Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijas valsts oficiālā nostāja 1940.–1991. gadā Latvijas valsts juridiskā statusa un neatkarības atgūšanas jautājumos — ieskats Latvijas ārlietu dienesta dokumentos

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Ainārs Lerhis beidzis LU Vēstures un filozofijas fakultāti (1990), Dr. hist. (2002). LU Latvijas vēstures institūta vadošais pētnieks, Austrumeiropas politikas pētījumu centra valdes priekšsēdētājs. Strādājis arī LR Ārlietu ministrijas Arhīva nodaļā, bijis Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes Politikas zinātnes katedras docents un Starptautisko attiecību un Eiropas studiju programmas vadītājs, lektors Latvijas Ārlietu ministrijas Mācību centrā. Lasa starptautiskās diplomātijas vēstures kursu LU Ekonomikas un vadības fakultātē. Pēta Latvijas ārpolitikas problēmas, to skaitā Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vēsturi, Baltijas jautājumu starptautiskajās attiecībās, kā arī Latvijas ārējās tirdzniecības vēstures problēmas. Zinātniskās monogrāfijas «Latvijas Republikas ārlietu dienests. 1918–1941» (2005) autors, piecu grāmatu līdzautors, vairāk nekā 30 zinātnisku rakstu un daudzu populārzinātnisku rakstu autors.


Jau 1940. gada jūlijā un augustā, tūlīt pēc PSRS īstenotās Latvijas, Lietuvas un Igaunijas okupācijas un aneksijas, vairākās Rietumvalstīs akreditētie Latvijas diplomāti uzsāka cīņu par Latvijas valsts tiesiskās atzīšanas turpināšanu.

Latvijas diplomātiskais dienests pēc 1940. gada okupācijas bija vienīgā Latvijas Republikas (LR) varas institūcija, kura, atrodoties ārpus okupētās valsts teritorijas, kaut arī ļoti ierobežotā apjomā, turpināja pildīt Latvijas Republikas valsts varas funkcijas.[1] Valsts diplomātijas vēsturē sākās jauns posms ar jauniem uzdevumiem. Latvijas Republikas pirmais neatkarības periods bija beidzies, bet valsts de iure turpināja pastāvēt (iestājās Latvijas valsts pastāvēšanas otrais — okupācijas — posms). Latvijas 50 nebrīves gadi radīja tikpat ilgu sarežģītu un specifisku periodu Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vēsturē.

Lai arī Rietumu valstīs strādājošo Latvijas diplomātu iespējas pievērst pasaules uzmanību Latvijas liktenim bija ierobežotas, viņi laikā no 1940. līdz 1991. gadam turpināja izstrādāt un paust oficiālu viedokli Latvijas valsts vārdā un no Latvijas valsts interešu viedokļa, kā arī aizstāvēja Latvijas valsts un latviešu tautas intereses, turklāt ne tikai trimdā, bet arī dzimtenē dzīvojošās latviešu tautas daļas, kam ilgus gadus nebija iespējams paust brīvu gribu demokrātiskā ceļā. Viens no svarīgākajiem diplomātu darbības virzieniem bija Latvijas valsts tiesiskās turpināšanās saglabāšana.

Mēdz teikt: «Ar sūtņa muti runā valsts.» Sarakstē ar rezidences valsts augstākajām amatpersonām un Ārlietu ministriju sūtnis runā savas valsts vārdā un izsaka savas valsts oficiālo viedokli. Šā raksta uzdevums ir analizēt virkni būtisku Latvijas ārlietu dienesta vadošo amatpersonu sastādītu, to skaitā Rietumvalstu valdībām iesniegtu dokumentu, kas atainoja minēto Latvijas Republikas oficiālo viedokli Latvijas valsts un tās de iure turpināšanās jautājumā. Sevišķi uzskatāmi un intensīvi šāda viedokļa izstrāde un paušana norisinājās pirmajā gadā pēc Latvijas valstiskās neatkarības zaudēšanas, Vācijas — PSRS kara laikā un neilgi pēc tā beigām. Šajos gados tika izstrādāti šādas oficiālās nostājas pamatprincipi, kuriem Latvijas ārlietu dienests sekoja visus turpmākos gadus līdz valstiskās neatkarības atgūšanai. Vairāku dokumentu saturā izpaužas ne tikai politiskas nostādnes, bet arī juridisks vērtējums, Latvijas valsts situācijas juridisks skaidrojums. Latvijas ārlietu dienesta nostājai bija būtiska nozīme arī 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, kad aktualizējās virkne juridisku jautājumu sakarā ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas procesu. Tāpēc rakstā izsekots galvenokārt būtiskākajām nostādnēm un dokumentiem ne tikai 20. gadsimta 40. gados, bet arī 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā, nostādnes uzskaitot koncentrētā (tēžu) veidā.

Izmantojot savu statusu un pieejamās diplomātiskās iespējas, nepastāvot likumīgai vai trimdas valdībai, ārlietu dienesta diplomātiskās darbības galvenais mērķis pēc Latvijas neatkarības zaudēšanas bija turpināt pārstāvēt Latvijas valsti, īstenot diplomātiskus centienus Latvijas starptautiski tiesiskā statusa nemainīgai saglabāšanai, cīnīties par neatkarības atjaunošanu nākotnē, kā arī aizsargāt Latvijas pilsoņus un viņu īpašumu ārzemēs. Turpmāk daudzus gadu desmitus Latvijas diplomātu darbības pamatā bija starptautiskās tiesiskās normas un morāles principi[2], tāpēc diplomātiem šīs normas bija jāizmanto precīzi, un viņi šajā jomā uzkrāja vērtīgu pieredzi, kas, kā tālāk redzēsim, ļoti noderēja 20. gadsimta 80. un 90. gadu mijā.[3]

Latvijas oficiālā nostāja pret padomju okupāciju. Sākot ar 1940. gada jūliju, Latvijas sūtņi kā amatos esoši Latvijas oficiālie pārstāvji pie Rietumvalstu valdībām protestēja pret Latvijas okupāciju, aneksiju un inkorporāciju un centās panākt padomju okupācijas un vēlāk arī aneksijas un inkorporācijas neatzīšanu, kas savukārt nozīmēja aicināt Rietumvalstis turpināt atzīt Latvijas Republiku de iure.

Kara gados diplomāti pasaulē izplatīja ziņas par Latvijas starptautiski tiesisko stāvokli, apstākļiem Latvijā, nacistu un komunistu noziegumiem pret Latviju, kā arī veica visai precīzu analīzi par agresoru nodomiem un prognozi par kara uzvarētājiem un sekām.

