Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Par aitu, pīķa kungu, 25 rubļiem un teātri

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Bērtulis, Bērtiņi. Sena ziedojumu diena. Kauj jēru vai aitu. Svētki bitēm un bišu kopeniekiem, kad jākāpj bitēs un jāsaņem medus raža. Rudzi jāsēj trīs dienas pirms, lāgiem arī trīs dienas pēc Bērtuļiem. Prieka dienās no rudzu sējamā laika līdz gavēnim puiši pūš lielu koka tauri, dzīrēs ielej taurēs alu, izdzer, saka, ka drīz precēšoties.

(No tautas ieražām)

 

Esmu Bērtulis. Domāju, ka vecaimātei, kas man šo vārdu ielika, ar Franciju un Bērtuļa nakti nekāda sakara nav bijis. Vārda došana notika citu iemeslu dēļ. Kad piedzimu, biju ļoti vārgs, neviens neticēja, ka būšu dzīvotājs. Taču pirms izdzišanas, ka jau tas ir pieņemts, mani vajadzēja nokristīt. Tajā laikā katoļu baznīcā notika grēku atlaišanas dienas, vecaimātei iepatikās svētā Bērtuļa dziesmas. Pārnākusi no lūgšanām, viņa teica — puiku sauksim par Bērtuli. Vai nu vecāsmātes ticība Dievam vai pats Bērtulis palīdzēja, bet es izdzīvoju.

Tā nu augu riktīgs lauku puika. Man jau vēl iznāca arī ganos iet. Lai diena neliktos neciešami gara, ņēmu līdzi grāmatas. Pats ielauzījos lasīšanas mākā. Atceros, mana pirmā grāmata bija «Kā brālītis Trusītis uzvarēja lauvu». Tagad, paskatoties atpakaļ, redzu, cik daudz labu cilvēku man blakus ir stāvējuši. Esmu sapratis arī to, ka labais, ko tevī ieliek kāds cilvēks, nekad nepazudīs… Vecāmāte. Svēts cilvēks. Viņa bija tāda kā tās puses zintniece, zāļu vecenīte. Zināja un mācīja arī man, kad ūdeni avotā pasmelt, kad un kurā laikā zālīti tējai noplūkt. Viņa man nekad nav mācījusi darbu mīlēt, bet gan to sajust. Un caur to sajušanu un saprašanu arī tā mīlestība uz darbu ir nākusi.

Ceturtajā klasē ieguvu lielu popularitāti, par mani rakstīja pat rajona avīze. Bija man tāds draugs — garais Donāts. Viņš man iemācīja kāršu spēli. Skolotājs bija tik labs, ka ātri vien jutu — nu tā māka ir rokā! Pierunāju Pēterīti, ka mums par abiem Donāts jāapspēlē. Tā nu «sitām» acīti uz naudu (cik nu tik lieliem vīriem tās bija!). Spēlējām, te Donāts saka — naudas vairs neesot, bet tās vietā viņš liekot vušku (latgaliski aita). Nu, tā spēlējām tālāk, un es to aitu vinnēju. Paņemu aiz auklas, pārvedu savā pļavā, lai plūc zāli. Pats gaidu, kad nāks māte no kaplēšanas. Necik ilgi negaidīju, māte nāk un rājas: kāds tas kaimiņš nekaunīgs — savu vušku mūsu pļavā piesējis. Es lepns pretī: tā ir mana aita! Pēc tam viss bija mātei jāizstāsta. Dabūju pirmo riktīgo pērienu, taču kāršu spēles azarts ar to aizdzīts netika…

No piecpadsmit gadiem sāku iet uz dančiem. Taču nevis dejot, bet… izkauties. Toreiz vēl jau par meitenēm nedomāju; lielākā vīra dūšas parādīšana likās dūru vicināšana. Pēc pāris gadiem gan pieņēmos prātā. Iepatikās kaimiņu Anniņa. Vienu, otru, trešo vakaru pēc dejām pavadīju uz mājām. Ceturtajā vakarā šī aizmūk. Bēdīgs eju atpakaļ, sameklēju Anniņas brāli — nu tik sadošu pa ausi par to, ka māsa no manis mūk! Šis atcērt: pats esi vainīgs, viņa no tevis nevar saprast — tu visu laiku tikai par zirgiem vien runā… Jā, zirgi tā bija mana pirmā lielākā aizraušanās.

Otra? Ar to saindējos vakarskolā. Mums vēsturi mācīja tāds vīrs, kurš prata ļoti aizrautīgi par strēlniekiem stāstīt. Daudz viņš toreiz mums iemācīja — par cilvēkiem, par Sibīriju, par karu… Cik nopietni tas viss manī iegūlies, to sapratu tikai vēlāk.

