Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Eiropas Drošības un sadarbības Apspriedes 1975. gadā pieņemtā Helsinku nolīguma sekas Latvijā: fakti un mīti

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Uldis Grava augstāko izglītību tautsaimniecībā ieguvis Kolumbijas Universitātē Ņujorkā. Strādājis ASV — Amerikas laikrakstu izdevēju apvienībā par Tirgzinības plānošanas direktoru, Vācijā — radio «Brīvā Eiropa» radio «Brīvība» par latviešu redakcijas direktoru un Čehijā — par radio «Brīvā Eiropa» radio «Brīvība» tirgzinības direktoru. Vadījis tirgzinības un mediju seminārus 12 valstīs četros kontinentos. Pēc atgriešanās Latvijā 2002. gadā bijis 9. Saeimas un Liepājas domes deputāts, politiskās partijas «Jaunais laiks» ģenerālsekretārs un Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors. Bijis priekšsēdis šādām trimdas organizācijām: Pasaules baltiešu apvienība, Pasaules brīvo latviešu apvienība, Ziemeļamerikas Latviešu kultūras fonds, Amerikas latviešu apvienība, Latviešu apvienība Čehijā un Slovākijā, Amerikas latviešu jaunatnes apvienība. Saņēmis IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni, Pasaules brīvo latviešu apvienības gada balvu, Apspiesto tautu komitejas prezidenta Eizenhauera medaļu, Lietuvas Atbrīvošanas komitejas (VLIK) balvu, radio «Brīvā Eiropa» prezidenta balvu.


Pirms sešiem gadiem, 2005. gada vasarā, biju Helsinku vēsturiskajā Finlandija zālē kā Somijas Ārlietu ministrijas ielūgts viesis, lai piedalītos Helsinku nolīguma parakstīšanas 30 gadu atcerē. Sajūta bija dīvaina, jo 1973. gadā tajā pašā zālē Helsinku nolīguma sagatavošanas konferencē, kurā piedalījās arī Eiropas un Ziemeļamerikas ārlietu ministri, Somijas valdība lika apcietināt Pasaules baltiešu apvienības (PBA) delegāciju par tās centieniem norādīt, ka nevienai valstij vai valstu kopienai nav tiesības atņemt Baltijas valstu tautām viņu tiesības pašām noteikt savu likteni.

Lai arī Baltijas valstis šai trimdas baltiešu nozīmīgajai politiskajai darbībai Helsinkos īpašu vērību nav veltījušas, Somijas valdība Helsinku galotņu konferences notikumus atcerējās 32 gadu garumā. Ar aicinājumu piedalīties vēsturiskā notikuma atcerē tā simboliski atvainojās baltiešiem par viņu nepamatoto arestu un Padomju Savienības mēģinājumu legalizēt Otrā pasaules kara laupījumu.

Vēl dīvaināka sajūta radās, klausoties Helsinku galotņu konferences atskaites un atmiņu stāstus par notikušo pirms 30 gadiem. Tās bija pilnas optimisma un sevis slavināšanas — par to, kā Helsinkos aizstāvētas cilvēktiesības, kā dots impulss cilvēku brīvai kustībai, preses brīvībai, ģimeņu apvienošanai, kā tautās modināts brīvības un taisnības gars, kā sekmīgi izveidojusies paliekošā Eiropas drošības un sadarbības organizācija (EDSO). Bet tā tas nebija!

Patiesība bija daudz rūgtāka, un pozitīvie atmiņu stāsti nesaskanēja ar 20. gadsimta 70. gados valdošo uzskatu, ka pragmatiskas stabilitātes un miera labad taisnības pamatprincipus var ģeogrāfiski selektīvi ignorēt.

Helsinku konferences ideju izauklēja Padomju Savienības vadītājs Komunistiskās partijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs, lai aizstātu nekad nenotikušo Otrā pasaules kara miera konferenci. Viņa vienīgais nolūks bija legalizēt Otrā pasaules kara beigās mainītās robežas: pasludiniet de facto robežu neaizskaramību, un būsim soli tuvāk mūžīgam mieram (vismaz Eiropā). Pieņemot šādu robežu neaizskaramības principu, uz visiem laikiem gan zustu cerības uz Baltijas valstu neatkarību, bet tiktu likvidēti robežu strīdi un iestātos mūžīgs miers — tā argumentēja L. Brežņevs.

