Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Atbildīgums Latvijas attiecībās ar diasporu

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Nils Muižnieks kopš 2004. gada ir LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors. Dzimis un uzaudzis ASV, latvisko izglītību iegūstot «Kursas» vasaras vidusskolā un semestri pavadot latviešu studiju programmā Rietummičiganas Universitātē Kalamazū. 1986. gadā ieguvis bakalaura grādu politikas zinātnē Prinstonas Universitātē, 1988. gadā — maģistra grādu un 1993. gadā — doktora grādu politikas zinātnē (PhD) Kalifornijas Universitātē Bērkli (Berkeley). 1990. gada vasarā bijis pētnieks radio «Brīvā Eiropa» Minhenē. Pēc repatriācijas 1993. gadā vadījis Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centru. No 2002. līdz 2004. gadam bijis īpašu uzdevumu ministrs sabiedrības integrācijas lietās un atbildīgais par latviešu diasporas atbalsta programmas izveidi un īstenošanu. Publicējis daudz pētījumu par sabiedrības integrāciju, minoritāšu tiesībām un Latvijas un Krievijas attiecībām. Kopš 2010. gada sākuma ir arī Eiropas Padomes Eiropas komisijas pret rasismu un neiecietību (ECRI) priekšsēdētājs.


Satura rādītājs

Ievads

Vēstures gaitā daudzas valstis ir uzņēmušās morālu un politisku atbildību par citās valstīs dzīvojošo tautiešu labklājību. Vairāku Eiropas valstu valdībām mūsdienu Eiropā, piemēram, Horvātijā, bijušās Dienvidslāvijas republikā Maķedonijā, Ungārijā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā, Slovēnijā un Ukrainā, ir pat konstitucionāls pienākums rūpēties par saviem tautiešiem ārzemēs[1]. Latvijas valdībai šāda konstitucionāla pienākuma nav, taču pēdējos gados tā ir izrādījusi zināmu atbildību par diasporu, sniedzot tai atbalstu un informāciju, kā arī citādi ar to sadarbojoties.

Tomēr jāpatur prātā, ka Eiropas vēsturē ir ne mazums piemēru, kad kādas valdības patiesās vai deklarētās rūpes par tautiešiem ārzemēs ir gājušas roku rokā ar vardarbību vai imperiālismu, radot spriedzi valstu attiecībās vai, sliktākajā gadījumā, pat karu. Šajā sakarā nāk prātā nacistiskās Vācijas politika attiecībā uz Sudetijas vāciešiem, Serbijas politika attiecībā uz serbu minoritāti ārpus Serbijas Dienvidslāvijas karu laikā un pavisam nesen — Krievijas pasludinātais mērķis aizstāvēt Krievijas pilsoņus Gruzijas teritorijās Dienvidosetijā un Abhāzijā.

Lai gan daži valdības un diasporas attiecību paveidi, kādas valsts rūpes par saviem tautiešiem vai «ticības brāļiem» ārzemēs var radīt starpvalstu spriedzi (laimīgā kārtā Latvijas gadījumā tā nav noticis), vienlaikus tas ir bijis virzītājspēks Eiropas minoritāšu režīma izveidošanā. Nesen Eiropas Drošības un sadarbības organizācijas (EDSO) Augstais komisārs nacionālo minoritāšu jautājumos centās kodificēt kādas valsts pieļaujamu rīcību savas diasporas atbalstam, uzsverot: «Valstīm jānodrošina, ka to politika attiecībā uz nacionālajām minoritātēm ārzemēs neapdraud minoritāšu integrāciju tajās valstīs, kurās tās dzīvo, un nesekmē atdalīšanās tendences.»[2] Tādējādi, atbalstot minoritātes ārzemēs, valstīm ir atbildība ne tikai par šīm minoritātēm, bet arī diasporas mītnes zemes valdības un sabiedrības, kā arī plašākas starptautiskās sabiedrības priekšā.

Var jautāt arī otrādi — vai diasporai ir kāda atbildība pret savu izcelsmes valsti vai tās valdību? Svarīgi zināt, kādos apstākļos diaspora ir radusies, kāda ir saikne starp to un kādu «ārēju nacionālo dzimteni»[3], svarīga ir arī politika, ko īsteno šī «ārējā dzimtene».

Diasporas rodas ļoti dažādos apstākļos. Izveidojas valstis, kurās neietilpst visas attiecīgās etniskās grupas vai reliģijas locekļi. Pēc kara vai impērijas sabrukuma un dekolonizācijas mainās robežas. Diasporas var veidoties arī no piespiedu migrācijas iekšēju konfliktu vai represiju dēļ. Tās var veidoties arī no brīvprātīgas migrācijas, kad cilvēki bēg no nabadzības vai citu iemeslu dēļ. Reizēm diaspora veidojas tāpēc, ka valsts nav varējusi īstenot savu atbildību — aizsargāt savus iedzīvotājus, nodrošināt viņu labklājību vai arī būt pietiekami atbildīga pret saviem pilsoņiem. Šādos gadījumos diasporas pārstāvji reizēm izrāda atbildību par dzimteni, sniedzot tai ekonomisku palīdzību (naudas pārvedumi, investīcijas, humanitārā palīdzība), lobējot mītnes zemju valdības atbalstu dzimtenei, uzturot demokrātiskus ideālus un saglabājot dzimto valodu, kultūru vai reliģiju.

Kad valsts atgūst spēju aizsargāt savus pilsoņus, nodrošināt viņu labklājību un būt atbildīgākai par saviem pilsoņiem, tā bieži uzņemas arī atbildību par savu diasporu.

Lai gan valdības bieži piesauc morālu pienākumu atbalstīt diasporu, pastāv arī daudz praktisku apsvērumu, lai to darītu, jo kontaktu uzturēšana ar diasporu un atbalsta izrādīšana tai var būt pirmais solis ceļā uz diasporas atgriešanos dzimtenē. Arī tad, ja liela daļa diasporas neatgriežas, tā var kalpot valstij par vērtīgu diplomātisku, ekonomisku un kultūras resursu. Tā tas ir bijis Latvijas attiecībās ar savu diasporu.


