Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Mūsu Latvija — Padomju Latvija

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19871119|]]
Masu mītiņš Latviešu sarkano strēlnieku laukumā

Dziļš sašutums par provokācijām pret suverēno Padomju Latviju, par ASV kongresmeņu musinošo rīcību un mēra sajūtu zaudējušo nacionālistisko elementu grupiņas pretpadomju izlēcieniem izpaudās kategoriskajā protestā, kas tika izteikts republikas galvaspilsētas darbaļaužu masu mītiņā, kurš notika Rīgā, Latviešu sarkano strēlnieku laukumā.

Granītā cirstie revolūcijas bruņinieku tēli simbolizē latviešu tautas uzticību sociālisma idejām, gatavību vienmēr stāvēt padomju varas iekarojumu un PSRS brālīgo tautu draudzības sardzē. Tāpēc tieši šeit, Daugavas krastā, 18. novembrī pulcējās pāri par desmit tūkstošiem pilsētas darbaļaužu pārstāvju, lai pilnā balsi apliecinātu atbalstu republikas Augstākās Padomes Paziņojumam, kas tika pieņemts 13. novembrī, un apņēmību dot pretsparu šķiras pretinieka ideoloģiskajām diversijām.

Pulkstenis 15.30. Laukumā pulcējas rūpnīcu un fabriku strādnieki un kalpotāji, zinātniskās un radošās inteliģences pārstāvji, skolotāji, studenti, skolēni. Visu šo cilvēku grupu noskaņojumu atspoguļo lozungi, ar kuriem tās atnākušas uz šejieni: «Mēs atbalstām Latvijas PSR Augstākās Padomes Paziņojumu!». «Prasām izbeigt ASV administrācijas iejaukšanos Padomju Latvijas iekšējās lietās!», «Rīdzinieki! Stiprināsim PSRS tautu draudzību!», «Kategorisks «nē» šķiras ienaidnieku ideoloģiskajām diversijām!», «Padomju Latvija mūžos lai dzīvo, spoža lai padomju vainagā mirdz!», «Noraidām nacionālistisko elementu pretenzijas!».

Skan latviešu sarkano strēlnieku dziesmas. To melodijas liek atcerēties laiku, kad, skanot šai pašai revolūcijas mūzikai, pa Vecrīgas bruģi soļoja uzticamie Oktobra kareivji. Tagad te ir jauno paaudžu pārstāvji, taču viņi ir tēvu un vectēvu sāktā darba mantinieki, vienoti un saliedēti ļeņiniskā kursa turpinātāji.

Pie mikrofona, kas novietots uz Latviešu sarkano strēlnieku muzeja kāpnēm, pieiet Rīgas pilsētas Tautas deputātu padomes izpildkomitejas priekšsēdētājs Alfrēds Rubiks. Ar īsiem ievadvārdiem viņš atklāj mītiņu, kas sasaukts pēc darbaļaužu pieprasījuma.

Klātesošos uzrunā Latvijas Komunistiskās partijas Rīgas pilsētas komitejas pirmais sekretārs Arnolds Klaucēns. Viņš saka:

— Šodien uz šo mītiņu mūs šurp aicinājis nacionālais lepnums. Ir rupji aizskarts un nonievāts mūsu tautas gods. Mums zināmā ASV kongresa rezolūcija ir atklāta un rupja iejaukšanās Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas iekšējās lietās. Tas ir provokatorisks ASV kongresa mēģinājums diktēt mums savas prasības. Nekautrīgi tiek ignorēta latviešu tautas suverēnā griba, starptautisko tiesību akti. Tikai cilvēki, kuriem ir slima fantāzija un kurus vada antisovetisma idejas, var ķerties pie vēstures faktu rupjas viltošanas un izvirzīt prasību «Atļaut republikas iedzīvotājiem atzīmēt 18. novembri», turklāt nevaicājot, kas tad vēlas atzīmēt šo dienu.

