Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Priekšlikumu sagatavošanai Latvijas PSR Konstitūcijas jaunās redakcijas un vēlēšanu likuma projektu izstrādāšanai izveidotās darba grupas locekļa LVU profesora juridisko zinātņu doktora PSRS tautas deputāta A. PLOTNIEKA koreferāts

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Vēsture neatkārtojas! Šī it kā aksiomātiskā atziņa kļūst aizvien vairāk apšaubāma. Gada laikā esam paspējuši divas reizes kļūt par dalībniekiem viedokļu konfrontācijai jautājumā par politiskās sistēmas reformas pirmā posma saturu un secību.

Pagājušā gada nogalē divu PSRS likumu projektu «Par PSRS Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem» un «Par PSRS tautas deputātu vēlēšanām» apspriešanas gaitā republikā sākotnēji dominēja pieņēmums, ka projekti nav gatavi, pie tiem vēl jāpiestrādā un iesākumam pietiktu, ja PSRS Konstitūcijā tiktu grozītas tikai tās normas, kas reglamentē vēlēšanu sistēmu.

Atbilde gan PSKP CK Politbiroja, gan PSRS Augstākās Padomes Prezidija līmenī toreiz bija viennozīmīga: abi likumi tiks pieņemti, atlikt federācijas augstākās varas konstituēšanu nav iespējams. Un tikai pēc tam Latvijas tauta, Augstākā Padome, tās Prezidijs, izmantojot visas iespējas, sāka aktīvi līdzdarboties likumprojektu galīgās redakcijas izveidē.

Šodien analoģiskā situācijā esam nonākuši ar trim mūsu republikā izstrādātajiem likumprojektiem: «Par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem», «Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām» un «Par Latvijas PSR vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām».

Darbs pie likumprojektiem tika uzsākts pusgadu atpakaļ. Projekti tika pilnveidoti, ņemot vērā vietējo padomju priekšlikumus, tad — tautas apspriešanā izteiktās idejas. Šķiet atlicis tos tikai pieņemt. Diemžēl sesijas dienas kārtība izstrādāta tādējādi, ka šo apjomīgo paketi paredzēts sadalīt divās. Tā rezultātā jūsu priekšā ir apjoma ziņā pavisam neliela pakete, kas sastāv no pirmā likuma par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem. Tā satur 17 pantu normas, kas nostiprina Latvijas PSR kā sociālistiskas nacionālas valsts organizācijas pamatus un vēlēšanu sistēmas principus un likumu «Par Latvijas PSR vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām». Otru, visai apjomīgo likumprojektu par Konstitūcijas grozījumiem un papildinājumiem, kas attiecas uz tautas deputātu padomju sistēmu un darbības principiem, Latvijas PSR Tautas deputātu kongresu un Latvijas PSR Augstāko Padomi, kā arī «Likumu par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām» paredzēts izskatīt tikai pirmajā lasījumā.

Vai šādam ierosinājumam ir kāds pamats? Jā, ir. Gan darba grupas, Konstitūcijas komisijas sēdēs, gan visas tautas apspriešanas gaitā noskaidrojās, ka juristu — praktiķu un tiesību zinātnieku, Latvijas PSR Augstākās Padomes deputātu, gan pārējo ieinteresēto republikas pilsoņu vidū nav vienprātības vairākos jautājumos. Tādi, piemēram, ir jautājumi par kongresa kā republikas augstākā valsts varas orgāna dibināšanas mērķtiecību, par Latvijas PSR Augstākās Padomes priekšsēdētāja vēlēšanu kārtību, republikas teritorijā izvietoto karaspēka daļu karavīru līdzdalību vēlēšanās un šādas līdzdalības noteikumiem u. tml.

Vai, atliekot jautājuma izlemšanu, mēs esošās domstarpības padarīsim par neesošām? Šāds pieņēmums ir visai apšaubāms.

