Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Par latviešu valodas statusu — esošo un vēlamo

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Viens no stiprākajiem vienotājiem, kas saista tautu, ir valoda, un līdz ar tautu tā aug un attīstās vai nīkst un iet bojā. Valoda ir būtiska tautas kopības pazīme, un šai ziņā zīmīgi ir K. Vatsona pagājušajā gadsimtā teiktie vārdi: «Valoda ir pēdējā barjera, aiz kuras sākas tautas ceļš uz nekurieni.» Par visdārgāko, kas tautai ir, valodu atzinis Rainis, kuram pieder rindas:

Iegūt gribējām mēs brīvi
Apspiestajiem, nabagajiem,
Ko tik dziļi nicināja,
Ka pat valodu tiem ņēma.

Pat valodu... Tātad valodas nicināšana un atņemšana ir smagākais, ko cilvēks var piedzīvot. Valodas eksistencei un izaugsmei ir svarīga gan savas tautas, gan citās valodās runājošo attieksme pret to, gan arī citi objektīvie apstākļi, kuros tā dzīvo. Valodas pastāvēšanai un attīstībai nepieciešama sabiedrības prasība pēc tās pilnīguma un bagātības, nepieciešamas tās potenču realizēšanas iespējas.

Lai tās būtu, valodai nepieciešams arī oficiāls atbalsts. Daudzās valstīs pastāv t. s. valsts valodas statuss. «Valsts valoda — valoda, kas valstī ar likumu pasludināta par īpašā valsts aizsardzībā esošu un kas šai valstī tiek lietota kā oficiālā valoda (tiek izmantota likumdošanā, valsts aparāta lietvedībā, tiesvedībā utt.). Parasti valsts valoda ir tās nācijas valoda, kas izveidojusi valsti vai ir vadošā valstī. Valsts valoda parasti ir viena, oficiālās valodas var būt arī vairākas.» (LPE 10., 271) Turpat arī teikts, ka Padomju Savienībā nav valsts valodas, bet kā savienotajās republikās nacionālā valstiskuma nostiprinātāja ir savienotās republikas valoda.

Tātad šāda savienotās republikas valoda savienoto republiku ietvaros zināmā mērā atbilst valsts valodas statusam, jo arī šai valodai būtu jābūt valsts aizsardzībā un tā jālieto valstī kā oficiālā valoda. Latvijas Padomju Sociālistiskajā Republikā tādai vajadzētu būt latviešu valodai, kas ir republikas pamatiedzīvotāju vairākuma valoda. Taču tas nebūt nenozīmē, ka latviešu valodai jābūt vienīgai, ko lieto mūsu republikā. Latvijā kopš seniem laikiem ir labas daudzvalodības tradīcijas, dažādu tautību valodas te bijušas cienītas arvien, un vēl 30. gadu otrajā pusē Rīgā vien bija skolas septiņās mācību valodās. Daudzi Latvijas iedzīvotāji prata vismaz trīs valodas — latviešu, krievu un vācu. Latviešu valoda tad bija valsts valoda, un citu tautību ļaudis to lietoja līdztekus savai dzimtajai valodai.

Tagad parasti runājam, ka Latvijā ir divvalodība — galvenokārt latviešu-krievu divvalodība. Divvalodība mūsdienu pasaulē ir plaši izplatīta. Būtu pilnīgi nereāli iedomāties, ka kādu valsti veidotu tikai vienas nācijas iedzīvotāji, kuri runātu tikai vienā valodā. Bet vienā valstī dzīvojošiem cilvēkiem ir jāsaprotas. Tātad galvenais ir jautājums par abu, bieži vien arī par vairāku valodu savstarpējām attiecībām, par divvalodības harmoniju, simetriju, par nacionālo valodu lietošanas sfērām, līdztiesību vai pakļautību.