Atgādinājis īstos faktus, kā tika nodibināta padomju vara Latvijā 1917. gadā, Arnolds Klaucēns teica, ka patiesā Latvijas valsts vēsture nekad nav patikusi kungiem viņpus okeāna. Savulaik viņi mēģināja ar spēku grozīt šo vēsturi. 1919. gadā amerikāņu militārā misija, kas ieradās Liepājā, palīdzēja organizēt bruņotas vienības, koordinēja soda operācijas pret jauno padomju varu.

Šodien, kad spēks nelīdz, kongresmeņi žonglē ar vēstures faktiem, cerot apmānīt cilvēkus ar viltojumiem. Ne jau aiz labvēlības pret latviešu tautu amerikāņu, kongress mūs pamāca, kā mums izturēties. Oficiālo ASV pārstāvju nekaunīgie paņēmieni mums ir labi zināmi. Pagājušajā gadā PSRS un ASV pārstāvju tikšanās laikā Jūrmalā tagadējais ASV vēstnieks Padomju Savienībā Metloka kungs teica: «Mēs esam ieradušies ciemos, paldies par viesmīlību, bet mēs jūs neatzīstam.» Mūsu «neatzīšana» īpašas neērtības mums nekad nav sagādājusi. Labu viesu mums nekad nav trūcis un, domājams, netrūks arī turpmāk. Uztrauc tas, ka vienam otram Rietumos gribas nomelnot mūsu pārkārtošanos un Padomju Savienības miera iniciatīvas, iegūt politiskas dividendes M. Gorbačova un R. Reigana tikšanās priekšvakarā Tieši tāpēc tagad citu argumentu trūkuma dēļ ar tādu zemiskumu tiek izmantota «Latvijas kārts».

Radošās inteliģences domas un jūtas mītiņā pauda Latvijas PSR Tautas mākslinieks, Latvijas PSR Mākslinieku savienības valdes sekretārs Gunārs Krollis.

Man ir tēvzeme. Es stāvu uz savas zemes. Kopā ar savu tautu. Kopā ar savu tautu esmu ieaudzis ar saknēm savā zemē, izjūtot tās sāpes, domas, skaistumu. Caur augumu, caur nervu šūnām, caur sirdi jūtu savas zemes pulsu. Tās ritms ieiet arī manos darbos Un radošais darbs ir mana pārliecība un pilsoniskums. Es gribu teikt vārdus, kuri izsaka manu mīlestību zemei, uz kuras esmu nācis pasaulē un dzīvoju.

Mana balss paceļas un traucas saulainās debesīs, uz mūsu pakalniem, mežiem, Rāznas ezeru. Kā atbalsi es dzirdu Pētera Jurciņa Vālodzītes dziesmu, kas skan pāri visai dziedošajai zemei. Tad noskan Latgales keramiķu māla kalni ar septiņiem svečturiem, tiek iedegtas labestības, mīlestības ugunis Raiņa jauno dienu zemē. Iedunas Andra Vējāna kaislā balss, kurā dzirdamas bažas par harmonijas, miera un cilvēku likteņiem. Ap mani ir Latvija. Bet kaut kur pamalē nodun pērkona dārdieni. Tālu, bet reizē arī tuvu. Un es negribu, lai kāds svešs pārveidotu manu darbu, lai kāds svešs kurtu guni mūsu mājā, lai kāds svešs izsvītrotu proletariāta dzejnieka Raiņa vārdus.

Es nosodu Amerikas Savienoto Valstu kongresa iejaukšanos Padomju Latvijas iekšējās lietās. Ne svešiem, bet tikai pašai tautai ir tiesības lemt savu likteni.

— Ir dziļi simboliski, — teica ražošanas apvienības «Sarkanais kvadrāts» vulkanizētājs, pilsētas darbaudzinātāju padomes priekšsēdētājs Leonīds Petrovs, — ka brīdī, kad mēs saliedējamies pret tiem, kas grib apdraudēt latviešu tautas iekarojumus, mēs esam atnākuši pie Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa. Tauta ir pārāk dārgi maksājusi par iespēju pašai veidot savu dzīvi, dzīvot pēc sava prāta, jau 1917. gadā izraudzīdamās sociālisma ceļu, lai tagad kāds varētu vienaldzīgi noklausīties nekautrīgos uzbrukumus mūsu Dzimtenei, mūsu iekarojumiem. Pirms 70 gadiem Latvijā radās pirmās padomes. Vai nav paradoksāli, ka šo ārkārtīgi svarīgo vēsturisko faktu mūsu zemes liktenī — Latvijas politiskās iekārtas izraudzīšanos — ārzemnieki vēl šodien neatzīst?!