Tāpat kā 1940. gadā, kad Latvijas sūtņi protestēja pie rezidences valstu valdībām sakarā ar PSRS īstenoto okupāciju Latvijā, arī 1941. gadā viņi protestēja pret Vācijas okupāciju Latvijā, abu ārvalstu uzspiesto totalitāro režīmu agresiju vienlīdz raksturojot kā noziedzīgu un nelikumīgu rīcību pret Latvijas valsti, starptautisko tiesību pārkāpumu.[4]

Latvijas pilnvarotais lietvedis Argentīnā un Brazīlijā Pēteris Oliņš 1941. gada jūnija beigās Buenosairesā informēja Argentīnas Ārlietu ministriju, ka Latvijas diplomātiskie pārstāvji ārzemēs un Latvijas tauta ar pieejamiem līdzekļiem turpinās cīņu arī pret vācu militāro okupāciju; kā arī sniedza vācu okupācijas salīdzinājumu ar krievu (domāta PSRS) okupāciju.[5]

Latvijas sūtnis Lielbritānijā Kārlis Zariņš 1941. gada 30. augusta notā atsaucās uz ASV un Lielbritānijas nesen iepriekš parakstīto Atlantijas hartu (1941. gada 14. augusts) un izteica cerību, ka deklarētie hartas principi attiecas arī uz Latviju; ka kara beigās drošības situācija un apsvērumi būs pavisam citi, latviešu tautai būs jādod tiesība vēlreiz izteikt savu gribu jaunajos apstākļos; ka atšķirībā no pārējām Eiropas tautām latvieši cietuši no divām tirānijām;[6] ka iecerētā uz Atlantijas hartu balstītā sistēma dod cerību Latvijai atgriezties pilntiesīgi pasaules tautu saimē; ka jādara viss, lai no Rietumvalstu sabiedrības apziņas neļautu izdzist Latvijas vārdam un uzskatam par Latviju kā pilntiesīgu locekli tautu saimē; ka kartēs Latvija joprojām tiek atzīmēta īstajās robežās; ka Vācijas uzvaras gadījumā latviešu tautai uz patstāvīgu eksistenci nav cerību.[7]

1942. gada 1. janvārī Vašingtonā tika parakstīta Apvienoto Nāciju[8] (AN) deklarācija, kurā tika apstiprināta apņemšanās ievērot Atlantijas hartas principus. Sakarā ar to, ka ASV paziņoja par gatavību pieņemt AN deklarācijas pievienošanās paziņojumus no iestādēm, kas nepārstāv valdību,[9] Latvija jau tūlīt izteica vēlēšanos būt Apvienoto Nāciju valstu vidū kopīgā Rietumu demokrātijas valstu frontē pret Vāciju. Latvijas Republikas oficiālie pārstāvji pauda vēlmi pievienot Latviju antihitleriskajai koalīcijai. Latvijas sūtnis ASV Alfrēds Bīlmanis 1942. gada 4. janvārī iesniedza notu ASV Valsts departamentā un ASV presē paziņoja, ka arī Latvija vēlas pievienoties hartai un deklarācijai, bet atbildi uz šo notu nesaņēma.[10] Latvija netika uzaicināta iespējamo PSRS iebildumu dēļ. Latvijas esošie un bijušie diplomāti Rietumvalstīs deva lielu ieguldījumu Rietumu demokrātisko valstu informēšanā par stāvokli Latvijā.[11] Sākot ar 1942. gadu, sūtņi sastādīja un izplatīja memorandus par situāciju Latvijā, vācu okupāciju, otro padomju okupāciju un latviešu bēgļiem Rietumvalstīs.

Sūtņu ieguldījums Rietumu valstu informēšanā par stāvokli Latvijā. Sūtņi noraidīja visus Vācijas un PSRS mēģinājumus uzkundzēties Latvijai. Diplomāti saglabāja dzīvu brīvības ideju un Baltijas jautājumam centās pievērst rezidences valstu sabiedrības uzmanību, kā arī nemitīgi atgādināja par varmācību un nodarītajām pārestībām pret Baltijas valstīm un tautām, Latvijas valsts starptautiski tiesisko eksistenci un par Vācijas un PSRS īstenotajiem starptautisko tiesību pārkāpumiem un noziegumiem pret Latviju. K. Zariņam un A. Bīlmanim nācās vienlīdz noraidīt un atspēkot tiklab padomju, kā nacistu propagandiskos paziņojumus.

Viņi neatbalstīja latviešu kolaboracionismu ne ar vienu no svešajām varām. Sūtņi norādīja uz abu svešo varu vienlaicīgām pretenzijām uz Latvijas zemi un iedzīvotājiem — respektīvi, dubultokupācijas (okupācijas varu nomaiņas) situāciju, kāda nepastāvēja Rietumeiropā un kādu Rietumu pasaules politiskie darbinieki, diplomāti un iedzīvotāji nebija piedzīvojuši un neizprata.

Par sūtņu nostāju kara gados pret svešajām varām K. Zariņš rakstīja 1948. gada 20. janvāra vēstulē Latvijas pilsonim V. Johansonam. Diplomāts pieminēja sūtņu nepakļaušanos Rietumu spiedienam runāt sliktu tikai par vāciešiem un nerunāt sliktu par Rietumvalstu sabiedrotajiem PSRS. «Bet mēs nenobijāmies un pēc savas sirdsapziņas vienmēr runājām patiesību, kur tas bija jārunā», citādi Latvijas karogs pie sūtniecībām Londonā un Vašingtonā vairs neplīvotu.[12]

Latvijas oficiālā nostāja pret otrreizējo padomju okupāciju. 1944. gada 1. februāra notā Lielbritānijas ārlietu ministram Antonijam Īdenam (Anthony Eden) K. Zariņš izteica bažas par iespējamu jaunu PSRS okupāciju; informēja, ka PSRS propaganda uzskata Baltiju par PSRS sastāvdaļu un jaunas PSRS okupācijas gadījumā ir iespējama latviešu tautas pilnīga iznīcināšana. Viņš atgādināja, ka okupācijas varu maiņas nav mainījušas Latvijas kā suverēnas valsts tiesisko statusu un ka Latvijas PSR valdībai Krievijā nav tiesību pārstāvēt Latvijas tautu. K. Zariņš ierosināja Latvijas suverēnas administrācijas atjaunošanu starptautiskas komitejas kontrolē, uzsvēra, ka kara tiesas par Latvijas pilsoņiem jāatliek pēc kara beigām. Sūtnis informēja, ka viņa rīcībā esošā informācija vēsta, ka Latvijas tauta pretosies jaunai PSRS okupācijai, un norādīja, ka Latvijas tauta gaida taisnīgu risinājumu no Apvienotajām Nācijām.[13]

