Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Austrālijas latviešu jaunieši un Vitlama lēmums atzīt Baltijas valstu iekļaušanu PSRS

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Viesturs Pauls Karnups, Dr. oec., ir asociētais profesors LU Ekonomikas un vadības fakultātē, Starptautisko ekonomisko attiecību katedrā. Profesionālās bakalaura studiju programmas «Starptautiskās ekonomiskās attiecības» direktors. Docētājs Ekonomikas vēsturē, Baltijas valstu ekonomikā, Ekonomikas antropoloģijā, Biznesa ētikā u. c. 2008. gada Fulbraita (Fulbright) stipendiāts Vašingtonā, ASV. Līdz 1990. gadam dzīvojis Austrālijā, bijis Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē (LAAJ) viceprezidents Kanberā, Latvijas jaunatnes apvienības Austrālijā (LJAA) valdes priekšsēdētājs u. c. Kopš 1991. gada pastāvīgi dzīvo Latvijā. Bijis 5. Saeimas deputāts, Pilsonības un imigrācijas departamenta (tagad Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde) direktors, Valsts ministra vietnieks Godmaņa pirmajā valdībā. Publicējis vairākus rakstus par Latvijas ekonomikas vēsturi un starptautisko ekonomiku. Pašlaik pēta un sastāda Latvijas vēsturiskos nacionālos kontus.


Satura rādītājs

Ievads

Šis raksts balstās galvenokārt uz autora paša pieredzi un zināšanām par notikumiem Austrālijā 1974. gada augustā un Austrālijas latviešu jauniešu saistību ar tiem.

Vairāki pētījumi pagājušā gadsimta 70. gados par latviešu otrās paaudzes asimilāciju austrāliešu vidē[1] norādīja uz to, ka tā jau sākusies tuvoties austrāliešu normām (otrā paaudze — latvieši, kuri dzimuši pēc Otrā pasaule kara, trimdas pirmajos gados vai arī Austrālijā ieradušies jaunāki par pieciem gadiem).

Austrāliešu psihologs Ronalds Tafts (Ronald Taft) 1962. gadā bija izveidojis t. s. austrāliskuma skalu (Australianism Scale)[2], ar ko izmērīt imigrantu un austrāliešu uzskatu konverģenci. Skalā bija 28 teikumi, kuri izteica dažādus — tipiskos austrāliešu un imigrantu — sociālpolitiskos uzskatus, un respondentiem vajadzēja pateikt, vai viņi piekrīt vai nepiekrīt viedoklim, kas katrā pausts. Rezultāti tika aprēķināti pēc austrāliešu tipisko atbilžu skaita — jo augstāka atzīme, jo «austrāliskāks» attiecīgais respondents.[3]

Latviešu psihologs Aldis Putniņš bija adaptējis šo austrāliskumu skalu un izveidojis t. s. latviskuma skalu, kurā bija teikumi, kurā tika pausti tikai latviešu un austrāliešu (13 no oriģinālajiem 28) uzskati.[4] Gan A. Putniņa, gan citu psihologu pētījumi[5] norādīja uz to, ka latviešu otrās paaudzes uzskatu normas bija daudz tuvākas austrāliešu uzskatiem nekā pirmās paaudzes latviešiem. Papildus šāda veida pētījumiem citi, kurā ietilpa arī politisko uzskatu noskaidrošana[6], norādīja uz to, ka latviešu otrās paaudzes uzskatu normas politiskā jomā arī bija tuvākas austrāliešu normām nekā pirmās paaudzes latviešiem. Tas nozīmēja, ka latviešu otrā paaudze (īpaši pagājušā gadsimta 70. gados) bija politiski vairāk orientēta uz Austrālijas Strādnieku partiju (Australian Labour Party), t. i., sociāldemokrātiem, nekā uz konservatīviem politiskiem spēkiem, kurus atbalstīja vairākums pirmās paaudzes latviešu.

Šā raksta autors var apliecināt arī no personīgas pieredzes, ka Austrālijas latviešu jaunatne visā visumā tiešām bija noskaņota par labu Austrālijas Strādnieku partijai un daži pat iesaistījās politiskos darbos, lai panāktu Austrālijas Strādnieku partijas uzvaru 1972. gada vēlēšanās. Daļēji šie uzskati bija saistīti gan ar tā saukto «paaudžu plaisu», gan arī ar ticību uz «gaišo nākotni». Tādēļ Strādnieku partijas valdības rīcība 1974. gadā, atzīstot Baltijas valstu iekļaušanu PSRS de iure, bija liels šoks.


