Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

«Gorbijs» un...

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

To, ka PSRS gribētu izskatīties demokrātiski civilizēta visas pasaules acu priekšā, pasaule jau ne vienu reizi vien ir dzirdējusi. Tas ir deklarēts. Bez tam, protams, mēs, šeit dzīvojošie, esam gatavi uzklausīt bezgalīgos līdzjūtību plūdus.

Gribam kolosālas lietas dabūt gatavas, taču reāli redzam, ka ne visai iznāk. Tā tas, manuprāt, ir pie mums arī tā saucamajā opozīciju lietā. Ļoti vajadzīgā, nepieciešamā. Diemžēl bieži ātri vien konstatējam, ka jaunradītās formas jau sākotnēji nereti slēpj tā paša vecā, tikko noliegtā tiešu atspulgu.

Gorbačovs un Jeļcins. Gribētu jau žurnālistiski kaismīgi zīmēt kolosālo pozīciju un opozīciju. Taču vai nu pārlieku mazās demokrātijas, vai arī Krievijas slavenā lozunga – «Cēlam mērķim katrs ceļš ir labs» – dzīvais gars (balstīts uz kolosālu grautiņu un superanarhijas iezīmēm), manuprāt, mums joprojām liek konstatēt, ka opozīcija savā attīstībā manāmi atpaliek no pozīcijas. Bet Jeļcinā visupirms varam novērot tendenci būt opozīcijā par katru cenu, tas ir, būt opozīcijā bieži vien pat tikai pašas opozīcijas dēļ. Un rezultāts tam visam – šādam opozicionāram pagaidām par saviem izteikumiem nav jājūt gandrīz nekāda atbildība. Protams, «Pravda» rīkojās nekorekti ar attiecīgo itāļu laikraksta pārpublikāciju, tomēr tajā pašā laikā, savos TV ekrānos skatoties amerikāņu raidījuma ierakstu pēc B. Jeļcina uzstāšanās ASV studentu auditorijas priekšā, šķiet, ka opozicionāra atbildes uzskatīt par «superbrīvām» vēl ir ļoti maigi teikts.

Šķiet, daļēji varu pievienoties tam ASV krievu emigrantu žurnālistam no «Brīvās Eiropas», kas salīdzināja B. Jeļcina vizīti ASV ar pazīstamā Vorena romāna «Visā ķēniņa valstī neviens?» galvenā varoņa cīņu par gubernatora vietu savā štatā. Viss ir iespējams, lai tikai pievērstu sev uzmanību, lai pēc iespējas maksimāli iekarotu simpātijas par katru cenu. Savā ziņā tas pašam varonim ir aizraujoši, interesanti. Tomēr tautai, ar kuru viņš spēlējas, – tas var kļūt bīstami…

Es noteikti ticu «Gorbijam», kurš tik daudz jau praktisku lietu ir paveicis, un tik daudz neticu opozicionāram, kurš par katru cenu grib būt «vajātais», tas, kurš cieš. Te diezgan klaji parādās tas, no kā, manuprāt, mums pašlaik visvairāk būtu jāsargās. No tā, ka politika var kļūt vairs ne par līdzekli tautas gara attīstībai, bet gan par pašmērķi atsevišķu personu vai personu grupu ambīciju apmierināšanai, mērķi pašu par sevi. Tad atsevišķi cilvēki, gandrīz vai kā spēlējoties, vairāk vai mazāk veiksmīgi cenšas manipulēt ar lielu cilvēku grupām, kas gandrīz ir gatavas iznīcināt viena otru «idejas» vārdā. Un tas viss – tikai kādu «personību» iegribu dēļ.

Jebkura morāle tad ir sveša, galvenais ir, kurš kuru… Lai nu kā, bet «Gorbijam» es vēl pagaidām varu uzticēties, jo viņš tomēr izceļas ar daudzmaz lielu stabilitāti. Turpretī Jeļcins pats daudzus gadu desmitus, būdams vadošs ideoloģiskais darbinieks, uzskata, ka viņam kaut ko galvā borējuši «PSKP mazā vēstures kursa» autori.

Ja šobrīd Maskavā un kur citur notiek publiskas «Pravdas» dedzināšanas, tātad kas līdzīgs grautiņiem, tad tas ir viens no «reālākajiem» opozicionāra ieguldījumiem pārbūves labā. Un to patiesi un tieši var saukt «par morāli ētisko nostādņu krahu». Visupirms un galvenokārt šajā dokumentā saskatu opozicionāra ambiciozitāti, vēlēšanos par katru cenu maksimāli izcelties.

Nekas tāds nevar stiprināt manu pārliecību par mana un manas tautas likteņa stabilitāti. Pārlieku lielā haosā ar mums, mazajām tautām, atkal varēs nerēķināties, jo atkal būs svarīgāki uzdevumi. Nenoliedzu, ka B. Jeļcinam zināmā mērā ir taisnība, tomēr pārsvarā šis dokuments, manuprāt, pārbūvei rada destruktīvu rezultātu.

Turklāt man personīgi pilnīgi nav saprotams mūsu kolēģu laikraksta «Sovetskaja molodež» rīcība šajā situācijā. Izmantodami plurālisma lozungu, kā arī raduši superreklāmas iespēju savam laikrakstam, «SM» darbinieki šoreiz ir gatavi pat likt uz spēles visas valsts likteni.

Valsts, pie kuras (gribam to mēs vai ne) pagaidām vēl pieder arī mūsu republika. Valsts, no kuras iekšpolitiskās situācijas diemžēl atkarīgs arī Latvijas liktenis. Es tik ļoti negribu, lai par savu nākotni pagaidām vēl būtu spiests atbildēt ar «varbūt». Tas, ka manai mazajai tautai ir jārēķinās ar kādas citas lielākas tautas vadoņiem, arī liecina par to, kādā pazemojošā situācijā vēl mana tauta atrodas. Tas ir vēl tālu no īstas demokrātijas, nemaz nerunājot par īstu brīvību…

                                                                                                     ARNIS ŠABLOVSKIS