Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Sievietes un bērni nosargāja Liepāju

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Ir 1991. gada 13. janvāris. Naktī Viļņā pie televīzijas noslepkavoti cilvēki. Es dežurēju Latvijas Tautas frontes mītnē. Man trīc katra nervu šūniņa. Visi mūsu ļaudis atrodas Rīgā — manifestācijā. Ak, Dievs, stāvi klāt ļaudīm Daugavmalā!

Liepājā klusi un mierīgi. Dežurējam trijatā, jo nakts dežuranti — divi jauni puiši — nevar tā vienkārši aiziet mājās un paliek kopā ar mani. Pa reizei iezvanās telefons, es atbildu.

Tad zvana kāds armijas cilvēks. Viņš, lūk, esot demokrātisko spēku pārstāvis un pašreiz atrodoties tālsarunu centrālē, kur gaidot pāris sarunu ar Maskavas demokrātiem. Zvana tādēļ, ka gribot tikties ar LTF vadību.

Nolemjam viņu sagaidīt un uzklausīt, taču ar mums viņš nerunā, bet pieprasa kādu lielāku priekšnieku. Mūsējie visi Daugavmalā. Piezvanu uz pilsētas valdi, un atnāk pats pilsētas galva.

Mūsu viesis stāsta, ka 13. un 14. janvārī pilsētā būšot mierīgi, bet 15. janvārī lai cilvēki nepulcējas uz ielām, jo tajā dienā būšot interfrontes mītiņš un varot notikt tas pats, kas Viļņā. Interfrontes mītiņā Alejas laukumā visi armijas virsnieki būšot ģērbti civilapģērbā un bruņoti. Obligātā dienesta karavīri tikšot palaisti brīvsolī. Ziemas ostā stāvot tanketes kaujas gatavībā, katrā pa sešiem bruņotiem karavīriem. Kara komandantūrā uzturoties divi Maskavas sūtņi un gaidot rīkojumus no saviem Maskavas priekšniekiem.

14. janvārī, pirmdienas vakarā, notiek LTF ārkārtas sēde. Nolemjam aizstāvēt savu pilsētu. Ja kritīs Rīga, tad Liepājai ir savs radio un televīzija. Tiek apziņoti lauku ļaudis, un jau nakts tumsā pilsētā sabrauc lauku tehnika.

Naktī uz 15. janvāri miegs tāds saraustīts. Aust gaisma, ceļos un gatavoju brokastis. Ir laiks, ģērbjos un eju. Vīrs, pirmās grupas invalīds, mani izvada.

Mans uzdevums — sargāt Centrālo pastu. Turpat ir telegrāfs, Liepājas radio, tālsarunu centrāle un pilsētas avīzes redakcijas namiņš.

Jau laikus esmu savā vietā. Piebrauc pa autobusam ar lauku ļaudīm, nāk skolasbērni ar skolotājiem. Cilvēku daudz.

Turpat kaimiņos pie kinoteātra "Liepāja" piebrauc vairākas armijas mašīnas. Izkāpj jūrnieciņi un izklīst uz visām pusēm.

Pulksten četrpadsmitos sākas interfrontes mītiņš. Mums jāsāk gatavot barikādes. Aizsūtu pāris skolaszēnus pēc traktoriem. Pēc pusstundas esam aizbarikādējušies. Izliekam posteņus un gaidām, kā beigsies mītiņš.

No LTF mītnes saņemu ziņu, ka pa Ventspils ceļu jeb Ventspils ielu nāk tanki. Šī ziņa mani aplej kā ar aukstu ūdeni. Paskatos apkārt un redzu — skolnieki, sievietes ar maziem bērniņiem pie rokas. Tuvumā neviena vīrieša. Ko darīt? Vīri Rīgas barikādēs vai rūpnīcās pie darbgaldiem, nav kam padomu paprasīt.

Iesūtu māmiņas ar mazajiem bērniem pasta ēkā, lai aizbarikādē telegrāfa kāpnes; būs vismaz zem jumta.

Tad nāk atsaukums. Esot bijusi viltus trauksme. Sakarnieki ievelk telefonu tālsarunu centrāli atpūtas istabā. Nu mums pašiem savs štābs — ir kur pasildīties un iedzert karstu tēju.

Saņemam ziņu, ka abi Maskavas sūtņi lidojot prom. Un atkal uztraukums — lidmašīna neesot aizlidojusi, apmetusi gaisā loku un atkal nosēdusies lidlaukā. Kāpēc? Tikai vēlāk uzzinām — tehnisku iemeslu dēļ.

Pa to laiku interfrontes mītiņš izklīdis bez starpgadījumiem.

Vakarā caur barikādēm pa gājējiem atstāto vietu izbrauc "Zaporožecs". Iekšā sēd krievu ģenerālis.

Jau lielā tumsā, kad visas spraugas aizvērtas, mūs apciemo divi privātā ģērbti armijas virsnieki. Viduklī tādi resni — zem drēbēm ieroči. Eju viņiem aiz muguras un skatos — varbūt nākuši uz pastu, bet nē. Viņi apskata mūsu aizbarikādēto laukumu un aiziet.

Vakarā LTF mītnē ārkārtas sēde. Uzzinām par notikumiem Rīgā un citur pasaulē. Atgriezusies no sēdes, redzu, ka sanākuši vīri, kas dienā strādājuši, naktī viņi sargāšot barikādes kopā ar mums. Atnākuši arī tie, kam jāiet uz nakts maiņu, lai vismaz pāris stundas pabūtu kopā ar mums.

Naktī mierīgi. Otrās dienas vakarā, kad desmit teātra dziedošie vīri sniedz mums koncertu, mūsu iežogotā laukumā parādās "melnās beretes". Tie ir Ļeņina pieminekļa apsardzes karavīri, kas atstājuši savas tanketes, lai sargā pieminekli, paši atnākuši apskatīt lauku smago tehniku. Apskatījuši aiziet.

Esam Dieviņa ļaudis, viņš mūs sargā. Kanāla pretējā krastā Jaunliepājas pusē ir Ziemas osta, mazliet tālāk — Karosta. Tur armijnieki iedeguši visas spuldzes, un pamale zvēro vienās ugunīs. Arī viņi nav droši.

Tie, kas nevar stāvēt barikādēs, nes mums karstu tēju, buljonu, maizītes. Lauku ļaudis, izslaukuši savas raibaliņas, ved mums siltu pienu. Lai tikai mums spēka nepietrūktu, mums jāiztur. Un visi kopā mēs izturam.

To kopības sajūtu nav iespējams izstāstīt. Tā katram pašam ir jāizjūt.