No 1944. gada jūlija PSRS un Vācijas karadarbība atkal norisinājās Latvijas teritorijā. A. Bīlmanis 1944. gada 19. septembra vēstulē ASV Valsts departamentam norādīja, ka PSRS bruņotie spēki 1944. gada jūlijā atkal šķērsojuši Latvijas robežu bez iepriekšējas deklarācijas, ka PSRS respektētu Latvijas suverenitāti un starptautiskās tiesības Latvijas teritorijā; uzskaitīja diplomātisko pārstāvju galvenās deklarācijas kara gados: attiecībā uz Atlantijas hartu, Apvienoto Nāciju deklarāciju u. c.; atgādināja par nelegālās Latvijas Centrālās padomes 1944. gada paziņojumu; Latvijas tiesisko statusu; ka tiesiski Latvijas Republika nav zaudējusi savu suverenitāti; okupācijas varas pārkāpušas starptautiskās tiesības; par Latvijas tautas vēlmēm atgūt neatkarību, atjaunot Latvijas Republikas un PSRS attiecības uz 1920. gada 11. augusta līguma pamata u. c. Sūtnis norādīja, ka, neraugoties uz kara laika starptautiskām vienošanām, PSRS turpina uzskatīt, ka tās tiesības uz Baltiju ir noticis fakts, lai arī tas ir veikts agresijas ceļā Baltijas reģionā. A. Bīlmanis šai vēstulei pievienoja senatora Mintauta Čakstes izstrādāto «Memorandu par Latvijas — PSRS attiecībām».[14]

1945. gada 26. janvāra notā A. Īdenam K. Zariņš informēja, ka PSRS vienpusēji kontrolē Latvijas teritoriju, kas, izņemot Kurzemi, otrreizēji nonākusi padomju okupācijā.[15] 1945. gada 17. maijā notā A. Īdenam K. Zariņš atkārtoti rakstīja par latviešu bēgļu Rietumeiropā statusu un uzskaitīja, kādas iespējas starptautiskajā politikā un bēgļu aizstāvēšanā trūkst Latvijai sakarā ar okupācijas stāvokli. 23. maijā K. Zariņš vēlreiz informēja par bēgļu stāvokli Rietumeiropā un norādīja, ka latvieši garīgi liek cerības uz Apvienotajām Nācijām. 1945. gada 5. jūlijā sūtnis nosūtīja notu A. Īdenam sakarā ar gaidāmo lielvalstu konferenci Potsdamā par teritoriālo noregulējumu Eiropā.[16]

Savai 1945. gada 18. septembra notai jaunajam britu ārlietu ministram Ernestam Bevinam (Ernest Bevin) K. Zariņš pievienoja memorandu, kurā norādīja, ka latviešu tauta piedzīvo viskritiskāko periodu savā vēsturē; karš beidzies, bet divas okupācijas varas cirtušas dziļas brūces; neatkarības periodā latviešu nācija pierādīja gribu un spēju būt brīvai; ekonomiski Latvijai nav jābūt ne Vācijas, ne Krievijas satelītam, neatkarības gados Latvija būvēja brīvu un neatkarīgu ekonomiku; padomju okupācija bija starptautisko līgumu pārkāpums; nav nekāda loģiska pamata PSRS prasībām Baltijai būt PSRS daļai; tā balstās uz agresijas akta pamata.[17]

1945. gada 30. oktobrī notā ASV valsts sekretāram A. Bīlmanis protestēja pret PSRS uzskatu, ka PSRS būtu tiesīga uzturēt apsūdzību par nacistu izdarītiem kara noziegumiem Latvijā. A. Bīlmanis deklarēja, ka Latvijas valsts patur tiesības vajāt visas personas, kuras izdarījušas noziegumus Latvijā, pārkāpjot starptautiskās tiesības.[18] Baltijas valstīm netika dota iespēja piedalīties nacistisko noziedznieku kara tribunālā Nirnbergā un valsts vārdā uzturēt tajā apsūdzību.

1945. gada 20. novembrī notā ASV valsts sekretāram LR sūtnis A. Bīlmanis deklarēja, ka, lai gan Latvija nav ANO dalībvalsts, tā ir viena no valstīm, kas cietusi lielus materiālus zaudējumus vācu okupācijas laikā. Diemžēl šo zaudējumu precīzu apjomu nevar noskaidrot, jo Latvijas teritoriju joprojām ir okupējuši ārvalstu spēki un LR valdība nevar darboties. Sūtnis deklarēja, ka rezervē visas tiesības šajā jautājumā likumīgai Latvijas valdībai nākotnē.[19] Turpmākajos gados atlīdzību par nacistiskās Vācijas nodarītajiem zaudējumiem Latvijas teritorijā saskaņā ar Potsdamas konferences lēmumu[20] saņēma nevis Latvijas valsts, bet gan PSRS. Latvijas okupācijas apstākļos nedarbojās nekādas struktūras, kas varētu īstenot A. Bīlmaņa 1945. gada 30. oktobra un 20. novembra notā deklarēto, tomēr notas fiksēja Latvijas valsts principiālu oficiālu nostāju kara noziedznieku tiesāšanas un reparāciju jautājumos.

Jautājumā par nākotnes Latvijas valstisko iekārtu K. Zariņš un A. Bīlmanis uzskatīja, ka Latvijas pilnīgas neatkarības atjaunošana būtu iespējama tikai uz agrākās likumīgās un demokrātiskās Konstitūcijas (Satversmes) pamata, ar demokrātisku iekārtu, demokrātiski ievēlētu parlamentu un atbildīgu valdību, nevis atjaunojot 1934.–1940. gada perioda paveida autoritāru režīmu.[21]

1946. gada 26. maijā apspriedē Ženēvā Latvijas sūtņi Kārlis Zariņš, Oļģerts Grosvalds un Jūlijs Feldmanis pieņēma principiālus lēmumus par LR ārlietu dienesta turpmākās darbības pamatprincipiem: 1) cīņa par Latvijas neatkarības atjaunošanu turpināma cik iespējams intensīvi; 2) Latvijas sūtņiem jāturpina reprezentēt Latvijas suverēnā vara tajās valstīs un starptautiskajās iestādēs, kurās viņi akreditēti un kurās viņi var darboties; 3) sūtņiem jāsadarbojas ar visām latviešu patriotiskajām organizācijām un sabiedriskajiem un nacionālās kustības darbiniekiem kā dzimtenē, tā trimdā, kuru mērķis ir Latvijas neatkarības atjaunošana.[22]

Latvijas valsts starptautiskās pārstāvniecības un LR Satversmes jautājumā sūtņi aizstāvēja viedokli, ka vienīgā leģitīmā Latvijas valsts pārstāvniecības forma ārvalstīs ir Latvijas Republikas ārlietu dienesta ietvaros darbojošās LR diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības un personiski — LR ārlietu dienesta un pārstāvniecību vadītāji. Šajā jautājumā pēc Otrā pasaules kara beigām viņiem opozīcijā trimdā nostājās bijušās 4. Saeimas deputātu un viņu atbalstītāju grupa.

