Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Baltijas brīvības un miera kuģis. Rietumu pasaules vērtējums

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Vilma Teness ir ķīmijas inženiere, ķīmijas, matemātikas, fizikas, datorzinātnes metodikas pedagoģe, zvērināta latviešu-zviedru-latviešu valodas tulkotāja. 1960.–1961. gadā — ELJA priekšsēde, ELJA Skandināvijas nodaļas dibinātāja, LSDSP Ārzemju komitejas un valdes locekle (no 1964. gada līdz partijas pārvietošanai uz Latviju), 5., 6. un 8. Saeimas deputāta kandidāte, žurnāla «Mēs» Eiropas redaktore, no 1969. līdz 1976. gadam bijusi Zviedrijas Gēteborgas pilsētas un Bohuslēnes kultūras un izglītības konsultante. Ilggadēja ziemeļvalstu organizācijas NORDEN valdes locekle.

Uģis Bērziņš ieguvis maģistra grādu elektrotehnikā un projektu menedžera izglītību, strādājis vāciski, angliski, zviedriski runājošās valstīs visā pasaulē, Stokholmas Universitātē ieguvis tulka izglītību, ir zvērināts latviešu-zviedru-latviešu valodas, kā arī vācu valodas tulks. Žurnāla «Mēs» Vācijas redaktors. Ieņēmis dažādus amatus ELJA Vācijas nodaļā, Gēteborgas evaņģēliski luteriskās draudzes priekšsēdis. Biedrs vairākās latviešu organizācijās.


Vilma Teness, Uģis Bērziņš, Baltic Tribunal against the Soviet Union, The Baltic Peace and Freedom Cruise, ISBN nr. 91-87114-02, Gēteborga, 1985, kas atrodams Latvijas Valsts arhīvā, Latvijas Okupācijas muzejā, Latvijas valsts bibliotēkā u. c. Vairākums rakstu ir par BBMK.


Ievads

Rietumu pasaule, vērtējot Baltijas brīvības un miera kuģa (BBMK) akciju 1985. gadā, norādīja uz agrākām līdzīgām akcijām kopš 1945. gada, kad Otrā pasaules kara latviešu bēgļi domāja un darbojās ar mērķi atgriezties savā dzimtenē Latvijā. Šajos 40 gados, līdz 1984. gadam, Padomju Savienības un Rietumu pasaules attiecības bija pakļautas nemitīgiem politiskiem, sociāliem un humanitāriem pārveidošanās un pielāgošanās procesiem. Tas, vai kāda protesta akcija izdodas vai ne, parasti ir atkarīgs no aktuālās politiskās situācijas un attiecībām starp protestētāju un to, pret ko protestē. Līdz 20. gadsimta 80. gadiem attiecības starp Padomju Savienību, Latvijas PSR un latviešu trimdu bija saspīlētas. No vienas puses — lielvara, viena no Otrā pasaules kara uzvarētājvalstīm, no otras puses — līdz pat bailīgumam uzmanīgā latviešu trimda, kuru skārušas dažādas problēmas — daudzreiz ierobežota kustības brīvība, dažkārt aizliegts apmesties uz dzīvi dažās pilsētās (Zviedrijā, piemēram, Stokholmā, Gēteborgā u. c.), bijušas grūtības atrast izglītībai atbilstošu darbu u. c.[1]

20. gadsimta 80. gados daudz kas strauji mainījās gan pasaules politikā, gan arī latviešu trimdas aprindās. Tikai pateicoties šīm pārmaiņām, bija radusies iespēja realizēt tribunālu pret Padomju Savienību Kopenhāgenā, kā arī Baltijas brīvības un miera kuģa pasākumu. 1975.–1988. gadā Zviedrijas valdība īstenoja «Mazo soļu» politiku[2], kuras rezultātā Zviedrijas oficiālajās aprindās pieauga interese par Baltiju, Zviedrijas diplomāti devās vizītēs uz Padomju Latviju, intensifējās kultūras sakari un baltiešu trimdas attieksme pret oficiālo Zviedrijas politiku Baltijā mainījās.