— Viss mans apzinātais mūžs ir pagājis Latvijā, — saka runātājs, — šeit es nobriedu kā pilsonis, augu latviešu tautas revolucionāro tradīciju garā. Šeit mani uzņēma un saprata mūsu apvienības daudznacionālajā darba kolektīvā. Šeit pienācīgi novērtēta mana cenšanās apzinīgi strādāt Padomju Latvijas labā. Šeit esmu atradis draugus un domubiedrus. Tāpēc es, tāpat kā visa tauta, esmu sašutis par aizokeāna «draugu» mēģinājumu iejaukties republikas lietās.

— Vai tad nav absurds, — turpina L. Petrovs, —pieņemt republikas varas iestāžu viesmīlību laikā, kad Jūrmalā bija sarīkota PSRS un ASV sabiedrības pārstāvju tikšanās, un tagad paziņot, ka ASV neatzīst Padomju Latvijas pastāvēšanu, kā to darījis tagadējais ASV vēstnieks Padomju Savienībā Metloka kungs?! Vai tad nav nekaunība noteikt, kādas dienas un notikumi latviešu tautas vēsturē ir atzīmējami, kādi svētki svinami, par ko skumt, ko latviešiem darīt, kā veidot savu likteni, savu nākotni?!

Tāpat kā rīdzinieku vairākums es esmu dziļi sašutis par iejaukšanos mūsu dzīvē. Tā pēc es kopā ar savu kolektīvu pievienojos republikas Augstākās Padomes Paziņojumam, simtiem un tūkstošiem rīdzinieku paziņojumiem, protestējot pret nepiedodamo ASV kongresa iejaukšanos Padomju Latvijas iekšējās lietās.

Klausieties, aizokeāna kungi, Rīgas strādnieka balsi: mēs paši risināsim savas problēmas, novērtēsim vienus vai otrus vēsturiskos notikumus, celsim dzīvi tā, kā mēs to vēlamies — būvēsim skolas, bērnudārzus, dzīvokļus, audzināsim bērnus, izraudzīsimies galvenās dzīves vērtības.

Es paziņoju: neraugoties uz jūsu 70 gadus ilgajiem pūliņiem, jums neizdosies sēt naidu starp PSRS tautām, neizdosies novirzīt tautu no izraudzītā ceļa! Mēs iesim pa Lielā Oktobra ceļu, kā mums to novēlējuši mūsu tēvi un vectēvi!

Klātesošo aplausiem sveikts, pie mikrofona pieiet bijušais latviešu sarkanais strēlnieks Pēteris Griško. Mēs, latviešu tautas vecākās paaudzes pārstāvji, viņš saka, esam dziļi sašutuši par runām, ko aiz okeāna saka par mūsu Dzimteni, par receptēm, pēc kurām mūsu\ cilvēkiem ieteic dzīvot Rietumu «draugi». Tās mums nav vajadzīgas. Pirms 70 gadiem mēs izraudzījāmies savu ceļu. Tas ir Ļeņina ceļš, un tas atbilst darbaļaužu interesēm. Bet tie, kas mēģina mums uzspiest citas vērtības, kas aizstāv buržuāzijas intereses un bāž degunu mūsu darīšanās, tie mūs traucē.

Sacīšu kā karavīrs. Mēs prasām, lai mūsu valdība vēršas pret provokatoriem, un viņiem būs jāatbild. 1917. gadā mēs gāzām caru un padzinām pagaidu valdību. Mums, strēlniekiem, bija jāaiziet tālu. Latvijas buržuāzijai izdevās sagrābt varu savās rokās Taču mēs vienmēr bijām pārliecināti, ka atgriezīsimies mūsu Rīgā — brīvā Padomju Rīgā. Kā redzat, tas ir noticis — mēs atjaunojām padomju varu, atgriezāmies mājās un dzīvojam pilnvērtīgu dzīvi. Mums aug jaunā paaudze, kura, mēs zinām, iet mūsu ceļu, un tā nevienam neļaus likt šķēršļus šajā ceļā. Novēlēsim tai panākumus!

