Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Biju kaujinieks

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi J. Varlamova

Tas notika 1991. gada janvārī. Tajā laikā dzīvoju Ludzā un strādāju KUK notekūdeņu attīrīšanas nodaļā. Biju Latvijas Tautas frontes biedrs un darbojos LTF Ludzas nodaļā. Par barikādēm uzzināju no televīzijas ziņām, tas bija Latvijas Tautas frontes aicinājums. Devos uz Rīgu, lai būtu uz barikādēm. Jo pēc savas dabas esmu cīnītājs, un brīvība man šķita augstākā vērtība, par ko ir vērts cīnīties.

Naktī no 13. uz 14. janvāri ierados Rīgā un pievienojos Brīvprātīgo kārtības sargu vienībai, kas apsargāja Augstāko Padomi. Tad es biju Brīvprātīgo vienību komandiera Bezhļebņikova kunga miesassargs. Kad AP Aizsardzības štābā sāka veidoties Sevišķo uzdevumu vienība, es sāku strādāt tajā. Tā iznāca, ka lielāko daļu barikāžu laika pavadīju šajā vienībā. Mūsu komandieris bija milicijas majors Juris Vectirāns. Šo vienību pamatu veidoja milicijas darbinieki, bijušie Afganistānas kara dalībnieki, desantnieki, sportisti, tuvcīņas speciālisti, cilvēki, kuriem bija aicinājums būt karotājiem.

Mēs bijām sadalīti grupās pa sešiem cilvēkiem. Tā kā centos pēc iespējas mazāk zināt par citiem, varu pastāstīt tikai to, ko darīju pats. Zināt mazāk par citiem — tas bija ar nolūku, lai sagūstīšanas gadījumā nebūtu baiļu, ka varu izpļāpāties. Mēs atradāmies AP komisiju ēkā. Dzīvojām kazarmu režīmā, aizņēmām veselu stāvu šajā ēkā. Cilvēki mainījās, daudzi gāja projām, jo mums neizsniedza ieročus. Bet daudzi arī palika, lai aizstāvētu brīvību, kaut vai plikām rokām. Mums bija pudeles ar degmaisījumiem, dažiem bija aukstie ieroči. Pēc 20. janvāra notikumiem mums izsniedza katrai grupai pa vienai pistolei PM. Pamatā es piedalījos AP aizsardzības štāba apsardzē, patrulēju kopā ar grupu Vecrīgā. Kopā ar grupu devos uz dažādiem izsaukumiem, piemēram, vienreiz apsargāju Brēmenes mēru, kurš bija ieradies Rīgā. 20. janvāra vakarā, kad notika omoniešu uzbrukums Iekšlietu ministrijai, mūsu grupas uzdevums bija sargāt barikādi pie AP ēkas uz Jēkaba ielas pretī Torņa ielai. Mēs bijām gatavi cīnīties. Stāvējām aiz barikādēm kailām rokām — vienīgi ar savu pārliecību, ticību un cerību.

Mana māsa Ināra Jukina tajā laikā strādāja Rīgā Sarkanā Krusta slimnīcā. Todien, 20. janvārī, viņa dežurēja Doma baznīcā. Uz barikādēm varēja sastapt dažādu profesiju pārstāvjus: strādniekus un māksliniekus, zvejniekus, mežstrādniekus un deputātus. Iepazinos ar interesantiem cilvēkiem, savas zemes patriotiem. Uz barikādēm varēja sastapt jaunus puišus un sirmus vīrus. Latviešus un krievus. Ukraiņus un ebrejus. Vecrīgā, pie Mangaļu tilta, Zaķusalā, pie televīzijas torņa, citur. Doma laukumā bija organizēta barošana — vīri no barikādēm tur atrada siltumu, karstu zupu un tēju, labu vārdu un televīzijas ziņas. Mums, apsardzei, deva taloniņus, lai mēs varētu aiziet uz kafejnīcu paēst. Vecrīgā viss bija aizsprostots. Par barikādēm kalpoja piekrautas darba mašīnas, celtniecības materiāli, smagā tehnika, grants un betona bluķi. Pēc tam svarīgākajās vietās tika uzbūvētas dzelzsbetona bluķu sienas. Augstākās Padomes apsardzes štābam bija caurlaižu sistēma, un teritorijā ap AP tā tika ievērota. Mūsu Sevišķo uzdevumu vienības kaujinieki nēsāja atšķirības zīmes — lejup vērstu trīsstūri ar burtu L. Cilvēki uz barikādēm jutās it kā uz viena viļņa — dziedāja, dejoja, kaut arī bija liels iekšējais sasprindzinājums. Atceros, kā naktī Doma laukumā starp Rīgas aizstāvjiem gaisā viļņoja sūrie ugunskuru dūmi. Mūsu lozungs bija tāds: "Kaut pastalās, bet brīvi." Cilvēki alka pēc brīvības. Viss balstījās uz psiholoģisko spēku, vienotību. Sešas naktis negulēju, dzēru tikai kafiju un nejutu nekādu nogurumu. Galu galā — es pildīju savu pienākumu.

Manuprāt, tas, ka janvāra dienās bojā gāja nevainīgi cilvēki, bija valdības neizdarība un pārliecības trūkums, kā tad īsti jārīkojas. Es domāju, ka varēja iztikt bez asinsizliešanas. Un varbūt mūsu brīvībai tad būtu pavisam cita garša.

Tajā pašā gadā es aizgāju virsdienestā uz Vārves robežsargu skolu, pēc tam strādāju par robežsargu 3. Ludzas Robežsargu bataljonā, pildīju nodaļas komandiera vietnieka pienākumus. Tagad esmu bezdarbnieks.

 

Pierakstījusi J. Varlamova