Latvijas diaspora: četri izceļošanas viļņi

[4]

2006. gadā vairāk nekā desmitā daļa visas pasaules latviešu jeb vairāk nekā 150 000 cilvēku ar latvisku izcelsmi dzīvoja ārpus Latvijas. Lielākās latviešu kopienas atrodas ASV (50 000–60 000), Krievijas Federācijā (30 000), Apvienotajā Karalistē (21 000–24 000), Īrijā (15 000), Kanādā (nav datu), Austrālijā (nav datu), Vācijā (nav datu), Brazīlijā (10 000), Ukrainā (5000), Lietuvā (2955), Baltkrievijā (2239) un Igaunijā (2238). 2006. gadā vairāk nekā 80 000 Latvijas pilsoņu dzīvoja ārpus Latvijas[5]. Arī ievērojams skaits Latvijas izcelsmes vāciešu, ebreju un krievu dzīvo ārpus Latvijas.

Latvijas diaspora ir raiba, un tā veidojusies vismaz četros «izceļošanas viļņos». Pirmais vilnis notika 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. To veidoja zemnieki, kas alka pēc zemes (izceļoja galvenokārt uz Krieviju), politiskie bēgļi pēc 1905. gada revolūcijas (galvenokārt uz ASV) un reliģiskie misionāri (galvenokārt uz Brazīliju). Daļa šo grupu pēcnācēju, īpaši Krievijā dzīvojošie, turpina dzīvot kompakti, uztur etnisko savdabību un meklē kontaktus ar Latviju.

Desmitgadē no 1939. līdz 1949. gadam notika cilvēku masveida piespiedu izbraukšana un izsūtīšana no Latvijas, un no šā zaudējuma Latvija vēl joprojām nav demogrāfiski atguvusies. Šis otrais cilvēku pārvietošanās vilnis notika galvenokārt politisku iemeslu dēļ, un tas skāra ne tikai latviešus, bet arī baltvāciešus un ebrejus. 1939. gadā nacistiskā Vācija «repatriēja» gandrīz visus Latvijas baltvāciešus, tādējādi darot galu kopienai ar gadsimtiem ilgām tradīcijām Latvijā. Pēc padomju karaspēka ienākšanas Latvijā 1940. gadā padomju vara īstenoja masveida teroru, deportējot vairāk nekā 14 000 Latvijas iedzīvotāju (latviešus un neproporcionāli daudz ebreju) uz Sibīriju un Tālajiem Austrumiem. Kad 1941. gadā nacistiskā Vācija iebruka Latvijas teritorijā, daļa Latvijas ebreju atkāpās kopā ar padomju armiju un meklēja glābiņu no nacistiem Padomju Savienībā, bet gandrīz visus Latvijas teritorijā palikušos ebrejus noslepkavoja vācu nacisti un viņu vietējie sabiedrotie.

Otrā pasaules kara beigās desmitiem tūkstoši politisko bēgļu, galvenokārt latvieši, vēlēdamies izvairīties no padomju represijām, devās bēgļu gaitās Rietumu virzienā, atkāpjoties kopā ar Vācijas armiju. Vienlaikus desmitiem tūkstošu latviešu karavīru, kuru lielākā daļa bija piespiedu kārtā iesaukti Vācijas armijā, karam beidzoties, nonāca ārpus Latvijas teritorijas, galvenokārt Rietumeiropā. Līdz ar padomju varu pēckara okupācija Latvijai un tās iedzīvotājiem atnesa jaunas masu represijas un deportācijas, no kurām lielākās notika 1944.–1945. un 1949. gadā. Nesen veiktā pētījumā par diasporu lēsts, ka 80% visu ASV un Kanādā dzīvojošo latviešu, kā arī 40–45% visu Vācijā un Krievijā dzīvojošo latviešu ir no šā otrā piespiedu migrācijas viļņa[6].

Trešais — apjomā mazāks migrācijas vilnis notika no 1950. līdz 1990. gadam, Latvijas iedzīvotājiem pārceļoties uz citām PSRS republikām darba vai ģimenes iemeslu dēļ. Šeit nav pieskaitīti tie cilvēku tūkstoši, kas Latvijā ieradās no citām PSRS daļām uz īsu laiku, lai te strādātu vai dienētu, un tad atkal aizbrauca atpakaļ vai uz citu PSRS vietu, lai turpinātu darba gaitas vai dotos pensijā. Šāda veida migrācija uz austrumiem turpinājās arī pēc neatkarības atjaunošanas, kad cilvēki, kuri Latvijas teritorijā ieradās padomju laikā, piedzīvoja PSRS sabrukumu un tad paši izlēma aizbraukt vai bija spiesti pamest Latviju saskaņā ar starpvalstu līgumu ar Krieviju par armijas izvešanu.

Ceturtais migrācijas vilnis noticis pēc 1990. gada no Latvijas uz Rietumiem. Pēc masveida bēgļu plūsmām un deportācijām Otrā pasaules kara laikā un tūlīt pēc tam šo pēdējo vilni ir veidojis visvairāk cilvēku — līdz pat 100 tūkstošiem. Izceļojuši gan latvieši, gan krievvalodīgie, un lielākā daļa bijusi darba migranti, kas īstenoja savas tiesības brīvi pārvietoties Eiropas Savienībā (ES) pēc Latvijas iestāšanās tajā 2004. gadā. Lielākās migrācijas plūsmas bijušas uz Īriju un Lielbritāniju, kas kopā ar Zviedriju bija vienīgās «vecās» ES dalībvalstis, kuras jau 2004. gadā jaunajām dalībvalstīm atvēra savu darba tirgu.