1950. gada 18.–20. oktobrī Londonā notikusī LR diplomātu un latviešu trimdas pārstāvju sanāksme noraidīja 1946. gadā Ženēvā pieņemto Latvijas bijušo parlamenta deputātu un ministru vienošanos, ka bijušās 4. Saeimas priekšsēdētāja otrais biedrs bīskaps J. Rancāns ir augstākais Latvijas pārstāvis ārvalstīs un ka viņam ir tiesības izveidot trimdas valdību.[23] LR diplomātiskie pārstāvji un viņus atbalstošā trimdas pārstāvju daļa uzskatīja, ka Rietumvalstis nav atbalstījušas un neatbalstīs Latvijas trimdas valdības veidošanu un Latvijas 4. Saeimas deputātu pilnvaru atjaunošanu pēc daudzu gadu pārtraukuma, turklāt šādas starptautiski neatzītas valdības izveide varētu novest pie sūtņu diplomātisko pilnvaru atzīšanas izbeigšanas un LR sūtniecību un konsulātu slēgšanas. Viņi uzskatīja, ka LR Satversme trimdā reāli nedarbojas un ka Latvijas valsts iekārtas jautājumus noteiks brīva tauta dzimtenē demokrātiskās vēlēšanās pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, tāpēc trimdinieku uzdevums ir iespējami veicināt šo procesu. K. Zariņš uzsvēra latviešu trimdas politiskās vienotības nepieciešamību līdz atgriešanās brīdim dzimtenē, tomēr arī prognozēja, ka valstiskās neatkarības atjaunošanā galvenā loma būs dzimtenes latviešiem, bet diplomātu uzdevums līdz tam brīdim — noturēt Latvijas valsts de iure statusu un uzturēt brīvības un neatkarības prasības.[24] 19. oktobrī šajā sanāksmē K. Zariņš pauda nostāju, ka ārzemēs Latvijas Satversme nav spēkā.[25]

Latvijas diplomātu 1953. gada 6. maija apspriedē K. Zariņš uzsvēra programmatisku nostādni, ka nedrīkst pieļaut, ka pasaule aizmirst Baltijas valstu centienus, tiesības un prasības pēc neatkarības; tas neatlaidīgi jāatgādina un jāprasa. 7. maija sēdē ārlietu dienesta vadītājs diplomātiem norādīja, ka vajadzības gadījumā sarunās ārvalstu Ārlietu ministrijās viņiem ir jāuzsver, ka viņi ir «suverēnas valsts pārstāvji un neatkarīgā Latvija pastāv».[26]

Neraugoties uz valstiskās neatkarības zaudējumu, Latvijas diplomāti de iure pastāvošās Latvijas valsts apzīmēšanai bieži turpināja lietot formulējumu «neatkarīgā Latvija», domājams, pirmkārt, tāpēc, ka viņi bija Latvijas valsts pirmā neatkarības perioda pēdējās neatkarīgās valdības pārstāvji; otrkārt, tāpēc, ka atmiņas par neatkarīgo Latviju un cerības uz neatkarības atgūšanu saglabājās LR pilsoņu sirdīs.

Turpmākajos gados Latvijas diplomāti daudzkārt atgādināja rezidences valstu valdībām, ka Latvija piecu gadu laikā — no 1940. līdz 1945. gadam – tika okupēta trīs reizes. LR sūtņi Rietumvalstu valdībām iesniegtajos dokumentos atgādināja, ka Otrā pasaules kara laikā Latvijā nelegāli darbojās pretošanās kustība, kas par savu mērķi izvirzīja cīņu pret abām okupācijas varām, sadarbošanos ar jebkuru no tām uzskatot par nepieņemamu.

Nostāja par trimdā esošās latviešu tautas daļas vienotības nepieciešamību un nācijas politisko briedumu. Jau 1940. gada 15. novembrī Ženēvā apspriedās sūtņi Oļģerts Grosvalds, Vilis Šūmanis un Jūlijs Feldmanis. Viņi jau tolaik ieteica latviešu darbiniekiem atturēties «no visa tā, kas varētu viņus šķelt un radīt pretišķības un dažādus nogrupējumus, pirmā vietā jāstāda vienības ideja. \[..\] Vēlams dibināt visās valstīs, kur dzīvo Latvijas pilsoņi, latviešu palīdzības vai rīcības komitejas, lai apvienotu nacionāli un patriotiski noskaņotus pilsoņus.»[27]

Latvijas diplomātu Rietumeiropā un trimdas sabiedrisko darbinieku pārstāvju apspriedes Latvijas sūtniecības telpās 1950. gada 18. oktobra sanāksmē K. Zariņš norādīja, ka lielvalstīm nedrīkst rādīt latviešu iekšējo sašķelšanos; «mums jāparāda, ka mums ir Rietumu domāšanas veids, ka esam politiski nobrieduši»; galvenos jautājumos nedrīkst strīdēties. 20. oktobra sēdē sūtnis brīdināja, ka Rietumu lielvalstis «griezīsies pie personām, kas efektīvi pārstāv tautu»; ka, piemēram, J. Rancāna tobrīd ierosinātā rezolūcija «Vienošanās par sadarbību trimdā» starptautiski neko nedos, bet iekšēji trimdā dzīvojošos latviešus sašķels.[28]

Latvijas diplomātisko pārstāvniecību nostāja trimdinieku organizēšanas jautājumā. Kā vienīgā funkcionējošā LR valsts varas iestāde Latvijas ārlietu dienests nebija trimdas organizācija. Jau kara gados Rietumos nonākušie vairāki latviešu bijušie politiķi un bijušie diplomāti, tāpat kā amatos esošie LR sūtņi, vieni no pirmajiem saprata, ka ar LR ārlietu dienesta pūlēm trimdinieku interešu aizstāvēšanai būs nepietiekami, ka ir jāpalīdz Rietumos nonākušai latviešu trimdai nodibināt savas centrālās organizācijas. Izprotot trimdas latviešu kopības nepieciešamību, viņi veicināja latviešu organizāciju izveidošanos, baudot rezidences valstu valdību zināmu neoficiālu atbalstu šīm darbībām. LR ārlietu dienesta struktūru darbībai LR valsts un pilsoņu interešu aizstāvēšanā un trimdinieku organizēšanās atbalstīšanā jaunajās mītnes zemēs bija liela nozīme,[29] īpaši sākumposmā, kamēr mītnes zemēs vēl nebija izveidojušās spēcīgas trimdinieku centrālās politiskās organizācijas.