Mainījās arī Latvijas un ASV attiecības. Viens no stimuliem, kas palīdzēja atrast sabiedrotos, bija terminoloģijas maiņa[3] (piemēram, tautu slepkavošana tika nosaukta par etnisko tīrīšanu). Notikumus ap pašu Baltijas brīvības un miera kuģa norisi, hronoloģiju, stratēģiju un globālās uzmanības izraisīšanu dokumentējis Māris Graudiņš.[4]

Starp 1945. gada 8. maiju un 1985. gadu, Baltijas brīvības un miera kuģa priekšvakarā, kā pasaulē, tā arī trimdā dzīvojošos latviešos un pārējos baltiešos veidojās jauna domāšana — doma, ideja un cerības par brīvu, neatkarīgu un patstāvīgu Latviju, visām Baltijas valstīm un par atgriešanos.

Visa turpmākā darbība skaidri liecina, ka šai latviešu paaudzei bija izveidojusies jauna identitāte — identitāte, kurai mājvieta bija brīvā pasaule — ar kopējo mērķi cīnīties par Latvijas atbrīvošanu no Padomju Savienības sloga un palīdzēt veidot brīvu, patstāvīgu, demokrātisku, sociāli taisnīgu valsti. Ar ticību panākumiem nākotnē 1957. gadā tika pieņemta Etlingenes deklarācija.

Etlingenes deklarācija –
Eiropas latviešu jaunatnes apvienības (ELJA) vēstījums
Latvijas jaunatnei visā pasaulē

Latvijas jaunatne!

Jūs sveicina brīvās Eiropas latviešu jaunatnes kongress. Mēs esam izstrādājuši desmit pamattēzes mūsu valsts atjaunošanai. Tajās esam skicējuši nākotnes brīvās Latvijas seju. Kopā ar mūsu sveicienu ikvienam no jums mēs nododam arī šīs desmit tēzes jūsu vērtējumam, jūsu kritikai. Iespēju robežās dariet tās zināmas ikvienam jaunam latvietim un ikvienam tautietim. Mēs paļaujamies uz jums, mēs ticam jūsu skaidrajām latviešu sirdīm un jūsu varonībai, mēs ticam jūsu apstākļu izpratnei.

Mēs ticam arī, ka šīs tēzes ir mūsu kopējo mērķu formulējums, jo — vienalga, kur mēs šodien esam, kas mēs esam un ko mēs darām — mēs esam viena un pašos pamatos vienota Latvijas jaunatne.

Mūsu formulējumā latviešu jaunatnes mērķi ir šādi:

  1. Mēs esam par neatkarīgas un demokrātiskas Latvijas Republikas atjaunošanu.
  2. Atjaunotajā Latvijas valstī varai jāpieder Latvijas tautai.
  3. Latvijas tautas gribu izsaka vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās un aizklātās vēlēšanās vēlēts parlaments un valdība. Visiem politiskajiem virzieniem ir tiesības iziet vēlēšanās ar savu sarakstu.
  4. Uzskatu, biedrošanās un vārda brīvība Latvijā nodrošināma ar likumu.
  5. Mēs esam par privātas lauksaimniecības atjaunošanu Latvijas Republikā.
  6. Latvijas valstī jāveicina rūpniecības racionalizācija. Arodbiedrībām jābūt brīvām un neatkarīgām.
  7. Latvijas sociālai politikai jānodrošina Latvijas pilsoņiem brīva pamata un vidējā izglītība, palīdzība nelaimēs un slimību gadījumos un vecuma pensijas.
  8. Brīvas, radošas mākslas, zinātnes un kultūras attīstība bez valsts varas iejaukšanās ir Latvijas tautas interesēs.
  9. Mēs esam par Latvijas ciešu sadarbību ar Igauniju, Lietuvu un pārējām Eiropas valstīm.
  10. Mēs esam par Latviju kā pilntiesīgu Apvienoto Nāciju locekli, par draudzīgām attiecībām ar visām zemēm un tautām.

