Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latviešu jaunatnes nacionālā darba grupas — Latvijas atbalsta posteņi ārzemēs

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Jānis Priedkalns ir LZA akadēmiķis un Adelaidas Universitātes Austrālijā Medicīnas fakultātes emeritētais profesors. Dzimis 1934. gadā Latvijā. 1944. gadā, tuvojoties padomju okupācijai, kopā ar vecākiem atstājis Latviju. Bēgļu gaitās pavadīti pieci gadi Vācijā, tad trimdas gadi Austrālijā, ASV, Francijā, Anglijā. 1995. gadā atgriezies Latvijā, bijis 6. Saeimas deputāts, Saeimas pārstāvis Eiropas Padomē, Ārlietu ministrijā vadījis Preses analīzes nodaļu. 1997.–2001. gadā — Latvijas vēstnieks Apvienotajās Nācijās, 2002.–2003. gadā — Rīgas Stradiņa universitātes profesors, 2004.–2008. gadā — Latvijas Universitātes profesors. Ir Latvijas Universitātes un Latvijas Lauksaimniecības universitātes Goda doktors.


Latvieši, kuri 1944.–1945. gadā kā bēgļi no PSRS okupācijas bija atstājuši Latviju un atraduši mājvietas Rietumos — ASV, Austrālijā, Kanādā, Anglijā, Zviedrijā, Vācijā u. c., trimdas gados dibināja organizācijas, draudzes un kopas, lai saglabātu piederības saites ar Latviju, lai koptu latviešu kultūru un darbotos Latvijas brīvības un neatkarības atjaunošanas labā.

Jaunajās mājvietās īpaši plauka latviešu kultūras dzīve. Reizēm šķita, ka visu latvietību – kultūru, valodu, mākslu, tradīcijas — varēs saglabāt trimdā. Netrūka arī pasākumu jaunatnes latviskajai izglītībai — skolas, kursi, vasaras nometnes, skautu un gaidu organizācijas pasākumi, jaunatnes dienas, kongresi un saieti. Pirmajā trimdas paaudzē vēl valdīja uzskats: kad Latvija būs brīva, brauksim mājās. Vēl netika daudz runāts par to, kā pēc atgriešanās Latvijai palīdzēsim vai kā to zināsim paveikt labāk nekā latvieši Latvijā. Vēl arī nebijām vienisprātis, kā Latvijai vislabāk palīdzēt politiskajā laukā. Un sev jautājām — vai morālu pienākumu pret Latviju, pašiem atrodoties brīvībā, mēs jau būtu izpildījuši, saglabājot latvietību trimdā — runājot latviski, dziedot latviešu dziesmas un dejojot latviešu tautas dejas?

Šie jautājumi arvien vairāk sāka nodarbināt arī trimdas latviešu jaunatni. Vecāku apņēmības un izturības rezultātā bērni līdztekus savām mītnes zemes skolām bija pabeiguši arī latviešu sabiedrības finansētās papildskolas un apguvuši latviešu valodu. Bet ko ar šīm zināšanām, ar šo piederības sajūtu latvietībai varēja iesākt, dzīvojot svešumā? Kādam nolūkam jaunatne bija ieguvusi latvisko izglītību? Vai tikai savas kultūrdzīves bagātināšanai? Jaunatne jau pietiekami labi bija integrējusies mītnes zemes sabiedrībā, lai tajā varētu īstenot savas kultūras un sabiedriskās dzīves intereses. Arī atrast savas tautības laulību partneri kļuva arvien sarežģītāk. Vietumis gan latviešu valodu varēja izvēlēties kā imatrikulācijas vai studiju priekšmetu augstskolās, bet šādu iespēju nebija daudz. Turklāt vecākā latviešu paaudze vēl stingri turējās savos sabiedriskajos amatos, uzskatot, ka jaunatne, kam jau piemita daļēji atšķirīgi sabiedriskie un politiskie uzskati, tam īsti vēl nav gatava. Tādēļ, lai saskatītu savas latviskās izglītības jēgu un — vēl vairāk — lai apliecinātu savu morālisku pienākumu atbalstīt Latvijas brīvības un neatkarības centienus, jaunatne meklēja arī citus darbības virzienus. Viens no tiem — nacionālpolitiska darbība par Latvijas brīvību.