Kā jau teikts, lielu daļu diasporas veido latvieši, lai gan tajā ietilpst arī baltvācieši (Vācijā), ebreji (ASV un Izraēlā) un krievi (Īrijā, Apvienotajā Karalistē). Daļa baltvāciešu uztur saikni ar Latviju arī mūsdienās – brauc uz Latviju kā tūristi, organizē kultūras apmaiņas programmas, sniedz humanitāro palīdzību Latvijai[7]. Daļa holokaustu pārdzīvojušo Latvijas ebreju pēc kara izbrauca uz Izraēlu, ASV un citām valstīm, nedaudzi arī joprojām uztur saikni ar Latviju un Latvijas ebreju kopienu. Kaut arī krievu un citu uz Rietumiem emigrējušo Latvijas minoritāšu pārstāvju skaits ir ievērojams, nav pētījumu par to, kādā mērā šī grupa jūt piederību Latvijai un ir piebiedrojusies latviešu emigrantu organizācijām, kurām ir kontakti ar Latviju.


Latvijas un diasporas attiecības padomju laikā

Otrais pasaules karš un padomju vara izkaisīja latviešus pa visu pasauli. Nav precīzu datu par to latviešu skaitu, kuri tika deportēti uz Sibīriju un citiem PSRS apgabaliem, pārdzīvoja izsūtījumu un atgriezās Latvijā vēl padomju laikā. Tie, kuri palika Krievijā un citās izsūtījuma vietās vai arī bija spiesti tur palikt, bieži slēpa savu etnisko piederību, jo baidījās no represijām, tādējādi palielinot asimilācijas varbūtību. Padomju varai nebija nekādas intereses veicināt saiknes uzturēšanu starp latviešiem Latvijā un tautiešiem citviet Padomju Savienībā.

Laikposmā no Otrā pasaules kara beigām līdz padomju okupācijas beigām 1991. gadā Latvija nevarēja uzņemties nekādu atbildību par savu diasporu Rietumos. Neilgi pēc Otrā pasaules kara beigām padomju varas iestādes centās Rietumos nokļuvušos bēgļus atvilināt atpakaļ uz okupēto Latviju, bet šie centieni nevainagojās ar īpašiem panākumiem. Turpmāk padomju varas iestādes īstenoja sistēmisku propagandas kampaņu PSRS iekšienē un arī starptautiski, cenšoties attēlot visus Rietumos palikušos latviešus kā nacistu līdzskrējējus vai pat kara noziedzniekus[8]. Šai kampaņai, kas centās politiskos bēgļus attēlot arī kā ekonomiskā izdevīguma meklētājus vai Latvijas nodevējus, bija paliekoša ietekme uz dažu Latvijas iedzīvotāju attieksmi pret Rietumu diasporu.

Liela daļa Otrā pasaules kara laika latviešu bēgļu Rietumos bija augsti izglītoti un, pārvarējuši sākotnējās grūtības, izcīnīja sev labu dzīvi ASV, Kanādā, Rietumvācijā, Lielbritānijā un citur; pārsvarā viņi pieder šo valstu vidusšķirai. Šī diaspora bija labi organizēta, ar plašu infrastruktūru, kas veidojās ap draudzēm (pārsvarā luterāņu) ar savām svētdienas skolām un vietējiem sabiedriskajiem centriem lielajās pilsētās. Daudzos latviešu centros darbojās tautas deju kopas, kori, teātra trupas, bijušo karavīru atbalsta grupas un krājaizdevu biedrības, iznāca vietējie laikraksti. Trimdas kopienai bija spēcīga politiskās misijas apziņa, ko centās nodot arī otrajai un trešajai latviešu trimdas paaudzei vasaras nometnēs, vasaras vidusskolās, pilnlaika latviešu ģimnāzijā Minsterē, Rietumvācijā un pilnlaika latviešu studiju programmā Rietummičiganas Universitātē Kalamazū, ASV.

Latviešu kopienas savās mītnes zemēs organizēja jumta organizācijas, piemēram, Amerikas latviešu apvienību (ALA) un Latviešu nacionālo apvienību Kanādā (LNAK), taču ar laiku visas galvenās nacionālās organizācijas izveidoja Pasaules brīvo latviešu apvienību (PBLA). Arī jaunā trimdas paaudze veidoja savas jumta organizācijas (piemēram, Amerikas latviešu jauniešu apvienība — ALJA), kā arī regulāri pulcējās pasaules kongresos. Lai arī minētās organizācijas uzņēmās zināmu atbildību (savā izpratnē) par pirmskara latviešu kultūras tradīciju uzturēšanu un attīstīšanu, svarīgākais darbības virziens tomēr bija tas, ko trimdas organizācijas dēvēja par nacionālpolitisko darbu. Trimdas latvieši politiski mobilizējās, lai atgādinātu mītnes zemes sabiedrībai un valdībai par stāvokli Latvijā, lobēja mītnes zemju valdības, lai tās neatzītu padomju okupāciju un atbalstītu Latvijas neatkarības centienus, raidīja informāciju uz Latviju ar raidstaciju «Amerikas balss» un «Brīvā Eiropa» starpniecību.[9]

Līdz atslābumam Rietumu un Austrumu attiecībās, proti, 60. gadu beigām – 70. gadu sākumam, kontakti starp latviešu diasporu Rietumos un tautiešiem padomju okupētajā Latvijā bija ļoti ierobežoti. Tad rūpīgā Valsts drošības komitejas uzraudzībā daži Latvijas kultūras un zinātnes darbinieki saņēma atļauju apmeklēt Rietumus, un tas radīja milzīgus strīdus trimdas latviešu vidū par to, kādā mērā šādi oficiāli uzraudzīti kontakti būtu atbalstāmi. Līdzīgus strīdus izraisīja gadījumi, kad atsevišķi trimdas latvieši saņēma atļauju apmeklēt Latviju kultūras apmaiņai un tūrismam[10]. Padomju varas iestāžu mērķis bija sašķelt trimdas organizācijas, lai tās padarītu mazāk efektīvas.

