Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Parlamenta neredzamā darbdiena

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Atklādams 1. marta pēcpusdienā PSRS Augstākās Padomes slēgto sēdi, M. Gorbačovs stingri teica:

— Prezidijā ienākušas ziņas, ka rīta sēdē daudzi deputāti lietojuši skaņu ieraksta aparatūru. Atgādinu, ka mums notiek slēgta sēde, tā ka magnetofonus izmantot nedrīkst.

Par atbildi kāds no zāles priecīgi ieteica:

— Atbruņot viņus!

Līdz kratīšanai un aizliegtās tehnikas konfiscēšanai tomēr nenonāca, bet es no sirds nopriecājos, ka mūsu tiesiskajā valstī Augstākās Padomes slēgtajās sēdēs pagaidām vēl nav aizliegts lietot papīru un pildspalvu, jo deputāts Alksnis šoreiz teica patiesi vēsturisku runu, un šo to es paguvu pierakstīt. Man ir aizdomas, ka pulkveža drosmi vairoja tieši tas apstāklis, ka zālē nedarbojas televīzijas kameras, ka fantazēt varēja pilnīgi bez apdoma — no Latvijas deputātiem, kuri atrodas Tautas frontes pozīcijās, klāt bija tikai trīs cilvēki, un tikai divi no tiem bija Augstākās Padomes locekļi.

Uzreiz piebildīšu: es cienu likumu un ne ar vienu vārdu nedomāju atklāt slēgtās sēdes noslēpumu attiecībā uz pasludināto darba kārtību, t.i., Azerbaidžānas un Armēnijas jautājumu. Bet tā kā Baltijas republikas šai darba kārtībā nekādā veidā nefigurēja, tad es pievienojos deputātam Bišeram, kurš savā atbildes runā izvirzīja Gorbačovam apsūdzību, ka viņš kā priekšsēdētājs ne reizi nav mēģinājis pārtraukt Alkšņa emocionālo runu, kas, saudzīgi sakot, neatbilda tematam. Tātad — Aizkaukāza starpnacionālā konflikta problēmas un visas ar šo jautājumu saistītās debates lai paliek ārpus manu pārdomu ietvariem, Latvijas lasītāju redzeslokā es atstāju vienīgi to, kas tieši skar mūsu republiku.

Būdama deputāte no Preiļu rajona, es, dabiski, biju norūpējusies sakarā ar pulkveža Alkšņa "aģitācijas darbu", kas pirms zināma laika tika veikts Latgalē jautājumā par šī novada daļēju atdalīšanos no Latvijas un pievienošanos citai republikai. Cik liels bija mans pārsteigums, kad PSRS Augstākās Padomes slēgtajā sēdē deputāts V. Alksnis patētiski aicināja parlamentu "izsludināt moratoriju (?!) uz aizliegumu grozīt PSRS robežas, gan ārējās, gan arī iekšējās, kas nošķir jebkuras republikas suverēno teritoriju".

Jo tālāk, jo vairāk. No pulkveža mēs uzzinājām, ka "visā valstī briest jaunas karabahas. Tās briest diemžēl arī manā dzimtajā Baltijā. Vienā no Baltijas republikām (tieši kurā, to, neraugoties uz neatlaidīgajiem zālē sēdētāju jautājumiem, pulkvedis neprecizēja — M. K.) beigusies abu pušu kaujas vienību veidošana un apbruņošana. Es uzsveru, — paziņoja deputāts Alksnis, — ka abas puses kaujinieki ir bruņoti! Domāju, neviens no maniem kolēģiem, Latvijas deputātiem, nenoliegs faktu, ka tika atrastas divas sociāldemokrātu partijai piederošās ieroču noliktavas, un šie ieroči bija paredzēti kaujas darbības vešanai! Šī informācija bija plaši publicēta centrālajā presē. Protams, pie mums apvērsums tiek gatavots klusāk un kulturālāk nekā Aizkaukāzā, Baltijā ir cits temperaments, taču gala rezultāts būs tāds pats!