Nacionālpolitiskus mērķus vispirms izvirzīja Eiropas latviešu jaunatnes apvienība, vēlāk — Amerikas un Kanādas latviešu jaunatne, bet pēc tam — Austrālijas latviešu jaunieši. Pēdējiem, iespējams, šķita, ka viņi atrodas pārāk tālu no Latvijas, lai varētu iespaidot politiskos notikumus tēvzemē, bet visumā sāka nostiprināties uzskats, ka latviešu kultūru un valodu tālākajās paaudzēs drīzāk saglabās un tālāk attīstīs tauta Latvijā, nevis trimdā, kur kultūras galvenais izteiksmes līdzeklis — valoda — jaunajām audzēm sagādāja arvien lielākas grūtības. Turpretim nacionālpolitiska darbība Latvijas labā varēja veiksmīgi veidoties ārzemēs, arī latviski nerunātāju vai mazrunātāju vidē. Šāda darbība tēvzemes labā varēja būt jauns mērķis, kam sevi veltīt pēc latviskās izglītības iegūšanas. Viedoklis, ka pietiek jau ar latviešu valodas, dziesmu un deju prašanu, lai būtu pildīts pienākumu pret apspiesto Latviju, tika revidēts.

Doma par jaunatnes iesaistīšanos nacionālpolitiskajā darbā aktivizējās arī tālajā Adelaidā, Dienvidaustrālijā, kur bija labi izveidotas latviešu papildskolas un kuras tuvumā darbojās Austrālijas latviešu Vasaras vidusskola. 1979. gadā Adelaidas Universitātes profesors Dr. Jānis Priedkalns nodibināja Dienvidaustrālijas Latviešu jaunatnes nacionālā darba grupu, kuras dalībnieki Adelaidā uzsāka politisku darbību, iestājoties par apspiesto tautu tiesībām, regulāri atgādinot austrāliešu un starptautiskajai sabiedrībai, presei un politiķiem par latviešu vajāšanām, deportācijām un genocīdu Padomju Savienībā. Darba līdzekļi bija vēstuļu akcijas politiskiem vadītājiem Rietumu valstīs, Apvienotajās Nācijās, Latvijā un PSRS, kā arī padomju cietumu administratoriem. Tika veidoti radioraidījumi, organizētas demonstrācijas, badastreiki, lūgšanu brīži. Nacionālā darba grupa darbojās no 1979. līdz 1994. gadam, kad padomju karaspēks atstāja Latvijas teritoriju. Turpmāk — daži Dienvidaustrālijas Latviešu jaunatnes nacionālā darba grupas darbības piemēri.

Pieprasot Gunāra Astras atbrīvošanu, Adelaidas grupa piedalījās 15 dienu ilgā badastreikā Adelaidas latviešu Sv. Pētera baznīcas priekšā, kas bija saskaņots ar līdzīgiem streikiem citviet pasaulē. Šā streika uzsākšanu koordinēja mācītājs Paulis Kļaviņš Vācijā. Gunāru Astru atbrīvoja, tomēr drīz pēc tam viņš nomira mīklainos apstākļos padomju klīnikā toreizējā Ļeņingradā.

Grupa ilgstoši piketēja arī par Latvijas baznīcu aizstāvja Žaņa Skudras atbrīvošanu no ieslodzījuma. Nacionālpolitiskās grupas dalībnieki, uzzinājuši par konkrētu padomju soda nometnēs ieslodzītu cilvēku likteni, rakstīja petīcijas ANO, ASV un Austrālijas politiķiem, aicinot iestāties par nevainīgo cilvēku atbrīvošanu.

Baltiešu jaunieši Adelaidā allaž piedalījās 1941. gada 14. jūnija un 1949. gada 25. marta padomju deportāciju piemiņas sarīkojumos Adelaidas Pilsētas namā, Sv. Pētera katedrālē vai Sv. Franča Ksavjera katedrālē. Šajos sarīkojumos tika gatavotas petīcijas, prasot Baltijas valstu atbrīvošanu, dekolonizāciju un rusifikācijas izbeigšanu. Petīcijas tika iesniegtas presei un medijiem, sūtītas politiķiem, kā arī Apvienoto Nāciju Organizācijai.

1986. gadā pēc Černobiļas atomelektrostacijas avārijas jaunatnes grupa noorganizēja petīciju Starptautiskajai atomenerģijas aģentūrai (IAEA) Vīnē, aicinot to piegādāt radiācijas dozimetrus Baltijas valstīm un stabilizēt drošības iekārtas Ignalinas atomelektrostacijā Lietuvā. Viņi arī informēja sabiedrību un politiķus par Černobiļas atomelektrostacijas glābšanas darbos iesaistīto latviešu likteni, piedalījās forumos un par šo notikumu piketēja pie valsts iestāžu durvīm.

Gadskārtējās Cilvēktiesību dienās grupas dalībnieki piketēja uz Dienvidaustrālijas parlamenta kāpnēm vai, pārģērbušies cietumnieku tērpos, devās gājienā no Adelaidas Kara pieminekļa uz Pilsētas namu, prasot brīvību Baltijas valstīm.