Līdz 20. gadsimta 80. gadu beigām trimdas latviešiem bija minimāla ietekme uz politiskajiem un ekonomiskajiem procesiem Latvijā. Jaunas iespējas parādījās 1985. gadā, kad Padomju Savienības jaunais līderis Mihails Gorbačovs pēc nākšanas pie varas uzsāka reformas un Latvijā izveidojās neatkarīgas sabiedriskas un politiskas organizācijas. Tajā brīdī pieauga ārzemju raidstaciju loma, jo daudzi tieši no šīm radio pārraidēm uzzināja par jaunajām organizācijām un to plānotajiem pasākumiem. Kad 1988. un 1989. gadā opozīcijas organizācijas izcīnīja lielāku mediju brīvību, trimdas organizācijas piegādāja nepieciešamo tehniku — datorus, faksa aparātus, kopētājus, videoaparatūru un drukāšanas iekārtas. Kad Latvijas Tautas fronte (LTF) un citas kustības centās uzrunāt ārvalstu valdības, trimdas organizācijas noderēja par vērtīgu starpnieku, sarunājot tikšanās un aizstājot tolaik neeksistējošo Latvijas diplomātu korpusu. Visur latviešu kontakti ar labējiem, pretkomunistiskajiem spēkiem bija spēcīgāki nekā kontakti ar Eiropas sociāldemokrātiem un zaļajiem.

Iespējams, ka svarīgākais trimdas ieguldījums Latvijas neatkarības atjaunošanā bija Rietumu kontakti un zināšanas, sākot ar valodu zināšanām un spējām veidot komunikāciju starp dažādām kultūrām un beidzot ar apmācībām par vēlēšanu kampaņu rīkošanu, kas palīdzēja LTF un citām kustībām uzvarēt vēlēšanās, pārņemt varu un 1991. gada augustā veiksmīgi atjaunot neatkarīgu un demokrātisku Latviju.[11]


Diasporas un repatriantu loma pēc neatkarības atjaunošanas

Jau pirms pilnīgas neatkarības atjaunošanas 1991. gada augustā vairāki jaunās paaudzes Rietumu latvieši pārcēlās uz dzīvi Latvijā, lai strādātu Latvijas neatkarības labā. Pēc neatkarības atjaunošanas no Rietumiem pārcēlās vairāki simti šādu «repatriantu»[12], kā arī mazāks skaits no austrumu puses. Lai gan skaita ziņā latviešu repatriantu nebija daudz, viņiem bijusi ļoti svarīga loma Latvijas rietumnieciskošanā, jo viņi labi zināja Rietumu mentalitāti, standartus, valodas un spēja šīs zināšanas izmantot, lai veicinātu reformas Latvijā un to tuvinātu dalībai Eiropas Savienībā un NATO.

Sākotnējo «medusmēnesi» Latvijas un diasporas attiecībās ātri izjauca vairākas domstarpības. Spriedzi izraisīja pilsonības jautājums, jo sākotnējās likumdošanas iniciatīvas neparedzēja Rietumu latviešiem iespēju iegūt Latvijas pilsonību, nezaudējot savas mītnes zemes pilsonību. Beigu beigās kompromiss tomēr tika rasts, un Rietumos dzīvojošie latvieši, kuri bija pirmskara Latvijas pilsoņi vai viņu pēcnācēji, varēja atjaunot savu pilsonību, paturot arī mītnes zemes pilsonību, ja vien viņi šo lēmumu pieņēma un attiecīgi rīkojās pirms 1995. gada jūlija. Šāda iespēja netika dota Krievijā un citās NVS valstīs dzīvojošajiem latviešiem, tādējādi iedibinot dubultstandartu.

Vēl viens spriedzes avots bija īpašumu jautājumi. Daudzi bēgļi, kas bija atstājuši Latviju Otrā pasaules kara laikā, bija piederīgi vidusšķirai vai turīgo slānim, un viņiem pirms kara bija piederējuši īpašumi. Dabiski, ka viņi un viņu pēcnācēji vēlējās atgūt savu zemi un ēkas, ko padomju vara bija nacionalizējusi. 90. gadu sākumā, vēl pirms privatizācijas uzsākšanas, Latvijas valdība nolēma atdot īpašuma tiesības bijušajiem īpašniekiem, un daudzi ārzemēs dzīvojošie latvieši atguva savu zemi, ēkas un citu mantu. Tomēr šī pieeja reizēm radīja spriedzi, jo daudzi Latvijas iedzīvotāji bija ilgi dzīvojuši mājokļos, kurus uzskatīja par saviem, kuros viņi bija ieguldījuši savus līdzekļus, uzlabojuši zemi un citus nekustamos īpašumus, un pēkšņi tas viss pārgāja tiem svešu cilvēku īpašumā. Jaunie saimnieki nereti gribēja savus īpašumus pārdot vai arī tos paturēt, prasot par īri tirgus cenu. Valdība tiešā veidā nepalīdzēja īrniekiem, bet noteica t. s. īres griestus, tādējādi atsakoties no atbildības risināt domstarpības un uzgrūžot šo sociālo konfliktu risināšanu neefektīvai tiesu sistēmai.

Lai arī daļai repatriantu nācās piedzīvot ne vienu vien pārmetumu un rūgtu brīdi saistībā ar viņu «privilēģijām» pilsonības un īpašumtiesību jomā, daudziem no viņiem ir bijusi nozīmīga loma Latvijas politikā, sabiedriskajā sektorā, kultūras dzīvē un tautsaimniecībā. Gandrīz visiem, kuri pārcēlās uz Latviju, bija vismaz viena, reizēm pat vairākas augstākās izglītības. Bieži vien viņi cits citu labi pazina no trimdas latviešu organizācijām un tīkliem, un tas atvieglināja savstarpējo sadarbību, palīdzību un informācijas apmaiņu Latvijā. Tos repatriantus, kuri iesaistījās politikā, pamanīja visvairāk. Vaira Vīķe-Freiberga, Latvijas prezidente no 1999. līdz 2007. gadam, ir visspilgtākais (bet ne vienīgais) piemērs.

