Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Sarkanbaltās krāsas Latvijas vēsturē — pro un contra

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
[[CN19880707|]]

Sarkanbaltsarkano karogu mūsdienu sabiedrība parasti uztver kā «vecās» Latvijas simbolu, tās atribūtu, un tas, bez šaubām, nav nepareizi. Patiešām, 1922. gada 15. februārī Latvijas satversmes sapulcē tas noteikts par valsts karogu, un 1923. gada 22. janvārī nolikumā par karogu precizētas karoga krāsu proporcijas (2:1:2) un krāsa (karmīnsarkana), lai to atšķir tu no Austrijas republikas sarkanbaltsarkanā (1:1:1) karoga, oficiāli akceptējot pazīstamā mākslinieka Anša Cīruļa 1917. gadā izstrādāto karoga metu.

Tā viss tas nu ir, taču daudz retāk tiek uzdots jautājums, vai šīs krāsas ir tikai buržuāziskās Latvijas simbolika, kā tās cēlušās, vai tām nav dziļākas saknes Latvijas kultūras vēsturē. Ņemot vērā kaislības, kas jau dažkārt izraisījušās, uzskatu par savu pienākumu izklāstīt atsevišķus vēstures faktus, ko esmu vācis jau gadiem, lai varbūt formulētu precīzāku sabiedrības viedokli šai ziņā vai vismaz ierosinātu diskusiju.

***


Sarkanbaltsarkano krāsu pieminējums Latvijas vēsturē pirmoreiz izskan 13. gadsimtā Atskaņu hronikā — vēstures piemineklī, kas vēstī par krustnešu agresiju pret Baltijas tautām. Aprakstot zemgaļu virsaiša Nameiša karagājienu pret Rīgu (laiks nav tieši minēts, bet no konteksta izriet, ka tas varētu būt bijis 1279. gads vai 1280. gads), hronika vēstī (9215 —9229. pants):

«Kā zemes sargi uz Rīgu steidza

Vēl Cēsu kopa, kā man teica.

Kad kara ziņu dzirdēja,

Viens brālis simts vīru atveda

Tie nāca braši, diženi;

Šīs kopas karogs sarkans bij.

Turklāt ar baltu svītru tas

Pēc cēsinieku parašas

Par Cēsīm saucās pils tur kāda,

Tās karogam ir krāsa tāda,

Šī pils ir latviešos,

to es jums varu teikt; tur sievietes

Kā vīri jāj, tāds paradums

ir viņām. To patiesi jums

Es saku, ka latvju karogs ir tas.»

(«Atskaņu hronika». J. Saivas tulkojumā. R.. 1936. 230 lpp.) Oriģinālā, lejasvācu valodā pēdējā rinda skan: «die Banier der Letten ist», ar vārdu «Letten» hronika saprot latgaļu (letgaļu, letu) cilti.

Ko te varētu bilst komentāram? Vispirms, ka karogu lietojuši latgaļi, dodoties kopā ar vāciešiem pret zemgaļiem — pēdējo senlatviešu cilti, kas vissīvāk pretojās krustnešu agresijai. Tātad šis karogs nav bijis visu senlatviešu cilšu karogs, bet tikai latgaļu un Tālavas novada kara krāsas.

Un otrs apstāklis, ko uzsver gandrīz visi pētnieki, kas jau kopš 19. gs. rakstījuši par šo karogu, — ka sarkanbaltās krāsas ir arī slāvu kara krāsās. Jo senkrievu «Teiksmā par Igora kauju» vēstīts, ka kņaza kara draudžu priekšgalā 1185. gadā bija šāds sarkanas un baltas krāsas karogs. poļu nacionālās Pjastes karoga krāsas kopš Boļeslava Drosmīgā laika (XI gs.) bija sarkanbaltas, un čehu karogā tās ir izsenis. Heraldikā šīm krāsām bija simboliska nozīme: balts — cēlums, atklātība; sarkans — drosme, varonība, augstsirdība, mīlestība. Tāpēc nav izslēgts, ka šis krāsas latgaļi patapinājuši no kaimiņiem, jo no visām senlatviešu ciltīm tie atradās visbēšākā saistībā ar Pleskavas un Polockas krievu kņaziem. Un arī pats termins «karogs» ir krievu cilmes («хорочвь», un otrs vecās vārdnīcās atrodams latviešu senvārds «stēga» nāk no «стяг»). Vēsturnieks A. Švābe gan domā, ka karogs varētu būt vikingu cilmes, ko tie IX gs. nodevuši arī senajai Krievijai, jo sarkanbaltās krāsas tāpat ir vairākām Ziemeļu Hanzas pilsētām, Dānijai, Norvēģijai u. tml. Bet varbūt šis krāsas nāk no vēl senākas indoeiropiešu kopības, jo tās ietvertas jau ļoti senatnīgajā Lielvārdes jostā.