24. jūlijā es tikos ar savu vēlētāju pārstāvjiem. Piedalījās vairāk kā pusotra simta Jelgavas pilsētas un rajona iedzīvotāju. Saruna ieilga. Tajā izskanēja gan cerība, gan neticība pašai federatīvo attiecību reformas iespējamībai, bet domu apmaiņas rezultāts bija vienprātīgs (ja neskaita 6 dalībniekus, kas atturējās) lēmums:

1) aicināt Latvijas PSR Augstāko Padomi pieņemt šajā sesijā visas tautas apspriešanai publicētos likumprojektus;

2) nostiprināt Konstitūcijā Latvijas PSR īpašuma tiesības arī uz transporta līdzekļiem un maģistrālēm republikas teritorijā;

3) Izskatīt un pieņemt sesijā arī deklarāciju par Latvijas valsts suverenitāti. Jautājumā par republikas suverenitātes deklarāciju vai attiecīgu Latvijas PSR Konstitūcijas pantu grozīšanu APP saņemtas pilsoņu vēstules ar vairāk nekā 50 tūkstošiem parakstu un daudz kolektīvu vārdā rakstītu vēstuļu.

Savu vēlētāju vārdā, iestājoties par to, lai visu triju minēto likumprojektu liktenis tiktu izlemts jau šajā sesijā, es lūdzu Augstākās Padomes deputātus ņemt vērā šādus apsvērumus:

Pirmkārt, politiskās reformas pirmā posma objekts ir augstākās valsts varas organizācija. Reformas vilnis tagad nonācis līdz mums — savienotās republikas līmenim.

Kādus likumus kādā secībā pieņems mūsu republikas likumdevējs, ir atkarīgs tikai no mums pašiem. Kā izriet no M. Gorbačova runas PSRS Augstākās Padomes sēdē 24. jūlijā, PSRS Konstitūcijas priekšraksti republikām šī reformas posma ietvaros nav saistoši. Iespējamas divas pieejas. Ja patreizējais republikas statuss federācijā mūs apmierina, tad mums jāsāk ar to, ka jārada juridisks pamats uzdevumu risināšanai, kas vairs nav atliekami. Pēc pāris mēnešiem (decembrī) izbeidzas vietējo padomju pilnvaru laiks. Tātad — atlikt likuma par vietējo padomju tautas deputātu vēlēšanām pieņemšanu vairs nevar.

Ja mēs par savu galveno politisko uzdevumu federācijas pārbūves norisē atzīstam republikas suverenitātes atgūšanu, tad bez neatliekamajiem tekošajiem uzdevumiem mums nekavējoties jāveic tas darbs, kas Savienības līmeni tika veikts pagājušā gada beigās — jākonstituē augstākās valsts varas organizācija republikā.

Uzmanības centrā tad ir jautājums nevis par to, kā sauksies republikas augstākie valsts varas orgāni un kāds būs viņu savstarpējo attiecību raksturs, bet gan par to, lai Latvijas PSR Konstitūcijā fiksētu tādas viņu pilnvaras, kas dotu iespēju šiem valsts varas orgāniem darboties kā Latvijas tautas un valsts suverenitātes reprezentantiem. No šī viedokļa neatliekams uzdevums ir pieņemt arī likumu «Par Latvijas PSR tautas deputātu vēlēšanām».

Otrkārt, astoņu Latvijas PSR Konstitūcijas pantu normas (1., 2., 10., 11.,13., 68., 71. un 75.). kuras mēs formulējam kā pašas pēdējās, pasludina Latvijas PSR par politiski un ekonomiski suverēnu valsti un fiksē tādus noteikumus tās eksistencei savienotās valsts sastāvā, kuriem pastāvot, tā savā teritorijā var realizēt augstāko valsts varu.

