Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Tautas frontes dzimšanas dienā

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Latvijas Tautas frontes II kongresu sagaidot

Pirms gada Tautas fronte vēl bija pa pusei debesīs. Līdzīga jaunpiedzimušajam, kas jau elpo, vēl skaidri neredz un nedzird, bet ko visi uzlūko kā brīnumu, ar aizturētu elpu, pa pusei ticēdami tā realitātei un dzīvesspējai, pa pusei vēl šaubīdamies. Šogad Tautas frontes esamība jūtama daudzās dzīves nozarēs visā Latvijā un tālu aiz tās robežām. Tomēr arī tagad daudziem uzmācas smagas bažas par to, vai Tautas frontes vadītāji spēs saglabāt vienprātību. Dažkārt mazāka nelaime ir pieņemt lēmumus, kas nav paši pareizākie, jo laika gaitā, ja vien cilvēki ir dzīvi un rīcības spējīgi, daudz ko iespējams precizēt, un koriģēt, nekā ķildu dēļ sašķelt tautu. Senajos laikos ķildas izšķīra Likteņa zirgs. Vai mūsdienu strīdus būs iespējams atrisināt bez Likteņa tanka līdzdalības?

Dzīve zemes virsū saistīta ar reālu cilvēku interesēm un šo interešu sadursmēm. Faktam, ka tajā vai citā jautājumā nav pilnīgas vienprātības, nevajadzētu nevienu satraukt. Demokrātijas apstākļos tas ir normāli. Tas dod iespēju operatīvi reaģēt uz pārmaiņām pasaulē, palīdz reālistiskāk izvērtēt situāciju un iespējas. Slikti, ja atšķirības teorētisku un sabiedrisku problēmu vērtējumos izvēršas personiskās sadursmēs, ja savas šaurās grupas viedoklis kļūst par kritēriju daudz plašāku procesu vērtēšanā.

Pamatprincipu noskaidrošana un darbības metožu prioritāšu apzināšana ir svarīgs posms ikvienas organizācijas dzīvē. Ir loģiski, ja Tautas frontē šāds darbs tiek veikts otrā kongresa priekšvakarā.

Tikai skumji, ja principiālu jautājumu risināšana dažkārt iegūst tik asu, pat destruktīvu raksturu, ka aizsedz visas organizācijas pamatuzdevumus. Dažos strīdos dominē staļiniskā argumentācija — vai nu viss notiks tā, kā es vēlos, vai arī tautas ienaidnieki visu novedīs postā. Brīnīties par šādām metodēm nav pamata. Tās atspoguļo mūsu politiskās kultūras reālo līmeni. Tikai būtu laiks saprast, ka mūsu dienās ar šādām metodēm nekur tālu uz priekšu tikt nevar. Un tautai tā svētību nevar nest.

Ikvienā sabiedriskajā situācijā var būt desmiti, pat simti reālu risinājumu. Katram no tiem var būt priekšrocības un trūkumi. Tikt skaidrība par to, kurš variants ir labāks visos rādītājos, ir ļoti grūti. Vēl grūtāk apvienot vairāku variantu pozitīvās iezīmes vienā tā, lai neapvienotos arī trūkumi.

Tautas frontes vadītāju uzdevumu var salīdzināt ar unikāli vērtīgu trauslu vāžu izvešanu no purva lietainā laikā, tumsā pa grubuļainu ceļu. Dažiem šķiet, ka, pārāk lēni braucot, vezums iestigs. Citi baidās, ka, pārāk strauji braucot, rati var apgāzties, jo nelabvēļi cenšas ceļā rakt bedres un radīt citādus šķēršļus.

Un tomēr ir svarīgi, lai vezumu vilktu visi, turklāt uz vienu pusi. Lai temps būtu optimāls, taču ne avantūristiski riskants. Strīdīgie jautājumi jādebatē un viedokli jāsaskaņo lietišķā diskusijā, kur personiskajām ambīcijām jāatkāpjas kopīgo vērtību priekšā. Svarīgi paturēt prātā Hēgeļa atzinumu, ka neviens apgalvojums nekļūst pārliecinošāks tādēļ vien, ka tas izteikts kategoriskā formā, un neaizmirst arī austrumnieku parunu: «Ja ar klaigāšanu varētu celt namus, tad ēzelis būtu uzcēlis veselu pilsētu.»

Cilvēkiem, kuri augstākas idejas vārdā spēj neņemt vērā savu personisko godkāri, varaskāri, slavaskāri un daudzas citas kāres un kārības, nevar būt nepārvaramu šķēršļu kopīga viedokļa izstrādāšanai. Sliktāk, ja sabiedriskā kustībā ietekmi gūst citi motīvi. Teorētiski ir zināms, ka sabiedriskajās kustībās, sevišķi krasu pagriezienu periodos, ietekmi centušies gūt arī tādi ļaudis, kuri vairāk norūpējušies par to, kā viņi šajā kustībā izskatīsies un kādu labumu no tās gūs, nekā par to, kāds labums šai kustībai var būt no viņu līdzdalības. Šādi parazitējoši līdzskrējēji pagātnē visbiežāk bijuši šādi:

1. Dzīves neveiksminieki, pavirši un nenosvērti cilvēki, kas nekam dzīvē lāgā nav derējuši, tādēļ nākuši pie atziņas, ka tieši viņi ir vienīgie, kas tautu spēs darīt laimīgu. Ar šo grupu nav jāsajauc cilvēki, kuri ārējus panākumus nav guvuši tādēļ, ka savas principialitātes dēļ pieredzējuši dažāda rakstura diskriminācijas.