Kā nodrošināt dažādo tautu valodas intereses? — Par to domāts jau pirms Padomju valsts dibināšanas. 1913. gadā Ļeņins rakstīja: «Cik tālu iespējams tautību miers kapitālistiskajā pasaulē, tas sasniedzams vienīgi stingri cauri izvestā demokrātiskā republikā, kas nodrošinātu PILNĪGU VISU TAUTĪBU UN VALODU LĪDZTIESĪBU, neatzīstot nekādas valsts valodas, nodrošinot iedzīvotājiem skolas, kurās mācības pasniedzamas visās vietējās valodās, un ievedot reizē ar to konstitūcijā noteikumu, kas atceļ katru privilēģiju priekš vienas vai otras tautības un stingri nosoda katru mazākuma apspiešanu.» P. Stučka 1917. gadā rakstā «Federāciju vai demokrātisku pašvaldību?» uz jautājumu «Ko mēs solām pašvaldības ziņā?» atbild: «Uz visdemokrātiskākā principa nodibinātu pašvaldību. (..) PILNĪGA LATVIEŠU VALODAS BRĪVĪBA uz vietas un kultūras centru dibināšana visas Krievijas latviešu valodas vajadzību apkalpošanai, bet reizē ar to arī VISU CITU VIETĒJO VALODU LĪDZTIESĪBA ar latviešiem.» Arī 1919. gadā izdotajā «Dekrētā par oficiālajos rakstos lietojamām valodām» īpaši uzsvērta visu vietējo valodu līdztiesība — tajā ir noteikums, ka gan centrālajām, gan vietējām iestādēm jāpieņem rakstiski iesniegumi visās vietējās valodās, bet, ja iestādē nav šīs valodas pratēja, raksts jānodod tuvākajai tulkotāju iestādei vai tulku nodaļai pie Padomju valdības Rīgā tulkošanai.

Tāpat kā V. I. Ļeņins, arī P. Stučka vairākkārt izteicies pret valsts valodu kā vienas valodas privilēģiju izpausmi. Bet jāņem vērā arī vēsturiskā situācija, kad radās Ļeņina tēze par valsts valodas pretdemokrātisko raksturu — viņa izteikumi galvenokārt attiecās uz carisko Krieviju — «tautu cietumu», kur valdīja mazākumtautību un arī, protams, to valodu noniecināšana un apspiešana. Ļeņins tolaik uzskatīja par nepieciešamu vērsties pret krievu valodas uzspiešanas politiku, kas varēja negatīvi ietekmēt iecerētās tautu draudzības valsts veidošanos, visu tautu un valodu līdztiesības principu kā ideālu. Rakstā «Vai ir vajadzīga obligāta valsts valoda?» Ļeņins 1914. gadā raksta: «Ko nozīmē obligāta valsts valoda? Praktiski tas nozīmē, ka lielkrievu valodu, kuri ir Krievijas iedzīvotāju MAZĀKUMS, uzspiež visiem pārējiem Krievijas iedzīvotājiem. Katrā skolā obligāti jāmāca valsts valoda. Visai oficiālajai darbvedībai obligāti jānotiek valsts valodā, bet nevis vietējo iedzīvotāju valodā.»

Ļeņins, vērojot tā laika Krievijas starpnacionālās attiecības, pamanīja apspiesto un apspiedēju nāciju nacionālisma pretrunas un īpaši vērsās pret nacionālliberāļu centieniem sarīdīt lielkrievus pret cittautiešiem. Šai sakarā Ļeņins raksta: «Lūk, šī lielkrievu nacionālisma inde saindē visu Viskrievijas politisko atmosfēru. Tā ir nelaime tautai, kas, verdzinādama citas tautas, nostiprina reakciju visā Krievijā.»