Sākumā Rietumu valstis pret šādu nelegālu teritorijas iegūšanu iebilda, bet vēlāk ASV ārlietu ministrs Henrijs Kisindžers tajā saskatīja ieguvumu, nomainot jau zaudētu teritoriju pret lielāku kustības brīvību cilvēkiem. Lēnām, cita pēc citas, Rietumu valstis arī sāka piekrist šai domai — ka varētu dažu valstu tiesībās atkāpties, ja tas it kā nodrošinātu ilgstošu mieru.

Pagājušā gadsimta septiņdesmitie gadi bija paši drūmākie baltiešu cerībām atgūt savām tautām brīvību un valstīm neatkarību. Kopš Otrā pasaules kara beigām jau bija aizritējis vairāk nekā 25 gadu, un pasaules sabiedriskā doma jau sāka nosvērties par labu teicienam better red than dead («labāk sarkans nekā miris» — angļu val.). Arī pašos latviešos un baltiešos jau sāka veidoties viedoklis, ka politiska cīņa var kļūt bezcerīga un, lai glābtu tautu no iznīcības, drīzāk jāsāk domāt par kultūras un valodas saglabāšanu. Trimdas stiprā vienotība sāka dalīties divos pretējos grupējumos. Galējībās nonāca «nacionālās stājas» un «kultūrsakarnieku» viedokļi.

Tomēr Helsinku galotņu konferences drauds par Baltijas valstu iekļaušanu PSSR sastāvā uz mūžīgiem laikiem mobilizēja latviešu trimdas politisko darbību un aizrāva līdzi arī igauņus un lietuviešus. Latviešu trimdas centrālo organizāciju vadību pārņēma trimdas nākamās paaudzes pārstāvji, kuri Latviju bija atstājuši kara laikā vēl kā bērni, bet jau ieguvuši Rietumu zemju izglītību, iekārtojušies atbildīgās darbavietās un kuriem mītnes zemju valoda vairs nesagādāja nekādus šķēršļus.

Šī paaudze prasīja aktīvāku rīcību Latvijas tiesību aizstāvēšanā, iesaistot visu sabiedrību gan politiskās, gan kulturālās aktivitātēs ar dažādām «iešanas pie tautas» akcijām. Vispārēju rezolūciju pieņemšana pret Padomju Savienības izdarībām tika nomainīta pret noteiktu pārkāpumu atspoguļošanu Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Vietējo politiķu aicināšanu uz trimdas baltiešu pasākumiem bieži aizstāja ar ārpolitikas žurnālistu aicināšanu uzstāties, tā it kā netīši piespiežot viņus iepazīties ar notikumiem Baltijas valstīs.

Latviešu trimdas centrālā organizācija savu nosaukumu Brīvās pasaules latviešu apvienība nomainīja pret Pasaules brīvo latviešu apvienība (PBLA). Tā pirmo reizi sanāca uz klātienes sēdi pilnā sastāvā (ceļa izdevumus sedza dažādi latviešu centri ASV un Kanādā), un katrs PBLA valdes loceklis tika aicināts teikt 18. novembra svētku runu 15 mītņu pilsētās.

Pateicoties PBLA iniciatīvai, 1972. gada 18. novembrī PBLA pievienojās arī igauņu un lietuviešu pasaules centrālās apvienības, proti, Augstākā Padome Lietuvas atbrīvošanai un Pasaules Igauņu apvienība, un, piedaloties augstākajiem neatkarīgās Igaunijas un Lietuvas diplomātiem, tika nodibināta Pasaules baltiešu apvienība. Jaunā baltiešu apvienība ar savu pirmo priekšsēdi lietuvieti Dr. Jozu Vaļūnu (Juozas Valiunas) ne tikai nolēma sadarboties savā starpā, bet arī uzņēmās aktīvi piedalīties visur, kur varētu izšķirties Baltijas valstu liktenis.

Uz Helsinku nolīguma sagatavošanas konferenci 1973. gada vasarā ieradās Eiropas, ASV un Kanādas ārlietu ministri. Pasaules baltiešu apvienība nolēma sūtīt savu delegāciju, lai Helsinkos klātienē iepazīstinātu oficiālās delegācijas ar saviem argumentiem, kādēļ šī konference nav tiesīga apstiprināt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā uz mūžīgiem laikiem, — konferences uzdevums ir nodrošināt brīvības un neatkarības atjaunošanu Baltijā.