5. Saeimā, kas tika ievēlēta 1993. gadā, strādāja 15 t. s. ārzemju latvieši, to skaitā vairāki bijušie trimdas organizāciju līderi. Nākamajās Saeimas vēlēšanās ārzemju latviešu repatrianti vairs neguva tādus panākumus: 6. Saeimā 1995. gadā no viņiem tika ievēlēti septiņi deputāti, 7. Saeimā 1998. gadā — trīs deputāti, bet 8. un 9. Saeimas vēlēšanās, kas notika attiecīgi 2002. un 2006. gadā, — katrā pa diviem deputātiem. Repatrianti ir ieņēmuši vairākus svarīgus parlamentārus amatus, ieskaitot Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas un Eiropas lietu komisijas vadītāja amatu.

Lai gan repatrianti Latvijā guvuši politiskus panākumus, ārzemēs palikušo un nesen emigrējušo Latvijas diasporas locekļu politiskā aktivitāte līdz šim bijusi zema. 2006. gadā 9. Saeimas vēlēšanās piedalījās tikai 7490 ārzemēs dzīvojošo Latvijas pilsoņu no aptuveni 80 000, t. i., mazāk nekā 10 procentu. Lielākais skaits vēlēšanās piedalījušos Latvijas pilsoņu bija ASV (1473), Lielbritānijā (924), Kanādā (692), Austrālijā (609) un Īrijā (537). Visvairāk balsu ārzemēs dzīvojošie Latvijas pilsoņi atdeva par «Jauno laiku» (38%), TB/LNNK (17%) un Tautas partiju (14%). Latvijā dzīvojošo pilsoņu politiskā izvēle nedaudz atšķīrās — visvairāk viņi balsoja par Tautas partiju (19%), Zaļo un zemnieku savienību (17%) un «Jauno laiku» (14%). Interesanti, ka dažādās zemēs krasi atšķīrās Latvijas pilsoņu politiskā izvēle — «vecās» emigrācijas valstīs ASV, Austrālijā un Kanādā «Jaunais laiks» bija izteikts favorīts, saņemot attiecīgi 56%, 65% un 46% visu šajās valstīs nodoto balsu. Savukārt Īrijā, kur daudz neseno emigrantu, tostarp liels skaits krievvalodīgo Latvijas pilsoņu, pirmajā vietā ar 20% balsu bija «Par cilvēktiesībām vienotā Latvijā».[13]

Repatrianti aktīvi darbojušies ne vien parlamentā, bet arī Ministru kabinetā. Valda Birkava valdībā (1993–1994) strādāja trīs ministri repatrianti un divi valsts ministri, bet Māra Gaiļa valdībā (1994–1995) — trīs šādi ministri un četri valsts ministri. Andra Šķēles (2004–2006), Einara Repšes (2002–2004), Induļa Emša (2004), Aigara Kalvīša (2004–2006) un Valda Dombrovska (no 2009) valdībā katrā bija viens ministrs vai valsts ministrs no diasporas. Atbildības jomas, kuras pārraudzīja diasporas pārstāvji, ir bijušas visdažādākās — aizsardzība, labklājība, tieslietas, ekonomika, finanses, valsts reformas un sabiedrības integrācija. Repatrianti bijuši aktīvi ne tikai valsts mēroga politikā, bet arī vietējā līmenī, pildot deputāta pienākumus gan Rīgas, gan Liepājas domē. Repatrianti pārstāvējuši plašu politisko partiju spektru, ieskaitot «Latvijas ceļu», Latvijas Nacionālās neatkarības kustību, apvienību «Tēvzemei un brīvībai», Latvijas Zemnieku savienību, Tautas partiju, «Jauno laiku» un Latvijas Pirmo partiju. Ārzemju latviešu efektivitāti politikā reizēm traucēja zināms naivums un pieredzes trūkums «aizkulišu spēlēs». Viņiem arī trūka to plašo sakaru, kas Latvijas politikas elitei veidojās skolas gados, sportā vai padomju laika iestādēs.

Repatrianti ir vadījuši vairākas valsts institūcijas, tostarp Pilsonības un imigrācijas departamentu (tagad Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde), Valsts Cilvēktiesību biroju (tagad Ombuds), Latviešu valodas apguves valsts programmu (tagad aģentūra), Tulkošanas un terminoloģijas centru, Satversmes aizsardzības biroju. Repatrianti bijuši Latvijas Nacionālās radio un televīzijas padomes locekļi, kā arī uzdienējuši līdz majora pakāpei Nacionālajos bruņotajos spēkos.

Latvieši, kuri no ārzemēm atgriezās uz dzīvi Latvijā, strādājuši ne tikai valsts sektorā — viņiem bijusi arī redzama vieta Latvijas nevalstiskajās organizācijās (NVO), akadēmiskajā pasaulē un medijos. Repatrianti vadījuši Sorosa fondu Latvijā, Latvijas Ārpolitikas institūtu, Latvijas Cilvēktiesību centru (agrāk Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs), Sabiedriskās politikas centru Providus, Latvijas Platformu attīstības sadarbībai (LAPAS), geju un lesbiešu draugu kopu «Mozaīka» un Eiropas kustību Latvijā. Repatrianti ieņēmuši arī vairākus redzamus akadēmiskos posteņus — Rīgas Ekonomikas augstskolas rektors, Rīgas Juridiskās augstskolas prorektore, Latvijas Universitātes (LU) Teoloģijas fakultātes dekāns, LU Sociālo un politisko pētījumu institūta direktors. Repatrianti strādājuši arī mediju jomā: Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors, komentāru lappuses redaktors laikrakstā «Diena», laikraksta The Baltic Observer redaktors, radio «Skonto» izpilddirektors, Latgales radio vadītājs un nacionālais korespondents finanšu ziņu aģentūrai Bloomberg.

