Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Cilvēks vai doktrīna?

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
LKP kongresu gaidot: domu krustcelēs

«KAS VAINĪGS?»

Arī prese jau sākusi runāt par šķelšanos, kas faktiski iezīmējusies Latvijas Komunistiskajā partijā, lai gan tā vēl nav noformēta organizatoriski. Tiek izvirzīti tradicionālie jautājumi: «Kas vainīgs?» un «Ko darīt?». Maģiskai apziņai problēmu nav: vainīgi ļaunie burvji, tas ir, nacionālisti — ekstrēmisti, kas sagrāvuši «monolīto vienotību». Ko lai dara, arī skaidrs: ar stingru roku nožņaugt citādu domāšanu un enerģiski pagriezt uz «marksisma-ļeņinisma pareizā ceļa». Var būt pat mietpilsoniski maģisko lēmumu pretēji varianti atkarībā no sākotnējās ieprogrammētības. Jebkuriem tādu lēmumu variantiem kopējais ir to tiešā primitīvā viennozīmība.

Problēmas sarežģītība un daudzšķautņainība izpaužas jau tās zinātniskas analīzes pirmajos biklajos mēģinājumos. Atklājas, ka problēma nav radusies pēkšņi, ne no šā, ne no tā, bet tai ir dziļas vēsturiskas saknes. Piemēram, maģiskā apziņa apsūdz pārbūvi krīzē — ekonomiskā, politiskā, sociāla, pat demogrāfiskā — kas aizvien asāk grauj lielvalsti. Es turklāt atceros Padomju zinātniskās prognozēšanas asociācijas (PZPA) bēdīgo likteni. 1970.—1971. gada ziemā man iznāca piedalīties vairākos šās asociācijas simpozijos Maskavā. Tur tika apspriestas prognozes izstrādnes, kas atklāja 1983.— 1985. gadā gaidāmo krīzes situāciju valsts ekonomikā un sociālajā sfērā.

No prognozes izrietēja, ka bez savlaicīgas, kardinālas visas partijas un valsts darbības sistēmas pārbūves krīzes situācijā padziļināsies un 1987. —1990. gadā pāraugs katastrofālā sprādzienā. Sevišķas gaišredzības šai prognozei nevajadzēja. Jau no 1967. gada vairāku svarīgāko ekonomisko un sociālo rādītāju otrais atvasinājums kļuva negatīvs. Zinātniski pamatotais brīdinājums tika iesniegts «pašā augšā». Kā ш prognozi reaģēja partokrātijas augstākais ešelons, kas Konstitūcijā nostiprinājis savu «vadošo un virzošo lomu»? Pilnīgi maģiskās apziņas stilā. 1971. gadā PZPA likvidēja, tās vadītājus — sabiedriskos darbiniekus izslēdza no partijas un padzina no pamatdarba, periodiskā krājumā «Zinātniskās prognozēšanas jautājumi» izdošana tika pārtraukta, bet šo prognožu atklātu publicēšanu vispār aizliedza. Neesot ko nomelnot padomju īstenības perspektīvas.

Tiesa, prognozējamās krīzes iestāšanās termiņus nedaudz atvirzīja konjunktūras krasais uzlabojums arēja tirgū. 70. gadu vidū četrkārt cēlās naftas cenas. Gandrīz 200 miljardu «naftas dolāru» noēšana radīja īslaicīgu labklājības ilūziju, uz vairākiem gadiem atbīdīja neizbēgamo briestošās krīzes izpausmi. Piemēram, 70. gados labības imports salīdzinājumā ar iepriekšējo desmitgadi pieauga astoņas (!) reizes, Maskavā un Ļeņingradā plaši tirgojās ar Jaunzēlandes sviestu un gaļu, Holandes broileriem, Somijas salami desu.

Mūsu lielvalsts «attīstītas» stagnācijas gados Rietumu valstis, ka raksta Gorbačovs, pārgāja citā — augstu tehnoloģiju, zinātnes un ražošanas principiāli jaunu savstarpējo attiecību, cilvēku dzīves nodrošinātības jaunu formu laikmetā. Bet mēs palikām agrākajā tehnoloģiskajā laikmetā ar degradējošos sociālo sfēru. Tā sakot, ar savu akmens cirvi blakus svešam kompjūteram. Bet atpalikusi sabiedriskā esamība, kā izteicies Markss, nosaka apziņas atpalicību, konservatīvā blokā spēku. Objektīvi pārbūvei var pārmest vienīgi to, ka tā sākās ar novēlošanos par desmit, piecpadsmit gadiem un notiek nekonsekventi.