2. Pašlabuma meklētāji, kas gatavi kalpot katrai idejai un katrai organizācijai, ja vien šādā ceļā var gūt labus ienākumus un cita rakstura ērtības. Ar šo grupu nav jāsajauc profesionāļi, bez kuru kvalificētas vadības un konsultācijām neviena organizācija nespēj sekmīgi darboties. Šādi cilvēki, protams, jānodrošina ar visu nepieciešamo. Taču viņu izvēle un atlase ir ļoti smaga problēma ikvienai kustībai.

3. Dažādu iestāžu un organizāciju iesūtīti aģenti un provokatori. Viņi spēj enerģiski un kvalificēti darboties ikvienas kustības ietvaros, taču ir gatavi izšķirīgā brīdī tai ietriekt dunci mugurā. Tajā pašā laikā bezatbildīga mētāšanās ar šāda rakstura apvainojumiem rada tik daudz naida un nesamierināmu nesaskaņu, ka spēj organizācijai nodarīt vairāk posta nekā visi provokatori kopā.

4. Psihiski nenosvērti un garīgi slimi cilvēki, kas spējīgi veidot ļoti skaistus teorētiskus projektus, taču realitātes izjūtas trūkuma dēļ pilnīgi ignorē to praktiskās realizācijas iespējas. Taču arī šeit jāatceras, ka tikai muļķa brālis spēj uzjāt stikla kalnā. Slikti, ja muļķa brāļu sarodas tik daudz, ka viņiem jārīko konkurss, kurš būs muļķīgāks.

Atturēšos spriest par to, vai Tautas fronte cieš no šāda rakstura līdzskrējējiem. Nevienam uz pieres nav rakstīts, kādēļ viņš piedalās, bet sirdī ne jau katrs spēj ielūkoties. Stāsta, ka ikviens vislabāk esot spējīgs saskatīt citos tieši tos netikumus, no kuriem pats nav gluži brīvs, tādēļ mums atliek cerēt, ka II kongresa delegāti nemētāsies ar aizvainojošiem epitetiem un pārrunu gaitā panāks vēl labāku saprašanos nekā līdz šim. Tautai vajadzīgs nevis Tautas frontes labais spārns vai kreisais spārns, bet gan Tautas fronte kā vienota darba un cīņas organizācija.

Nekas pasaulē nav mūžīgs. Arī Tautas fronte, iespējams, nākotnē sadalīsies vairākos grupējumos, kas sadarbosies savā starpā kopīgu mērķu realizācijai. Taču pašreizējā situācijā, kad plašu sabiedrības aprindu politiskās pieredzes trūkuma dēļ daudziem cilvēkiem ļoti grūti orientēties sabiedriskajā situācijā, vienota Tautas fronte ir ļoti vajadzīga un tās sašķelšana būtu smags zaudējums demokrātijas attīstībai Latvijā. Es te nerunāju par organizācijas dabīgu attīrīšanos no tai nepiemērotiem cilvēkiem. Varbūt pat ļoti labiem. Pasaulē ir daudz labu cilvēku, kas ir slikti muzikanti. Un orķestri viņiem nav vietas. Bet arī izcilu operdziedātāju ne katrs diriģents ņems savā korī, jo te ir citas prasības.

Izšķirīgu brīžu tautas dzīvē vēl būs daudz. Absolūti nekļūdīgu programmu nespēj izstrādāt neviena kustība, neviena partija. Arī Tautas frontei jāparedz iespēja likt lietā arvien jaunu pieredzi, mācīties no kļūdām un bagātināt savas darbības metodes, ņemot vērā reālo situāciju gan Latvijā, gan visā pasaulē.

Atļaušos izteikt vēl dažas pārdomas par Tautas frontes darbības iespējām nākotnē. Pievienojos tiem, kuri uzskata, ka Tautas frontei vajadzīgs lielāks augsti kvalificētu, labi atalgotu darbinieku štats tehnisku uzdevumu veikšanai. Tomēr Domes valdē aparāta darbiniekiem vajadzētu saņemt ne vairāk kā ceturto daļu vietu ar lēmēju balss tiesībām.

Domāju, ka ārpus Rīgas Tautas frontes perifērijas centrus labāk veidot kā starprajonu koordinācijas punktus, kuru darbības zonas varētu nesakrist ar rajonu robežām. Tā, piemēram, Ziemeļkurzemes, Malienas, Augšzemes utt. centri, kur varētu būt arī algoti darbinieki tehnisku uzdevumu veikšanai. Šādi lielāki centri uzlabotu iespējas cīnīties pret demokrātijas pārkāpumiem rajonu mērogā, tiem būtu lielākas iespējas uzturēt nepārtrauktus kontaktus ar Domes valdi.

Ja domājam par Tautas frontes nākotni garākā distancē, nevaram ignorēt kadru gatavošanas un kvalifikācijas celšanas problēmu. Tautas frontes prestiža ziņā ārpus Latvijas liela loma varētu būt periodiskam izdevumam, ko kopīgi izdotu Igaunijas un Latvijas Tautas frontes un Lietuvas «Sajūdis». Izdevums varētu iznākt reizi divās nedēļās krievu valodā. Tam vajadzētu būt mērenam savā ievirzē un saturēt galvenokārt precīzus faktus par ikreizējo situāciju Baltijā. Šāds izdevums palīdzētu atmaskot dažāda rakstura dezinformācijas un ļautu Baltijas tautu demokrātiskajām kustībām iemantot jaunus draugus.

 

VILNIS ZARIŅŠ

(Ja rakstu publicējat, honorāru lūdzu pārskaitīt Spīdolas fondā.)