Delegācijā bija baltieši no Eiropas, ASV un Kanādas. Katra tautība rūpīgi sagatavoja savu ārpolitikas memorandu. PBLA memoranda galvenais autors bija starptautisko tiesību profesors Dītrihs Lēbers no Vācijas; viņam palīdzēja neatkarīgās Latvijas laika senators Augusts Rumpēteris un ministrs Alfrēds Bērziņš, kā arī jurists Juris Padegs. Memorandā 20 lappusēs bija iztirzāti gan juridiskie, gan politiskie aspekti, kam pievienoti viedokli papildinošie dokumenti uz 57 lappusēm.

Šos dokumentus Helsinkos izdevās personīgi nodot gandrīz visām Rietumvalstu delegācijām. Daudzas valstis tos pieņēma ar sapratni, sevišķi atmiņā palikusi Īrijas delegācijas labvēlība, toties mulsināja ASV delegātu frivolā pieeja — tās pārstāvis gan apliecināja, ka Helsinku nolīgums jau nemainīs Amerikas ilggadējo Baltijas valstu aneksijas neatzīšanas politiku, bet arī atjokoja, ka Helsinku dokuments nav nozīmīgs savas sliktās gramatikas dēļ, proti, nolīgums paredzot «neuzbrukt robežām», un vai tad baltiešiem būtu jāuztraucas, ja krievi sistu ar lāpstām vai kādiem ieročiem pa apzīmētajām robežlīnijām, kā vienīgi varot tulkot nolīguma paviršo tekstu.

Savus iecerētos uzdevumus baltieši jau bija gandrīz paveikuši, kad notika kāds nejaušs atgadījums, kas, pateicoties Padomju Savienības jūtīgumam pret savu kara laupījumu Baltijas valstīs, baltiešu jautājumu pacēla starptautiskās preses līmenī, ieinteresējot Helsinkos sabraukušos 800 ārzemju žurnālistus.

Tā kā visu savu mūžu esmu darbojies mediju jomā, man 1973. gada Helsinku konferencē bija arī preses akreditācija. Akreditētie žurnālisti tika aicināti arī uz dažādiem sarīkojumiem, un es saņēmu ielūgumu uz pieņemšanu Austrumvācijas vēstniecībā. Piespraudis pie krūtīm toreiz trimdā populāro Jumja zīmi, kas sevī slēpa apgrieztos burtus LL (Latviju latviešiem; latviešus Latvijai), devos uz pieņemšanu.

Kad ierados, biju pārsteigts, ka pieņemšanā piedalās arī visi uz konferenci atbraukušie ārlietu ministri. Tur sastapu arī Vatikāna ārlietu pārstāvi toreizējo monsiņjoru Kasaroli (Cassaroli), kurš laipni stāstīja, ka baznīca vienmēr lūdzot Dievu par brīvību zaudējušām baltiešu tautām, un mudināja nepārtraukt ticēt, ka tās reiz savu brīvību atgūs. Piegāju arī pie Lielbritānijas pārstāvja sera Daglasa Hjūma un jautāju, kādēļ visu Eiropas zemju konferencē nav atrodamas Baltijas valstis. «Par to labāk prasiet biedram Gromiko,» izvairoties no sarunas, atbildēja dižciltīgais ministrs un norādīja uz telpā tikko ienākušo Padomju Savienības ārlietu ministru. Piegāju pie viņa un uzrunāju angļu valodā: «Igauņi, latvieši un lietuvieši nekad nav atteikušies no savas brīvības un tiesībām pašiem noteikt savu likteni, un arī šāda konference viņiem šādas tiesības atņemt nevar.» — «Man to nevajag,» atcirta Andrejs Gromiko un izmisīgi ar acīm meklēja savus ne pārāk uzmanīgos miesassargus. Pēkšņi tādi uzradās veseli trīs un aplenca Gromiko, bet es apjukuma brīdī vienkārši telpas atstāju un turpat uz ielas apturēju braucošu autobusu un atgriezos Helsinku viesnīcā.

Ar to incidents varēja beigties, un neviens īpašu uzmanību baltiešu jautājumam nebūtu veltījis, taču padomju pārstāvji tūlīt iesniedza protestu somu valdībai, kura bija spiesta sasaukt nakts sēdi un lemt, ka baltiešu delegācija jāapcietina. Tā arī, saulei austot, Somijas policija visus deviņus baltiešu delegācijas locekļus viesnīcā uzmodināja un apcietināja. Žurnālisti sāka pētīt baumas, ka pazudusi baltiešu delegācija, un kā kriminālstāsti parādījās pirmie raksti ne vien par pazudušiem baltiešiem, bet arī par apdraudētām Baltijas valstu tiesībām.