Republikas zinātniskās inteliģences vārdā mītiņā runāja A. Pelšes Rīgas Politehniskā institūta prorektors tehnisko zinātņu doktors profesors Ivars Knēts. Viņš sacīja:

— ASV uzskata, ka katrs pasaules stūris ir to labklājībai un drošībai svarīga zona. Un, lūk, šis pasaules žandarms ir ķēries arī pie mūsu mazās tautas sirmās Daugavas krastos. Kur pēkšņi radusies tāda interese par mums un mūsu tiesībām? Nē, mūsu tauta kungus no Kapitolija nebūt neinteresē. To pierāda piecdesmitajos gados izstrādātie Pentagona atomuzbrukuma plāni. Tajos bija paredzēts, ka nāvējošā atomsprādziena sēne izaugs arī virs mūsu Rīgas. To pierāda arī fakts, ka lielākā daļa amerikāņu vispār neko nezina par tādas Latvijas eksistenci, nemaz nerunājot par to, ka viņi varētu pateikt, kur atrodas Latvija.

Es esmu vairākkārt bijis Amerikas Savienotajās Valstīs zinātniskos komandējumos, esmu tur nodzīvojis vairāk nekā pusotra gada un varu to teikt ar pilnām tiesībām. Kad kādā no tikšanās reizēm ar ASV studentiem man iedeva biezu pasaules atlanta jaunāko izdevumu un lūdza tajā parādīt, no kurienes tad es esmu atbraucis, izrādījās, ka šajā atlantā bija visas Āfrikas un Dienvidamerikas valstiņas, kā arī ASV štati, bet Padomju Savienības un Ķīnas Tautas Republikas kartes bija aizmirstas. Šī amerikāņu kongresmeņu necienīgā attieksme pret mūsu tautu, pret mūsu republiku ir izmisīgs viņu mēģinājums graut mūsu demokratizācijas procesu, torpedēt sarunas par kodolieroču samazināšanu un iznīcināšanu. ASV vēstniecības darbinieku attieksme pret Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu grupu ir ASV kārtējā politiskā vājuma izpausme. Mūsu ienaidnieki nekādā gadījumā negaidīja tik aktīvu latviešu tautas nostāju šajā situācijā. Es pilnīgi pievienojos Latvijas PSR Augstākās Padomes Paziņojumam, kurā izteikts kategorisks protests pret amerikāņu kongresmeņu iejaukšanos mūsu iekšējās lietās. Mēs paši esam noteicēji savā zemē, un aizrobežu advokāti mums nav un nebūs vajadzīgi.

Runā Latvijas jūras kuģniecības dīzeļkuģa «Arvīds Pelše» kapteiņa pirmais palīgs Valdis Skujiņš.

— Rietumos mēs esam redzējuši gan spilgtas reklāmas un precēm pārpilnus veikalu skatlogus, gan bezdarbnieku likteni, aukstumā un badā dzīvojošus bezpajumtniekus, gan ubagus, kas zaudējuši visas cerības, gan krāpšanu un nekaunību, gara tumsību politisku demagoģiju, varas iestāžu necilvēcību un cietsirdību. Taču pat daudz pieredzējušam un aukstasinīgam cilvēkam vienkārši nav iespējams bez pārsteiguma lasīt ASV kongresa lēmumu par Padomju Latviju. Izrādās, ka ASV kongresmeņiem visi jautājumi pašu mājās ir nokārtoti i visas amerikāņu tautas problēmas ir tik «spīdoši» atrisinātas, ka viņi pilnīgi nopietni nolēmuši nodarboties ar Padomju Latvijas lietām.

