Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Šie normālie dīvainie cilvēki

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Kāpēc cilvēks ir tik jocīgs:

Visas savas jūtas,

Dziļākās un patiesākās,

Uztic papīram,

Parastam baltam papīram,

Kas nespēj padomu dot,

Ne mierināt mirklī grūtā?

Jautājuma izteiksmē savu vēstuli beidz vidusskolniece Sandra no Stučkas rajona. To vaicā sev. Netieši – arī tam vairāk nekā pusotram tūkstotim «PJ» lasītāju, kuru vēstules esam jau saņēmuši jaunā gada pirmajā mēnesī. Tiesa, ne visas tās ir pašu slēptāko domu pilnas un ne visiem to rakstītājiem «PJ» ir vienīgā uzticamā persona.

Un tomēr – ir cerība, ka daļa tā noskaņojuma, kas katrā konkrētajā brīdī strāvo cilvēkos, varbūt pat daļa sabiedriskās domas ar vēstuļu starpniecību nonāk arī mūsu redakcijā.

«Runas ir garas, bet darbs ir īss, no runāšanas varas lasītājs žāvās trīs,» kādā no vēstulēm žurnālistei A. Tirzmalei 1957. gadā ironizēja J. Sudrabkalns. Skan gluži mūsdienīgi. Šķiet, cilvēki sāk pagurt no TIKAI emociju izvirdumiem, no vārdiem, kuriem neseko darbība. Arvien taustāmāka atnāk ikdiena. Tā parastā (?), par kuru runāt kādu laiku šķita nepieklājīgi. Taču tagad — neizbēgami nepieciešami.

Vairāku autoru atgādinājumi un neizpratne par dažu preču deficītu.

Jānis no Bauskas rajona lūdz, lai mēs «atklājam «firmas» noslēpumu — pasakām, kur var nopirkt bērnu zeķbikses». Bet noslēpuma nav — zeķbikses saviem bērniem meklējam un reizēm arī nopērkam «Bērnu pasaulē».

A. Aizpurietis, atzīdams, ka kaut kā, protams, var izlīdzēties un paciest kafijas, zeķbikšu, zobu pastas trūkumu, raksta:

«Bet rūgtums sirdī paliek. Tāpēc, ka jūti — ja vien gribētu, tas viss varētu būt. Bet, manuprāt, tā ir neizdarība. Varbūt arī — nevēlēšanās.»

Valmierieti Veinbergu satraukusi rindkopa par iespējamo cenu paaugstināšanu lauksaimniecības produktiem (no intervijas ar LVU profesoru J.Porieti «PJ» 22.01.88.), kā arī par pasākumiem, kas būtu veicami, lai neciestu tie, kuriem mazas algas, pensionāri, daudzbērnu ģimenes u.c.

Varbūt atceraties jaunās māmiņas Jogitas vēstuli, kurā viņa prasīja padomu, kā lai ģimene izdzīvo, ja dzīves dārdzība apsteidz algu pieaugumu.

Pensionāre I. V. pamāca Jogitu būt pieticīgai, tad viņa būšot apmierināta un beigu beigās — arī laimīga. Savukārt rīdziniece Kristīne R., atsaukdamās savai līdzaudzei, nenoliedz ne garīgumu, ne jūtas, taču paredz:

«Kāda gudra galva visam — nabadzībai, grūtai iztikšanai — pretim nostādīs laimi, mīlestību utt. Bet no tā mēs paēduši nebūsim un dzīvot arī nevaram. Lai cilvēki normāli dzīvotu, tomēr ir vajadzīga nauda.»

Protams, arī nauda. Taču tās pārpilnība kādu dienu var izvērsties absurda kāda cita trūkuma dēļ. Veselībai un dzīvībai nekaitīga, tīra gaisa un ūdens nepietiekamības, visas dzīvās dabas un apkārtējās vides saindētības dēļ. To saprotot, sākas rubļu skaitīšana ne vairs savā maciņā, bet šķietami neizsmeļamajā valsts kabatā.

