Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijas vīriešu traģēdija

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Šodien — latviešu leģionāru atceres diena

Jā, tieši un tikai šādā noskaņā, mūsuprāt, būtu jāsvin šī diena. Publicējot bijušā Latvijas armijas kapteiņa, vēlāk «Lettische — SS Freiwillige Legione» virsnieka nelaiķa Ādolfa Blāķa Argentīnā izdotās grāmatas «MEDAĻAS OTRĀ PUSE» fragmentus, gribam vēlreiz atgādināt, cik skaista ir mūsu mazā Latvija un cik grūti to nākas aizstāvēt pret dažādu krāsu iekarotājiem, kuri arvien prasa ne tikai zemi un mantu, bet arī lielgabalgaļu savām okupācijas armijām. Saudzēsim mūsu vīriešus!

«Cik «augstās» domās par t.s. leģioniem bija Hitlers un vācu valdība, tam atbildi dod Fīrera, Keitela un ģen. Zeitlera apspriede 8. jūnijā 1943. g. Berghofā.

Par ko viņi sprieda?

Keitels: — Atjaujiet uzstādīt jautājumu, kas pacelts ziemeļgrupas ģenerālštābā: viņi lūdz atļaut igauņu, latviešu un lietuviešu brīvprātīgos iekļaut vācu daļās kā kareivjus un tādā kārtā aizpildīt zaudējumus.

Fīrers: — Tādā vispārējā formā tā izdarīt nedrīkst.

 Zeitlers: — Ir vēl latviešu SS brigāde.

Fīrers: — Tās — atsevišķas daļas. Bet masveidīgi tā darīt nedrīkst.

Keitels: — Viņus vajag iekļaut vācu daļās kā kareivjus, bet ne kā brīvprātīgos. Ar viņiem jāaizpilda zaudējumi.

Fīrers: — Nekādā gadījumā. Tāda rīcība novedīs pie tā, ka es beigu beigās mūsu (karaspēka) daļas padarīšu par pilnīgi neuzticamām. Viņus vajag rūpīgi izšķirot, viņus vajag dresēt.

Keitels: — Tas tā kā tā tiek darīts.

Fīrers: — Bet, ja jūs viņus iedalīsiet mūsu normālās karaspēka dalās, tad var notikt, ka viņi tanīs ienes savu indi. Tik vienkārši to darīt nedrīkst.» (Sk. — Nirnbergas tiesas dokumenti, YIWO archīvā Ņujorkā.)

***

Lai dabūtu karotājus un ar tiem «aizštopētu» robus vācu armijā, nodibināja «Latviešu SS Br. leģionu», ne kā kopvienību, bet sastāvošu no atsevišķiem grupējumiem. Arī atsevišķiem grupējumiem, divīzijām bija vācu komandieri un stingra uzraudzība. Tanī pašā apspriedē Hitlers vēl kategoriski norādīja, ka šiem grupējumiem nedrīkst būt sava vadība: «Mēs nedrīkstam šīs daļas uzticēt trešai personai, kura tās pārņems savās rokās un pateiks: šodien mēs ejam kopā, bet rītu — ne.»

***

«Latviešu tautas smagajā vēsturē īstenībā nacionālsociālistiskā Vācija nav pirmā svešā vara, kas ņēmusi tās dēlus, lai tie lietu savas asinis uz svešu pavēli un saskaņā ar svešām interesēm,» raksta pulkv. A. Plesners (Inf. p. 1. 3.).

***

«To pilsoņu sodīšanai, kas izvairījās no iesaukšanas, pie leģgenerālinspekcijas nodibināja sevišķu kara tiesu, ko iecēla ģen. Bangerskis. Viņš arī apstiprināja šīs tiesas spriedumus, kā arī varēja mīkstināt sodu vai atlikt to izpildīšanu. Kara tiesa tiesāja pēc Latvijas likuma par tiesāšanas kārtību lauku kara tiesās» (L. E. 1292).

***

«Te ir vietā atkārtot vēlreiz pulkv. A. Plesnera teikto. «Latviešu karavīru formācijas otrā pasaules kara laikā ir veidojusi sveša vara. No 1940. g. jūnija līdz 1941. g. jūnijam tā bija ar Vāciju sabiedrotā Padomju Krievija (Latv. teritoriālais korpuss). No 1941. g. rudens, bet, sevišķi sākot ar 1943. g., tā ir Vācija. Kā viena, tā otra šī svešā vara bija neierobežota (nekādus citus likumus neatzina) noteicēja pār latviešu mantu, dzīvību, likteni. Tā noteica, kādas būs šis vienības, kam tās pakļautas, kad un kam jāiet un jācīnās blakus tam, kura mērķi nav viņa mērķi. Tā bija viena latviešu karavīra traģēdija» (Inf. p. 1. 29).

