Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Labdien, dārgā redakcija!

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Mani sauc Aleksandrs Nikolajevs. Esmu baltkrievs. Man ir 27 gadi. Jūsu avīzi pasūtu jau vairākus gadus, tāpēc, ka man patīk latviešu valoda un avīze palīdz pilnveidot šis valodas zināšanas.

Jau sen gatavojos uzrakstīt, jo vairāk tāpēc, ka laikraksts daudzkārt aicinājis uz sarunu par noteiktu tematu — kas ir labi un kas ir slikti mūsu skolā. Šos rakstus esmu lasījis ar milzīgu interesi, jo mani nekādā ziņā nevar apmierināt stāvoklis, kāds izveidojies skolā: kaut arī mūsu izglītības sistēma līdz pēdējam laikam tika uzskatīta gandrīz vai par pašu pilnību. Mācoties Minskas Svešvalodu institūtā, apgūstot metodiku un pedagoģiju bez saskares ar dzīvi skolā, likās, ka pietiks ieiet klasē, atvērt muti, un visi sastinguši uzklausīs katru vārdu. Taču izrādās: ja tev nav pērkonīgas balss, ar kuru iedvest bērniem bailes, uzkliedzot tā, lai viņi uz kādu brīdi apklustu, tad strādāt ir ļoti, ļoti grūti. Es gan cenšos nekliegt, tāpēc, ka neredzu šādā skolotāja uzvedībā nekādu jēgu, turklāt viņš pamazītēm vien zaudē cilvēka seju.

Taču nelaime tā, ka bērni ir pieraduši: bez kliegšanas neviens skolotājs nevar iztikt, un šā iemesla dēļ, tiklīdz sāk ar viņiem runāt parastā cilvēcīgā valodā (es nemaz nedomāju liriskas atkāpes — tikai stundas vadīšanu), viņi ir gatavi kāpt uz kakla un sēdēt, kājiņas kuļādami, atvainojiet par izteicienu. Es vēl pagaidām savā darbā neesmu vīlies: ko gan varu gribēt, nostrādājis nepilnus divus gadus, autoritāte ir jāizcīna.

Mani neapmierina tas, ka mēs cenšamies iemācīt VISIEM VISU. Vai tas nav no tās pašas sērijas kā Kozmas Prutkova izteiciens par neaptveramā aptveršanu? Kāpēc mēs baidāmies atzīt acīm redzamo faktu, ka ne visi spēj apgūt programmā paredzēto vielu, bet mācīt ir jāmāca, un tad nu nāk tie nolādētie trijnieki — kauna lieta, nevis atzīme.

Nesen ienāca prātā: labi, ka esam sākuši mācīt no 6 gadu vecuma, ārzemēs sešgadīgie jau krietni sen sāka apmeklēt skolu. Bet pēdējo mācību gadu gan vajadzētu atcelt. Valsts iegūtu papildu darbarokas: labu paraugu šai ziņā rāda VDR, Ungārija, Čehoslovakija. Bet mēs auklējamies ar onkuļiem un tantēm, kuri pēc kāda gada jau paši dibinās ģimenes. Tāpat esmu pieķēris sevi pie domām, ka skolu reformas pamatvirzienu apspriešana notikusi, atklāti sakot, ne sevišķi izdevīgā reizē. Ja tā risinātos tagad, varbūt kaut kas būtu citādi. Bet palūkosimies, kādas pārmaiņas notikušas augstākās izglītības sistēmā (mani interesē arī tā). Kas tur jauns? Secinājumus es varu izdarīt, izmantojot kā piemēru vismaz savu, tā sakot, Alma mater. Bija daudz muļķību, un to kļuvis vēl vairāk. Vajadzētu ļaut studentam patstāvīgi apgūt zināšanas, pašam izdibināt un atklāt, studējot grāmatas, shēmas un citus palīglīdzekļus, bet no viņa tiek prasīts kārtīgi apmeklēt lekcijas smacīgā auditorijā un pierakstīt to, ko pasniedzējs ierakstījis savā lekcijā pirms vairākiem gadu desmitiem. Brīva lekciju apmeklēšana — pasarg' dievs!