Šo mērķu labā strādāsim, un mēs ticam jūsu atbalstam tad, kad situācija to atļaus. Nepārsteidzieties — bet ticiet, ka nāks laiks un mēs mūsu mērķi aizsniegsim.

Pieņemta: ELJA 4. kongresā, Etlingenē (Vācija), 1957. gada 4. augustā

Baltijas brīvības un miera kuģa lielais panākums nenāca pats no sevis. Tā pamatā bija:

1) trimdas latviešu jaunatnes jaunizveidotā identitāte. Vairākums šo jauniešu oficiāli vairs nebija bēgļi — bezpavalstnieki jeb «dīpīši» (DP — displaced person (pārvietotā persona — angļu val.)) — ar daudzkārt ierobežotām tiesībām un pārvietošanās iespējām. Lielākā daļa jau bija integrējušies savā vidē, neuzdodot savu latvietību. Šie jaunieši centās un cīnījās par augstāko izglītību, pārvaldīja trīs četras valodas un labi izprata savas vietējās vides un Eiropas politiskos, sociālos strāvojumus, vienlaikus izveidojot un paplašinot savu kontaktu tīklus — gan trimdas latviešu, gan vietējā vidē;

2) daļēja šīs jaunizveidotās identitātes respektēšana no vecās paaudzes un tās trimdas organizāciju puses;

3) pasaules ekonomikas, politikas un valstu savstarpējo attiecību pārveidošanās;

4) jaunu prioritāšu izveidošanās un veco prioritāšu pārkristīšana — apzīmēšana ar citiem vārdiem, jēdzieniem;

5) mērķtiecīga, laicīga plānošana un pasaules mediju informēšana;

6) izvēlētais laiks — pirms Helsinku EDSA desmitgades un pēc tribunāla pret Padomju Savienību Kopenhāgenā;

7) sagadīšanās, ka pasaulē nebija nekādu graujošu notikumu vai sensāciju — aktualitāšu neesamība;

8) visu izraisošais moments — TASS telegramma.

1975. gada EDSA Helsinkos piedalījās daudz Amerikas un Eiropas organizāciju pārstāvju. Tajā laikā Zviedrijas valdība maz interesējās par Baltijas valstīm, jo līdz ar Otrā pasaules kara uzvarētāju robežu nospraušanu jautājumu uzskatīja par nokārtotu.

LSDSP Ārzemju komitejai bija nemitīgi jāsastopas ar latviešu cilvēku jautājumiem un desmitgadēm ilgušu naidu pret sociāldemokrātiem. Naidu kā tādu lai skaidro tas, kam tas ir un kas to vēl šodien kopj un kurina. Šajā rakstā tas netiks skarts.


Baltijas brīvības un miera kuģis

Baltijas brīvības un miera kuģa akcija notika gandrīz vienā laikā ar Jūlija Kadeļa Kopenhāgenā rīkoto tribunālu, par kura gatavošanu Austrijas prese rakstīja jau 1984. gada decembrī — 1985. gada janvārī[5]. Tā izvērtās kā šā tribunāla otrā daļa.

BBMK akcijas organizētāji izveidoja valdi, par tās priekšsēdi ievēlot Māri Graudiņu[6], un 1985. gadā 25. jūlijā no Stokholmas brīvostas pa Baltijas jūru ceļā devās kuģis, kāds agrāk nekad nebija bijis, kuģis ar agrāk nebijušu ceļu, Panamā reģistrētais Baltic Star. To, ka tas nebija kaut kas ierasts, uzzināja tūkstošiem cilvēku nākamajās dienās, kad kuģis atgriezās Stokholmā.

Baltic Star bija daļa no 1985. gada vasaras lielās baltiešu protesta akcijas pret Padomju Savienību un Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā. Baltijas brīvības un miera kuģis, izbraucis no Stokholmas, kuģoja pa Baltijas jūru, un ceļa gaitā centās cik iespējams tuvoties Latvijas un Igaunijas krastiem neitrālos ūdeņos.