Kā rāda prakse, pēdējā trīsceturtdaļgadsimta laikā pēc šo vārdu uzrakstīšanas mūsu valsts oficiāli pastāvošā un teorētiski pamatotā divvalodības situācija t. s. nacionālo valodu funkcionēšanas un attīstības gaitu dažreiz ne vien nesekmē, bet pat bremzē. Galvenais cēlonis tam ir divvalodības nesimetrija, kas faktiski starpnacionālās saziņas valodu nostāda pārākās un funkcionētspējīgākās valodas lomā. No vienas puses, mēs varam lepoties, ka gandrīz četras piektdaļas latviešu prot krievu valodu. Taču, no otras puses, līdzi nāk rūgtums par to, ka latviešu valodu vairāk vai mazāk apguvusi tikko ceturtdaļa krievu valodā runājošo cittautiešu. Un te acīmredzot vainojama lielākās nācijas pārākuma apziņa. Atcerēsimies PSKP CK sekretāra A. Jakovļeva vārdus, tiekoties ar ražošanas apvienības «Straume» strādniekiem: «Dzīvot gadu desmitiem republikā un neparādīt interesi par tās tautas valodu — to es nesaprotu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka vairākums cilvēku ir labvēlīgā situācijā — ir iespēja valodu apgūt ikdienas darba saskarsmē. Es domāju, ka valodas mācīšanos vajag nopietni rosināt.» Vairāki dažādu valstu divvalodības un vairākvalodības pētnieki nonākuši pie secinājuma, ka kolektīva divvalodība izraisa virkni negatīvu parādību, starp tām runas un pat garīgās attīstības traucējumus, nereti pat dzimtās valodas atmiršanu. (Šo pētījumu sīkāku apceri līdz ar vērojumiem par latviešu valodu divvalodības apstākļos sniegusi Dz. Hirša — «Skolotāju Avīze, 1988, 3. augustā). Tās, protams, ir asimetriskās divvalodības galējās sekas.

Daudzi citvalstu valodnieki (H. Fergusons, E. Haugens, U. Vainraihs, A. Martinē u.c.) divvalodību turpretim uzlūko par mūsdienu realitāti un aplūko abu valodu funkcijas un formas, ne vienmēr saskatot draudus vienas vai otras valodas eksistencei. Plaši pazīstamas ir tādas divvalodu valstis kā Somija (somu un zviedru valoda), Kanāda (franču un angļu valoda) u. c. It īpaši divvalodība šķiet neaizstājama tādā daudznacionālā valstī kā Padomju Savienība, kuras tautas runā (pēc tagadējiem datiem) vismaz 130 valodās. Bez nacionālajām valodām te ir vajadzīga arī valoda visas valsts iedzīvotāju starpnacionālajai saskarsmei, valoda, ko saprastu visi. Par tādu starpnacionālās saziņas valodu Padomju valstī ir izveidojusies un oficiāli atzīta krievu valoda. Vienotas valsts ietvaros šāda divvalodība izriet no objektīvas nepieciešamības un principā pret to nevarētu būt iebildumu, ja visi valodu eksistences un funkcionēšanas nosacījumi atbilstu teorētiskajam ideālam. Taču ne vienmēr ideālais saskan ar reālo. Tagad, kad atklāti varam vērtēt dažādās sabiedriskās norises, arvien redzamāk lien laukā no maisa arī valodu nelīdztiesības izpausmju īleni mūsu republikā. Arvien stingrāk sabiedriskā doma prasa pilnas tiesības un to reālo īstenojumu latviešu valodai, kas vairāk vai mazāk izstumta no daudzām valsts un sabiedriskās dzīves sfērām.