Mani loti satrauc skolu dzīves problēmas. Es gribu, lai skola mācītu tos, kas vēlas mācīties, bet tiem, kuri kaut kādu iemeslu dēļ fiziski vai garīgi nespēj apgūt programmā paredzēto vielu, vajadzētu iemācīt kādu profesiju — lai strādā laimīgi mūsu Dzimtenes labā. Esmu nostrādājis skolā pavisam īsu laika sprīdi un tomēr redzu, kurš var, bet negrib; kurš nevar, bet grib; un kurš ne var, ne arī grib. Tad kāpēc mocīt viņus un tos, kuriem viņi jāmāca? Daudzi no viņiem kļūs par lieliskiem strādniekiem, par meistariem ar zelta rokām, bet mēs no visa spēka, dažkārt ar gluži necilvēciskām mokām pūlamies iebāzt viņiem galvā to, kas viņiem nekad, nekad dzīvē nebūs vajadzīgs.

Skolotāji izsaka arvien vairāk priekšlikumu, kā šo stāvokli varētu grozīt. No visām izglītības sistēmām izraudzīties pašu piemērotāko un īstenot tā, lai cilvēki, mācoties skolā 9—10 gadus, iegūtu tādas zināšanas, par kādām mēs tagad varam tikai sapņot. Manuprāt, vērā ņemams ir priekšlikums izsniegt dažāda veida gatavības apliecības: viena, teiksim, dotu atjauju stāties augstskolā un vidējās mācību iestādēs, cita — tikai PTV vai tehnikumā, tajā varētu būt arī neapmierinošas atzīmes. Līdzīgu sistēmu varētu ieviest arī vidējās mācību iestādēs: viena apliecība dotu tiesības stāties augstskolā, bet otra dotu tiesības kļūt par labu strādnieku, speciālistu.

Tikai jāņem vērā tas, ka daudzi jaunieši, it īpaši vidusskolas klasēs, pret mācībām izturas, maigi sakot, pavirši. Kad viņi nāk pie prāta, laiks jau ir aizlaists vējā. Mūsu sistēma dotu iespēju arī šiem cilvēkiem, ja viņi to vēlas — vai mazums var gadīties iemeslu — iegūt izglītību neklātienē (tikai ne tā, kā tas notiek tagad) vai eksternātā. Nokārto pārbaudījumus par attiecīgo vielu un saņem to, ko esi pelnījis! Citādi — pārlieku ir zudusi skolotāja autoritāte.

Vēl man pastāvīgi jādomā par vecākiem. Ko dara viņi? Nez kāpēc visos grēkos attiecībā uz bērnu, mūsu skolēnu, audzināšanu tiek vainoti tie, kas stāv klases priekšā pie skolotāju galdiņa, bet tie, kuri devuši viņiem dzīvību, raugās no malas un indīgi smīn, sak, jums paaugstināta alga — nu, tad esiet tik laipni un audziniet, kā nākas. Skolotājs jau arī audzina ar visu savu klātbūtni stundā, taču diez vai viņam 45 minūtēs ir iespējams izdarīt to, ko vecāki var izdarīt tajā laikā, kad bērns ir mājās. Nav noslēpums, ka daudzi vecāki vēlētos, lai viņu lolojums bezmaz visas 24 stundas atrastos ārpus viņu redzesloka. Taču arī skolotājs ir tikai cilvēks ar saviem plusiem un mīnusiem, arī viņam ir savi bērni, kuriem dažkārt jācieš tāpēc, ka viņu vecāki ir skolotāji. Paradokss? Nē, nežēlīga īstenība: daudzi no tiem. ar ko esmu runājis par šo jautājumu, un tās ir galvenokārt sievietes, žēlojas, ka, veltījot pārāk daudz spēka skolai, nav atlicis laika saskarsmei ar pašu bērniem. Vai tiešām tas gaida arī mani?