Rīgā ierados, kad Latgalē jau biju ir amatu apguvis (pat uz «goda dēļa» tiku), ir teātri vietējā kultūras namā spēlējis. Pirmajā laikā bieži vien kaitēja tas, ka no Latgales esmu nācis. Atceros, profesore Celmiņa allaž sūkstījās: «Dziļu dialektu grūtāk izdzīt nekā iemācīt jaunu valodu.» Šim kompleksam ātri tiku pāri. Grūtāk nācās ar citu. Teātris ir kā sieviete, kuru nevari vairs mīlēt un no kuras aiziet arī nevari. Tā ir kā slimība, kad tu iedomājies, ka vari kaut ko izdarīt, tici savai sūtībai un gaidi lielas lomas. Nevaru teikt, ka teātrī jutos labi, taču tagad, kad būšu ārštata aktieris, «kurš neder teātra repertuāra politikai», jūtos vēl sliktāk.

Es pazinu kādreizējo Dailes teātra aktrisi Liliju Ameriku. Pēc provēm filmai «Mans draugs nenopietns cilvēks» atnācu pie viņas un teicu, ka uz provēm vairāk neiešu, jo noskatījos proves ar Pauku (Jānis Paukštello) un sapratu, ka viņam izdodas labāk. Lilijas tante man toreiz atbildēja: Bērtulīt, tu nekad nebūsi aktieris. Aktieriem ir jācīnās par sevi. Ar nesavtību vien aktieros nevar noturēties. Lilijas tantei esmu pateicību parādā. Viņa man daudz stāstīja par teātri, par personībām, par Smiļģi cilvēku. Tas man palīdzēja uz teātri un ideāliem paskatīties ar skaidrākām acīm.

Teātrī vienmēr esmu labi sapraties ar Ēvaldu Valteru. (Braucienos uz Latgali viņš bija viens no retajiem, kas brauca pie lauku ļaudīm, neprasīdams par to samaksu.) Kad tuvojās Valtera 90 gadu jubileja, ļoti gribējās uztaisīt kādu gabalu par streļķiem. Tajā laikā iepazinos ar puišiem, kas dziedāja strēlnieku dziesmas. Nolēmu sagatavot programmu kopā ar šiem zēniem. Urķējos pa grāmatām, vācu materiālus, pats Valters deva bildes un šo to pastāstīja. Likās, nu beidzot izdarīšu kaut ko paliekošu, būtisku. Tajā laikā par strēlniekiem vēl skaļi runāt nevarēja, tieši tādēļ gribēju to visu iznest uz skatuves. Man (dažādas augstas komisijas) pārmeta to, ka programmā nav pareizi salikti akcenti. Pacifisms, nacionālisms, cik veltīgi, cik nodevīgi strēlnieki ir tikuši izmantoti — par to neklājas runāt. Teātrī šo programmu «aizklapēja» ciet. Nācās aci pret aci sastapties arī ar «stūra» mājas vīriem. Tas bija smags laiks. Viss savijās kopā — teātris, personīgā dzīve, strēlnieki. Taču spītīgi turpināju darbu pie savas programmas. Aizgāju pie cenzora Juškeviča, viņš arī no Latgales nācis. Domāju — pašu cilvēks, kā nekā kapusvētkos dzimtajā pusē tiekamies, pateiks, kas īsti par lietu. Šis paskaidro, ka kopumā nekā krimināla jau neesot, bet vai es nevarot vēl kaut ko par Lielo Tēvijas karu pielikt klāt? Toreiz tā arī nekas nesanāca. Tagad, vispārējās atklātības laikā, šādai programmai vairs nebūtu seguma. Tad — pirms pieciem gadiem — tā bija vajadzīga.

Šodien daudzas svētas lietas esam noplicinājuši, padarījuši lētas un pērkamas. Pirms kāda laika gāju uz Matīsa tirgu, dzirdu: pazīstama melodija un skan man tik zināmā, tik tuvā «Klusa, klusa latvju sēta». Skatos — divi zēni iekārtojušies pie tualetes, cepure zemē nolikta… tad nu gan viss iekšā sagriezās. Izņēmu no kabatas 25 rubļus, piegāju, iemetu cepurē un teicu: un tagad, lūdzu, nospēlējiet «Dievs, svētī Latviju»!

***

Pēdējos piecus gadus centos savu vārdadienu nesvinēt. Tagad varētu atsākt...

Neskatoties vien uz to, kā būs ar teātri, domāju, ka mana dzīve ies uz augšu. Kāpēc gan lai es šajā dienā neuzcienāju draugus ar slavenajiem Piziča gurķīšiem?

 

Aktieri Bērtuli Piziču

uzklausījusi

Inese Kalveite