 

KONCEPTUĀLAIS «STRĪDUS ĀBOLS»

Vispārējā krīze, kas nemitīgi padziļinās, pastiprina domstarpības starp tradicionāli konservatīvo un radikāli progresīvo platformu Latvijas Komunistiskajā partijā. Kur tad ir «strīdus ābols»? Būtībā tas ir strīds par konceptuālo partijas tālākās darbības platformu. Par attieksmi pret marksismu-ļeņinismu.

No tā, ko man pusgadsimtu mācīja teorētiski un praktiski, esmu apguvis, ka marksisms-ļeņinisms ir sociāla doktrīna, kas izstrādāta un realizēta Staļina un viņa līdzgaitnieku vadībā. Tas nav Marksa, Engelsa un Ļeņina (patiesi, kas ir spējīgs pārlasīt pāris simtu sējumu intelektuāli piesātināta teksta, no kā daļa vēl nav izdota krievu valoda?!) teorētisko darbu kopums, bet gan primitīvam prātam saprotami vienkāršu nostādņu sistēma.

PSKP vēsturē varam izlasīt, kā boļševiki aizstāvēja savu līniju sīvā cīņā ar citām politiskām partijām un dažādiem novirzieniem savās rindās. "Pat bija spiesti 1918. gada sākumā padzīt tautas ilgi gaidīto Satversmes sapulci, jo tur eseru bija ievēlēts gandrīz divreiz vairāk nekā boļševiku. Pēc tam nesamierināma šķelšanās ar kreisajiem eseriem, bijušajiem sabiedrotajiem revolūcijā. Beidzot, sociāldemokrātu šaustīšanas un neganta cīņa pret viņiem. Jāvaicā, par ko cīnījās pret citu sociālisma ideju nesējiem? Skaidru atbildi uz šo jautājumu var izgaismot pašreizējās «prātu rūgšanas» būtība PSKP un tālākās stratēģijas izvēle.

Sekosim Kozmas Prutkova gudrajam padomam: «Skaties saknē!». Un ielūkosimies konceptuālo domstarpību «saknēs». Pirmais — tie ir diametrāli pretējie priekšstati par vienlīdzību kā par vienu no sociālisma pamatprincipiem. Kreisie eseri un sociāldemokrāti bija par BRĪVU RAŽOTĀJU VIENLĪDZĪBU, kur patēriņa nevienlīdzība var būt tikai rezultāts dažādām spējām un centieniem ražošanā vienādos apstākļos. Galvenais sabiedriskās ražošanas regulators te ir tirgus. Turpretī boļševiki — PAR PATĒRIŅA VIENLĪDZĪBU, pastāvot sabiedriskā produkta ārpustirgus sadalei «pēc taisnīguma». Šo tēzi, piemēram, apstiprina vairākums citātu, ko minējis Solouhins rakstā «Lasot Ļeņinu». Šī «sakne» ir ļoti gara. Caur dažādu laiku un tautu sociālajām utopijām tā ietiecas senajā nostalģijā pēc pirmatnējās kopienas iekārtas «zelta laikmeta», kad vēl nebija privātīpašuma un preču tirgus, bet iegūtos eksistences līdzekļus dalīja uz visiem cilts locekļiem.

No šāda priekšstata par sociālismu loģiski izriet izpratne par sabiedrisko ražošanu kā labi organizētu resursu sadali, kas nodrošina atsevišķu tās elementu (neatkarīgi no to būtības) — rūpnīcas, mašīnas, strādnieka, padomju saimniecības, kviešu lauka, govs, zemnieka darbu. Brīvs ražotājs te neiekļaujas, viņš ir sistēmas dezorganizētājs, kaitnieks. No tā izriet kurss uz zemnieku kolektivizāciju un «atkulakošanu» (lauku atbrīvošana no zemniekiem, kā izteicies Gorbačovs), uz nāciju saplūšanu vienotā padomju tautas masā. Komunistiskās partijas manifestā izteiktā konstatācija, ka vērojama topošā proletariāta denacionalizācija, «marksismā-ļeņinismā» jau izvirzīta par obligātu mērķi.