Ne jau par to man gribējās rakstīt, bet varbūt šie jautājumi cits no cita nemaz nav šķirami? Tagad daudz runā, skolotāju avīzēs raksta par sadarbības pedagoģiju. Es esmu par! Tikai, manuprāt, tā būs iespējama tad, ja skolotājs ievērojamā mērā ietekmēs tālāko likteni, t. i., ja viņam būs tādas tiesības, mēs redzam vienā un tajā pašā klasē gan ļoti spējīgus, gan spējīgus, gan viduvējus audzēkņus un arī tādus, kuriem vieta būtu mazliet citādā skolā. Ko es gribu teikt: arī šie pēdējie taču saņems apliecību par vidējo izglītību, kaut gan būs mācījušies uz trijniekiem un atņēmuši skolotājam milzum daudz laika, kuru tas būtu varējis veltīt pārējiem, lai dotu vēl stabilākas zināšanas. Kāpēc mēs mācām tos, kuri agrāk, senos laikos, neapmeklēja skolu tikai tāpēc, ka netika uzskatīti par gluži normāliem? Kam tas vajadzīgs? Alkoholisms savu baismo darbu ir paveicis: no kurienes gan citādi rastos šīs tukšās sejas ar sastingušu smaidu, kas liecina pats par sevi. Iznāk tā: bērns nespēj pie viena pieskaitīt vienu, bet no mums tiek prasīts iepazīstināt viņu ar logaritmiem, diferenciāļiem u. tml. Vai tad tā nav kaitniecība — šādi atņemt spēkus un dārgo laiku? Vai tiešām mēs nespēsim atzīt, ka izglītības jomā vēl loti daudz kas nav kārtībā? Neviens mūs par to nenosodīs: partija tieši māca būt atklātiem, citādi mēs tikai štancējam nejēgas, kuri vēlāk nodara tik daudz posta. Piemēru es neminēšu — to ir gana. Un visiem jau tāpat zināmi.

Viss, kas šeit rakstīts, man sakrājies uz sirds divos skolā nostrādātajos gados. Bet kā ir tiem, kuri strādā jau 20 vai 30 gadu? Cīnāmies, cīnāmies ar ārišķību, bet tā, šķiet, smejas par mums. Nesen pedagoģiskās padomes sēdē mūsu direktors ņēmās mācīt, kas mums jādara, lai TIN pārāk nelamātu sakarā ar nesekmību: devītajā klasē jāsaliek vairāki divnieki, un nolaidīgie skolēni būs spiesti pāriet uz vakarskolu… Vai tad tā arī būtu reforma?

Esmu par to, lai skolā valdītu kārtība, lai katrs zinātu, kas viņam jāizdara, citādi iznāk, ka skolotājs atbild par visu, t. i., galu galā ne par ko: visu izpildīt nav iespējams, tik un tā rādīs ar pirkstu, bet paruna skan — nekļūdās tas, kurš neko nedara. Esmu pret to, ka skolās tiek organizētas vēl dažādas «skolas» — jauno skolotāju, jauno speciālistu un visādas citādas jauno un ne tik jauno skolas. Mācību gada laikā rīkotie dažāda veida pasākumi nodara ļaunumu. Esmu par to, lai visi — gan lielie, gan mazākie — pasākumi notiktu brīvlaikā, jo vairāk tāpēc, ka skolotāji tad nav tik ļoti aizņemti. Esmu pret to, ka skolotājiem kvalifikācijas celšanas kursus rīko ceturkšņa vidū vai (vēl sliktāk) beigās.

Es, protams, nemeklēju maizi bez garozas, tikai gribu strādāt ar apziņu: ja izdarīšu kaut ko tādu, nebijušu, kas pavirzīs mūsu valsti uz priekšu, tad man neviens nesitīs pa galvu, neprasīs visādus nevajadzīgus paskaidrojumus. Darbs skolā ir interesants, ja pret to izturas radoši un neskatās uz autoritātēm.

Ar to arī, šķiet, beigšu. Vēl man, redakcija, ir neliels lūgums. Man gribētos sarakstīties ar kolēģiem no Latvijas, kuriem, tāpat kā man, nav vienaldzīgs tas, ko viņi dara. Vislabāk, ja tie būtu mani specialitātes kolēģi — svešvalodu skolotāji. Pats esmu ar tām aizrāvies. Lūdzu publicēt manu adresi, lai tie, kas vēlas, varētu man uzrakstīt, dalīties savos uzskatos par svešvalodu mācīšanu vidusskolā. Vēl varu pastāstīt, ka esmu precējies. Man aug dēls, kuram drīz būs gads. Arī sieva ir skolotāja. Māca spāņu un angļu valodu. Sarakstīšanās man palīdzētu arī labāk apgūt latviešu valodu.

Mana adrese: 247417

Гомельская обл.

Светлогорский р-н,

п/о Михайловка

д. Новобелица

Николаев Александр

 

Var rakstīt latviski. Vai arī kādā romāņu, slāvu vai ģermāņu valodā.

 

Ar cieņu — ALEKSANDRS NIKOLAJEVS