Atgriežoties no protesta brauciena, kura galamērķis bija Helsinki, akcijas valdes priekšsēdis Māris Graudiņš preses konferencē Stokholmā pavēstīja būtībā to, ko visi jau nojauta iepriekšējās dienās: «Mūsu demonstrācija svētdien Helsinkos bija neizsakāmi panākumiem bagāta. Mēs atkal novietojām Baltiju uz politiskās kartes. Daudzām valstīm pasaulē tika atgādināts, ka Igaunija, Latvija un Lietuva ir okupētas un nebrīvas valstis.»[7]

Braucienu pieminēja gan 2000 dažādās publikācijās pasaules presē, gan radio un televīzijas raidījumos. Tie savukārt radīja daudz citu raidījumu, kas nebija saistīti ar pašu BBMK, bet gan ar Baltijas valstīm vai to cilvēkiem.

Apskatot lielo preses klāstu, to var iedalīt dažādi: lielo preses aģentūru raksti, vietējo laikrakstu redakciju raksti, brīvo žurnālistu raksti, raksti par pašu kuģa braucienu, raksti par Baltiju, Baltijas tautām un Baltijas tautu likteni utt.

Kur un kā radās šī lielā pasaules preses uzmanība? BBMK un baltiešu tribunāls pret Padomju Savienību jau bija pieminēts dažādos preses ziņojumos 1984. gadā — galvenokārt Austrijas un Šveices presē, jo daži no tribunāla tiesnešiem nāca no šīm valstīm. Zviedrijas presē par to rakstīja galvenokārt žurnālists Zviedrijas liberālās partijas valdes biedrs Andress Kings (Andres Küng), kurš zviedru valodā sarakstījis vairākas grāmatas par pasaules zemēm un tautām.

Vispārēju pasaules preses uzmanību piesaistīja TASS telegramma, ko 16. jūlijā publicēja viens no lielākajiem zviedru laikrakstiem Stokholmā Dagens Nyheter (DN)[8], — tas bija sākums asai vārdu pārmaiņai starp TASS un DN. Uzmanību piesaistīja arī daudzie nepatiesie un apvainojošie uzbrukumi gan zviedriem, gan baltiešiem. Padomju Savienība mēģināja apturēt pasākumu, bet neizdevās.

Nu pamodās vairums Eiropas un aizjūras valstu (Brazīlija, Austrālija, Saūda Arābija, Vācija, Lielbritānija un daudzas citas) un televīzijas savās ikdienas ziņās informēja par Baltijas notikumiem. Vairākos preses apskatos parādījās ziņa, ka ir pienācis laiks raudzīties uz Baltijas jautājumu un nepalikt kā pārakmeņojušiem.

Zviedru sociāldemokrātu laikraksts Aftonbladet raksta: «Sapnis un īstenība… Skatoties uz gaidāmo Helsinku Eiropas drošības un sadarbības apspriedes (EDSA) 10 gadu jubilejas svinēšanu, jāatzīmē, ka Igaunijas, Latvijas un Lietuvas politiskais liktenis ir traģisks, to neviens nevar noliegt. Tas tāds bijis gadu simtiem. Šīs valstis iespiestas starp Krievijas impēriju un vairākām Vakareiropas lielvalstīm, pakļautas to politisko un militāro spēku ambīcijām. Padomju Savienība nav atkāpusies no nevienas militāri iekarotās valsts. Ar Baltiju ir skumīgāk, tā zaudēja brīvību jau 1940. gadā. Sava veida autonomija Baltijas valstīm it kā dota, tāpat kā pārējām republikām, bet pārkrievošana nepārtraukti pieaugusi.

Skatoties uz šo pagātni, nav nekas ko iebilst pret demonstrantu prasībām, kuri vēršas pret baltiešu tautu apspiešanu. Gluži otrādi, brīvības prasība respektēt cilvēktiesības, demokrātiskas tiesības ir atbalstāma visur, kur vien tās netiek pieprasītas. Brīvības un miera kruīzs nav tikai pret Padomju Savienību, bet pret visām valstīm, kuras miera un atbruņošanas vārdā rakstījušas Helsinku nolīgumu 1975. gadā!

