Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Šīs dienas neaizmirsīsim

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi N. Bluma

1991. gada janvāra dienas bija satricinājušas Baltiju. Traģiskie notikumi kaimiņos Lietuvā, Viļņā un tad Rīgā. Tas bija 18. janvāra rītā, kad vīru grupa ar Viļānu Kultūras nama autobusu devās uz Rīgu. Grupas sastāvā bija Antons Skudra, Vasīlijs Arbidāns, Andris Kravalis, Juris Tučs, Vitolds Gleizda, Alberts Čudars, Artūrs Ornicāns, Pēteris Tretjuks, Valentīns Laizāns, Juris Kozlovskis, Andris Kozlovskis, Vitālijs Utināns.

Iebraucot Rīgā un tuvojoties Zaķusalai, visas ielas un tilti bija nobloķēti ar smago auto un traktortehniku. Mūsu uzdevums bija apsargāt telecentru Zaķusalā. Ieradušies Zaķusalā, ar Koordinācijas štāba rīkojumu saņēmām uzdevumu. Visapkārt telecentram bija cilvēku simti, dega ugunskuri. Visa salas krastmala bija nosprostota un iežogota ar dzeloņstieplēm, piekrastē atradās vairāki zvejnieku kuģīši, kuru uzdevums bija nepieļaut OMON piekļūšanu pa Daugavas ūdeņiem. Visas ieejas telecentrā bija nobloķētas ar dzelzsbetona paneļiem. OMON uzbrukuma gadījumā uzdevums bija ar neapbruņotu cilvēku masu piepildīt ieejas foajē un kāpņu telpu, lai OMON nevarētu ieņemt telecentru. Jo OMON diez vai būtu nošāvuši simtus neapbruņotu cilvēku.

Neņemot vērā draudošās briesmas, garastāvoklis bija pacilāts, jo cilvēkus saistīja vienotība un svētais mērķis aizstāvēt savu Latviju. Mūs vienoja lozungs "Par brīvu Zaķusalu — brīvā Latvijā! Smaidīsim un uzvarēsim!". Atmosfēra bija vienreizēja, šaubos, vai vēl kādreiz būsim tik vienoti. Bija arī cittautieši, šiem cilvēkiem bija svarīgi, lai Latvija būtu brīva no "sarkanā mēra", jo tā ir arī viņu Dzimtene.

Regulāri saņēmām informāciju par OMON un PSRS karaspēka aktivitātēm, kā arī informāciju no citiem Rīgas svarīgākajiem objektiem, pie kuriem bija uzbūvētas barikādes.

Aizstāvjiem lielu palīdzību sniedza arī pilsētas iedzīvotāji (karsta tēja, uzturs). Cilvēki bija noguruši, jo daži te jau atradās nedēļu, mēs Rīgā pavadījām divas dienas.

Nakti pārlaidām pie ugunskuriem, bijām arī aizgājuši pa Zaķusalu pie televīzijas raidītāja aizstāvjiem, satikām pazīstamus cilvēkus no visiem Latgales rajoniem.

Ir pagājuši gandrīz desmit gadi, kuru laikā mēs, bijušie barikāžu dalībnieki, esam vairākas reizes sanākuši kopā. Divas reizes esam bijuši Rīgā, lai apskatītu šīs vietas un dalītos atmiņās. Liela daļa, tajā skaitā arī es, uzreiz pēc barikāžu dienām iestājāmies Zemessardzē un joprojām pildām tik svēto un nesavtīgo pienākumu — aizstāvēt savu tēvzemi Latviju.

Pa šiem gadiem daudz kas ir mainījies — gan ekonomiskais, gan politiskais stāvoklis. Bet, ja būtu vēl vajadzība aizstāvēt savu Latviju, tad es domāju, ka nospiedošais vairums barikāžu dienu dalībnieku nešauboties to godam pildītu. Kā vienā no tikšanās reizēm teica pulkvedis Juris Vectirāns: "Tikai tā tauta un valsts var pastāvēt, kas grib un prot sevi aizstāvēt."

Savas atmiņas gribu nobeigt ar Jāņa Leščinska (36. ZS bataljona zemessargs) dzejas rindām:

Ir janvāris — gads deviņdesmit pirmais.

Daudz pieredzējis Rīgas bruģis sirmais.

Kas Rīgā bij' pie ugunskuriem kvēliem,

Šīs dienas neaizmirsīs — stāstīs arī dēliem.

 

Pierakstījusi  N. Bluma