***

Kā zināms, vācu SS vienību karavīri nēsāja uz apkakles SS burtus. Tā kā latv. karavīriem izdeva galvenām kārtām jau lietotas drēbes, tad šie burti bieži jau atradās uz apkakles uzšūti. Ar «SS Hauptamt» rīkojumu bija aizliegts latviešu leģionāriem nēsāt šos SS apzīmējumus. Šo pavēli divīzijas vadība lika atgādināt visās latviešu vienībās. Pie drēbju izsniegšanas tāpēc no drēbēm, kur SS burti jau bija uzšūti, tos vajadzēja noārdīt un nodot izsniedzējam. Vācu saimniecības virsnieki un komandējošais sastāvs stingri raudzījās uz to, lai tas notiktu un neviens lat. leģionārs nestaigātu ar SS zīmēm» (pulkv. A. Plesners Inf. p. 1. 22).

***

Mēs bijām «pieslēgti» pie SS uniformas, tāpat kā viņos senajos laikos Kaligulas galeru vergi pie viņu lielajām airēm.

***

«Tikko krievi bija ieņēmuši daļu Latgales, Augšzemes stūri un Malienu, viņi visos pagastos un pilsētās tūdaļ sapulcināja vīriešus, tos tūdaļ apbruņoja un speciālā uzraudzībā sagrupētus sūtīja cīņās pret vāciešiem. Tos, kas armijā nekad nebija kalpojuši, arī apmācīja un tāpat sūtīja cīņās. Pārējos un spēcīgākās sievietes iedalīja darba grupās, kas kalpo un palīdz frontei. Tā krievi varēja savus spēkus papildināt uz vietām, bez tālas cilvēku transportēšanas. Tas krievu pozīcijas stiprināja.

Vācu rīcības dēļ, kas atkāpjoties visu iespējamo laupīja, visas ierīces spridzināja, demolēja un ēkas bez jebkādas jēgas nodedzināja, naids pret vāciešiem bija izvērties liels un otrpus frontes palikušo latviešu iesaistīšana cīņā pret vāciešiem tamdēļ arī no krievu viedokļa nebija tik bīstama» (Ž. Unāms. Neatk. saulr. 113).

Tā mobilizēja krievs, tā vācietis kastaņu vilkšanai no karstām oglēm priekš svešiem kungiem.

***

2. pasaules karā cīņā pret Vāciju Francija no 43 milj. iedzīvotājiem zaudēja 20 000 kritušo. Mēs, kopā ar «sabiedroto» Vāciju cīnoties, no nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju zaudējām vismaz 10 000 kritušo.

***

Kritušajiem miers un mūžīga slava, bet daudz ļaunāk notika ar tiem, kuri SS leģiona sastāvā krita lielinieku gūstā. Padomju vara izrēķinās ar ikvienu, kurš ir nonācis tikai aizdomās, lai gan nav izrādījis nekādas pretestības tai. Leģionāriem, protams, pierakstīja «SS vainu» un viņu liktenis līdz ar to bija apzīmogots.

«Leģionārus deportēja uz Tālo A-mu ostu Nachodku, bet no turienes daļu uz Kolimas zelta raktuvēm, notiesājot uz 10 g. spaidu darbos» (L. E. 480).

***

No Salaspils atgriezusies ieslodzītā stāsta: «Vairums apcietināto latviešu bija leģionāru sievas. Vīri vai nu krituši, vai arī aizbēguši uz Vāciju. Komunisti atriebās ar ģimenes locekļu apcietināšanu. Boļševikiem bija īpaši saraksti, kuros atzīmēts gūsteknes vīra amats un dienesta pakāpe leģionā. Jo atbildīgāks amats un augstāka dienesta pakāpe, jo sievai, mātei vai māsai bija jāizcieš vairāk pazemojumu un smagāki darbi. Ļoti bieži mūs pēra ādas siksnām. Igauniete Laila no Pečoriem pretojās sargiem un atteicās izģērbties, jo uz soda dēļa bija jāguļas kailām. Šo soli viņa samaksāja ar savu dzīvību. Sievietes pazemoja, pēc tam spārdīja kājām un pēc tam nošāva» (L. V. 22. VIII. 50).

***

Pēc lielinieku pirmās okupācijas 1940. g. Latvijas armiju likvidēja un no armijas daļām saformēja «Teritoriālos korpusus», ko savas nevarības dēļ lielinieku priekšā dēvēja par «Teatrālo korpusu».

«10. jūnijā (1941. g. — A. B.) ģen. Kļaviņš dabūja zināt, ka visu kājnieku pulku latv. kom-ru vietā iecelšot krievus. Jau 11. jūnijā savus pulkus nodeva artilēristi, un 12. jūnijā to darīja arī ģen. Kļaviņš un div. kom-ri. Teica, ka latv. kom-rus sūtīšot kursos uz Maskavu. Tiešām, 14. jūnijā uz turieni nosūtīja ģen. Kļaviņu, Ūdentiņu un Liepiņu» (L. E. 2466).

***

«Sasummējot otrā pasaules kara kaujas vienībās un militārā rakstura palīgdienesta daļās kopā bijis, aptuveni rēķinot, apmēram 146 610 latviešu. No šī skaita puse iznīcināta» (Alb. Eglītis. Laikmets, 1953, Nr. 20/21).

 

Publikāciju sagatavojusi

L. LIEPA