Demonstranti norāda, ka Rietumu pasaule ir pārdevusi Baltijas valstu pastāvēšanas tiesības līdz ar Helsinku nolīgumu… Katrs cilvēks vēlas kļūt uzklausīts. Un politiskā kopsakarībā, neraugoties uz pašu augstām ambīcijām, ir jāsadzīvo ar esošo realitāti.

Realitāte ir tāda, ka Eiropu pēc Otrā pasaules kara divās daļās sadalīja militārie bloki, kas gatavi viens otru iznīcināt. Ko tādā gadījumā darīt divām supervarām? Citu nevar sagaidīt un prasīt, kā vienam ar otru sākt runāt. Vienoties par saiešanās iespējām. Tālākā nākotnē tas rastu pozīciju pārmaiņas.

Līdzšinējos 40 gados Eiropā līdz ar atbruņošanos ir pieaugusi brīvība un patstāvība, bet saasinājušās aukstā kara attiecības. Ar paļāvību un mieru Eiropā spiediens uz starpzonām austrumos samazinājies, tādēļ ir loģiski pieprasīt brīvību, mieru, demokrātiju un dialogu starp lielvalstīm! Tas prasa laiku, bet ir vienīgais reālais risinājums.» [9]

Pēc šā pārsteidzošā raksta sākās dialogi daudzos laikrakstos, un preses aprindās radās skaidrība, ka tā vairs nevar turpināties, kaut kas miera labā ir jādara!

Aftonbladet publikācijai nekavējoties atbildēja Anderss Kings: «Mēs vēlamies runāt par šīsdienas it kā «neaizskaramām robežām», kas ir «netaisnas robežas», jo tās ir sekas no vienošanās starp Hitlera Vāciju un Staļina Padomiju. Tāpēc mēs saskaņā ar Helsinku nolīgumu uzturam prasību caur miera sarunām ar nākotnes demokrātisko Krieviju panākt robežu izmaiņas, kuras novestu uz patstāvīgu, suverēnu Igauniju, Latviju un Lietuvu — ja šīs tautas izteiks, ka to vēlas.»

Dialogi pavērsās arī uz citu pusi. Žurnālisti Somijas ārlietu ministram Pāvo Veirinenam (Paavo Väyrynen) vaicāja, kā viņš raugās uz Helsinku nolīgumu no šodienas skatpunkta? Uz to ministrs atbildējis, ka mūsdienās tāds diez vai būtu tapis. Savukārt sieviešu žurnālā Damernas Värld[10] tika publicēta vairāku lappušu gara intervija ar jaunu latviešu sievieti, kura nevēlējās izpaust savu īsto vārdu, jo baidījās, ka viņas intervija varētu kaitēt radiem Baltijā. Latviju viņa apmeklējusi vairākas reizes, bet vienmēr ar rūpēm par radiem. Līdzīgu noskaņu rada arī intervija ar brīvās Latvijas diplomāta dēlu Jāni Bredermani, kurš vēlas apmeklēt Latviju, bet atzīst, ka ciemošanās Latvijā, kaut vai tikai lai apmeklētu tēva kapvietu, būtu režīma atzīšana. Vairākos rakstos žurnālisti cits citu apvaino vai asi vaicā, kādēļ par Baltiju nekas nav publicēts.

Ievērojamas vārdu pārmaiņas izraisījās par to, ka būtībā nav labi, ja diskusijās piedalās žurnālisti no Baltijas valstīm, kaut arī viņi atrodas brīvā Eiropā vai ir komandējumos citos kontinentos un šobrīd atrodas Stokholmā.