Ļoti svarīgs ir jautājums par latviešu valodas vietu skolu mācību sistēmā. Ja arī pieņemam, ka nav domstarpību par to, ka vispārīgā izglītība jāsniedz dzimtajā valodā, nebūt nav vienalga, kādā līmenī norit pašas dzimtās valodas mācīšana, kādas ir dzimtās valodas zināšanu prasības un prestižs vispārējās izglītības sistēmā — gan latviešu bērniem, gan cittautiešiem. Manuprāt, ļoti nevēlams bija šogad rīkotais eksperiments — augstskolu iestājeksāmenos zināšanas dzimtajā valodā vērtēt tikai kā apmierinošas vai neapmierinošas un neuzskatīt dzimto valodu par konkursa priekšmetu. Uz valodu līdztiesības statusu attiecas arī mācību ilgums skolās ar latviešu un krievu mācību valodu. Šī viena gada starpība nav pamatojama tikai ar to, ka latviešu skolās papildus jāapgūst krievu valoda. Vai gan nacionālajās republikās cittautiešu bērniem nav jāiemācās vietējo republiku pamatvaloda? Citādi grūti būs runāt par nacionālo līdztiesību. Turklāt šī atšķirība mācību ilgumā rada arī citas nopietnas sekas — latviešu skolas beigušie zēni augstskolas durvis var vērt lielākoties tikai pēc dienesta armijā. Bet tad jau daudz kas no skolā mācītā pabālējis, jaunais cilvēks dibina ģimeni, rūpējas par tās materiālo apgādi un augstāko izglītību vairs necenšas iegūt. Tā rezultātā notiek latviešu inteliģences feminizēšanās. Jo bēdīgāks šis fakts ir tieši salīdzinājumā ar krievu valodā runājošo jauniešu izglītības perspektīvas iespējām. Tā izaug problēma par nāciju vienlīdzību, kas saistās tieši ar valodu.

Jau ne vienu reizi vien atgādināts, ka kādreizējo slaveno latviešu jūrniecības tradīciju mantinieki nevar šo profesiju apgūt latviešu valodā. Arī virknē moderno zinātņu galvenokārt izmanto krievu valodu. Latviešu valoda lieka kļuvusi daudzās rūpnīcās, kuru vadība un lielākā daļa strādnieku latviešu valodu nesaprot un tas arī netiek prasīts, jo visa dokumentācija ir krievu valodā. Tāpat krievu valodā galvenokārt top visa oficiālā republikas vadības dokumentācija un pat valdības lēmumi. Vai ir normāli, ka Latvijas PSR likumdošanas aktus sagatavo krievu valodā un pēc tam tulko latviski? Kā ar valodu līdztiesības principu saskan prasība, lai disertācijas par latviešu valodu, vēsturi, kultūru būtu krievu valodā? Vai latviešu valodas nezinātājs labāk varēs vērtēt aplūkotos faktus nekā speciālisti, kas saprot latviešu valodu? Un vai latviešu valodas (arī literatūras, folkloras, mākslas) mazākvērtības apliecinājums nav arī tas, ka LPSR ZA A. Upīša Valodas un literatūras institūtam, kurā norit kompleksa latviešu kultūras izpēte, vēl joprojām ir 2. kategorijas institūta statuss? Vai atbilst nacionālas valodas lietošanas pilntiesībai fakts, ka republikas iestāžu nosaukumus līdz pat šai dienai rada krievu valodā? Spilgts piemērs tam ir kaut vai «Lauku Avīzē» (6. augustā) publicētā republikas Agrorūpnieciskās komitejas struktūrvienību shēma, kur starp citām minētas arī tādas Latvijas iestādes kā «Piščeprom» un «Hļeboprodukt». Un kur tad vēl tādi nosaukumi kā «Latvmetalosnabsbit», «Biolar», «Rigaseļmaš». «Rigasvet», «Lattopsnab» un arī tagad jau pārsāpējušais «Latinform»! Te nelīdz ne valodnieku, ne satīriķu, ne daudzo valodas lietotāju protesti, jo juridiska likuma, kas prasītu atbildību par valodas necienīšanu un piesārņošanu, mums nav.

Un, kaut arī latviešu valoda, neraugoties uz dažādiem nelabvēlīgiem faktoriem, tais nozarēs, kur tā pilnā mērā saglabājusi savas tiesības (piemēram, daiļliteratūra, publicistika) ir pat ievērojami uzplaukusi, nostabilizējusies un izkopta, trauksmi rada tās funkciju sašaurināšanās, krievu valodas ietekmes pastiprināšanās un it īpaši latviešu valodas nobīdīšana otršķirīgas valodas pozīcijās. Asi izvirzās prasība konstitucionāli nostiprināt latviešu valodas statusu. Tā valodas jautājums risināts Gruzijas, Armēnijas un Azerbaidžānas republikās, kur attiecīgās pamatnācijas valodas konstitucionāli pasludinātas par šo republiku valsts valodām.