Latvieši, kuri atbraukuši no ārzemēm, īpaši jaunās un vidējās paaudzes pārstāvji, ieņēmuši vairākus svarīgus amatus Latvijas tautsaimniecībā — vadījuši Rīgas Fondu biržu, Lattelecom, vairākas komercbankas, dibinājuši vairākus advokātu birojus, godalgotāko Latvijas restorānu, vadījuši lielas naftas kompānijas pārstāvniecību, bijuši menedžeri vairākās viesnīcās. Repatrianti veiksmīgi strādājuši arī celtniecībā, nekustamo īpašumu jomā un tulkošanā.

Protams, daudzi repatrianti nav īpaši uzsvēruši savu ārzemju izcelsmi, nav arī ieņēmuši vadošus posteņus, vien centušies iekļauties vai klusu aiziet pensijā. Skaidrs arī, ka ne visi repatrianti bijuši veiksmīgi — daži nevarēja adaptēties dzīvei Latvijā, citi atbrauca ar lielām pretenzijām, bet tad, Latvijā pavadījuši īsu laiku, atgriezās ārzemēs.

Kaut arī sākotnēji attieksme pret repatriantiem bija ļoti pozitīva, 90. gadu vidū tā kļuva izteikti kritiska, bet tagad ir atgriezusies tādā kā piesardzīgā labvēlībā, kurā katrs tiek vērtēts individuāli.


Valsts atbildība pret diasporu pēc neatkarības atgūšanas

Uz dzīvi Latvijā ir atgriezusies pavisam neliela daļa ārzemju latviešu, bet pēc iestāšanās Eiropas Savienībā prombraukšana no Latvijas turpinājās un pat intensificējās. 90. gados Latvijas valdībai pietrūka līdzekļu, lai jebkādi atbalstītu diasporu, un gandrīz vai vienīgais, ko valdība darīja, — tā piemēroja nodokļu atlaides latviešu repatriantiem, kuri Latvijā no ārzemēm ieveda savu mantu, t. sk. automašīnas. Repatriantiem rietumniekiem parasti nevajadzēja materiālu palīdzību, toties repatriantu no austrumiem droši vien būtu bijis vairāk, ja valsts būtu varējusi sniegt nopietnāku palīdzību, nodrošinot darbu un mājokli.

Latviešu organizācijas Rietumos atbalstīja Latviju tās centienos tuvoties dalībai NATO un ES un atspēkot Krievijas propagandas uzbrukumus. Latviešu lobijs strādāja roku rokā ar Latvijas diplomātiem — jo īpaši Amerikas Savienotajās Valstīs –, lai sekmētu Latvijas dalību NATO[14].

2004. gadā pēc konsultācijām ar latviešu organizācijām ārzemēs Latvijas valdība pieņēma Latviešu diasporas atbalsta programmu — pirmo tāda veida politikas dokumentu Latvijā. Šajā dokumentā bija paredzēts paplašināt sadarbību starp Latvijas diasporu un Latvijas valdību, pašvaldībām un NVO, veicinot kultūras un izglītības apmaiņu un sniedzot finansiālu atbalstu projektiem. Savā īsajā pastāvēšanas laikā (2002–2008) Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts un tā pārraudzībā esošais Sabiedrības integrācijas fonds sniedza finansiālu atbalstu latviešu organizācijām ārzemēs, kā arī atsevišķām organizācijām Latvijā.[15]

Pēc 2004. gada, kad pieņēmās spēkā emigrācija uz Īriju un Lielbritāniju, īpaša uzmanība tika pievērsta centieniem noskaidrot prombraukšanas iemeslus un iespējām panākt, lai aizbraucēji atgrieztos atpakaļ Latvijā. Pētījumu rezultāti liecina, ka ekonomiskie apstākļi bijuši galvenais, bet ne vienīgais iemesls nesenai emigrācijai un ka svarīgi ir bijuši arī dzīves kvalitātes jautājumi[16]. Pētījumi arī rāda, ka gan «vecā», gan «jaunā» emigrācija ir ļoti atsvešināta no Latvijas pārvaldes struktūrām un tās pārstāvjiem, neuzticas valdībai un ir vīlusies Latvijā[17]. Maz ticams, ka efektīvāka diasporas politika vien varētu risināt šīs problēmas, lai arī tas būtu labs sākums.

Arī Latvijā diasporas politika nav labi zināma vai populāra. 2008. gadā speciāli šā pārskata vajadzībām tika veikta aptauja, kurā bija iekļauti jautājumi arī par attiecībām ar diasporu un diasporas politiku. 46% respondentu neko nebija dzirdējuši par diasporas politiku, 13% to vērtēja pozitīvi, bet 20% — negatīvi[18]. Informācijas trūkums liek domāt, ka diasporas politika Latvijas iedzīvotājiem skaidrota neveiksmīgi; sabiedrībai nav šķitis, ka tas būtu īpaši svarīgs jautājums. Interesanti, ka pastāv visi priekšnoteikumi aktīvākai diasporas politikai. Saskaņā ar šīs pašas aptaujas datiem 28% Latvijas iedzīvotāju ir radinieki ārzemēs (galvenokārt neseni emigranti), bet 36% uzskata, ka nesenie emigranti ir pelnījuši atbalstu. 46% nesenos emigrantus vērtē pozitīvi, tikai 10% — negatīvi[19], bet nav datu par attieksmi pret «veco» emigrāciju.