Vitlama lēmums atzīt Baltijas valstu iekļaušanu PSRS

Lēmums par Baltijas valstu aneksijas atzīšanu pieņemts 1974. gada 3. jūlijā.[7] To parakstīja Austrālijas Ministru prezidents Gofs Vitlams (Gough Whitlam), kā izrādījās vēlāk — pat personīgi nekonsultējies ne ar partiju, ne ar ārlietu ministru. Austrālijas vēstnieks PSRS Džeimss Plimsols par to informēts 16. jūlijā. Formāli PSRS valdībai nekāda oficiāla vēstule vai nota netika nosūtīta. Vienīgais apliecinājums par Austrālijas politikas maiņu bija vēstnieka Dž. Plimsola vizīte Igaunijas PSR 1974. gada 28.–30. jūlijā, jo parasti Rietumvalstu diplomāti atturējās no okupētās Baltijas apmeklēšanas.

Ziņas par notikušo pirmo reizi publiski parādījās presē tikai 1974. gada 3. augustā.[8] Tās bija izplatījusi nevis Austrālijas valdība, bet PSRS valdības ierēdņi ārzemju preses pārstāvjiem Maskavā.[9]

Jau no pirmā brīža cīņā par valdības lēmumu anulēšanu iesaistījās avīzes «Austrālijas Latvietis» izdevējs un galvenais redaktors Emīls Dēliņš. Viņš bija un palika galvenais dzinējspēks visas akcijas laikā līdz valdības nomaiņai un lēmumu anulēšanai, jo kā žurnālistam viņam bija labi kontakti ar Austrālijas politiķiem, īpaši ar konservatīvo spārnu, kas tobrīd bija opozīcijā.


Demonstrācija 5. augustā

Jau tās pašas dienas vakarā (3. augustā) Latviešu jaunatnes apvienība Austrālijā (LJAA) Melburnas valdes locekļi sāka pārrunāt notikušo. Galvenā sajūta bija nodevības sajūta. Bija skaidrs, ka mēs nevaram uz šo lietu nereaģēt. Vajadzēja kaut ko darīt. LJAA valde nolēma satikties jau nākamajā dienā.

Svētdien, 4. augustā, uz pārrunām pulcējās vairāki LJAA valdes locekļi un citi jaunieši. Apmainījāmies ar jaunākajām ziņām. Vecākā paaudze bija nolēmusi rīkot protesta demonstrāciju Melburnā 9. augustā, bet mēs domājām, ka tas būs par vēlu un vajag izmantot «pašreizējo momentu» un rīkot vismaz jauniešu demonstrāciju pilsētas centrā jau nākamajā dienā — 5. augustā. Tika nolemts, ka šo demonstrāciju organizēs Viesturs Karnups un Uldis Ozoliņš.[10] Svētdienas pēcpusdiena, vakars un pirmdienas rīts aizgāja vienos darbos.

Pirmkārt, vajadzēja apzvanīt visus LJAA biedrus un citus latviešu jauniešus, kā arī mums pazīstamos igauņu un lietuviešu jauniešus un paziņot par gaidāmo demonstrācijas vietu un laiku — pirmdien, 5. augustā, Melburnas pilsētas laukumā pulksten 16:00. Otrkārt, par paredzēto demonstrāciju vajadzēja informēt masu informācijas līdzekļus — avīzes, televīziju un radio. Viena rīta avīze, The Age, 5. augusta numurā, kurā tā ziņoja par valdības lēmumu un tā sekām, pat bija ielikusi ziņas par mūsu gaidāmo protesta demonstrāciju tās pašas dienas pēcpusdienā.[11]

Jautājums bija — ko darīt demonstrācijas laikā. Tikai rādīt plakātus un izkliegt pretvaldības saukļus nebija pietiekami. Nolēmām, ka mums vajag audzināt gan austrāliešu sabiedrību, gan valdību. Sagatavojām skrejlapas, kurās īsi un kodolīgi izklāstījām Baltijas valstu vēsturi un likteni, kā arī to, kāpēc šis valdības lēmums ir peļams. Skrejlapas drukājām ar vecu rotācijas iespiedaparātu, kas kādam bija mājās, garāžā. Sagatavojām arī petīciju Austrālijas parlamentam, kurā lūdzām, lai tas atceļ šo netaisnīgo valdības lēmumu.