40. gadu beigās — 50. gadu sākumā Latvijas pilnvarotais lietvedis ASV J. Feldmanis ierosināja un aktīvi atbalstīja trimdas latviešu centrālo organizāciju — Amerikas latviešu apvienības (ALA), «Komitejas Latvijas Brīvībai» (KLB), kā arī «Centrālās un Austrumeiropas politiķu padomes» dibināšanu 1951. gadā, to ciešu sadarbību ar amerikāņu politiskajām organizācijām.[30]

Latvijas Republikas ārlietu dienesta nostāja Trešās atmodas gados un valstiskās neatkarības atgūšanas periodā (1988–1991). Kamēr Latvijā turpinājās okupācija, LR diplomātiskajām un konsulārajām pārstāvniecībām no 1940. gada augusta līdz 1988. gada beigām nebija nekādu oficiālu sakaru ar padomju iestādēm vai individuālām personām Latvijā. Nozīmīgs pavērsiens Latvijas diplomātiskā dienesta darbībā iestājās sakarā ar latviešu tautas Trešo atmodu dzimtenē.

1988. gada beigās – 1989. gadā Latvijas sūtniecība Vašingtonā uzsāka neoficiālus kontaktus ar neatkarības atbalstītāju kustību pārstāvjiem no Latvijas.[31] Kaut arī Latvijas diplomātiskie pārstāvji 1989. gada beigās atbalstīja Latvijas Tautas frontes (LTF) 2. kongresa (1989. gada oktobrī) noteikto kursu uz neatkarību, viņi nevarēja uzņemt oficiālus kontaktus ar dažus gadus agrāk pēc padomju likumiem un «pirmsatmodas» apstākļos ievēlēto Latvijas PSR Augstāko Padomi, pirms demokrātiskā vēlēšanu ceļā ievēlēts parlaments un izraudzīta Latvijas valdība nebija starptautiski atzīta.

Kopš 1989. gada sūtniecības un ASV Valsts departamenta attiecības aktivizējās. Sūtniecības pārstāvji sniedza palīdzību LTF pārstāvju vizīšu sagatavošanā ASV Valsts departamentā, un tikai tāpēc šīs vizītes varēja notikt.

Tā kā ASV un citas Rietumu valstis par Latvijas oficiālajiem pārstāvjiem joprojām atzina Latvijas pēdējās neatkarīgās valdības diplomātiskos pārstāvjus, LTF pārstāvju vizītes bija iespējamas tikai tāpēc, ka Latvijas diplomātiskie pārstāvji atbalstīja LTF kursu uz neatkarības atgūšanu. Šī diplomātisko pārstāvju un LTF pārstāvju sadarbība starptautiski tika vērtēta pozitīvi. LTF darbinieki Rietumvalstu galvaspilsētās tika uzņemti kā latviešu tautas likumīgo interešu pārstāvji, jo viņi bija pirmie delegāti no Latvijas, kuri nepārstāvēja padomju iestādes.

1989. gadā radiostacijas «Amerikas balss» raidījumā LR sūtniecības ASV pilnvarotais lietvedis A. Dinbergs izteica apbrīnu par tautas atmodas kustības sasniegumiem Latvijā. Gada otrajā pusē sūtniecība atbalstīja pilsoņu komiteju veidošanu Latvijā un LR pilsoņu reģistrāciju ārzemēs.

A. Dinberga vadītais Latvijas Republikas diplomātiskais un konsulārais dienests 1989.–1991. gadā svarīgu nozīmi piešķīra arī Latvijas valstiskuma tiesiskās turpināšanās problēmām un sniedza ieteikumus Latvijas vadītājiem šajos jautājumos.

Līdzīgi kā sūtniecība, arī ASV valdība nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas pārejas perioda valdību. ASV valdība apņēmās atzīt šo valdību tad, kad tā spēs atjaunot Latvijas pilnīgu neatkarību un nodibinās pēctecību ar pirmskara Latviju. 4. maija Deklarācijā par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu (turpmāk — Neatkarības deklarācija) tika atjaunota 1922. gada Satversmes darbība Latvijas teritorijā un tādējādi atzīta Latvijas valstiskuma pēctecība. Tomēr neatkarības faktiskai atjaunošanai nepieciešamajā pārejas periodā Satversmes darbība tika daļēji apturēta. Sūtniecība Vašingtonā, īpaši 1991. gada janvārī un augustā, izplatīja informāciju ārvalstu diplomātiskajās aprindās par dzimtenē notiekošo un veica aktīvu politisku darbu ASV Kongresā, Senātā un valdībā, nodrošinot Baltijas jautājuma uzturēšanu un aktualizēšanu Rietumvalstīs.

Aktualizējoties jautājumam par Latvijas neatkarības pasludināšanu, parādījās ne tikai gadu desmitiem lolotais «18. novembra republikas» atjaunošanas variants, bet arī pilnīgi jaunas Latvijas valsts dibināšanas ideja. Latvijā 1989.–1991. gadā norisinājās svarīga ārpolitiska konceptuāla diskusija par divām principiāli atšķirīgām alternatīvām Latvijas valstiskuma jautājumā: 1) faktiski atjaunot de iure pastāvošo Latvijas valsti ar 1922. gada Satversmi vai 2) radīt jaunu Latvijas Republiku ar jaunu konstitūciju.

Pirmā varianta aizstāvji aicināja konsekventi prasīt plānveida un pilnīgu deokupāciju un Latvijas Republikas atjaunošanu un kritizēja otrā varianta atbalstītājus, kuri Latvijas neatkarību cerēja rast kādā jaunā, vēl nebijušā valstiskumā vai arī — leģitimētā un uzlabotā «postpadomju republikā» (t. s. otrajā republikā) un noliedza 1918. g. 18. novembra Latvijas Republikas ideju. Otrā alternatīva būtu pretrunā ar pasaules valstu vairākuma ilggadējo nosodošo nostāju Baltijas aneksijas jautājumā un būtu padarījusi to par veltīgu. Tā bija Latvijas valsts tiesiskās turpināšanās koncepcijai pretēja pieeja ne tikai tāpēc, ka Latvija labprātīgi būtu atteikusies no pirmskara valsts vēsturiskā un tiesiskā mantojuma. Jaunais variants padarītu par likumīgām PSRS īstenotās Latvijas okupācijas un aneksijas sekas. Tas būtu izdevīgi toreiz vēl pastāvošajai PSRS.

Starp citu, šāda pieeja vienā mirklī padarītu nevērtīgu arī Latvijas ārlietu dienesta darbu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas labā okupācijas gados. Valsts dienestā palikušie vecie diplomāti, kas bija piedalījušies Latvijas valsts attīstībā 20.–30. gados un 1940. gadā pieredzējuši neatkarības zaudēšanu, šķiet, nekad nedomāja par to, ka Latvija varētu nākotnē atkal tikt pie neatkarības, neatjaunojot agrāko valsti, bet gan pasludinot pilnīgi jaunu valsti. Latvijas ārlietu dienests 1989.–1991. gadā aktīvi iesaistījās diskusijās ar Latvijas neatkarību atbalstošo organizāciju pārstāvjiem dzimtenē par Latvijas valsts statusu. Latvijas valsts diplomātu «iejaukšanās» bija ļoti svarīga un zināmā mērā pat izšķiroša diskusijās par Latvijas statusu nākotnē. Tāpēc turpmāk šajā rakstā vairāki dokumenti tiks plaši citēti.