Laikrakstos dažādi tika spriests par somu policijas nemīlīgo apiešanos ar žurnālistiem un publiku. Dienvidzviedrijas laikraksts SydSvenska Dagbladet[11] raksta, ka somu policisti ļoti nervozi, turpretim neatkarīgā Svenska Dagbladet[12] min, ka policija demonstrantus izsekojusi ar lielu mieru. Izskan kritika, ka gan DN, gan GP (Göteborgs Posten)[13], kur ir reportieri ar baltiešu izcelsmi, ziņojumi ļoti saskan ar BBMK kruīza organizētāju ideālo vērtējumu par demonstrācijām.

Savukārt TASS kritizē Liberālās partijas jauno priekšsēdi Bengtu Vesterbergu (Bengt Westerberg), kurš pēc atgriešanās no Stokholmas teica, ka padomju režīms atbalsta slimu lietu un nedod Baltijas tautām brīvību. «Bengtam Vesterbergam ir daudz ko vēl mācīties par iejaukšanos citu valstu iekšējās attiecībās.» TASS šādu B. Vesterberga nostāju izskaidro ar to, ka viņš ir jauns partijas līderis, un norāda, ka Vesterbergam derētu papūlēties glābt savu politisko seju.[14]

Nedēļu pēc BBMK Zviedrijā iekrita parlamenta vēlēšanu aģitācijas sākums. Pirmo brīvdabas runu Gotlandē, kur tas tradicionāli noticis kopš gadu desmitiem, teica tobrīd vadošās partijas pārstāvis — sociāldemokrātu premjers Ūlofs Palme. Taču runā nebija ne vārda ne par notikušo tribunālu Kopenhāgenā, ne par BBMK braucienu un demonstrācijām Helsinkos.

Vairāki laikraksti to atzīmē un arī piemin Ū. Palmes latviešu izcelsmi, par viņa Latvijā pavadītām vasarām līdz 1939. gadam. Ū. Palme uz šiem aizrādījumiem atbildēja, ka viņš nedomā, ka kuģošana varētu ietekmēt Zviedrijas un Padomju Savienības attiecības, taču esot svarīgi, ka pasaule ir nomodā par cilvēku tiesībām. Viņš ticot tālejošai attīstībai.

Kādā vēlēšanu aģitācijas pasākumā Ūlofs Palme bijis netālu no vietas, kur dzīvoja Bruno Kalniņš. Abu politiķu sarunā par Latviju Ū. Palme esot teicis: «Es neko nevaru Latvijai tagad darīt. Viss, ko varu, ir nodrošināt jums, latviešiem, Zviedrijā un visai zviedru tautai labvēlīgu dzīvi.» Un dzīve latviešiem tiešām bija labvēlīga — totāli brīva izglītība no bērnudārza līdz augstākajai izglītībai, laba veselības apdrošināšana un pieklājīgas vecuma un darba pensijas.[15] Neatkarīgi no tā, vai esi vai neesi pavalstnieks.


Kopsavilkums

Baltijas brīvības un miera kuģis ir pirmais lielais protesta pasākums, kuru varam raksturot kā ilgi un labi plānotu, profesionāli realizētu ar izciliem panākumiem izvirzītā mērķa sasniegšanai. Vēlreiz jānorāda uz agrāk teikto, ka visi minētie, ne vienmēr apzinātie priekšnoteikumi bija piepildīti.

Tas ir neapšaubāms fakts, ka, ar Māra Graudiņa vārdiem runājot, «mēs atkal novietojām Baltiju uz politiskās kartes». No savas puses gribētos papildināt: arī cilvēku un tautu apziņā. To, cik daudz pasākums ietekmēja citu valstu politiku, bez dziļas analīzes būtu nepareizi mēģināt izskaitļot — lai to noteiktu, jāgaida, kad tā perioda slepenie dokumenti kļūs pieejami.

Droši varam gan teikt, ka, pateicoties BBMK pasākumam, daudzu valstu apziņā, atmiņā un domāšanā neizdzēšami iespiedās Baltijas valstis!

