Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Nē – šovinismam un šķeltniekiem!

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  


Tūlīt pēc Afganistānas kara dalībnieka tendenciozās uzstāšanās PSRS Tautas deputātu kongresā uz Maskavu nosūtīju vēstuli Mavrikam Vulfsonam, kurā lūdzu no augstās tribīnes nolasīt manu protesta vēstuli vai arī nodot to cienījamam Mihailam Gorbačovam.

Izteicu kategorisku protestu pret šovinisma izpausmju sakarsēšanu un pieprasīju publisku atvainošanos. Izteicu domu, ka šāda uzstāšanās liecina par Latvijas vēstures un pašreizējās situācijas nezināšanu, kas nekādā ziņā nemazina vainu. Īsi izklāstīju latviešu sarkano strēlnieku lomu Oktobra revolūcijas uzvarā un to, ka latviešu strēlnieku divīzija, nerunājot nemaz par citām mūsu nacionālajām karaspēka un partizānu vienībām Tēvijas kara laikā, no fašistiem atbrīvojot pilsētas un ciemus, Krievijas teritorijā vien zaudēja 30 tūkstošus karavīru.

Lielais Tēvijas karš un Afganistānas karš… Kādi milzīgi pretstati. Taisnīgs karš un netaisnīgs karš. Afganistānas karš bija netaisnīgs. To tagad sapratis katrs domājošs cilvēks. Un tomēr – par spīti vairāku PSRS tautas deputātu prasībām, kongresa dienās ne mēs, ne pasaules sabiedrība neuzzināja to vadītāju vārdus, kas izraisīja šo nelietīgo karu. Pirms vairākiem gadiem, kad atgriezos no ceļojuma pa Moldāviju, Kijevas–Rīgas vilciena kupejā ar mums, dažiem Lielā Tēvijas kara veterāniem, kopā brauca kāds desanta karaspēka vecākais leitnants, kurš pēc diviem Afganistānā pavadītajiem gadiem tika komandēts uz Igauniju. Jaunais virsnieks ar mums, bijušajiem karavīriem, bija visai atklāts. Viņš pastāstīja, ka sākumā padomju karaspēks karojis humāni, kad pastiprinājies dušmaņu spiediens, iznīcinājis ne tikai pretiniekus, bet arī viņu dzimto kišlaku ar tā iedzīvotājiem.

Skatoties TV pārraides no PSRS Tautas deputātu kongresa, pārsteidz Bruņoto Spēku pārstāvju vētrainie aplausi, kad no tribīnes skan vārdi par internacionālismu, kā arī viņu dīvainā attieksme pret demokrātiski domājošiem, proti – nicīgie sejas vaibsti, mazo, noniecināto tautu pārstāvjiem izsakot taisnīgas prasības par demokrātiju un par patiesu suverenitāti, kā arī viņu pašu odiozās runas. Izbrīnu, ja ne vairāk, rada šīs kategorijas cilvēku un citu runātāju neiecietīgie uzbrukumi izcilajam zinātniekam Saharovam, ar kura pūlēm padomju Bruņotie Spēki saņēma visšaušalīgāko mūsdienu ieroci un varēja pasargāt valsti no potenciāla pretinieka atomuzbrukuma, bet kuram stagnācijas un autoritārisma laikā vienam no pirmajiem netrūka pilsoniskās drosmes nosodīt amorālo karu Afganistānā un par to ar lepnumu saņemt «apbalvojumu» – trimdu Gorkijā.

PSRS tautas deputāts desanta karaspēka majors, kongresā apgalvodams, ka Baltijas republikas izveidojot triecienvienības, līdz sirds dziļumiem aizvainoja arī miermīlīgās latviešu tautas cieņu, bet diemžēl – izpelnījās paklausīgā vairākuma vētrainus aplausus. Kā loģiski domājošs cilvēks, PSRS tautas deputāts var noticēt pasaciņai, kā mazu tautiņu ne ar ko neapbruņoti pārstāvji spējīgi cīnīties ar tanku armādām, desanta divīzijām, varenu kara floti? Deputātu korpusā acīmredzot iekļuvis visai prāvs skaits cilvēku no pelēkās masas, kuri nespēj ne loģiski spriest, ne pareizi lemt.Tā nav tikai nelaime, tas jau ir bīstami. It īpaši mazajām tautām.Tāpēc jābūt saprātīgiem kā līdz šim un īpaši modriem!

Runas beigu daļā internacionālists patētiski izsaucās, ka ir trīs svētas lietas – diža lielvalsts, dzimtene, komunisms. Un tas notika tad, kad daudzi citi runātāji bija vienisprātis, ka Padomju valstī pat par sociālismu nevar runāt. Atlika pabrīnīties, kādu sajūsmu bijušā desantnieka vārdi izraisīja paklausīgo deputātu vairākumā, it īpaši deputātos no Vidusāzijas. Gluži tāpat kā baismajos Staļina diktatūras un represiju gados.

Es, tāpat kā bijušie latviešu gvardi – Padomju Savienības Varonis Jānis Vilhelms, Eduards Varenbergs, Vilis Krūmiņš, Alberts Jansons un citi, kuri savas domas 28. februārī bija izteikuši vakara avīzē rakstā «Mēs nedrīkstam klusēt!», uzskatu, ka mūsu Dzimtene ir Latvija un mums jābūt vienotā ierindā ar tautu, protams, nenoniecinot arī citas tautas un uzturot ar tām draudzīgas, taču vienlaikus arī līdztiesīgas attiecības. Pilnīgi pievienojos sava drauga Oskara Engela, kā arī Pētera Cukura un citu latviešu kara veterānu «Rīgas Balsī» 25. maijā teiktajam par republikas kara un darba veterānu organizācijas vadītāja Viktora Krūmiņa aplamo negatīvo attieksmi pret latviešu valodu, pret jautājumiem, kas saistīti ar 130. latviešu strēlnieku korpusa bijušo cīnītāju darbību pārbūves procesā, pret cienījamo bijušo gvardes majoru Vili Krūmiņu. Nesen izlasīju šādus vārdus: kas sevi neciena un neaizstāv, to arī citas tautas neciena un neaizstāv. Gribas piebilst, ka arī cilvēkus, kas neciena un neaizstāv savu un arī citas tautas, vismazāk ciena un neaizstāv tā tauta, no kuras viņi nākuši. Uzskatu, ka Viktors Krūmiņš, tāpat arī Alfrēds Rubiks, Arnolds Klaucēns un Viktors Alksnis nav spējīgi PSRS parlamentā aizstāvēt latviešu tautas vitālās intereses. Nešaubos, ka arī krievu tautas loģiski domājošie pārstāvji to pašu pateiks par pieminēto oratoru internacionālistu.

Būsim vienoti un dosim pienācīgu pretsparu aplamiem noskaņojumiem un jebkurai rīcībai, kas vērsta pret mazo tautu vitālajām interesēm. Nē – šovinismam un šķeltniekiem!

EIŽENS SILMANIS,

201. (43. gvardes) latviešu strēlnieku divīzijas veterāns, pensionārs