Katrā ziņā šīs nav ne Livonijas vācu ordeņa krāsas (balts — melns), ne arī somu-ugru ciltīm raksturīgās. Sarkanbaltās krāsas tradicionāli saglabājās kā Cēsu novada krāsas un — drīzāk gan sakritības dēļ — tās bija Kurzemes hercogvalsts (kā Polijas vasaļvalsts) tirdzniecības karogā, zem kura hercoga Jēkaba kuģi devās tāljūru braucienos: vienā pusē balts četrstūris aveņsarkanā laukā, otrā — aveņsarkans četrstūris baltā laukumā.

19. gadsimta vidū, tautiskās atmodas laikmetā, sāka atdzīvināt, apromantizēt Latvijas senatni, sāka vākt senās teikas, lasīt senās hronikas. 1870. gadā pēc Kronvaldu Ata ierosmes Tērbatā (Tartu) dibināja «Tērbatas latviešu rakstniecības vakarus», par kuru krāsām sākotnēji pieņēma sarkanbaltsarkanās, bet vēlāk, pieskaņojoties Tērbatas trīskrāsu tradīcijai, tās mainīja — «sarkans — balts — zelts». Arī Rīgas politehnikumā, 1880. gadā dibinot pirmo latviešu studentu kopu — «draugu pulciņu», par krāsām tika izvirzītas sarkanbaltas, kurām tās pašas trīskrāsu tradīcijas dēļ vēlāk «Selonija» pievienoja vēl zaļo (arī šodien sarkans — balts — zaļš ir neoficiālas RPI krāsas). Aptuveni šai laikā, 1881. gadā, tapa arī igauņu zili — melni — baltās krāsas kā Tērbatas (Tartu) universitātes pirmās igauņu studentu korporācijas «Vironija» krāsas.

Tautisko romantismu un sarkanbaltās krāsas vairākos dzejoļos daudzina Auseklis, tai skaitā 1873 —1876. g. rakstītajā slavenajā dzejoli «Gaismas pils», kura priekšpēdējais pants — atgādināšu, jo ilgi nav dziedāts — skan tā: «Zilā gaisā plivinātos/ Sarkanbalti karogi/Kurģa laukā atskanētu/Sirmo garu daiņojums». Sarkanbaltās krāsās veidots I Vispārējo Dziesmu svētku karogs «Līgo» 1873. gadā. Tieši tautiskās atmodas laikmetā, 1870-ajos gados, sarkanbaltās krāsas tātad tiek pieņemtas par latviešu nacionālajām krāsām. Pēc tam gan tās uz ilgiem gadiem tā kā pazūd, un atdzimst tikai pirmā pasaules kara sākumā.

Šīs krāsas atkal parādās 1915. —1917. gadā, dibinoties latviešu strēlnieku pulkiem un Šveices revolucionāro emigrantu vidū, Rainim tuvajās aprindās izvirzot programmatisko saukli «Brīva Latvija brīvajā Krievijā!». Latviešu strēlnieku pulku karogi nav sarkanbaltsarkani (jāņem vērā. ka šis krāsas bija vienai no ienaidniekvalstīm — Austrijai), taču ir ziņas un arī 1917. gada sākuma fotogrāfijas, ka tās tomēr epizodiski lietotas strēlnieku vidū. 1915. gadā mākslinieks Jāzeps Grosvalds zīmē balti — sarkani — baltā karoga metu, kuru domā dot līdzi strēlniekiem uzbrukumā Jelgavas atkarošanai. 1917. gada maijā Rīgā Mākslas veicināšanas biedrība (J. Grosvalds, A. Cīrulis, K. Ubāns, V. Tone u. c.) izskata vairākus A. Cīruļa karoga metus (pēc fotogrāfa J. Rieksta idejas darinātus). Tie ir tumši sarkans (aveņkrāsas) ar šauru baltu svītru (taisnu vai viļņotu) vidū. Šai metā ietverta ideja par likteņupi Daugavu (to simbolizē baltā svītriņa), kuras krastos divus gadus (1915. —1917.) stāvēja fronte un straumēm lietas asinis, tātad sāpes par izpostīto Latviju, ko tik spilgti dzejā pauda arī Rainis.