Padomājiet tikai, ASV augstākais likumdevējas varas orgāns pieņem oficiālu dokumentu, kurā, mums nejautājot, nosaka, kādi valsts varas orgāni Padomju Latvijā jāievēlē un kā tas jādara, bet kādus, redziet, tas neatzīs; kādi svētki mums jāsvin un kādi nebūtu vēlami. Un tāpēc kongress pavisam nopietni prasa, lai ASV prezidents sūtītu pie mums savu personisko pārstāvi novērotāju, tādu kā instruktoru revidentu, kas pēc «svētkiem» ziņotu, vai mēs tos esam svinējuši tā, kā vajag, vai, pasarg dievs, citādi! Šodien šeit. Latviešu sarkano strēlnieku laukumā, Padomju Latvijas galvaspilsētas Rīgas centrā, mēs, Latvijas jūrnieki, ar dziļu sašutumu paziņojam:

Nelūgtie kungi, kas pretendē uz aizbildņu lomu, neaizmirstiet, ka Padomju Latvija astoņdesmito gadu beigās nav ne pirmskara gadu, Ulmaņa valdīšanas laika buržuāziskā Latvijas republika, ne Grenāda septiņdesmito gadu beigās, ne Panamas kanāla josla. Šeit jūs savu gribu nediktēsiet!

— Latvijas Valsts universitātes studentu vārdā apliecinu, ka mēs ar konkrētu rīcību esam gatavi atbalstīt Latvijas PSR Augstākās Padomes sesijā pieņemto Paziņojumu, — teica LVU Vēstures un filoloģijas fakultātes ceturtā kursa students Egils Romanovskis. — Mēs uzskatām, ka ASV kongresa rezolūcija ir nepieļaujami rupja iejaukšanās mūsu valsts iekšējās lietās.

Man ir pazemojoši dzirdēt, ka no okeāna viņas puses mūs māca dzīvot, aizskar to, kas mūsu tautas vēsturē ir svēts. Šie kongresmeņi ir dzirdējuši latviešu reakcionāro emigrantu vēlēšanos atjaunot Latvijā buržuāzisko kārtību. Bet vai viņi ir mēģinājuši sadzirdēt latviešu darba tautas balsi? Savu īsto seju ASV administrācijas pārstāvji parādīja, kad šīs valsts vēstniecība rupji atteicās pieņemt Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu grupu, kuras uzdevums bija nodot ASV kongresam mūsu republikas augstākā valsts varas orgāna Paziņojumu.

Mēs to saprotam tā: ASV vēstnieks Metloka kungs, kurš Jūrmalā mēģināja demonstrēt latviešu valodas zināšanas, nobijās no sarunas ar mūsu tautas pārstāvjiem.

Vakar beidzās republikas studentu dienas. To programma bija ļoti bagāta, par visu šeit nav iespējams pastāstīt. Taču galveno pateikšu. Cauri visiem pasākumiem kā sarkans pavediens audās doma, ka mēs, studenti, varam droši un atklāti runāt par savām sasāpējušām problēmām un piedalīties to atrisināšanā. Republikas vadība mūs uzklausa un atbalsta.

Pie mikrofona pieiet Latvijas PSR Tautas skatuves mākslinieks Ģirts Jakovļevs:

— Ar visām tautām mēs vēlamies dzīvot mierā, savstarpējas saprašanās un draudzības atmosfērā. Ļoti labi to ir pateicis Ojārs Vācietis, kura dzejoli es šodien gribu norunāt:

«Ar sarkano — ar svēto krāsu lāpā

Iet Latvija uz gadu simteni…»

Tieši šīs Tautas dzejnieka rindas rakstītas uz viena no transparentiem, ar kuriem Rīgas darbaļaudis atnākuši uz mītiņu. Kopīgas Dzimtenes apziņa, kopīgas saimes sajūta, par kuru tik izjusti rakstīja dzejnieks, vieno tos, kas šajā dienā ieradušies pie Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa.

Tiek izteikts priekšlikums pieņemt mītiņa rezolūciju. Latviešu un krievu valodā rezolūciju nolasa žurnāla «Padomju Latvijas Sieviete» galvenā redaktore Monika Zīle.