Maza karabaha briest arī tepat pie mums, Augstākajā Padomē. Tā ir deputātes Lauristinas pozīcija un deputāta Kogana pozīcija. Aiz katra no viņiem taču stāv tauta, katram sekos simtiem tūkstošiem cilvēku! Kaujiniekiem jau ir atsevišķu tautas deputātu dzīvokļu plāni, kuros uzrādīts viss, līdz pat vietai, kur atrodas guļamistaba. Tie daudzie draudi, kas izteikti man un manai ģimenei, nav aprakstāmi!"

Atvilksim kopā elpu, lasītāj! Lūdzu, atlaidiet vaļā savus dūrēs sažņaugušos pirkstus un mierīgi pasmaidiet par virsnieka žēlabām... Nu, patiesi, pasmaidiet! Pat tad, ja ekstrēmisti un provokatori arī vērš kādus draudus pret V. Alkšņa ģimeni (bez tiem, kā liecina vēsture, vēl nav iztikusi neviena revolūcija), tad, iedrošinos apgalvot, anonīmu draudu straume vēstulēs, kas rakstītas ar roku, drukātiem burtiem, telefoniski "brīdinājumi", mēģinājums uzlauzt dzīvokļa durvis — tas viss bijis un ir arī manā politiskajā dzīvē, taču es gluži vienkārši esmu uzskatījusi un uzskatu, ka ir manis, sievietes, necienīgi "žēloties" par likteni, kuru esmu izvēlējusies pati. Tiesa, reiz es tomēr mēģināju dažas draudu vēstules parādīt republikas prokuroram un saņēmu konfidenciālu atbildi, ka viņam jau arī draudot, un kopš tā laika esmu pilnīgi nomierinājusies, jo saprotu, ka notiks tas, kam jānotiek, bet nodot atklātībai visus draudus nozīmē, no vienas puses, primitīvi censties iegūt lētu popularitāti un, no otras puses — uzkurināt sabiedrībā politiskas kaislības, kuras jau tāpat mutuļot mutuļo. Taisnības labad teikšu, ka tieši tāpat ar nepārtrauktiem draudiem sev un savai ģimenei jāsastopas, arī citiem deputātiem, kurus atbalsta Latvijas Tautas fronte, es tikai neesmu pilnvarota minēt šo cilvēku vārdus un turklāt zinu, ka viņiem sava prestiža uzturēšanai šādas "sensācijas" nav vajadzīgas.

Tālāk deputāts Alksnis parlamentam pavēstīja, ka "masu informācijas līdzekļi gandrīz bez ievērības atstājuši vēsturisko notikumu Rīgā 15. februārī. Garāmejot to parādīja tikai programma "Vremja". 15. februārī ielās izgāja 1000 virsnieku. Virsnieki ieradās pie Politiskās izglītības nama, kur todien notika Latvijas PSR Augstākās Padomes sesija, un nostājās piketā ar plakātiem. Šos virsniekus piketēt neviens nebija sūtījis, gluži otrādi — viņus nelaida, bet viņi paši atnāca un stāvēja ar plakātiem, no kuriem šermuļi iet pa visu miesu. Pirmo reizi 70 gadu laikā armija izgājusi ielās, lai piketētu! Tas ir vēsturisks notikums! Es zinu, — Alksnis dedzīgi apliecināja parlamentam, — cik grūti staigāt pa Rīgas ielām militārā formas tērpā, kad aiz muguras jādzird vārds "okupants"! Cilvēki karavīru formas tērpos cenšas savaldīties, taču jūs raustāt armiju aiz ūsām! Lai dievs nedod, kāds galīgā izmisumā kritis kapteinis iekāps bruņutransportierī un laukumā gāzīsies virsū ļaudīm — pēc tam varēsim iztiesāt. Baltijā dzīvo divarpus miljona krievu valodā runājošo! Jūs domājat, ja Baltija atdalīsies, viņi mierīgu prātu kāps vagonos, viņus pavadīs ar ziediem un rokas mājieniem? Nekā tamlīdzīga! Te ies vaļā kaut kas tāds, ka visas staļiniskās tautu pārvietošanas sāks likties kā nožēlojams teātris!"