Nobeigums

Pašreizējā ekonomiskā krīze Latvijā, domājams, ietekmēs diasporu un diasporas politiku vairākos veidos. Pirmkārt, pastāv liela varbūtība, ka Latvijas diaspora Rietumos kļūs vēl daudzskaitlīgāka, jauniem emigrantiem dodoties uz ārzemēm meklēt izeju no pieaugošā bezdarba un dzīves līmeņa pazemināšanās Latvijā. Otrkārt, taupības apstākļos tuvākajos pāris gados valdība diasporas politikas īstenošanai nepiešķirs nekādus nozīmīgus finanšu vai cilvēkresursus. Vienlaikus sabiedrības zemais informētības līmenis par diasporu kā Latvijas resursu acīmredzot nemainīsies, bet tas savukārt palielina risku, ka Latvija, tāpat kā līdz šim, nepietiekami izmantos diasporas diplomātisko, politisko, ekonomisko un kultūras potenciālu.

Lielākais sasniegums: valdība ir pieņēmusi politikas dokumentu, kas paredz sadarbības ietvaru, un kādu laiku arī īstenoja šo politiku decentralizētā veidā, piešķirot līdzekļus diasporas organizācijām un to sadarbības partneriem Latvijā. Turklāt vairāki diasporas pārstāvji ir atgriezušies Latvijā un labi integrējušies Latvijas politiskajā, sociālajā, kultūras un ekonomikas dzīvē. Šie repatrianti ir neizmantots resurss Latvijas attiecību ar diasporu stiprināšanai.

Nopietnākā problēma: krīzes apstākļos diasporas politika vairs netiek finansēta un īstenota. Tas pastiprina jau tā lielo diasporas atsvešinātību.

Svarīgākie uzdevumi: lai vairotu Latvijas iedzīvotāju atbalstu aktīvākai, labāk finansētai diasporas politikai, pirmkārt, nepieciešams veikt sabiedrības izglītošanu par diasporu, tās pagātnes ieguldījumu un mūsdienu potenciālu, kā arī runāt par Latvijas atbildību pret diasporu. Steidzami jāuzlabo valdības saziņa ar diasporu. Šajā jomā valdība varētu saukt talkā repatriantus, kā arī aktīvāk izmantot modernās sakaru formas. Kad valdības finanses to atļaus, nepieciešams valstīs ar lielām Latvijas emigrantu kopienām (Lielbritānija, Īrija, ASV, Kanāda) iedibināt speciālus posteņus sadarbībai ar diasporu. Ja Latvija uzņemsies lielāku atbildību par diasporu, palielināsies varbūtība, ka diaspora atbildēs ar to pašu.

Galvenais, ko valdība varētu darīt tuvākajā laikā, ir reformēt pilsonības politiku attiecībā uz diasporu, tādējādi par lētu naudu sniedzot draudzīgu roku daudziem Latvijas diasporas pārstāvjiem. Tie Latvijas iedzīvotāji, kas bēga no padomju okupācijas uz Rietumiem, tikai līdz 1995. gada jūlijam varēja atjaunot savu Latvijas pilsonību, vienlaikus saglabājot arī mītnes zemes pilsonību. Latvijai vajadzētu atcelt šo laika ierobežojumu un atļaut visiem, kas vēlas atjaunot pilsonību, to izdarīt, nezaudējot mītnes zemes pilsonību. Turklāt Latvijai vajadzētu paredzēt dubultpilsonības iespēju arī Krievijā un citās NVS valstīs dzīvojošiem latviešiem. Šobrīd Latvijas likumdošana neparedz dubultpilsonības iespēju bērniem, kuri piedzimuši vecākiem, kas nesen emigrējuši uz Īriju, Lielbritāniju un citām valstīm. Lai veicinātu savu bērnu integrāciju jaunajā mītnes zemē, vecāki bieži izvēlas bērniem mītnes valsts, nevis Latvijas pilsonību. Atvieglojot pilsonības iegūšanas iespējas diasporai, Latvija simboliski atzītu saikni starp šiem cilvēkiem un Latviju un palielinātu varbūtību, ka dažādos laikos aizbraukušie un viņu pēcnācēji uzturēs saikni ar Latviju arī nākotnē.


Avoti

  • Auers D. (ed.) Latvia and the USA: From Captive Nation to Strategic Partner. Rīga: University of Latvia Press, 2008.
  • The Bolzano/Bozen Recommendations on National Minorities in Inter-State Relations and Explanatory Note. The Hague: OSCE High Commissioner on National Minorities, 2008.
  • Brubaker R. Nationalism Reframed: Nationhood and the National Question in the New Europe. Cambridge: Cambridge University Press, 1996.
  • Celle O. Īss atskats trimdas politisko aktivitāšu vēsturē // Latvijas valsts atjaunošana, 1986–1993. Rīga: LU žurnāla «Latvijas vēsture» fonds, LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 1998, 413.–418. lpp.
  • Celle O. Trimdas latviešu darbs Latvijas valsts atjaunošanas procesā // Latvijas valsts atjaunošana, 1986–1993. Rīga: LU žurnāla «Latvijas vēsture» fonds, LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 1998, 419.–433. lpp.
  • Celle O. Rietumu latviešu līdzdalība demokrātijas attīstībā Latvijā // Latvijas valsts atjaunošana, 1986–1993. Rīga: LU žurnāla «Latvijas vēsture» fonds, LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 1998, 434.–462. lpp.
  • Dribins L., Spārītis O. Vācieši Latvijā. Rīga: LU FSI, 2000.
  • European Commission for Democracy Through Law (Venice Commission) // Report on the Preferential Treatment of National Minorities by Their Kin-State, adopted by the Venice Commission at its 48th Plenary Meeting, Venice, 19-20 October, 2001.
  • Ezergailis A. Nazi/Soviet Disinformation about the Holocaust in Nazi-Occupied Latvia. Rīga: Latvijas 50 gadu okupācijas fonds, 2005.
  • Indāns I., Lulle A., Laizāne-Jurkāne M., Znotiņa L. Latvija un brīva darbaspēka kustība: Īrijas piemērs. Rīga: SAK, 2006.
  • Īvāns D. LTF Rietumos. Rīga: ELPA, 2001.
  • Informatīvais ziņojums par valsts programmas «Latviešu diasporas atbalsta programma 2004–2009» īstenošanu 2007. gadā. Rīga: Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, 2008.
  • Latvijas Republikas 9. Saeimas vēlēšanas. Rīga, 2006.
  • MK rīkojums Nr. 738 «Par latviešu diasporas atbalsta programmu 2004.–2009. gadam» (izdots 2004. gada 5. oktobrī) // Latvijas Vēstnesis, Nr. 160, 2004. gada 10. oktobris.
  • Pētījums par ārpus Latvijas dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem, viņu pēctečiem un kopienām. Rīga: SKDS (Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS), 2006.
  • Pētījums par atbildīgumu Latvijā 2008. Tabulas. Rīga: SKDS (Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS), 2008.
  • Zaķe I. Nineteenth Century Nationalism and Twentieth Century Anti-Demcoratic Ideals: The Case of Latvia, 1840s to 1980s. New York: Edwin Mellen Press, 2008.


