Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Cilvēki — tas ir galvenais

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19901013|]]
PSRS Augstākās Padomes ceturtā sesija. PSRS Tautas deputāta Viktora Alkšņa runa PSRS AP palātu kopējā sēdē 1990. gada 25. septembrī

V. Alksnis, PSRS Tautas deputāts, pulkvedis, karaspēka daļas vecākais inženieris inspektors, Rīgas pilsēta

 

Godājamo biedri priekšsēdētāj, godājamie biedri deputāti! Nedaudz novirzoties no tēmas, es gribētu iebilst iepriekšējam runātājam. Šodien šeit tika izvirzīts jautājums par A. Solžeņicina rakstu. Tas izraisījis neviennozīmīgu reakciju, bet tie ir tikai gaidāmā negaisa pirmie vēstneši, kurā vainojami daudzi no klātesošajiem.

Kad es dzirdu, arī no šīs tribīnes, runas par tā saucamo rusifikāciju, man kļūst sāpīgi. Savas dzimtās pilsētas Rīgas ielās redzu norautās plāksnītes ar uzrakstiem krievu valodā. Bet ilgus gadus pilsētā visi uzraksti tika dublēti: plāksnīte — latviešu valodā, tai blakus cita — krievu valodā. Un tā bija rusifikācija. Bet tagad — nacionālā atdzimšana: nav plāksnīšu ar uzrakstiem krievu valodā, palikušas tikai to pēdas. Izprotu, ko jūt tie krievu cilvēki, kas dzīvo Latvijā, kā viņi visu pārdzīvo un kāda var būt viņu attieksme pret tā saucamo nacionālo atdzimšanu.

To mēs izjutām arī attiecībā uz sevi. Tā saucamā nacionālā atdzimšana pārvērtusies par parastu nacionālismu, turklāt vēl karojošu. Toties daudz tiek runāts it kā tautas vārdā, tas tiek pasniegts kā objektīvs process: sak, tur neko nevar līdzēt. Bet kāpēc šīm tautām neviens neprasa? Kāpēc neprasīja Igaunijā, kad tur tika izvirzīts jautājums sakarā ar referendumu? Mēs Latvijā divu mēnešu laikā savācām 400 000 vēlētāju parakstu. Parakstījās cilvēki, vecāki par 18 gadiem, norādīja mājas adreses. Bet tas, jāsaka, nav tik vienkārši, jo daudzi aiz bailēm atteicās.

Tika savākti 400 000 parakstu (bet Latvijā ir 1,9 miljoni vēlētāju), un, kā jūs domājat, vai kāds gatavojas rīkot referendumu par Latvijas likteni? Nē, demokrātija beigusies. Par nacionālo atdzimšanu šeit vairs neviens nerunā. Nodibināta stingra nacionāla diktatūra. Un tāpēc es aicinātu uzmanīgāk izturēties pret līdzīgām lietām. Mani satrauc krievu tautas «iešūpošanās». Sāpīgi aizskar diskusijas par valsts valodu. Šeit vērojams ļaunums.

Atgriezīšos pie šodienas tēmas. Kārtējo reizi mūsu priekšā brīnišķīgā burvju nūjiņa. Atcerieties, mēs pagājušajā gadā uzskatījām: tagad pieņemsim likumus par republikas saimniecisko aprēķinu, un iestāsies miers, visas problēmas tiks atrisinātas, viss būs brīnišķīgi. Kur ir šis republikas saimnieciskais aprēķins? Tā nav, un neviens par to vairs neatceras. Nākamais posms — PSRS Konstitucionālās uzraudzības komiteja: to izveidosim, un visiem būs labi. Kur ir šī komiteja?

Nākamais brīnumlīdzeklis visu nelaimju likvidēšanai — Prezidenta vara, radīsim Prezidenta varu — viss tiks izlemts. Kur ir šī Prezidenta vara?

Tagad tiek piedāvāts šāds variants: noslēgsim Savienības līgumu, un viss tūlīt nostāsies savās vietās. Atvainojiet, es uzskatu, ka tas neko nedos.

Visskumjākais ir tas, ka notiek pastāvīga kursa maiņa. Vēl pavisam nesen (burtiski pirms pusgada) daudz tika runāts par atjaunoto federāciju. Kaut arī man nav skaidrs, ko tas nozīmē, – zinu tikai, kas ir «federācija», bet kas tā tāda «atjaunotā federācija»? Tas, manuprāt, nav juridisks termins. Taču tika runāts par atjaunoto federāciju un par to, ka nepieciešama jauna PSRS Konstitūcija. Tagad tas viss pagājis, un pavisam negaidīti priekšplānā izvirzās tēze par «suverēnu valstu savienību» un «Savienības līgumu». Bet juristi man neļaus melot — tās ir konfederācijas pamatpazīmes. Tas ir, suverēnu valstu savienība ir konfederācija, un konfederācijas pamatā ir Savienības līgums.