Jāatzīmē, ka boļševiki savos konceptuālajos priekšstatos balstījās tajos laikos uz visprogresīvākajiem pasaules rūpniecības sasniegumiem. Kad mašīnražošana attīstītākajās valstīs ietiecās industrializācijas kulminācijas fāzē, unificētajā konveijerražošanā strādnieks tika uztverts kā skrūvīte, un viņa nomaiņa ar «citu skrūvīti» netraucēja sistēmas funkcionēšanu. Šādai ražošanai vislabāk atbilst administratīvi komandējošā sistēma, kas nomāc darbinieka individuālo radošo iniciatīvu, nodrošina viņa stingru paklausību. Ne velti Vācijā industrijas bosi noveda pie varas Hitleru ar viņa totalitārismu. Arī Staļins pacēlās totalitārās varas piramīdas virsotnē uz industrializācijas viļņa. Fašisms un kazarmu sociālisms… Tās nav vēstures liktenīgas kļūdas, bet savas vietas un laika objektīvo, likumsakarību produkts. Starp citu, tāpat kā arī vēsturiski objektīva visa tā noliegšana sabiedrības attīstības pašreizējā posmā. Atbilstoši Hēgeļa filozofiskajai formulai: «Viss īstenais ir saprātīgs.» Nesaprātīgi ir tikai pretoties likumsakarīgam procesam.

Otra «sakne», atzars no pirmās ir darbinieka ārpusekonomiskā piespiešana sociāldemokrātu aizstāvētās materiālās ieinteresētības vietā. Bet piespiešanai ražošanā vajadzīga vienpersoniskas varas dzelzs diktatūra. Par to var izlasīt «Padomju varas kārtējos uzdevumos» un citos Ļeņina darbos. Jo «jebkura liela mašīnindustrija — tas ir, tieši sociālisma materiālais, ražošanas avots un pamats — prasa bezierunu un visstingrāko gribas vienotību, kas vada simtiem, tūkstošiem un desmitiem cilvēku kopīgu darbu». Brīvība ir apzināta nepieciešamība bez ierunām pakļauties augstākā diktatora gribai.

Vienlīdzība, brīvība… Bet kā tad paliek ar brālību? Tā jau ir «marksisma-ļeņinisma» trešā konceptuālā sakne: domubiedru (tas ir, vienādi domājošo) brālība, kuri pakļaujas vienotai gribai, stingri ievēro kanonizēto sociālo doktrīnu. Nesamierināmība ar citādi domājošiem: «Kas nav ar mums, tas ir pret mums!» un «ja ienaidnieks nepadodas, viņu iznīcina». Ienaidnieka tēls saliedē rindas, nostiprina vienādi domājošo brālību. Jo zemāks tādas brālības indivīda intelekts un garīgās kultūras līmenis, jo psihiski viņš jūtas komfortablāk.

Jaunā ekonomiskā politika (NEP) bija mēģinājums novirzīties no kazarmu sociālisma sociālās doktrīnas, bet pēc Ļeņina nāves atgriezās uz taisnā «pareizā ceļa». Bija vajadzīga liela sadalītāju, uzraugu — mudinātāju armija, ideoloģiski represīvā aparāta palielināšana. Un visiem bija ko darīt.

Tagad problēma ir ne tikai (un ne tik daudz) apstāklī, ka valsts smok zem visu šo struktūru smaguma, kas paredzētas «marksisma-ļeņinisma» sociālās doktrīnas realizācijas nodrošināšanai. Līdz ar cilvēces pāreju uz postindustriālo kompjuterizēto ražošanu uz informācijas revolūcijas pamata viss ražošanas veids taču kardināli mainās. Daudzas sociāli konceptuālās nostādnes, pat tās, kas objektīvi atspoguļoja XIX gadsimta un XX gadsimta pirmās puses situāciju, zaudē jēgu. ASV un VFR pārsteidzošie panākumi, šīs valstis apsteidzošās Japānas panākumi, Dienvidkorejas izraušanās brīnums pamatojas uz intelektuālā resursa intensifikāciju. Aizvien lielāku lomu gūst darbinieka radošā personība. Protams, notiek aizvien lielāka cilvēces integrācija. Bet — uz reģionālās diferenciācijas, nacionālo kultūru izaugsmes un ražošanas diversifikācijas pamata.