Divu šo pantu — 10. un 11. — normas mēs vakar nedaudz pilnveidojām. Ņemot vērā republikas vadošo civilistu apsvērumus. Tagad tās skan šādi:

«10. pants. Latvijas PSR ekonomiskās sistēmas pamatā ir valsts īpašums, ko veido republikas un vietējo padomju īpašums, kooperatīvais īpašums, sabiedrisko organizāciju, citu veidu kolektīvais īpašums un Latvijas PSR pilsoņu īpašums.

Latvijas PSR kopā ar citām savienotajām republikām ir federatīvās mantas īpašniece.

Latvijas PSR savā teritorijā atzīst federālo starprepublikānisko īpašumu, citu savienoto republiku, ārvalstu un starptautisko organizāciju īpašumu, citu savienoto republiku un ārvalstu juridisko un fizisko personu īpašumu.

11. pants. Vienīgi Latvijas PSR īpašumā ir zeme, tās dzīles, meži, iekšējie ūdeņi un jūras teritoriālie ūdeņi, kontinentālā šelfa un Latvijas jūras ekonomiskās zonas dzīvie un nedzīvie resursi, citi dabas resursi. Latvijas PSR īpašumā ir rūpniecības uzņēmumi, transporta līdzekļi un maģistrāles, citi tautas saimniecības objekti, kultūrvēsturiskās vērtības. Latvijas PSR Konstitūcijas 10. panta trešajā daļā minēto objektu izvietošanu un izmantošanas kārtību reglamentē līgumi.

Vienīgi Latvijas PSR realizē jurisdikciju attiecībā uz gaisa telpu virs republikas sauszemes teritorijas, iekšējiem ūdeņiem un jūras teritoriālajiem ūdeņiem.»

Taču pēc sava rakstura tās ir vispārīgas — deklaratīvas normas, kas var realizēties jauna tipa valststiesiskās attiecībās tikai tajā gadījumā, ja republikas Konstitūcijā tiks ieviesti arī otrajā no jauna izdalītajā likumprojektā paredzētie grozījumi un papildinājumi.

Mūsu piedāvātās 1. panta normas — «Latvijas Padomju Sociālistiskā Republika ir suverēna sociālistiska valsts, kas izveidota latviešu nācijas pašnoteikšanās rezultātā un pauž visu republikas pilsoņu intereses.

Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas teritorija ir neatņemama un neaizskarama vēsturiska latviešu nācijas un valsts rašanās vieta, vienīgā vieta pasaulē, kur latviešu nācija var pilnā mērā realizēt tās tiesības uz savu valstiskumu, netraucēti attīstīt latviešu valodu, nacionālo kultūru un ekonomiku» — no deklarācijām pārvērtīsies realitātēs tikai ar 97. panta normu starpniecību, saskaņā ar kurām Latvijas PSR Tautas deputātu kongresa kompetencē ir līgumu ratifikācija starp Latvijas PSR un Padomju Sociālistisko Republiku Savienību kopumā, starp Latvijas PSR un citām savienotajām republikām, lēmumu pieņemšanu un referenduma sarīkošanu par republikas izstāšanos no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības sastāva (2. un 3. punkti), kā arī pateicoties normai, kas praktiski izslēdz tādu Latvijas PSR likumu pieņemšanu, kas pārkāpj Latvijas PSR suverenitāti vai ierobežo latviešu nācijas tiesības uz pašnoteikšanos (103. panta otrā daļa).

2. panta norma — «Tautas deputātu padomes personificē Latvijas PSR valstisko suverenitāti. Tās apejot vai tām paralēli Latvijas PSR teritorijā neviens nav tiesīgs realizēt varas pilnvaras» — savukārt atrodas nesaraujamā saistībā ar normām, kas piešķir Latvijas PSR Augstākajai Padomei tiesības noteikt nepieciešamos pasākumus valsts drošības un sabiedriskās kārtības nodrošināšanai, izlemt jautājumus par karastāvokļa vai ārkārtēja stāvokļa izsludināšanu visa republikā vai atsevišķos apvidos un par īpašu pārvaldes formu noteikšanu minētajos gadījumos, kā arī kontrolēt Konstitūcijas un likumu ievērošanu valsts un sabiedriskajos orgānos, uzņēmumos, iestādēs un organizācijās, tai skaitā Bruņoto Spēku daļās, valsts drošības orgānos, iekšlietu orgānos un daļās, kā arī aizsardzības rūpniecības uzņēmumos, kas izvietoti Latvijas PSR teritorijā (102. panta 15. un 21. punkti).