Tagad izanalizēsim situāciju, vai Savienības līgums mums palīdzēs atrisināt savas problēmas? Es šīs pretrunas sadalītu trīs grupās.

Pirmā grupa — pretrunas starp Savienību un republikām. Raksturīgs piemērs — mūsu konflikts ar KPFSR Augstāko Padomi.

Otra grupa — pretrunas starp savienotajām republikām. Visasākais konflikts: Armēnijai ar Azerbaidžānu.

Trešā problēmu grupa — republikas iekšējās starpnacionālās pretrunas. Piemērs: Oša, Fergāna utt.

Jā, patiešām, pirmo pretrunu grupu, tas ir, pretrunas starp tā saucamo vareno centru un republikām var atrisināt ar Savienības līguma palīdzību. Jā, mūsu Augstākā Padome dalīsies varā ar Krievijas Augstāko Padomi vai ar citām augstākajām padomēm, un gan jau problēmu šajā līmenī mēs atrisināsim. Bet es gribu jums vaicāt: vai Savienības līgums ļaus atrisināt konfliktu starp Armēniju un Azerbaidžānu? Vai novērsīsim Ošas traģēdijas atkārtošanos kādā citā vietā? Šeit ir pieauguši cilvēki, ceru, ka viņi visi saprot, ka Savienības līgumam ar to nav nekāda sakara. Tādējādi visas šīs pretrunas, kas sevišķi izpaužas briesmīgajos starpnacionālajos konfliktos, kā bija, tā arī paliek.

Atļaujiet, ar ko mēs tādā gadījumā nodarbojamies un kāpēc? Es tā izprotu: mūsu uzdevums — darīt tā, lai cilvēki visā mūsu valstī dzīvotu mierīgi un laimīgi, neatkarīgi no tautības. Diemžēl tikai ar Savienības līguma palīdzību mums šīs visasākās problēmas neatrisināt.

Tagad par suverenitāti. Uzdosim godīgi sev jautājumu: vai mēs visi zinām, ko nozīmē suverenitāte? Es reiz skatījos televīzijā kāda savienotās republikas vadītāja uzstāšanos, viņš pastāstīja par savu suverenitātes izpratni. Tā nekādā ziņā nav saistīta ar termina juridisko skaidrojumu.

Lasu vispārpieņemto skaidrojumu: «Suverenitāte franciski nozīmē «augstākā vara». Konkrētās valsts varas neatkarība no jebkuras citas valsts varas un patstāvība iekšējo jautājumu risināšanā.» Tādā gadījumā mums rodas pretruna. Ja mēs sakām: suverēnu valstu savienība, tas nozīmē, ka nekādai citai valstij nav tiesību iejaukties šīs suverēnās valsts iekšējās lietās. Tātad, jāizvēlas: vai nu, teiksim, Kazahijas, Udmurtijas suverenitāte, vai PSRS suverenitāte. Divas suverenitātes vienā valstī nav iespējamas. Vai nu šī suverenitāte ir, vai tās nav.

Un jāatbild uz jautājumu. Neviens nerunā, ka mūs jāsauc par unitāru valsti. Bet nepieciešams skaidri norobežot Savienības un republiku kompetenci. Savienībai nav tiesību iejaukties tajos jautājumos, kuri nodoti republikas kompetencē. Tā būs ierobežota suverenitāte. Izvirzīsim jautājumu šādi.

Pašlaik visas republikas izvirza jautājumu par pilnīgu suverenitāti. Taču tad sabruks Savienība. Mihails Sergejevičs šodien runāja par to, ka viņš iestājas par suverēnu valstu savienību un par vienotu valsti, bet šie jēdzieni izslēdz viens otru. Tas būtu tāpat, ja mēs melnu nosauktu par baltu vai baltu par melnu. Mums jāizvēlas.

Un nobeigumā gribu sacīt, ka viss nav tik vienkārši. Mums jāpieņem  ļoti svarīgi, sarežģīti lēmumi. Mēs taču esam pasaules lielvalsts, kurai ir milzīgi krājumi, arī masveida iznīcināšanas līdzekļu krājumi. Šeit tika runāts par Savienības līguma projektu slaveno konkursu, ko rīko starpreģionālā deputātu grupa. Es ar šausmām kādā projektā, kas saņēma trešo prēmiju, izlasīju šādu teikumu: «Gadījumā, ja republika izstājas no konfederācijas, tā saņem savu kodolieroču un ķīmisko ieroču daļu atbilstoši iedzīvotāju skaitam.» Esmu satriekts.

Kurp mēs ejam? Un pats galvenais — mēs nedrīkstam aizmirst par tiem cilvēkiem, kuri dzīvo republikās. Priekšplānā mums jāizvirza cilvēka tiesības, lai tas dzīvotu labi jebkurā mūsu republikā. (Aplausi.)