Tagad sabiedriskās ražošanas progresu attīstītās valstīs nosaka nevis vienkārši zinātņietilpības, bet galvenokārt — kultūrietilpības pieaugums. Aizvien pieaugošo zinātniski tehnisko atpalicību, ekonomisko un citas, krīzes mūsu valstī lielā mēra nosaka tā dēvētais pārpalikuma princips attiecībā pret kultūru, kas loģiski izriet no kanonizētās sociālās doktrīnas. Tas nosaka arī nievājošo attieksmi pret kultūras radītāju «starpslāņi» («inteliģenščina!»), relatīvi zemo intelektuālā darba samaksu. Vispār — cilvēku populācijas nebeidzamu nīkšanu.

Pēc manas sapratnes, Latvijas Komunistiskajā partijā iezīmējusies šķelšanās notiek nevis pēc nacionālās pazīmes, bet pēc attieksmes pret «marksismu-ļeņinismu». Vieni kādreiz apgūtās tēzes un principus uzskata par nemainīgām patiesībām (līdzīgi reliģijas un maģijas dogmām). Pēc citu domām, sociālās doktrīnas (ideoloģiskās un konceptuālās platformas) zinātniskuma pakāpi nosaka tās atbilstība realitātei, spēja mainīties kopā ar sabiedrisko esamību. Situācijas spriedzi padziļina tas, ka, atsakoties no savu laiku nodzīvojušajām ražošanas attiecībām, patiesas pārbūves apstākļos, sabiedriskā produkta sadalītāju un uzraugu — mudinātāju milzīgā armija paliek «ārpus spēles». Tāpēc arī sanāk «proletāriešu ondatras cepurēs» pretpārbūves mītiņi Ļeņingradā un Rīgā, kas prasa atgriezties «uz pareizā ceļa». Amatpersonas, kas ir atbildīgas (pēc tagad un agrāk ieņemamā posteņa un kas aizstāv Konstitūcijas 6. pantu) par tautas labklājību, bargi jautā Gorbačovam: «Kāpēc nav desu un ziepju, kāpēc pieaug noziedzība?!» Kas zina, varbūt strādnieki sekos mītiņojošajiem «tēviem komandieriem», ievēlēs tos par deputātiem.

Pie viena biedē ar iekšējiem ienaidniekiem (kooperatoriem, buržuāziskajiem nacionālistiem, separātistiem, neformāļiem, mēra sajūtu zaudējušo presi) un piedāvājas par tautas aizstāvjiem. No СК prasa enerģiskāku un stingrāku līniju. Protams, personiskās varas nostiprināšanai un privilēģiju saglabāšanai, kā arī aiz pamatotām bailēm, ka drīz sabiedriskā produkta nepietiks pašiem tā sadalītājiem.

 

«KO DARĪT?»

Zinātnieki par ekoloģiskās krīzes galveno cēloni uzskata sabiedriskās ražošanas nepietiekamu adaptēšanās spēju un ierosina to ekoloģizēt. Dabisko biosfēru no krīzes situāciju uzkrāšanās pasargā mazāk adaptīvā nemitīga atsijāšana. Tomēr katras populācijas robežās tas tiek risināts pa savam. Jo populācija ir dzīvās dabas evolūcijas elementāra vienība. Vernadskis, mācības par biosfēru pamatlicējs, savā dienasgrāmatā 1941. gada 2. novembrī ierakstīja: «Mūsu varas lielās neveiksmes ir tās kulturālības pavājināšanās rezultāts: komunistu vidējais līmenis — gan morāli, gan intelektuāli — ir zemāks par bezpartijisko vidējo līmeni. Tas krasi pazeminājies pēdējos gados — cietumos, trimdā, sodīti gan labākie partijas cilvēki, kas taisīja revolūciju, gan labākie valsts cilvēki. Tas ļoti spilgti izpaudās jau pirmajās sadursmēs — Somijas karā un tagad izpaužas katastrofāli. (…) Nācijas ziedu aizēnojuši darboņi un sulaiņi karjeristi.» Negatīva atlase turpinājās arī pēc Staļina nāves. Lai ieraudzītu šādas atlases rezultātus, pietiek pabūt pēdējo divu triju mēnešu partijas aktīva sanāksmēs un partijas mītiņos. Acīmredzot «apziņas ekoloģizācija» vēl nav skārusi daudzus oratorus.