71. panta normas — «PSRS Konstitūcija stājas spēkā Latvijas PSR teritorijā ar brīdi, kad to ratificējis Latvijas PSR Tautas deputātu kongress. PSRS likumi tiek pasludināti par spēkā esošiem republikas teritorijā ar Latvijas PSR Augstākās Padomes lēmumu» — nedarbosies, ja attiecīgās pilnvaras nebūs iekļautas Latvijas PSR Tautas deputātu kongresa un Latvijas PSR Augstākās Padomes kompetencē, t.i., Latvijas PSR Konstitūcijas 97. un 102. pantā. Vēl vairāk. Republikas dzelzceļnieku vidū sašutumu izraisījusi bijušā PSRS satiksmes ceļu ministra N. Konareva parakstītā pavēle Nr. 8 c, saskaņā ar kuru par dzelzceļa darbinieku dienesta sakaru oficiālo valodu tiek pasludināta krievu valoda.

Jelgavnieks E. Indriksons šajā sakarībā man adresētā iesniegumā raksta: «Ja šo pavēli izpildu pēc būtības, tad visu darba dienu (jo darba laikā risinu tikai oficiālus dienesta jautājumus) man ir obligāti jārunā krievu valodā, tajā skaitā arī ar saviem kolēģiem latviešiem.

Šādu krievu valodas lietošanas obligātuma noteikšanu visā PSRS uzskatu par diskriminējošu attiecībā uz sevi un citiem nekrievu tautības dzelzceļniekiem. Krievu valodas lietošana būtu nepieciešama tikai tur, kur pārsedzas divu vai vairāku republiku dzelzceļnieku darba lauki.»

Pēc satura analoģisks ir arī man adresētais Daugavpils lokomotīvju remonta rūpnīcas Tautas frontes grupas kopsapulces 21. jūnija lēmums: «Содержание приказа… дискримиционно по отношению нерусской части населения, не владеющей русским языком в национальных республиках и дает привилегии только русской части населения, независимо от занимаемой должности, вплоть до обслуживающего персонала…»

Tieši šādu situāciju veidošanos paredzēja V. I. Ļeņins, kad rakstīja: «Nav šaubu, ka ar dzelzceļa dienesta vienotības ieganstu, ar fiskālās vienotības ieganstu u. tml. pie mums, pastāvot mūsu pašreizējam aparātam, ieviesīsies milzums tīri krieviska rakstura ļaunprātību. Cīņai ar šīm ļaunprātībām nepieciešamas sevišķas izgudrošanas spējas... Šeit būs vajadzīgs sīks kodekss, ko kaut cik sekmīgi sastādīt spēj tikai nacionāļi, kas dzīvo attiecīgajā republikā» (Raksti. 36. sēj. — 557. lpp.).

Šādu kodeksu diemžēl nevienā republikā nav pat mēģināts izstrādāt, bet augšminēto 71. panta normu padarīs dzīvotspējīgu un republiku spējīgu cīkstēties ar vissavienības resoriem 102. panta 10. punktā fiksētās Latvijas PSR Augstākās Padomes tiesības: «…nodrošina likumības vienotību Latvijas PSR teritorijā; izlemj jautājumu par PSRS likumu stāšanos spēkā republikas teritorijā kopumā, daļēji vai ar atrunām; aptur PSRS valsts pārvaldes orgānu aktu izpildi Latvijas PSR teritorijā, ja tie neatbilst Latvijas PSR Konstitūcijai un likumiem.»