1974. gada 5. augustā pulksten 16:00 sākās demonstrācija Melburnas pilsētas laukumā. Bija darbdienas beigas, cilvēki steidzās uz mājām. Jaunieši bija labi sagatavojušies — plakātu bija daudz, un uzraksti trāpīgi. Bija skrejlapas, Latvijas karogs, televīzija. Piedalījās ap 70 jauniešu, no kuriem lielākā daļa bija latvieši, kā arī gandrīz divtik daudz vecākas paaudzes atbalstītāju.[12] Vietējo austrāliešu vidū bija gan ieinteresētie, gan vienaldzīgie. Ap 250 garāmgājēju arī parakstīja petīciju.[13] Visu filmēja vietējā televīzija. Tai vakarā ziņās pārraidīja ainas no demonstrācijas, kā arī interviju ar V. Karnupu, kurā viņš izklāstīja demonstrācijas būtību — tas ir protests pret valdības lēmumu atzīt Baltijas valstu iekļaušanu PSRS de iure. Taču vietējās avīzēs nākamajās dienās par demonstrāciju nebija ne rindkopas.


Nobeigums

Pēc 5. augusta demonstrācijas, kas bija pirmā visā Austrālijā, kas protestēja pret Vitlama lēmumu, Austrālijas latviešu jaunieši vairs nebija protestu priekšplānā. Viņi kļuva par statistiem vecākās paaudzes rīkotajām akcijām. No vienas puses, demonstrācijas rīkošana bija it kā jauniešu grēku (iepriekšējais atbalsts Strādnieku partijai) izpirkšana latviešu sabiedrības priekšā, bet, no otras puses, tā bija protests pret konkrētu valdības lēmumu, nevis protests pret valdību kā tādu, kā vairākums vecākās paaudzes to uztvēra. Lielākai daļai vecākās paaudzes Strādnieku partijas valdība kā tāda bija nepieņemama, un šis lēmums bija tikai pierādījums, cik slikta tā bija. Vairākums jauniešu tolaik tā nedomāja.

Pēc Vitlama valdības gāšanas un jaunām vēlēšanām, kurās uzvarēja konservatīvās partijas, 1975. gada decembrī lēmums par Baltijas valstu aneksijas atzīšanu tika anulēts.

1978. gadā Austrālijas Strādnieku partija vienbalsīgi mainīja savu viedokli sakarā ar G. Vitlamu nostāju Baltijas valstu jautājumā un nolēma pievienoties konservatīvo partiju nostājai neatzīt de iure Baltijas valstu iekļaušanu PSRS. Arī par šā lēmuma panākšanu (tāpat kā oriģinālā lēmuma anulēšanu) lielā mērā jāpateicas E. Dēliņa pūlēm.


  1. Skatīt, piemēram: Putniņš A. L. Hobartas latviešu pārtautošanās // Arhīvs. E. Dunsdorfs (red.). 14. sēj., 1976, 35.–46. lpp.; Karnups V. P. The Role of the Ethnic Family in Maintaining Ethnic Identity // Proceedings: Second and Third Baltic Youth Seminars, Melbourne and Adelaide, March and April 1977. Adelaide: Baltic Youth Action Group, 1977, pp. 17-20, pārpublicēts Lituanus: The Lithuanian Quarterly — Winter 1980, Vol. 26, 1980, No. 4, pp. 18-24.
  2. Taft R. Opinion Convergence in the Assimilation of Immigrants // Australian Journal of Psychology, Vol. 14, 1962, pp. 41-54.
  3. 1976. gadā tika pārskatīts liels skaits pētījumu, kuros izmantota šī austrāliskuma skala, un tika secināts, ka ar to joprojām ir iespējams noteikt austrāliskumu un tā ir ticams instruments, lai mērītu imigrantu un austrāliešu uzskatu normu konverģenci (Putniņš A. L. and Taft. R. The Australianism Scale Revisited: A Review of Recent Data // Australian Psychologist, Vol. 11, 1976, pp. 147-151).
  4. Putniņš A. L. Ethnic Identification: An Exploratory Study in Second Generation Latvians. Unpublished Diploma in Applied Psychology thesis, University of Adelaide, 1975.
  5. Skatīt, piemēram, Karnups V. P. Ethnic Identification: A Comparative Study of First and Second Generation Latvian and Dutch Immigrants. Unpublished Honours thesis, Monash University, 1977.
  6. Ibid.
  7. Dunsdorfs E. The Baltic Dilemma. New York: Robert Speller & Sons, 1975, p. 38.
  8. The Herald, August 3, 1974, p. 4 (The Herald — pēcpusdienas avīze, iznāk Melburnā).
  9. The Sun, August 5, 1974, p. 4 (The Sun — rīta avīze, iznāk Melburnā).
  10. Austrālijas Latvietis, 1974. gada 16. augusts, 2. lpp.
  11. The Age, August 5, 1974, p. 2 (The Age — rīta avīze, iznāk Melburnā).
  12. Austrālijas Latvietis, 1974. gada 16. augusts, 2. lpp.
  13. Ibid.