1989. gada 15. un 16. maijā Vašingtonā ar mērķi pārrunāt politisko stāvokli Latvijā tikās Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki. 16. maijā pēc sanāksmes Latvijas sūtniecība Vašingtonā izdeva paziņojumu latviešu trimdas presei:

«Turpinot 1971. gadā sāktās Latvijas ārlietu dienesta darbinieku kārtējās sanāksmes, Latvijas sūtniecības Vašingtonā un Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta vadītājs bija sasaucis apspriedei Vašingtonā Latvijas valsts oficiālos pārstāvjus ārzemēs. \[..\] Apspriedes dalībnieki pārrunāja pašreizējo politisko stāvokli Latvijā un tā izraisītās parādības, saskaņojot ieskatus un pieņemot vairākus atzinumus, citu starpā:

Neatkarīgā Latvijas Republika turpina pastāvēt starptautiskās tiesībās, kaut tās teritoriju pašlaik okupē svešas valsts karaspēks un tur darbojas okupantu noteikta administrācija.

Ieteicama sadarbība ar katru tautieti vai tautiešu grupu Latvijā vai ārzemēs, kas aizstāv demokrātiskas un neatkarīgas Latvijas atjaunošanu un prasa okupācijas karaspēka un administrācijas izvešanu no Latvijas.

Latviešu tautai nav ne vēlēšanās, ne vajadzības palikt Padomju Savienības sastāvā. Latvijā joprojām ir spēkā Latvijas Republikas 1922. gada Satversme. To grozīt okupācijas laikā nav iespējams, tādēļ atzinīgi novērtējamas tās iniciatīvas, kas prasa Latvijas neatkarības atjaunošanu, bet noraidāmas tās aktivitātes, kuras kaitē Latvijas stāvoklim starptautiskā forumā.

Apsveicama ir latviešu tautas ievadītā ciešā sadarbība ar igauņu un lietuviešu neatkarības kustībām, liekot ar to jaunu pamatu patstāvības laikā izveidotai Baltijas antantei.

Latvijas sūtniecības un konsulāti ārzemēs ir neatkarīgās Latvijas iestādes, un to darbība iespēju robežās sekmējama un stiprināma.

Ievērojot pašreizējo notikumu straujo attīstību, nolēma turpināt līdzšinējo kārtējo apspriežu rīkošanu.»[32]

1990. gada 20. janvārī Latvijas sūtniecība Vašingtonā sniedza jaunu paziņojumu par tās viedokli Latvijas neatkarības atzīšanas jautājumā:

«Latvijas sūtniecība Vašingtonā, iepazinusies ar Latvijas Tautas Frontes (LTF) programmu, ar šo deklarē savu viedokli jautājumā par ceļu uz valstiskas neatkarības atgūšanu. LTF deklarācija par 1940. gada inkorporācijas Padomju Savienībā nelikumību ir apsveicams solis. Tāpat pozitīvi vērtējami LTF centieni panākt vairākumu Augstākās Padomes vēlēšanās 1990. gada 18. martā. Šāds vēlēšanu iznākums pasaulei apliecinātu tautas gribu dzīvot neatkarīgā valstī. Ja jaunā ievēlētā Augstākā Padomē, kā mēs ceram, vairākums būtu deputātiem, kas stāv par neatkarīgu Latvijas valsti un kas eventuāli radītu pagaidu valdību, tad tai būtu jāvadās no Latvijas valsts tiesiskas de iure pastāvēšanas un ceļā uz de facto patstāvību jādara sekojošais:

1) jādeklarē, \[ka\] 1940. g. inkorporācija ir pretlikumīga un spēkā neesoša;

2) kā izejas punkts Latvijas 1922. g. Satversme jādeklarē par spēkā esošu;

3) ņemot vērā pašreizējo demogrāfisko stāvokli Latvijā, jāizstrādā jauns vēlēšanu likums un jāizsludina demokrātiska parlamenta vēlēšanas;

4) jāsper soļi, lai atvietotu Padomju administratīvās iestādes ar Latvijas iestādēm;

5) jāslēdz līgumi ar Pad. Sav-bu \[Padomju Savienību\] par bruņoto spēku izvākšanu un citu abas valstis skarošu jautājumu nokārtošanu;

6) jāpanāk starptautiski sevis atzīšana par pagaidu valdību (Latvijas valstij de iure atzīšana jau ir).

Pārejas posmā nedrīkstētu būt neskaidrību. Nedrīkstētu pieņemt kādu «kondicionālu» (nosacītu) neatkarību. Ja LTF domā izstrādāt jaunu Latvijas satversmi un radīt jaunu Latvijas valsti, tad nebūs iespējams izmantot Latvijas valsts starptautiski atzīto eksistenci. Tādā gadījumā varētu rasties daudzi juridiski sarežģījumi starptautiskā plāksnē.»[33]

1990. gada 24. aprīlī pēc Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieku sanāksmes Latvijas sūtniecība Vašingtonā izdeva paziņojumu Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumā:

«Papildinot Latvijas sūtniecības 1990. g. janvārī izteikto viedokli Latvijas neatkarības atjaunošanas jautājumā, Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki brīvajā pasaulē, pulcējušies savā gadskārtējā sanāksmē 23. un 24. aprīlī Latvijas sūtniecībā Vašingtonā, atzīst, ka:

1) Molotova — Ribentropa pakta rezultātā 1940. gadā izdarītā Latvijas militārā okupācija un tai sekojošā inkorporācija Padomju Savienībā ir starptautisko tiesību pārkāpums un tādēļ nelikumīga;

2) LR pastāvēšana joprojām balstās uz: a) 1920. gada 11. augusta Rīgā parakstīto Latvijas Republikas un Padomju Krievijas miera līgumu, kurā Padomju Krievija «bez ierunām atzīst Latvijas valsts neatkarību, patstāvību un suverenitāti un labprātīgi un uz mūžīgiem laikiem atsakās no visām suverēnām tiesībām, kuras piederēja Krievijai uz Latvijas tautu un zemi…»; b) uz Latvijas Republikas 1922. gada 15. februāra Satversmi;

3) Latvijas Republikas de facto atjaunošanai ir nepieciešama Latvijas 1922. gada Satversmes atjaunošana visā pilnībā, līdz ar ko Latvijas Republika atkal kļūtu par starptautisko tiesību objektu. Eventuālus grozījumus Latvijas Republikas Satversmē var Satversmē paredzētā kārtībā (skat. Satversmes 76., 77. un 79. pantu) izdarīt vienīgi Latvijas Saeima. Latvijas PSR Augstākā Padome tāda nav, bet ir vienīgi pārejas laika orgāns;