Kur tad ir atbalsta punkti šajā mūžīgajā kustībā? Tās ir esamības reālijas un vispārcilvēciskās vērtības — personības, tautas, cilvēces brīva garīgā un fiziskā attīstība. Kāds tam sakars ar komunisma ideāliem? Tie ir pašā kustībā uz aizvien humānāku sabiedrību. Citiem vārdiem, ne cilvēku sabiedrības celtniecības eksperiments (izmēģinājumus, kā izteicies Ļeņins) pēc kāda vienota projekta, bet pastāvīgs humāna progresa process. (Ne velti arī medicīnā eksperimenti ar cilvēkiem civilizētā sabiedrībā tiek uzskatīti par noziegumu!) Latīņu vārds «kommunis» tulkojams kā vispārējs (tas ir, vispārcilvēcisks), vispārpieņemts, sabiedrisks, laipns. Vai šie epiteti attiecināmi uz visām personām, kas šobrīd sevi uzskata par komunistiem? Bet šādas īpašības un domāšanas veids nepieciešams partijas biedriem, kas pretendē būt avangardā kustībā par cilvēces izdzīvošanu un uzplaukumu. Orientējoties uz šādiem t humāniem mērķiem, ne tikai jāizstrādā katras komunistiskās partijas jauna programma. Nepieciešams pilnīgi citāds pasaules komunistiskās kustības «Manifests». Citādi — atgriešanās izejas (rēgainajā) stāvoklī vai «pēdējā un izšķirošā kauja» visas cilvēces iznīcināšanā.

Cilvēka, tautas un cilvēces interešu humānistiskā nostādne augstāk par sociālo doktrīnu savā būtībā ir dziļi demokrātiska. Turklāt ierindas komunists kļūst patiesi morāli atbildīgs par savas partijas darbiem. Bet pagaidām var runāt tikai par partijas aparāta lomu. Patiesi, par kādu manu personisko lomu var būt runa, ja pat 46. gadā, kopš esmu PSKP biedrs, ar partijas biedra karti neielaiž partijas aktīva sanāksmē, kur apspriež Latvijas Komunistiskajai partijai vitāli svarīgus jautājumus? Kā izrīkoties ar speccaurlaidēm, izlemj partijas aparāts. Pagaidām partijas aparāts nesteidzas pildīt arī XIX Vissavienības partijas konferences lēmumus PSKP darbības demokratizācijas sfērā. Acīmredzot to ir grūti izdarīt visas valsts mērogā, kur vertikālās saiknes (par spīti pasludinātajam federalizācijas principam) pagaidām vēl ņem lielu pārsvaru pār horizontālajām.

Tāpēc pat pašas LKP demokratizācijas nolūkā nepieciešama tās patstāvība ar savu progresīvāku Programmu un demokrātiskākiem Statūtiem. Nemaz jau nerunājot par to, ka jebkuras masu politiskās partijas dzīvotspēju aizvien vairāk noteiks tās spēja atmest anahronismus, savu laiku nodzīvojušās sociālās doktrīnas. Nevis vārdos, bet darbos.

Sistēmu aspektā mūsu krīžu galvenais cēlonis, manuprāt, meklējams totalitārā noslēgtībā ar agresīvām pretenzijām uz monopolpatiesību («marksisms-ļeņinisms ir vienīgā pareizā mācība»), kas neizbēgami noved pie kolapsa (pašnožņaugšanās). Šai ziņā apziņa nosaka esamību. Dialektiski paraudzījušies uz pasauli, sapratīsim, ka šobrīd cilvēce no antagonistiskā pretstatījuma «tēze» (kapitālisms) — «antitēze» (mūsu reālais antikapitālisms) tuvojas sintēzei. Sintēze nav viena un otra konverģence, bet pilnīgi jauns stāvoklis. Visas sabiedriskās struktūras, kas neatbilst jaunajam stāvoklim, ir lemtas bojāejai. Izeja — kardināli jāmaina apziņa, to orientējot uz patiesības kā mūžam mainīgās esamības apjēgšanas nepārtraukta procesa izpratni. Te mums nav ko zaudēt, izņemot konfrontācijas ar civilizēto pasauli ideoloģijas sarūsējošās važas. Turpretī iegūsim savu cienīgo vietu sabiedrībā.

 

Arturs MAURIŅŠ,

kara un darba veterāns