Vēl mazliet agrāk sarkanbaltsarkanais karogs uzvijies Rēzeknē, daudzu tūkstošu cilvēku manifestācijā, I Latgales pārstāvju kongresa laikā 1917. gada 26. aprīlī (9. maijā), kur pirmoreiz lemts par Latgales atkalapvienošanos ar pārējām Latvijas daļām.

Taču, šķiet, visagrāk sarkanbaltsarkanais karogs pacelts Šveicē, kur 1915. gadā Rainis un viņa domubiedri uzsāka cīņu par Latvijas autonomiju un nodibināja Latviešu komiteju Šveicē (priekšsēdētājs — Rainis), lai iepazīstinātu Eiropas sabiedrību ar latviešu tautu, tās vēsturi, centieniem, kultūru, lai aicinātu pretoties Vilhelma II iecerētajiem Kurzemes kolonizācijas plāniem. Šo rindiņu autoram 1978. gadā Cīrihē bija izdevība iepazīties ar Šveices Federālās Tehniskās Augstskolas bibliotēkas vadītāju A. Jēgliju (Jaeggll) un ieraudzīt pašu pirmo sarkanbaltsarkano karogu, ko licis šūdināt viņa sievastēvs, revolucionārais emigrants — piektgadnieks un Raiņa domubiedrs Aleksandrs Liepiņš no Cēsīm 1916. gadā. Ar Liepiņa darināto karogu dažādu tautību emigranti Bāzelē devušies protesta demonstrācijā pret Latvijas aneksiju, un tagad to glabā šveiciešu ģimene kā dzimtas relikviju.

Vispār, sarkanbaltsarkanais karogs pēc Februāra revolūcijas figurē vairākkārt, sakarā ar Latvijas autonomijas centieniem, taču vairāk gan pilsoniskās vai sīkpilsoniskās aprindās. Latvijas strādniecība bija noskaņota krasi boļševistiski un to par savu simbolu nepieņēma, tāpat kā latviešu sarkanie strēlnieki. Viņu simbols ir bijis un palicis Oktobra sarkanais karogs. Vienīgi Rainis vēstulēs savam vecajam draugam Paulim Daugem izsaka šaubas par pārspīlēto tautības noliegumu un sāpes par nacionālo nihilismu, — šis vēstules ir ļoti interesanti pārlasīt šīsdienas acīm. Bet tāda nu ir bijusi vēstures gaita.

Un tā 1918. — 1919. g. sarkanbaltais karogs kļuva par simbolu tiem spēkiem, kas devās cīņā pret Padomju Latviju, — tas ir jāatzīst. Bet vienlaikus jāatceras arī, ka šis karogs pulcināja arī tos latviešu zemniekus un strādniekus, kas 1919. gada rudenī gāja cīņā pret Bermonta — fon der Golfa karaspēku ne tikai par Latvijas neatkarību, bet būtībā arī par revolucionārās Krievijas pasargāšanu no šī spēcīgā monarhistiskās restaurācijas karaspēka. Šai nozīmē karogs atkal guva vispārnacionālu nozīmi. Sarkanbaltsarkanais karogs ir simbolizējis buržuāzisko Latviju, asociējies ar to, — bet arī tas jāatzīst, ka šis karogs ir celts 1940. gada jūnija-jūlija lielo tautas demonstrāciju laikā un ir pieminēts Lielā Tēvijas kara sākumā sakarā ar cīņu pret hitleriešu okupantiem. Neraugoties uz to, ka šo karogu šajā laikā mēģinājuši kompromitēt Hitlera rokaspuiši (tāpat ka vēsturisko, Pētera Lielā darināto «Andreja karogu» savā simbolikā tika pārņēmuši vlasovieši).