Kopš tā brīža, kad būs pieņemti abi šobrīd nodalītie likumi par Latvijas PSR Konstitūcijas (Pamatlikuma) grozījumiem un papildinājumiem, republikas Augstākā Padome jebkurā mirklī varēs apturēt iepriekšminētās 8 c un tai līdzīgu pavēļu un instrukciju darbību Latvijas PSR.

Treškārt, jautājumam būt vai nebūt republikā diviem valsts varas orgāniem — Kongresam un Augstākajai Padomei — attiecībā uz pamatjautājumu — būt vai nebūt suverēnai republikai ir pakārtots raksturs. Vienīgi pareizo atbildi mēs saņemsim no prakses, kad sāksim darbināt pārbūvēto augstākās valsts varas mehānismu republikā. Šodien vairāk argumentu var minēt par labu kongresam nekā pret to:

— Tā, Augstākajai Padomei, kas darbosies patstāvīgi, jābūt skaitliski nelielai. Projekts paredz to veidot 103 cilvēku sastāvā. Pieņemsim, ka atsakāmies no kongresa un vēlam uzreiz Augstāko Padomi, palielinot deputātu skaitu līdz pat pusotram simtam. Šo robežu pārkāpt nevarēsim finansiālu apsvērumu dēļ — tas izmaksātu pārāk dārgi. Pat pavirši iepazīstoties ar pilnvaru klāstu, kuras nāktos realizēt kongresam, var teikt, ka skaitliski nelielai Augstākajai Padomei pieņemt šos atbildīgos, varētu teikt — pat liktenīgos, lēmumus būs grūti.

— PSRS Augstākā Padome un tās palātas izveidoja 22 komitejas un pastāvīgās komisijas. Šāda tipa veidojumu skaits mūsu republikā būs noteikti mazāks. Bet, ja mēs vēlamies dot deputātiem iespēju praktiski piedalīties likumu jaunradē, nodibināt efektīvu parlamenta kontroli pār valdību, nāksies veidot prāvu skaitu komiteju (komisiju). Pieņemsim, ka Latvijas PSR Augstākā Padome dibinās komitejas, analogas šobrīd funkcionējošām PSRS Augstākās Padomes komitejām, varbūt vienīgi ar atšķirīgiem nosaukumiem: 1) likumdošanas, likumības un tiesiskās kārtības; 2) tautas deputātu padomju darba, pārvaldes un pašpārvaldes attīstības; 3) aizsardzības un valsts drošības; 4) ekonomiskās reformas; 5) lauksaimniecības un pārtikas; 6) ekoloģijas un dabas resursu racionālas izmantošanas; 7) celtniecības un arhitektūras; 8) zinātnes, tautas izglītības, kultūras un audzināšanas; 9) tautas veselības aizsardzības; 10) sieviešu lietu, ģimenes, mātes un bērna aizsardzības; 11) jaunatnes; 12) veterānu un invalīdu lietu, kā arī 13) atklātuma, pilsoņu tiesību un iesniegumu jautājumos.

Kas strādās šajās komitejās, ja mums nebūs skaitliski liela deputātu korpusa?

— Kongress veicinās politisko stabilitāti republikā, jo izvirzīs Augstākās Padomes darbību atbilstoši Latvijas tautas absolūtā vairākuma interesēm.

— Ikgadējā deputātu — Augstākās Padomes locekļu, rotācija dos iespēju koncentrēt tajā deputātus, kas grib un var efektīvi kalpot savai tautai, kas reizē neatstums no līdzdalības augstākā valsts varas realizācijā, tai skaitā praktiskas līdzdarbības Augstākās Padomes komitejās, tos pilsoņus, kas dažādu apstākļu dēļ uz ilgstošu laiku nevar atstāt savu darba vietu. Šodien jau mēs zinām, ka lauku rajonos kā eventuālie Latvijas PSR tautas deputātu kandidāti bieži vien tiek nosaukti kolhozu priekšsēdētāji un padomju saimniecību vadītāji. Vai mēs esam tik bagāti, lai uz 5 gadiem padarītu viņus par profesionāliem parlamentāriešiem, atrautu labākos lauksaimnieciskās vai rūpnieciskās ražošanas vadītājus no savu tiešo pienākumu pildīšanas? Daudzi no viņiem tad atteiksies balotēties.