«Sašutumu un neapmierinātību Rīgas pilsētas iedzīvotājos, darbaļaudis, inteliģencē un jaunatnē, visos godīgajos Padomju Latvijas pilsoņos izraisījušas ASV kongresmeņu un senatoru grupas provokatoriskās izrīcības. Šie ASV valstsvīri pēdējā laikā ar dažādu aizrobežu raidstaciju palīdzību pastiprināti cenšas izprovocēt mums naidīgas akcijas Padomju Latvijā.

Par provokācijas ieganstu izraudzīts 18. novembris — datums, kurā 1918. gadā kontrrevolūcijas spēki uzspieda Latvijas tautai savu buržuāzisko pagaidu valdību.

Tas ir atklāts mēģinājums sagrozīt vēstures gaitu, jo latviešu tauta sava valstiskuma saknes saskata nevis buržuāziskajā republikā, bet gan Padomju Latvijā, kuru jau 1917. gada decembrī svinīgi proklamēja Latvijas strādnieku, kareivju un bezzemnieku deputātu II kongress.

Savu vēsturisko izvēli — par sociālismu — latviešu tauta atkal apstiprināja 1940. gadā, kad tika gāzta Ulmaņa diktatūra un atjaunota padomju vara.

Mēs, mītiņa dalībnieki, pauzdami visu pilsētas darbaļaužu, tās iedzīvotāju, jaunatnes gribu, protestējam pret ASV administrācijas rupjo iejaukšanos Padomju Latvijas iekšējās lietās.

Mēs stingri paziņojam, ka nevienam neļausim vājināt mūsu daudznacionālās Dzimtenes — Padomju Sociālistisko Republiku Savienības — tautu brālību, draudzības spēku un sadarbību.

Mēs vienprātīgi paziņojam, ka neļausim pacelt roku pret pārkārtošanos, demokratizāciju, atklātību, neļausim spekulēt un rotaļāties ar mūsu problēmām.

Tos, kuri vēlētos izmantot mūsu atklātību savtīgos antisociālistiskos nolūkos, mēs brīdinām: sociālismu, visu, ko esam izcīnījuši padomju varas gados Latvijā, mēs nevienam neļausim noniecināt. Tāda ir latviešu tautas griba.

Mēs, mītiņa dalībnieki, aicinām visus pilsētas iedzīvotājus, darbaļaudis, jaunatni būt organizētiem un disciplinētiem, iniciatīvas un neatlaidības pilniem, vēl pārliecinātākiem un atbildīgākiem. Aicinām ieguldīt vairāk praktiska darba un konkrētu rezultātu visu mūsu dzīves sfēru pārkārtošanā, aicinām dot stingru pretsparu ideoloģiskā pretinieka diversijām.

Rīgā 1987. gada 18. novembrī.»

Roku mežs paceļas laukumā, kad tiek balsots, par rezolūcijas apstiprināšanu.

— Kurš ir pret? — skan jautājums. Pret nav nevienas balss. Rezolūcija tiek pieņemta vienbalsīgi. Atkal skan mums tuvās dziesmas par latviešu sarkanajiem strēlniekiem. Viņu bērni un mazbērni šodien vēlreiz ir pateikuši: «Mēs turpinām jūsu ceļu!».

 

LATINFORM

***

 

Kā LATINFORM korespondentam pastāstīja Latvijas PSR Iekšlietu ministrijā, republikas pilsētās un rajonos nenotika nekādi nacionālistiski, pretpadomju izlēcieni. Tomēr Rīgā dažu namu iedzīvotāji savās pastkastītēs atrada nacionālistiska satura skrejlapas. Pilsētas iekšlietu pārvaldei pa telefonu tika paziņots, ka pie Brīvības pieminekļa tiekot gatavots sprādziens Protams, šīs ziņas neapstiprinājās. Bija gadījumi, kad atsevišķi pilsoņi, lielākoties būdami reibuma stāvoklī, izdarīja sabiedriskās kārtības pārkāpumus. Huligāniskā rīcība pēc sabiedrības prasības nekavējoties tika likvidēta.

Tādējādi plašā provokatoriskā akcija, kuras scenāriju bija izstrādājuši aizokeāna speciālie dienesti, cieta pilnīgu neveiksmi.

 

Attēlā: Mītiņa laikā.

LATINFORM foto