Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Citādi nevarēja

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi D. Radzeviča

Mans ceļš uz barikādēm aizsākās svētdienas rītā, skatoties televīzijas ziņas par asiņainajiem notikumiem Viļņā. Tas likās neticami, nepieņemami, saprātam neaptverami. Protams, zināju, ka televīzijas ziņās tiek rādīti sižeti par cilvēku nejēdzīgu iznīcināšanu, bet pirmo reizi tas bija tik tuvu, tepat blakus. Vairs nevaru pateikt, cik reižu noskatījos vienu un to pašu slepus nofilmēto materiālu, zinu, ka daudz reižu, it kā naivi cerot, ka kādu reizi šim dokumentālajam materiālam beigas varētu būt citādas, laimīgākas...

Mans nākamais solis pretī barikādēm bija dienā, kad Anatolijs Gorbunovs aicināja rīdziniekus doties uz Doma laukumu, lai sargātu savu valsti — bez ieročiem, plikām rokām, ar garaspēku pret varbūtējo karaspēku. Latvijas Radio intervēja pirmos rīdziniekus, kuri bija atsaukušies šim aicinājumam. Tad izdzirdēju pa radio divu savu Rīgas draugu balsis, kuri uz jautājumu, kāpēc viņi atnākuši uz Doma laukumu, atbildēja pavisam vienkārši: "Citādi nemaz nevar rīkoties."

Trešais un izšķirošais solis bija dažas dienas vēlāk, kad skolā aicināja pieteikties brīvprātīgos, kuri gribētu un varētu doties uz barikādēm Rīgā, lai vienu diennakti sargātu Radio namu. Dzīvoju kopā ar vecākiem, kuri tolaik abi stipri slimoja, tāpēc mazliet baidījos, kā viņi reaģēs uz manu lēmumu braukt. Tēvs, kurš pats bija izjutis, ko nozīmē Kolimas zelta raktuves, teica: "Vienam no mūsu ģimenes vajadzētu braukt, un, ja tu pati esi izlēmusi, tad brauc!"

Tās izjūtas, kas bija, to vienu diennakti pavadot šaurā Vecrīgas ieliņā, grūti aprakstīt, neatkārtojot to, ko jau teikuši un aprakstījuši simti un tūkstoši citu barikāžu dalībnieku. No vienas puses, bija sāpīgi skatīties, kā Vecrīgas skaistākās vietas "rotātas" ar kara vai revolūciju laikiem piederīgiem atribūtiem. No otras puses, Rīga man nekad — ne pirms, ne pēc nav likusies tik silta, gaiša un draudzīga kā tajā janvāra naktī. Tā bija vienotības un pleca sajūta ar visiem tiem ļaužu tūkstošiem, kuri tonakt stāvēja sardzē. Cilvēki rūpējās viens par otru, bija gatavi aizsargāt kuru katru brīdi viens otru, ne tikai savu valsti. Tie, kuri tieši nestāvēja uz barikādēm, nenogurdami vārīja tēju un kafiju, smērēja sviestmaizītes...

Cilvēki domāja un rīkojās tā, lai labi vispirms būtu otram, līdzcilvēkam, nevis izvirzīja pirmajā vietā savas savtīgās intereses.

Mēs, Nīcas grupa, bijām netālu no Doma laukuma, un brīdi pa brīdim iegājām baznīcā. Nepieciešamības gadījumā baznīca bija gatava pārtapt hospitālī (daudz laika nebija jāgaida). Tajā vakarā Doma baznīcā paziņoja, ka no omoniešu lodes bojā gājis šoferis Roberts Mūrnieks. Tajā naktī redzēju, ka baznīcā ceļos metas un Dievu lūdz arī tie, kuri agrāk varbūt baznīcai ar līkumu apkārt gājuši.

Nākamajā brīdī skaidri sapratu, ka tādai mazai valstij kā Latvija atbalsta punkts vispirms ir jāmeklē sevī un savos cilvēkos, nevis kaut kur Eiropā, Amerikā vai vēl kur citur. Tad, kad mēs jau diennakti bijām nostāvējuši sardzē, pie mums pienāca japāņu žurnālisti, kuriem vienīgais jautājums mums bija: "Ko jūs domājat par Persijas līča kara sākšanos?" Karš līcī bija sācies pirms dažām stundām, tātad jauna un daudz svarīgāka sensācija...

Dažkārt man jautāts — kāda nozīme, ka tu tur biji, kāda nozīme, ka visi tie tūkstoši tur bija, tik un tā notikuma gaitu izlēma citi, daudz augstākas varas ešeloni. Var jau būt, ka nihilistiem taisnība un ka mana klātbūtne nedeva neko (vai arī ūdens lāse nedod neko jūrai, vai arī smilts graudiņš neko nedod tuksnesim?). Taču droši varu teikt, ka šī diennakts daudz man deva pašai, lai apzinātos sevi kā daļu no tautas, lai apzinātos tautas gara un vienotības spēku. Tas bija ticības un cerības laiks tautai.

Vecrīgas ielās vēl ilgi varēja redzēt ugunskuru atstātās pēdas. Mēteli, kas man bija mugurā, toreiz stāvot uz barikādēm, vairs nekad neesmu uzvilkusi — pārāk sīva, neizvēdināma dūmu smaka ieēdusies tajā...

Pierakstījusi D. Radzeviča