pēc desmit, divdesmit gadiem. Šodienas iestrādes par sevi dos zināt mūsu bērniem, nākamajām paaudzēm — viņi novērtēs, cik gudri bijuši viņu priekšteči.

— Tātad pašlaik Latvijā nav savas drošības orgānu sistēmas. Cik ātri to varētu izveidot?

— Nav vēl izstrādāta Latvijas valsts drošības orgānu koncepcija. Augstākajā Padomē ir radīta komisija, kurai tā ir jāizstrādā. Taču mani uztrauc kas cits — kamēr šo koncepciju izstrādās, kamēr radīs struktūru un sameklēs kadrus, tikmēr tie darbinieki, kas šobrīd godīgi strādājuši savu darbu un nav iejaukti politiskajās lietās, šajā laikā jau būs sameklējuši citu darbu. Tad mēs nonāksim pie problēmas, ka nebūs kadru. Un tie visi ir augstas kvalifikācijas speciālisti. Atpakaļ viņus dabūt būs ļoti grūti.

Domāju, ka drošības komiteju vajadzēja likvidēt — tas ir pareizi gan no praktiskā, gan politiskā viedokļa. Taču to vajadzēja darīt citādi — lūk, te ir komitejas priekšsēdētājs Johansons, līdzās viņam bija jānosēdina jaunais struktūras vadītājs. Mums ir piecas nodaļas — katrā nodaļā vajadzēja ielikt arī nākamo tās vadītāju. Lai notiek komitejas lietu pārņemšana. Tad viņi pusgada laikā, kamēr tā notiktu, redzētu, kā te strādā, iepazītu cilvēkus, struktūru, uzzinātu, kuri cilvēki ir Latvijas Republikai lojāli, kuri nav. Viss būtu normāli — daļa aizietu projām, daļa, ko uzaicinātu, paliktu strādāt. Tagad mēs likvidējamies, visus atlaiž no darba, jaunas struktūras nav, iznāks visu sākt no sākuma. Uzreiz atrast jaunus darbiniekus nebūs tik vienkārši, jo ir jautājumi, ar kuriem, izņemot drošības komiteju, neviena cita tiesībsargāšanas institūcija nenodarbojas. Tā, piemēram, pēc rokraksta noteikt tā autoru, pretdarbība teroristiskām akcijām, narkotisko vielu biznesam, valūtas spekulācijām, atbildība par drošību aviācijā un citur. Tur mums bija speciālas grupas. Nezinu, kam tagad tas tiks uzdots, varbūt Iekšlietu ministrijai. Arī — valsts slepenības sistēmas radīšana un nodrošināšana. Domāju, ka arī Latvijas valstij būs savi noslēpumi, piemēram, komercnoslēpumi, valsts noslēpumi. Lai tos aizsargātu, jābūt sistēmai. Bez mums pašlaik neviens cits ar šiem jautājumiem nenodarbojas. Tāpat narkotisko vielu tirdzniecība: nelaimīgajās puča dienās mūsu komitejas organizētās noziedzības apkarošanas nodaļa īstenoja akciju kopa ar citam valstīm, kurā atklāja narkotisko vielu pārdošanas grupu.

Jebkurai valstij jābūt savam izlūkdienestam. Jo valstij ir jāzina tās reālais politiskais vērtējums ārpasaulē. Viena lieta, ko raksta avīzēs, atklāti runā, otra lieta — ko nepasaka, bet valstij jāzina viss, lai novērtētu savu vietu pasaulē. Šim nolūkam ir speciālisti, kas to ir mācījušies, sagatavojušies šim darbam.

Sarežģīts ir pats lietu nodošanas process. Pašlaik esam pilnībā nodevuši visas materiālās vērtības un inventāru tikai par vienu mūsu struktūras daļu. Turklāt ne no svarīgākajām. Pārējais līdz galam vēl nav atrisināts. Bijušie mūsu kadri galvenokārt iesaistās komercfirmu darbībā.

***

 

Telefonakcijas nobeigumā Edmundam Johansonam piezvanīja arī mūsu radio kolēģi, kuru jautājumos bija satraukums par organizētās noziedzības pieaugumu un valdības nepietiekamo aktivitāti jaunu struktūru radīšanā. «LJ» būs prieks, ja Johansona kunga atbildes radioklausītājiem viesa skaidrību šajos jautājumos.

 

Edmunda Johansona

telefonsarunas noklausījusies

Māra Miķelsone

Māra Bērsona foto