  1. European Commission for Democracy Through Law (Venice Commission) // Report on the Preferential Treatment of National Minorities by Their Kin-State, adopted by the Venice Commission at its 48th Plenary Meeting, Venice, 19–20 October, 2001, pp. 3, 4.
  2. The Bolzano/Bozen Recommendations on National Minorities in Inter-State Relations and Explanatory Note. The Hague: OSCE High Commissioner on National Minorities, 2008, p. 2.
  3. Šo terminu ieviesa Rodžerss Brūbeikers (Brubaker) grāmatā Nationalism Reframed: Nationhood and the National Question in the New Europe. Cambridge: Cambridge University Press, 1996.
  4. Latvijas pētnieki šķir četrus «izceļošanas viļņus», lai gan periodu no 1939. līdz 1949. gadam var sadalīt divos, vai pat vairākos «viļņos». Skatīt: Pētījums par ārpus Latvijas dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem, viņu pēctečiem un kopienām. Rīga: SKDS (Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS), 2006, 10. lpp.
  5. Pētījums par ārpus Latvijas dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem, viņu pēctečiem un kopienām. Rīga: SKDS (Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS), 2006, 13–15. lpp.
  6. Pētījums par ārpus Latvijas dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem, viņu pēctečiem un kopienām. Rīga: SKDS (Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS), 2006, 10. lpp.
  7. Dribins L., Spārītis O. Vācieši Latvijā. Rīga: LU FSI, 2000, 211.–215. lpp.
  8. Par to skatīt: Ezergailis A. Nazi/Soviet Disinformation about the Holocaust in Nazi-Occupied Latvia. Rīga: Latvijas 50 gadu okupācijas fonds, 2005.
  9. Celle O. Īss atskats trimdas politisko aktivitāšu vēsturē; Trimdas latviešu darbs Latvijas valsts atjaunošanas procesā // Latvijas valsts atjaunošana, 1986–1993. Rīga: LU žurnāla «Latvijas vēsture» fonds, LZA Baltijas Stratēģisko pētījumu centrs, 413.–418.; 419.–433. lpp.
  10. Pārskatu par strīdiem un diskusijām trimdā skatīt: Zaķe I. Nineteenth Century Nationalism and Twentieth Century Anti-Demcoratic Ideals: The Case of Latvia, 1840s to 1980s. New York: Edwin Mellen Press, 2008, pp. 123-152.
  11. Rietumu latviešu lomu sīki aprakstījis Dainis Īvāns, skatīt: Īvāns D. LTF Rietumos. Rīga: Elpa, 2001; kā arī Celle O. Rietumu latviešu līdzdalība demokrātijas attīstībā Latvijā // Latvijas valsts atjaunošana, 1986–1993. Rīga: LU žurnāla «Latvijas vēsture» fonds, LZA Baltijas stratēģisko pētījumu centrs, 434.–462. lpp.
  12. «Repatriants» nav precīzs apzīmējums, jo daudzi latvieši, kuri pārcēlās uz dzīvi Latvijā, nekad agrāk nebija tajā dzīvojuši. «Repatriants» ir arī juridiska kategorija, jo viņš bauda zināmas priekšrocības, piemēram, viņam nav jāmaksā ievedmuita par savu iedzīvi, pārceļoties uz Latviju. Šeit un turpmāk vārds «repatriants» tiek lietots visplašākajā izpratnē, lai apzīmētu visus latviešus, kuri pārcēlās uz Latviju no citām valstīm.
  13. Latvijas Republikas 9. Saeimas vēlēšanās. Rīga: LR CVK (Centrālā vēlēšanu komisija), 2006, 198. lpp.
  14. Auers D. (ed.). Latvia and the USA: From Captive Nation to Strategic Partner. Rīga: University of Latvia Press, 2008.
  15. MK rīkojums Nr. 738 «Par latviešu diasporas atbalsta programmu 2004.–2009. gadam» (izdots 2004. gada 5. oktobrī) // Latvijas Vēstnesis, Nr. 160, 2004. gada 10. oktobris. Par programmas īstenošanu 2007. gadā skatīt: Informatīvais ziņojums par valsts programmas «Latviešu diasporas atbalsta programma 2004–2009» īstenošanu 2007. gadā. Rīga: Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariāts, 2008.
  16. Skatīt, piemēram: Indāns I., Lulle A., Laizāne-Jurkāne M., Znotiņa L. Latvija un brīva darbaspēka kustība: Īrijas piemērs. Rīga: SAK, 2006.
  17. Pētījums par ārpus Latvijas dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem, viņu pēctečiem un kopienām. Rīga: SKDS (Tirgus un sabiedriskās domas pētījumu centrs SKDS), 2006, 13.–16. lpp.
  18. Pētījums par atbildīgumu Latvijā 2008. Ttabulas. Rīga: SKDS, 2008, 51. tabula.
  19. Ibid.