I. Timenko, kas rakstā «Ne valsts, bet starpnacionālā valoda» (Argumenti i fakti, 1988, Nr. 31) aplūko valodu statusa problēmu, atzīst: «Ja Aizkaukāzā ir valsts valodas, tad tas liecina par viņu suverēnām tiesībām pašiem risināt valodas politikas jautājumus.» Tomēr, atsaucoties uz Ļeņina iebildumiem pret valsts valodu, autors valsts valodas institūtu neatzīst un ieteic par pareizām divas valodu kategorijas, no kurām vienu apzīmē ar terminu «republikas nacionālā valoda» jeb «konkrētas nācijas nacionālā valoda», bet otru — krievu valodu — ar terminu «starpnacionālā valoda» jeb «starpnacionālās saziņas valoda» un uzskata, ka šo valodu statusu būtu mērķtiecīgi ietvert arī PSRS Konstitūcijā. Tomēr tas acīmredzami nav optimālais atrisinājums — vismaz terminoloģijas ziņā ne, jo krievu valoda tādējādi tiek nostādīta ārpus citām nacionālajām valodām. Šāda neloģiska pretruna terminā ir arī jēdzienos «nacionālā skola» (ne krievu), «krievu — nacionālā divvalodība» u. c. Bez tam termins «nacionālā valoda» ir valodas noteiktas vēsturiskās attīstības pakāpes raksturotājs, bet nenosaka tās juridisko statusu.

Kā sauksim latviešu valodu Latvijā, moldāvu valodu Moldāvijā, kur cilvēki runā dažādās nacionālajās valodās, bet dominē viena — tā, kura devusi nosaukumu republikai? Varbūt to dēvēt par republikas oficiālo valodu? Īpašs termins tai nodrošinātu arī zināmas juridiskas tiesības. Pamatnācijas valodai katrā republikā ir nepieciešams no citām valodām atšķirīgs statuss nacionālās suverenitātes un nacionālās kultūras attīstības nodrošināšanai, neatkarīgi no tā, kādu terminu izraugāmies. Vienlaikus jādara viss, lai pēc iespējas visi republikas iedzīvotāji prastu latviešu valodu kā republikas pamatvalodu, vismaz saprastu to. Turklāt dažās profesijās pamatvalodas prasmei vajadzētu būt obligātai, piemēram, medicīnā, jurisprudencē; profesijas robežās tā nepieciešama tirdzniecības un sadzīves pakalpojumu darbiniekiem, kā arī dažādu iestāžu darbiniekiem, kuriem jāstrādā ar apmeklētājiem. Bez republikas pamatvalodas prasmes varētu iztikt dažās strādnieku profesijās, kur valoda nav saistīta ar darba uzdevumu izpildi. Jāatzīst gan arī, ka par maz darīts, lai Latvijā dzīvojošiem cittautiešiem atvieglotu latviešu valodas apguvi, iepazīstinātu viņus ar latviešu kultūru. Par maz un sliktā kvalitātē latviešu valodu māca skolās, maz iespēju latviešu valodu mācīties kursos un pulciņos, nepietiek mācību līdzekļu un vārdnīcu. Maz raidījumu krievu valodā par latviešu valodu un republikas kultūru ir radiofonā un televīzijā, tikpat kā nav televīzijas raidījumu ar subtitriem latviešu (tāpat krievu) valodā; Latvijas televīzijā nav runātā teksta sinhronā tulkojuma skrejrindu subtitros. Maz un ne vienmēr objektīvā apgaismojumā aktuālos Latvijas sabiedriskās dzīves notikumus krievu valodā runājošiem sniedz preses izdevumi. Arī tas ir viens no iemesliem, kāpēc divvalodības realizācijā vēl ir daudz nepilnību.