Kad šī kvēlā runa bija pateikta līdz galam un pulkvedis apmierināts gāja uz savu vietu, pie mikrofona zālē piesteidzās smagnējs vīrs sirmu galvu, izslēja roku un iesaucās:

– Es izsaku kategorisku protestu!

Kalmiku dzejnieks, PSRS tautas deputāts Davids Kugultinovs vai slāpa nost aiz sāpēm un dusmām:

— Es protestēju pret to, ka veselu tautu milzīgā traģēdija tiek saukta par "nožēlojamu teātri"!

Kalmikus kā nāciju "visu tautu tēvs" no viņu mūžsenajām zemēm pārvietoja uz citurieni kara laikā, Kugultinovs pats staļiniskās katorgas gadus pavadīja Altajā.

Acīmredzot sapratis, ka mazliet pāršāvis pār strīpu, internacionālists Alksnis apstājās pusceļā, pielika pie krūtīm abas rokas un dziļi izjusti izrunāja:

— Atvainojiet! Es pārsteidzos!

Nepārstāstīšu PSRS tautas deputāta I. Bišera atbildes runu. Pateikšu tikai to, ka viņa runa kā vienmēr bija lieliski argumentēta, taču vēl nekad es nebiju redzējusi, ka šis nosvērtais jurists ar tādām mokām būtu valdījis sašutumu. Jā, galu galā viņš uzveica gan pats sevi, gan zāli, kas negribēja viņu klausīties, un tikai Dievam vien zināms, par kādu cenu tas kārtējo reizi izdevās tautību palātas spīkeram...

Neapmierinātu balsu dūkoņas pavadīts, priekšsēdētājs nolasīja Lietuvas delegācijas rakstveida protestu sakarā ar Alkšņa uzstāšanos — agresīvais vairākums draudīgi noraidīja jau pašu domu par to, ka pulkvedis savā runā varētu būt kaut ko sajaucis, kur nu vēl apzināti samelojis.

Un tad es apjautu vienkāršu patiesību: arī pats deputāts Alksnis SVĒTI TIC, ka viņš runā patiesību! Viņš svēti tic, ka aizstāv neaizsargāto armiju (zināmā mērā tā patiesi ir neaizsargāta — pret sistēmas cietsirdību — tāpat kā visi pārējie valsts pilsoņi!) un krieviski runājošos Baltijas iedzīvotājus. Tic tikpat svēti un nelokāmi, kā Staļina gudrībai ticēja tie nežēlīgi piekrāptie cilvēki, kas tika sodīti ar nāvi nošaujot un mira ar viņa vārdu uz lūpām. Censties pārliecināt šādu cilvēku nav jēgas. Viņš paliks pie sava, jo spēj skatīt pasauli tikai caur šādām brillēm, citu viņam gluži vienkārši nav.

Galu galā par tik nesatricināmu uzskatu noturību pretinieku var pat cienīt. Katrā ziņā jāņem vērā, ka cilvēks ir pats savas pārliecības upuris.

To zinot, nekrāsim sirdī atriebības alkas. Ļaunums izraisīs tikai jaunu ļaunumu, bet tumsu kopš senseniem laikiem ir uzvarējusi tikai gaisma. Acumirkļa ideoloģijas "gudrība" — vienalga, vai tā būtu komunistiskās vai sociāldemokrātiskās partijas ideoloģija, — nav itin nekas pret mūžseno atziņu: "Piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara."

Piedosim! Un iesim tālāk savu Ceļu ar mieru sirdī.

MARINA KOSTEŅECKA

2. martā

Maskava — Rīga