4) izstrādājot jaunu Latvijas Satversmi un radot jaunu Latvijas valsti, nebūs iespējams izmantot Latvijas Republikas starptautiski atzīto eksistenci, kuru būtu iespējams pat pazaudēt. Nedrīkstētu pieņemt kādu kondicionālu neatkarību un tās atzīšanu. Latvijas sūtniecība un Latvijas konsulāti ārzemēs reprezentē Latvijas Republikas de iure neatkarību, kas ir jāsaglabā Latvijas tautai;

5) savās prasībās atjaunot de iure pastāvošo Latvijas Republiku arī de facto mēs nevaram piekāpties. Tiem, kuri domā, ka sākumam varētu apmierināties arī ar ierobežotu neatkarību, ar kādu «jaunu Latviju», kura iederas PSRS sastāvā, mums jāatgādina, ka ierobežota neatkarība var viegli novest atpakaļ pie atkarības. Tad, kad būs atjaunota pilnīgi neatkarīga Latvija, tad tās suverēnā tauta pati lems par iekļaušanos neatkarīgo valstu kopībā, bet ne pirms tam.»[34]

Šie Latvijas Republikas ārlietu dienesta dokumenti tika publicēti latviešu trimdas presē, kā arī «paziņoti uz Latviju» — darīti zināmi attiecīgām LTF amatpersonām. Pēc tam kad 1990. gada martā demokrātiskās vēlēšanās ievēlētā Augstākā Padome 4. maijā deklarēja mērķi atjaunot Latvijas neatkarību un izveidoja pārejas valdību ar nolūku pakāpeniski likvidēt padomju iestādes un atjaunot neatkarīgās Latvijas 1922. gada Satversmi, sūtniecība Vašingtonā nodibināja neoficiālus kontaktus ar Latvijas parlamentu un valdību. Tā kā ASV neatzina 1990. gada maijā izveidoto valdību par Latvijas 1940. gada neatkarīgās valdības tiesisko pēcteci, 1990.–1991. gadā Latvijas diplomātiskā dienesta vadītājs juridiski nereprezentēja Latvijas valdību (1990. gada 4. maija Neatkarības deklarācija viņam nebija juridiski saistoša). Tomēr kopš 1990. gada vasaras viņš neoficiāli sadarbojās ar pārejas perioda valdību, savukārt sūtniecība Vašingtonā — ar Ārlietu ministriju. Visi dienesta darbinieki ārzemēs izteica gatavību sadarboties ar Ārlietu ministriju.

LTF pārstāvju uzsākto «tautas diplomātiju» drīz nomainīja Latvijas valdības pārstāvju «ceļojošā diplomātija». 1990. gada 2. augustā tika izplatīts Latvijas sūtniecības Vašingtonā paziņojums:

«Rīgā izveidotās un jaunievēlētās Augstākās Padomes apstiprinātā Ministru Padome, kura sev par uzdevumu spraudusi panākt 4. maija deklarācijas īstenošanu par Latvijas neatkarības atjaunošanu, jūlijā bija sūtījusi uz Vašingtonu savu priekšsēdi, Ministru prezidentu Ivaru Godmani un ārlietu ministru Jāni Jurkānu. Viņu nodoms — informēties par izredzēm gūt atbalstu no ASV valdības. Abus tos 20. jūlijā pieņēma ASV ārlietu ministrs Beikers (James Baker) un 30. jūlijā prezidents Bušs (George Bush). Kaut gan Latvijas sūtniecība Vašingtonā formāli nevar uzskatīt jauno Ministru Padomi par neatkarīgas Latvijas valdību, kamēr tai nebūs faktiskās izpildu varas Latvijā un to nebūs atzinušas de jure Savienotās Valstis, tomēr tā uzskata par nepieciešamu jaunajai valdībai sniegt visu iespējamo atbalstu tās centienos panākt neatkarības atjaunošanu. Līdz ar to sūtniecības vadītājs Anatols Dinbergs un viņa līdzstrādnieki vairākkārt tikās ar Ivaru Godmani un Jāni Jurkānu, pārrunājot sadarbības iespējas. A. Dinbergs abus pavadīja vizītē pie ārlietu ministra Beikera un 27. jūlijā rīkoja pieņemšanu, kurā Rīgas viesiem bija iespēja tikties ar ASV Ārlietu ministrijas darbiniekiem un latviešu organizāciju pārstāvjiem, kuru atbalsts neatkarības centienos var būt visai nozīmīgs. Latvijas sūtniecība Vašingtonā.»[35]

Tika rīkotas trīspusējas — Latvijas Ārlietu ministrijas, LR sūtniecības Vašingtonā un Pasaules brīvo latviešu apvienības (PBLA) – apspriedes. Izejas bāze kopīgai politiskai sadarbībai bija Latvijas sūtniecības Vašingtonā 1990. gada 2. augusta paziņojums. Tomēr, ievērojot, ka jaunā valdība rēķinās ar latviešu tautas gribu un dara iespējamo, lai panāktu Latvijas neatkarības atjaunošanu un atdalīšanos no Padomju Savienības, un šo mērķu īstenošanai vajadzīga citu valstu valdību izpratne un atbalsts, trīspusējā apspriedē Stokholmā 1990. gada 2.–3. septembrī tika panāktas svarīgas vienošanās. Tika nolemts, ka Latvijas sūtniecībai Vašingtonā saziņā ar LR Ārlietu ministriju ir jārūpējas par Latvijas diplomātisko pārstāvniecību tālāku izveidošanu un ka jāīsteno mērķtiecīga sadarbība starp Latvijas Ārlietu ministriju un diplomātiskajām pārstāvniecībām, lai ar PBLA atbalstu varētu panākt Latvijas neatkarības starptautisku atzīšanu.[36]

Latvijas sūtniecība Vašingtonā sākumā neatbalstīja ideju par 1991. gada 3. marta tautas aptauju Latvijas neatkarības jautājumā, uzskatot, ka nav nepieciešams referendums, kas varētu izraisīt juridiskas sekas. Vēlāk sūtniecība savu nostāju mainīja, uzsverot papildu argumentu iegūšanu Rietumvalstīs par labu Baltijas valstu neatkarības centieniem. 12. februārī sūtniecība izplatīja paziņojumu, kurā mudināja «Latvijas iedzīvotājus piedalīties šinī aptaujā un pozitīvi izteikties par neatkarīgu Latviju. Aptaujas pozitīvs iznākums stiprinātu ārzemju atbalstu neatkarības centieniem»[37]. 3. martā aptaujas dalībnieku vairākums atbalstīja neatkarīgas Latvijas ideju.

1991. gada pavasarī ciešu sadarbību uzsāka trīs savstarpēji neatkarīgas institūcijas — starptautiski de iure atzītās Latvijas Republikas sūtniecība Vašingtonā, starptautiski vēl neatzītās Latvijas pārejas perioda valdības Ārlietu ministrija Rīgā un valsts varu nepārstāvoša ietekmīga trimdas latviešu organizācija PBLA.

