Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Veidosim mājas izpratni

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Latvijas Tautu forums

Pašreiz viens no sāpīgākajiem paradoksiem Latvijā — pār mums gāžas informācijas lavīna un tomēr mēs esam bāli no informētības trūkuma. Latvija — mūsu kopīgās mājas. Jā, pareizi! Bet ko mēs zinām par katru atsevišķu māju? Kāpēc ir mājas, ko pamet, un kāpēc ir mājas, ko nepamet līdz pēdējam elpas vilcienam? Kāpēc ir tādas vecas, ar lielu mīļumu koptas un uzturētas mājas, kurās gribas ilgāk uzkavēties, un kāpēc mūsu jaunajos daudzstāvu namos ir tādi dzīvokļi, kas pārvērsti, lai neteiktu vairāk, par čūsku midzeni?

Mums ir Rūdolfa Blaumaņa «Indrāni», mums ir Harija Gulbja «Cīrulīši» un «Doņuleja», mums ir Ilzes Indrānes «Zemesvēzi dzirdēt». Bet kas vēl mums ir? Vai mēs, žurnālisti, rakstnieki, Tautas frontes dalībnieki, esam apzinājuši mūsdienu mājas konkrēto situāciju? Vai esam pietiekami apzinājuši un atklājuši to milzīgo garīgo vērtību, ko ietver jēdziens «mājas»? Nē, neesam. Tāpat kā neesam apzinājuši un atklājuši tos nedaudzos vecos un arī tos nedaudzos jaunos cilvēkus, kas ir stipri ar savu mājas izpratni, mājas garu un mājas dvēseli.

Man ir konkrēts priekšlikums: ieviest presē iedaļu «Mūsu mājas» vai tai līdzīgu. Iesaistīt arī rakstniekus, sociologus, filozofus. Rakstīt ļoti atklāti. Jo kultūra vai nekultūra sākas tieši mājās, ģimenē.

Vēl viens priekšlikums. Meklēt un atrast, un republikas presē regulāri publicēt īsus izvilkumus no veciem rakstiem, dokumentiem, grāmatām — tādus citātus, kas mūsdienu sabiedrībai dotu nesalīdzināmi vairāk nekā daudzi gari šodienas traktāti un raksti. Latvijas tautu forumā Jēkabpils delegācijas pārstāvis — Lauktehnikas rajona apvienības galvenais mehāniķis Vladimirs Ždanoks, kas brīvi pārvalda arī latviešu valodu un studē latviešu kultūru un vēsturi, — iedeva man 1929. gadā izdotu transporta līdzekļa vadītāja apliecību, kurā, starp citu, nodrukāti arī šādi vārdi: «Automobiļu vadītājam jāprot sarunāties latviešu valodā. Kā izņēmums pielaižams vienīgi ārvalstu diplomātisko pārstāvju automobiļu vadītāji.»

Īsi, konkrēti, skaidri, bez kādām kaislībām. Ko te lai piebilst? Vienīgi to, ka tālos laikos pat čigāns, krūmos dzīvodams, bez grūtībām iemācījās latviski…

Iestāde, uzņēmums, ciems, pilsēta, rajons — arī tās ir mūsu kopīgās mājas. Jēkabpils elektriķu kolektīvā, ko vēl nesen vadīja Nopelniem bagātais enerģētiķis Arvīds Meijers, valdīja vienojoša un rosinoša mājas sajūta. Tagad elektriķi to dēvē par Meijera garu. Bet Meijeram šī sava uzņēmuma vienotība, sakoptība un kultūra Jēkabpils vispārējā nesakoptībā un nekultūrā maksāja trīs infarktus un aiziešanu no šīs dzīves. Bet kur mums ir triju infarktu analīze sabiedriski politiskā aspektā, saimnieciskā un cilvēciskā aspektā? Vai viena šāda analīze nedotu vairāk par daudziem mūsu neauglīgajiem strīdiem un savstarpējiem apvainojumiem?

Tagad visi ir gudri. Jo ir tāds laiks. Diemžēl pārāk bieži mēs neesam ne tik gudri un ne tik zinoši un pašvērtējoši, lai saprastu, ka mūsu gudrība nereti ir ļoti nosacīta, pat mānīga. Es citēšu dažus teikumus:

«Veselus gadu desmitus cilvēki aizplūda no laukiem. Tagad pienācis laiks decentralizēšanas procesiem. Jāsākas atpakaļgājienam uz laukiem. Cilvēkiem atkal jānostājas ar seju pret zaļo zemi. Atpakaļ uz laukiem — tā ir nepieciešamība, ko izvirza pati dzīve un kas izriet no darba tikuma un tautas saglābšanas.»