Arī starpnacionālās saziņas valodas funkcijas ne vienmēr ir skaidras. Lai arī ir zināms, ka nacionālās literārās valodas spēj veikt visas valodas funkcijas visās dzīves nozarēs, daudzviet tās tiecas aizstāt starpnacionālās saziņas valoda. Tā notiek arī gadījumos, kad sarunbiedru vai teksta gatavotāju pulkā ir kaut viens latviešu valodas nepratējs. Tā kā mūsu republikā latvieši nav jūtamā pārsvarā, gluži dabiski latviešu valoda nonāk otrajā plānā. Gribot negribot nonākam pie tā, pret ko teorētiski iebilstam: viena valoda — starpnacionālās saziņas valoda — iegūst privileģētas pozīcijas salīdzinājumā ar pārējām. Ne teorētiski, ne praktiski nav pieņemams stāvoklis, ka savienotajā (un arī autonomajā) republikā, kuras nosaukumu devusi tās iedzīvotāju pamatnācija, ar šīs nācijas valodu nevar sazināties ne oficiālā iestādē, ne sadzīvē. Pagaidām Latvijā nav pietiekamu sociolingvistisku pētījumu par valodu prasmi un to reālo lietojumu noteiktās situācijās un kolektīvos.

Tomēr arī bez īpašiem pētījumiem ir skaidrs, ka valodas situācijā republikā nepieciešami radikāli pārkārtojumi. Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija nodibinātā darba grupa priekšlikumu izskatīšanai par Latvijas PSR Konstitūcijas un citu republikas likumdošanas aktu pilnveidošanu sabiedrības demokratizācijas un tautas deputātu padomju darba uzlabošanas jautājumos pievērsīsies arī republikā lietoto valodu, īpaši latviešu valodas, statusa noteikšanai. Ir nepieciešama konkrēta rīcība, juridisks akts, kas noteiktu latviešu valodas statusu mūsu republikā un nospraustu tās lietojuma sfēras. Varētu minēt dažas no iespējām, kā formulējams latviešu valodas statuss. PIRMKĀRT — jau vairākkārt izskanējusi prasība atzīt latviešu valodu par valsts valodu Latvijas teritorijā (Literatūra un Māksla, 1988. g. 1. jūlijā, Skolotāju Avīze 1988. g. 3. aug. u. c.) OTRKĀRT, varētu latviešu valodu atzīt par republikas oficiālo valodu, tādējādi nostiprinot tās tiesības un pienākumu būt par valodu, ko lieto oficiālajā lietvedībā, likumdošanā, iestādēs utt. TREŠKĀRT — latviešu un krievu valodai nepieciešamas pilnīgi vienādas funkcijas, garantējot absolūtu un harmonisku divvalodību.

Bet varbūt latviešu valodai nav vajadzīgs nekāds īpašs statuss atšķirībā no pārējām republikā dzīvojošo pilsoņu valodām (poļu, baltkrievu, lietuviešu u. c.)? Tā būtu absolūta visu valodu līdztiesība, taču vai tāds stāvoklis būtu reāls un mērķtiecīgs?
Tāpēc lūdzam republikas iedzīvotājus turpināt izteikt savas domas un priekšlikumus šai jautājumā. Kā risināt valodu problēmu reālajā mūsu republikas situācijā? Lūdzam līdz 10. septembrim adresēt savus priekšlikumus vai nu LPSR Augstākas Padomes Prezidija Juridiskajai daļai Rīgā, Komjaunatnes ielā 11, vai arī laikraksta «Padomju Jaunatne» redakcijai Rīgā, Balasta dambi 3, a.k. 4, ar norādi «Valodas statuss». Gaidīsim Jūsu vēstules un ierosinājumus.

AINA BLINKENA