Izšķiroša nozīme Latvijas valsts pilnīgas neatkarības atjaunošanā bija 1991. gada 21. augustā Latvijas Republikas Augstākās Padomes pieņemtajam Konstitucionālajam likumam «Par Latvijas Republikas valstisko statusu», ar kuru tika izbeigts pārejas periods un Latvijas 1922. gada Satversme kļuva par vienīgo Latvijas valstiskuma konstitucionālo pamatu. 1991. gada augustā — septembrī arī starptautiski tika atzīta Latvijas valdība un apstiprināta Latvijas valsts turpināšanās. Savu ieguldījumu neatkarības atgūšanā bija devuši arī Latvijas pirmā neatkarības laikmeta diplomāti, to skaitā — piecdesmit gadu garumā konsekventi izstrādādami, uzturēdami un aizstāvēdami Latvijas valsts politisko un tiesisko pozīciju.


  1. Lerhis A. Pārmaiņas Latvijas diplomātiskā dienesta darbībā (1940. g. jūnijs — 1942. g. augusts) // Vēsturnieks profesors Dr. phil., LZA ārzemju loceklis Andrievs Ezergailis: biobibliogrāfija, darbabiedru veltījumi 70 gadu jubilejā. Rīga: Latvijas Vēstures institūta apgāds, 2000, 264. lpp.
  2. Latvijas Diplomātija // Latvju Enciklopēdija. E. Andersona red. 3. sēj. Rockville, 1987, 394.–395. lpp.
  3. \[Lerhis A.\] Ieskats Latvijas Republikas ārlietu dienesta vēsturē (1917–1997) // Latvijas ārlietu dienesta rokasgrāmata. Rīga, 1997, 15.–16. lpp.
  4. Skatīt, piemēram: Latvian — Russian Relations, Documents. Compiled by Dr. A. Bilmanis. Washington, D. C.: Latvian Legation, 1944, pp. 203–206, 209–211, 226, 234.
  5. Ibid. Domājot padomju okupāciju, nereti tika lietots neprecīzs apzīmējums «krievu okupācija».
  6. Tādējādi sūtnis K. Zariņš jau 1941. gada augustā norāda uz Latvijas situācijas skaidrošanā svarīgo tēzi par dubultokupācijas faktu.
  7. Pārskats par pēdējā laika politiskām tendencēm (06.10.1941); Politiskie pārskati u. c. 1942. g.; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs», 430. kaste.
  8. Termins «Apvienotās Nācijas» tika lietots jau 1942.–1945. gadā, kopš Apvienoto Nāciju Deklarācijas parakstīšanas 1942. gada 1. janvārī un pirms Apvienoto Nāciju Organizācijas nodibināšanās 1945. gada 24. oktobrī.
  9. Foreign Relations of the United States. Diplomatic Papers. 1942. Volume I, p. 36; Amerikas materiāli; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs».
  10. Ibid., pp. 29–30.
  11. Sarakste ar Foreign Office līdz 1945. g.; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs», 460. kaste.
  12. LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs».
  13. Sarakste ar Foreign Office līdz 1945. g.; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs», 460. kaste; PRO. FO, 371/43052; 671/506/59.
  14. A.Bīlmaņa 19.09.1944. nota ASV Valsts departamentam; Memoranda etc. from Washington Legation (and London); LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs».
  15. Sarakste ar Foreign Office līdz 1945. gadam; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs», 460. kaste.
  16. Ibid.
  17. Ibid.
  18. Miscellaneous (War time), mainly Washington; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs».
  19. Miscellaneous (War time), mainly Washington; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs».
  20. Берлинская (Потсдамская) конференция руководителей трёх союзных держав — CCCP, США и Великобритании (17 июля — 2 августа 1945 г.). Москва, 1984, c. 434–436, 455–456.
  21. 1944. K. Zariņa vēstules un pārskati; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs», 430. kaste.
  22. Jēkabsons Ē., Ščerbinskis V. Latvijas ārlietu resors un tā darbinieki 1918.–1991. gadā // Latvijas ārlietu dienesta darbinieki 1918–1991: biogrāfiskā vārdnīca. Sast. Ē. Jēkabsons, V. Ščerbinskis. Rīga, 2003, 32. lpp.
  23. Zunda A. Baltijas jautājums un Rietumvalstis: 40. gadu otrā puse — 50. gadu sākums // Latvijas vēsture 20. gadsimta 40.–90. gados. Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti. 21. sēj. Rīga, 2007, 288. lpp.
  24. Lūsis J. Latvijas diplomātu darbs // Daugavas Vanagu Mēnešraksts. 1990, Nr. 3, 13.–14. lpp.
  25. Baltijas valstu miera problēmas un ūnijas jautājums un Latvijas sūtņu apspriedes Parīzē un Londonā \[1941–1954\]; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs».
  26. Ibid.
  27. 1941. Unfiled; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs».
  28. Baltijas valstu miera problēmas un ūnijas jautājums un Latvijas sūtņu apspriedes Parīzē un Londonā \[1941–1954\]; LR Ārlietu ministrijas arhīvs, «Londonas arhīvs».
  29. Kangeris K. Latvijas pavalstnieki kara laika Eiropā // Mājas Viesis. 2003, 19. apr., 8.–9. lpp.
  30. Sūtniecība Vašingtonā // Latvju Enciklopēdija. E. Andersona red. 4. sēj. Rockville, 1990, 511. lpp.
  31. Latvia 1991. Backgrounder from the Legation of Latvia, LR Ārlietu ministrijas arhīvs.
  32. Latvijas ārlietu dienesta darbinieku sanāksmes atzinumi (Latvijas sūtniecība, Vašingtonā, 1989. g. 16. maijā) // Laiks, 1989. gada 24. maijs, 1. lpp.; Dēliņš E. Konsuls bez valdības. Stokholma, Rīga, 1997, 83.–84. lpp.
  33. Izstādes «Latvijas valstiskuma sardzē. Latvijas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki okupācijas gados trimdā» (2004. g.) materiāli, LR Ārlietu ministrijas arhīvs.
  34. LR Ārlietu ministrijas arhīvs. Dokumenta neprecīzs teksts publicēts: Paziņojums sakarā ar Latvijas neatkarības atjaunošanu // Laiks, 1990. gada 2. maijs, 1. lpp.
  35. Latvijas sūtniecības Vašingtonā paskaidrojums // Laiks, 1990. gada 15. augusts, 1. lpp.
  36. LR Ārlietu ministrijas Preses dienesta 1990. gada 4. septembra ziņojums «Par Latvijas ārlietu ministra vizīti Zviedrijā»; LR Ārlietu ministrijas arhīvs.
  37. Atbalstīt aptauju. Latvijas sūtniecība Vašingtonā. 1991. gada 12. febr. // Brīvā Latvija, 1991. gada 18. februārī, 1. lpp.