— Un beidzot, mūsu pilsoņiem alerģija pret kongresu radās, vērojot to, ar kādām grūtībām savā darbībā sastapās I PSRS Tautas deputātu kongress.

No tām bija iespējams izvairīties, laikus izstrādājot kongresa un Augstākās Padomes reglamentu. Mums atliek tikai ņemt vērā šo pieredzi.

Priekšlikumus, no kuriem izriet Tautas deputātu kongresa pastāvēšanas atbalsts, iesniegušas 14 organizācijas, tai skaitā Daugavpils vispārējās celtniecības trests, pievadķēžu rūpnīca, r/a «Latvijas automotoserviss», Rīgas Jūras tirdzniecības osta un zvejas osta, Jelgavas starpkolhozu celtniecības organizācija u. c; darbinieku grupas no 14 organizācijām, 10 uzņēmumu partijas organizācijas, Latvijas Tautas frontes Dome un 16 grupas, nodaļas, pilsoņi no Rīgas, Jūrmalas, Jelgavas, Dobeles, kopskaitā 119.

Ceturtkārt, tauta visai skeptiski vērtē republikā notiekošā likumdošanas atjaunināšanas darba, tāpat kā pārbūves visumā — tempus. Nekad nav strādāts tik intensīvi kā tagad. Un vienalga, tiekoties ar vēlētājiem, nākas dzirdēt pārmetumus: pārāk lēni! Mēs vairs neticam!

Atvirzot uz priekšdienām tautas vispusīgi izvērtētu likumprojektu pieņemšanu, mēs vēl vairāk iedragāsim šo ticību.

Nācijas var realizēt savas pašnoteikšanās tiesības, gan veidojot neatkarīgu valsti, gan arī apvienojoties savienotā valstī ar katrai no viņām pieņemamiem, tātad dažādiem noteikumiem. «Kazarmu sociālisma» stereotipi īstenojās tādā PSRS kā federatīvas valsts uzbūvē, kad visām savienotajām republikām nācās organizēt savu dzīvi juridiskās formās, kas bija šūdinātas pēc viena mēra, pilnīgi ignorējot attiecīgo nāciju kultūru dažādību, tradīcijas, psiholoģiju.

Federācijas pārbūves loģika mūs novedīs pie pilnīgi atšķirīgiem savienoto republiku modeļiem. Faktiski jau šis process ir sācies. Republikām, kas cenšas organizēt savu dzīvi uz saimnieciskā aprēķina pamatiem, veidojas citādas attiecības ar «centru» nekā tām, kuras savu uzplauksmi saista ar dotācijām no federālajiem resursiem.

Pirmā PSRS Tautas deputātu kongresā, kā arī patreiz notiekošās PSRS Augstākās Padomes sesijas norisē izsekojama tendence, kaut visai bikla, atteikties no juridisko formu unifikācijas Savienības mērogā, respektēt savienoto republiku tiesības pieņemt «savus» — šī vārda pilnā nozīmē — likumus, bet gaidīt, ka federālie valsts orgāni mums izstrādās dažādus savienoto republiku statusa modeļus un piedāvās mums izvēlēties vispiemērotāko, būtu naivi. Mums ir jānoiet sava ceļa daļa — jākonstituējas kā suverēnai valstij un jāpieņem tādi likumi, kuri izteiktu Latvijas tautā iesakņojušos priekšstatus par savas valsts organizāciju.

Tikai tā mēs izveidosim pilnīgi suverēnu Latvijas valsti.

LATINFORM