Nobeigumā mūžībā aizsauktā šā pasākuma idejas devēja un nesēja, neatlaidīga propagandētāja un cīnītāja Viļņa Zaļkalna vārdi: «Rietumu sabiedrības psiholoģiskai noskaņošanai baltiešu labā ļoti nozīmīgs bija 1985. gada Kopenhāgenas tribunāls un BBMK. Igaunija, Latvija un Lietuva atguva atpakaļ savu vietu uz pasaules politiskās kartes. Nekad trimdas gados par Baltiju un baltiešiem nav tik daudz rakstīts un ziņots pasaules medijos kā 1985. gadā no 25. jūlija līdz 1. augustam. Par šā pasākuma organizēšanas aizkulisēm, ziķerorgānu pretspēlēm, dezinformāciju, kukuļošanas mēģinājumiem, draudiem un vilinājumiem, daudzu trimdas progresīvo tautiešu politisko analfabētismu varētu rakstīt romānu» (intervija «Jaunās Gaitas» 227. numurā «Uzdrīkstēties ir ne vien skaisti, bet bieži pat nepieciešami»).


  1. Vallene D. Kāpēc vajadzīgs radioraidītājs // Jaunā Gaita, 1964. gada 48. numurs: «Daļa mūsu ļaužu pat šos raidījumus uzskata par potenciālu ļaunumu, jo domā, ka jāatturas no jebkāda veida okupantu provocēšanas, lai nepadarītu mūsu tautas brāļu bēdu dienas vēl sūrākas. «Darīsim visu, kas mūsu spēkos, tikai nekaitināsim Chruščovu,» teica kāds sparīgs patriots kādā savā pretkomūnistiskā runā. Taču šī ir tā pati Rūzvelta laiku domāšana, kas pasauli jau aizvedusi līdz aizas malai. Jo mazāk Chruščovu kaitināsim, jo drošāks viņš kļūs — viņam tāda daba. Turpretim pabikstīts viņš reizumis izrāda pat sava veida respektu pret pasaules sabiedrisko domu. Piem., visiem zināms, ka pēdējo gadu laikā Padomju Savienībā izved sistemātisku kampaņu ne tik vien pret kristiešiem, bet arī jūdu ticīgiem; pastāvēja pat aizliegums cept viņu rituālā nepieciešamo neraudzēto maizi — maces. Kad brīvās pasaules presē sāka par to visās malās rakstīt — maces pēkšņi atkal parādījās tirgū.»
  2. Daudze A. Latvija Zviedrijas politikā. 1945–1991. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011.
  3. Hiepko-Odermann, Kari M. Latvian-American relations in the 20th century: The study of a great power and a small state: a dissertation presented to the Department of Political and Social Sciences at the Freie Universität, Berlin, in partial fulfillment of the requirements for the degree Doktor rer. Pol. Berlin: Freie Universität, 2009, p. 83: «Latvieši sāka noraidīt etnisko daudzveidību, ko Padomju Savienības vadoņi uzskatīja par vienu no Padomju Savienības spēkiem.»
  4. Skatīt Māra Graudiņa rakstu «Baltijas brīvības un miera kuģis — Atmodas priekšgājējs» šajā krājumā.
  5. Ost Nachrichten, Dec/Jan 1984/85, Die Presse, 22/01/1985.
  6. Par BBMK stratēģiju un globālās uzmanības izraisīšanu, par rezonansi Baltijas valstīs un Skandināvijā skatīt Māra Graudiņa rakstu šajā krājumā: «Baltijas brīvības un miera kuģis — Atmodas priekšgājējs».
  7. Andres Küng, Baltikum lever, kartonnage/hardback. 500 g. 1984. Timbro. SIBN: 9175660416. 209 s.
  8. Dagens Nyheter, 16.07.1985.
  9. Aftonbladet, 30.07.1985.
  10. Damernas Värld, Nr. 32, 1985.
  11. SydSvenska Dagbladet, 01.08.1985.
  12. Svenska Dagbladet, 29.07.1985.
  13. Göteborgs Posten, 30.07.1985.
  14. TASS komentārs, pārpublicēts GT (Goteborgs Tidning), 4.08.1985.
  15. Daudze A. Latvija Zviedrijas politikā. 1945–1991. Rīga: Zvaigzne ABC, 2011.