***

Tāda ir šo krāsu vēsture. Domāju, ka, analizējot vēstures faktus, objektīvs vērtētājs atzīs, ka izpratne par sarkanbaltsarkano karogu tikai kā par buržuāziskās Latvijas simbolu tomēr ir sašaurināta. Vismaz kultūrvēsturiskā ziņā, latviešu nacionālo centienu ziņā tas ir simbols, kura nozīme un vēsture tālu pārsniedz šādus ietvarus, asociējas ar Kronvaldu Ati, Ausekli, Raini, ar centieniem par brīvu Latviju brīvā Krievijā, ar cīņu pret vācu agresiju, ar Latgales atkalapvienošanos.

Starp citu, 30-to gadu Latvijas presē jau arī bija ne mazums kritikas par sarkanbaltsarkano karogu (E. Brastiņš, E. Dišlers u. c.) — sakarā ar to, ka tās esot no slāviem patapinātas krāsas, kas nesakņojoties dainu pasaulē un mentalitātē, ka karogs neesot autentisks u.tml. Kaut arī lasīti pretēji, atkal nacionālistiski iekrāsoti apgalvojumi, ka «nevienai tautai tik ilgu laiku (laikam domāts kopš 13. gs ? — J. S.) viens zināms, pieņemts karogs nav plīvojis un tāpēc mēs varam būt lepni uz to, ka mūsu latviešu karogs ir nepārprotami vecākais karogs visu Eiropas valstu starpā» («Sējējs», 1937., Nr. 8) — šāda tēze bez šaubām kritiku neiztur.

Noslēgumā vēl tikai gribas atgādināt Raiņa baskājiešu karodznieka vārdus («Daugava», 1919. g.): «Vienā tumšā vakarā/Sarkanbaltā debess mirdz. —/Sarkanbaltās debesis/Atviz trijās zelta zvaigznes./ Viena zvaigzne Kurzemīte./Otra zvaigzne Vidzemīte./Trešā zvaigzne zvaigznājā/Tā bij’ mīļā Latgalīte./Sarkanu guns kvēlumā/Dzima mūsu brīvā Latve,/Sarkanbaltais karodziņš/ Uz sarkana plivināja.»

Igaunijas PSR Augstākās Padomes Prezidijs ar 1988. gada 13. jūnija dekrētu izsludinājis zili — melni — baltās par Igaunijas nacionālajām krāsām, bet Lietuvas PSR delegātus uz XIX Vissavienības konferenci izvadot Viļņā celts jautājums arī par seno Ģedimina karogu (sarkans jātnieks vai sarkani Ģedimina stabi baltā laukā), — padomju nāciju pašapziņa un interese par savu vēstures pagātni aug. Daudzu uztverē sarkanbaltsarkanās krāsas vēl viennozīmīgi saistās ar buržuāzisko Latviju, bet vai nebūtu jāpārvar aizspriedumi un stereotipi, tāpat kā tas darīts Brāļu kapu, Brīvības pieminekļa, Čaka «Mūžības skarto» gadījumā? Domāju, ka atkarībā no sava vecuma, dzīves un politiskās pieredzes katrs Latvijas iedzīvotājs pats atradis daudz «pro» un «contra» šīs problēmas risinājumā. Viedokļi var būt diametrāli pretēji, taču vēstures fakti ir jāzina.

Ja jaunajā rokoperā Lāčplēsis greznojas sarkanbaltsarkanām krāsām, tad ne jau tāpēc, ka domātu par vecās, buržuāziskās iekārtas restaurāciju, — tas laikam tomēr jāsaprot. Un jo ātrāk, jo labāk, — lai neradītu jaunus pārpratumus. Gluži otrādi, arī jauniešiem jāskaidro vēstures mācības, progresīvais un kontrrevolucionārais vecajos simbolos, vēstures lielā Dialektika.

Manuprāt, mūsu attieksmei jābūt tikai un vienīgi Raiņa attieksmei: «Sarkanuguns kvēlumā/Dzima mūsu brīvā Latve Sarkanbaltais karodziņš/ Uz sarkana plivināja».

 

Jānis Stradiņš,

profesors, LPSR ZA akadēmiķis