Kā jūs domājat, kad šie vārdi rakstīti? Vakar? Pirms gada? Pirms desmit gadiem? Nē, — pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem… Tepat Latvijā rakstīti un tepat Latvijā publicēti — grāmatā «Trīszvaigžņu valsts novados».

Vai gribat dzirdēt mūsdienu pasaku, kas uzrakstīta pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem? Lūk, tā: vairāki augstskolas pasniedzēji, ieradušies Jēkabpilī, brīnījušies par jēkabpiliešu lauksaimniecisko un sabiedrisko darbinieku gaumi un uzņēmību savas sētas izdaiļošanā.

Es domāju, ka ikvienam jēkabpilietim — latvietim un krievam, polim un ebrejam, baltkrievam un ukrainim — būtu bezgala svētīgi to zināt un meklēt atbildi, kāpēc pēc piecdesmit gadiem to pašu Jēkabpili, ko toreiz slavēja par sētas izdaiļošanas māku, nu dēvē par vienu no nesakoptākajām pilsētām republikā. Bet es domāju arī, ka, tā teikdams, es daru pāri pat Rīgas pilsētas saimniekiem, jo, atbraukuši uz Rīgu, mēs bieži esam spiesti tenterēt pa vēl nesakoptākām ielām, pat Latvijas PSR tautu foruma dienās.

Vai jūs varat iedomāties šādu situāciju: jūsu mājā nav apkures, nav ūdens un citu elementāru, sadzīvei nepieciešamu lietu, bet kāds no augšas jums nemitīgi diktē, ka jūsu mājā vajag palielināt galdu skaitu, bļodu, lustru, klavieru un bērnu gultiņu skaitu? Absurds! Tad kāpēc Ministru Padome, Valsts plāns un Celtniecības komiteja uzspiež šādu absurdu Jēkabpilij un neļauj pašiem jēkabpiliešiem izlemt, kas viņu mājās vajadzīgs vispirms? Jēkabpilī, kurā dzīvo vairāk nekā trīsdesmit tūkstoš cilvēku, būtībā nav autoostas, nav viesnīcas. Krustpils pusē nav kinoteātra, bet vispār nav ne autoservisa, ne mākslas skolas, ne peldbaseina, ne daudzu citu cilvēka harmoniskai attīstībai nepieciešamo iestāžu. Toties Jēkabpilī gadiem ilgi grūž iekšā dzelzsbetonu, lai savukārt ražotu jaunu dzelzsbetonu, protams, tālāksūtīšanai. Pēc principa «davai, davai!».

Mums jau viss dzīves stils kļuvis tieši tāds: davai, davai!

Un paši latvieši nu jau apgalvo: jā, tas ir točno.

Bet kam par to sāp sirds? Kā liecina Latvijas PSR tautu foruma statistisko datu krājums, Jēkabpils rajonā vien pagājušajā gadā iebraukuši gandrīz četri tūkstoši cilvēku un izbraukuši gandrīz trīsarpus tūkstoši. Mēs pa īstam neesam novērtējuši tieši šo postošo procesu, jo šī lielā cilvēku «staigāšana» taču ir bezsakņu kustība, bezmāju kustība.

Koks bez saknēm nokalst. Bet viss ir daba — arī cilvēks, arī Latvija.

Daži konkrēti vārdi par Latvijas Tautas fronti. Jēkabpils autobusu parkā partijas pirmorganizācija ar veselīgu skaudību apskauž Tautas frontes grupas aktivitāti un lietišķību konkrētu darbu darīšanā. Lūk, mūsu kopīgās mājas veselības ķīla — veselīga skaudība un veselīga sadarbībai Nobeigumā Jēkabpils delegācijas simbolisks priekšlikums: samazināt pārvaldes aparātu Agrorūpniecības komitejā, lai tauta tās ēku nesaukātu par kukurūzas vai skābbarības torni, atstāt šai komitejai dažus stāvus, bet pārējos stāvus atdot mūsu tautu biedrībām un šo augstceltni Daugavas krastā nosaukt par Latvijas PSR Tautu namu.

ANDRIS GRĪNBERGS,

laikraksta «Cīņa» korespondents,

LTF Jēkabpils rajona nodaļas priekšsēdētājs,

Latvijas PSR tautu foruma delegāts