1989. gada 23. augustā Adelaidas centrā, Viktorijas laukumā, Dienvidaustrālijas Latviešu jaunatnes nacionālā darba grupa kopīgi ar igauņu un lietuviešu jaunatni teātrālā uzvedumā attēloja brīdi, kad Hitlers un Staļins parakstīja līgumu par Austrumeiropas sadalīšanu savu interešu sfērās.

No 1987. līdz 1991. gadam jaunatnes nacionālā darba grupa sponsorēja cilvēktiesību grupu «Helsinki 86» Latvijā un 1988. gadā uzņēma izraidīto grupas «Helsinki 86» vadītāju Rolandu Silaraupu Austrālijā, noorganizējot viņa referātus latviešu centros un līdzdalību Vasaras vidusskolā.

Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gada 21. augustā jaunatnes nacionālā grupa atbalstīja jaunu Latvijas akadēmiķu un zinātnieku vizītes Austrālijā, organizējot apmešanās iespējas un akadēmiskā darba kontaktus Adelaidas un Flindersa Universitātē Adelaidā un pēc tam palīdzot nosūtīt uz Latviju mācību grāmatas, datorus, kopēšanas iekārtas, videoaparātus u. c.

1990. gada decembrī Dienvidaustrālijas Latviešu jaunatnes nacionālā darba grupa kopā ar Melburnas latviešu aktīvistiem piedalījās akcijā «Palīdzība bērniem tēvzemē» (Aid for Children in Homeland). Tika nosūtīti seši humanitārās palīdzības konteineri bērniem Latvijā (lielākoties Kuldīgas, Siguldas un Torņakalna slimnīcā), daudzbērnu ģimenēm un bērniem sociāli nelabvēlīgos apstākļos laukos. Sūtījumu saturs bija bērnu barība un barošanas pudelītes, ēdiena bagātinātāji, medikamenti, kā arī ārstniecības instrumenti — termometri, stetoskopi, oftalmoskopi, otoskopi, sfigmomanometri, reanimācijas ventilatori ar salbutamolu, konkrētos gadījumos — sadarbībā ar «Daugavas Vanagu» organizāciju — arī protēzes.

Gandrīz visi Dienvidaustrālijas pēdējo vidusskolas klašu audzēkņi un studenti no sabiedriski aktīvām latviešu ģimenēm (reizēm arī viņu austrāliešu draugi) ilgāku vai īsāku laiku piedalījās jaunatnes nacionālā darba grupas aktivitātēs. Šī darbība arī stiprināja jauniešu personīgo un nacionālo pašapziņu un, padziļināti informējoties par cilvēku un tautu tiesību pārkāpumiem, ļāva nobriest viņu idejiskai pašapziņai. Nereti pasākumi notika kopīgi visām trim baltiešu jaunatnes grupām vai sadarbībā ar citu Austrālijas pilsētu, reizēm — arī ar ASV un Eiropas latviešu jaunatnes kopām. Pasākumu netrūka arī latviešu jaunatnes kongresos un konferencēs un starptautiskos studentu kongresos, kuros piedalījās latviešu pārstāvji.

Dienvidaustrālijas Latviešu jaunatnes nacionālā darba grupas darbība panāca, ka daudzi ārzemju politiķi uzzināja par Baltijas valstu okupāciju un ka Latvijas de iure statuss brīvajā pasaulē nekad nepazuda un netika aizmirsts. Šie jaunieši jau bija kļuvuši profesionāļi politiskajā darbā, aizstāvot latviešu tautas pamattiesības.

Nacionālā darba grupas darbs tika veikts arī Austrālijas latviešu Vasaras vidusskolas audzēkņu vidū. Vasaras vidusskola darbojās katru gadu janvārī, un tajā pulcējās jaunatne no sabiedriski aktīvākajām latviešu ģimenēm visā Austrālijā. Nacionālā darba grupas vadītājs Jānis Priedkalns 15 gadu garumā bija arī Vasaras vidusskolas nacionālās izglītības klases skolotājs un politikas kursa vadītājs.

Katrai valstij un tautai, it sevišķi mazajām, ir svarīgs draugu politisks un ekonomisks atbalsts ārpus valsts robežām. Šādu atbalstu Latvijai un latviešu tautai garajos okupācijas gados un vēl pēc tam deva latviešu trimdinieki. Viņu organizācijas, apvienības un darba kopas bija Latvijas atbalsta posteņi ārzemēs. Ar izvērstu nacionālpolitisku darbību Rietumu valstīs trimdas latvieši saglabāja Latvijas de iure statusu un palīdzēja atjaunot Latvijas neatkarību. Nozīmīgas viņu vidū bija trimdas latviešu jaunatnes nacionālā darba grupas.