Un, to saprotot, piemēram, A. Kalnarājs apšauba metro nepieciešamību Rīgā. Samilzušo ekoloģisko problēmu (arvien vairāk piesārņotais Rīgas jūras līcis, pamatīgu attīrīšanas iekārtu trūkums u.c.) risināšana prasa milzu līdzekļus. Skaidrs, ka vairākām lielām būvēm vienlaikus nepietiks ne naudas, ne materiālu. Un viņa ieteikums ir tāds:

«Kompetentiem speciālistiem vajadzētu vairāk izskaidrot, bet lemšanu atstāt tautas ziņā.»

Turpinot šo pašu līdzrēķināšanu, J. Štrāls raksta:

«Monuments (A. Snips, «Kam celsim monumentu?» «PJ», 14.01.88. — B.B.) var pagaidīt. Vispirms jāglābj V. Lāča Latvijas Valsts bibliotēka un Rīgas cirks.»

I. Ulmane: «Mums šodien visvairāk vajadzīgās taču ir visiem zināmās attīrīšanas ierīces, slimnīcas, skolas, bērnudārzi, par dzīvokļiem nemaz nerunājot. Nevis vēl kāds monuments skaistumam — izrādīšanai.»

Lasītāji no Tirzas ciema:

«Paldies, paldies A. Snipam, kas pateica to, ko domā tauta, domājam mēs, lasītāji.»

S. Šarkovskis savukārt vedina padomāt par neparastāku aspektu. Proti, vai ar iecerēto monumentu netiks pārkāpta pieklājības ētika attiecībā pret Ļeņingradu un Maskavu, kurām ieguldījums Oktobra revolūcijā ir bijis neizmērojami lielāks nekā Rīgai?

I. Riekstiņš atbalsta lasītājas V. Bergas jau publicēto viedokli — ieviest naudas sodus noteikumu pārkāpējiem Zooloģiskajā dārzā. Turpinādams tematu, I. Celms nosauc konkrētus apstādījumu apzagšanas faktus un piemērus Rīgā, dod ieteikumus, kā vienkāršot šāda tipa pārkāpēju sodīšanu, un arī prasa ievērojami palielināt viņiem uzliktos naudas sodus.

Vairākus lasītājus satrauc Siguldas liktenis, ne tikai pašus tās iedzīvotājus vien, — arī to rāda pirmās atsauksmes par materiāliem, kas bija veltīti Siguldai (sk. «PJ», 19. un 20.01.88.). Atrakstījuši K. Ceipe, K. Deksnis, bijušais Siguldas tūristu bāzes instruktors V. Rudenko. R. Rubīns beigās piebilst: rakstu jums pirmo reizi, to darīt pamudināja publikācijas par dabas aizsardzību — vēlamo un reālo. Daudzbalsīgi vienprātīga pateicība par to un rosinājums rakstīt arī turpmāk, jo nenoskaidrotā vēl gana arī citos Latvijas novados.

Netradicionāli daudz šoreiz iznāca pieminēt naudu, materiālās vērtības, nenokārtoto un neiepriecinošo. Taču tādas bija jūsu vēstules. Atverot acis un neliekuļojot, bet arī netīksminoties, — tāda ir daļiņa mūsu dzīves. Ar nereti par dīvainu nodēvēto, tomēr pavisam normālo vēlēšanos reižu reizēm paraudzīties zvaigznēs. Un ar, manuprāt, lieliskāko darba novērtējumu, ko Z. Kručenoka teic par A. Snipu un viņa rakstu «Kam celsim monumentu?»:

«A. Snips ir atbrīvojis mani no lielām sirdsapziņas mokām. Viņš ir pateicis to, kas mani nomocīja, bet es nepratu savas domas tik argumentēti formulēt, turklāt — nezināju, kam tās adresēt, kur būtu dzirdīgas ausis.»

Vēlreiz paldies visiem, kas aktīvi un ieinteresēti piedalījās domu apmaiņā par V. Lāča Latvijas Valsts bibliotēkas likteni.

Sagatavojusi

B. BRILA