Policijā mums nekādu apsūdzību neuzrādīja, un baltiešus drīkstēja apmeklēt arī ASV, Kanādas, Zviedrijas un Lielbritānijas vēstniecības pārstāvji, jo apcietinātajiem bija šo savu mītnes zemju pavalstniecības.

Pirms apcietināšanas bijām izsūtījuši ielūgumus uz mūsu preses konferenci Intercontinental viesnīcas sēžu zālē, kam bija dots Baltijas vārds. Vēlāk noskaidrojām, ka brīdī, kad žurnālisti ieradās uz izsludināto preses konferenci, tā bija pārvērsta par krogus telpu un pie kokteiļu galdiņiem katrā brīvā vietā sēdējuši Somijas policisti privātās drēbēs — viņi malkojuši dzērienus un teikuši, ka par preses konferenci neko nezinot.

Tiklīdz Helsinkos sapulcējušies 800 žurnālisti sāka izrādīt arvien lielāku interesi par pazudušajiem baltiešiem, Somija vēlējās nodrošināt, lai pie mums neviens netiek klāt. Visizolētākā vieta, uz kurieni mūs pārveda, bija tukšais cietums Espo pilsētiņā. Tukšs tādēļ, ka somi tur agrāk turēja uz nāvi notiesātos, bet pēc nāvessoda atcelšanas tur iemītnieku vairs nebija. Pēc senām tradīcijām, mums atņēma kaklasaites, siksnas un kurpju auklas, un tikām izvietoti atsevišķās kamerās, kurās bija vien cementa lāviņa un caurums grīdā.

Bija arī aizkustinoši momenti. Kad tikām izsēdināti no cietumnieku «melnās bertas», somu policisti nostājās ierindā, un pēc salutēšanas vecākais virsnieks paziņoja, ka viņiem jāpilda savs uzdevums, bet viņi izsaka mums cieņu par mūsu rīcību savu tautu labā, jo mūsu vietā būtu darījuši to pašu. Tāpat jāpiemin uzraugu ierašanās manā kamerā nakts vidū, lai paziņotu, ka ar mani pa telefonu grib runāt ASV ārlietu ministrs Viljams Rodžers. Saruna bija īsa: ASV panākusi, ka Somijas valdība piekritusi atbrīvot tos baltiešus, kuriem ir arī ASV pavalstniecība. «Paldies, bet nē,» atbildēju, «jo mēs kopā šeit ienācam un kopā iziesim.»

Tā kā nekādu īstu apsūdzību pret baltiešu darbību somi nesaskatīja, drīz arī mūsu ieslodzījums beidzās. Varējām brīvi rīkoties, bet tagad katram baltiešu delegācijas loceklim visu laiku sekoja somu slepenpolicisti. Vienu brīdi mums pat atsūtīja zīmīti: «Sekojam Jums nevis tāpēc, lai Jūs traucētu, bet lai pasargātu no padomju aģentiem.»

Pasaules baltiešu apvienības delegācijas apcietināšana Helsinkos 1973. gadā mobilizēja baltiešu sabiedrību un mūsu politisko aktivitāti. Brīvprātīgi ieplūda lielas ziedojumu summas Latvijas brīvības fondam, lai dotu iespēju piedalīties jebkurā sanāksmē, kurā varētu izšķirties Latvijas un pārējo Baltijas valstu likteņi. Tā pēc diviem gadiem, kad 1975. gadā notika Helsinku nolīguma parakstīšana valsts prezidentu līmenī, baltieši bija īpaši labi sagatavojušies.

Bija aizsākta laba sadarbība ar trimdinieku mītnes zemju ārpolitikas veidotājiem, bija atrasti labi sakari ar ārpolitikas žurnālistiem un komentētājiem, un bija mobilizēta visas trimdas sabiedrība gan pasākumu finansēšanai, gan aktīvai līdzdalībai. 1975. gadā līdz ar galotņu konferenci Helsinkos lielā daļā baltiešu apdzīvoto pilsētu ASV, Kanādā, Eiropā un Austrālijā notika demonstrācijas, kas tika nosauktas par «brīvības sardzēm», atgādinot Baltijas tautu likteņus. Stokholmā PBLA ierīkoja savu informācijas štābu (Helsinkos to nepieļautu). No Zviedrijas uz Helsinkiem izbrauca latviešu jauniešu demonstrantu grupa ar apslēptiem cīņas ieročiem — ap ķermeni apsietiem Baltijas karogiem un audekliem ar demonstrācijas tekstiem. Ik pa stundai šie demonstrētāji parādījās citā vietā Helsinkos, un tos novēroja arvien lielāks skaits žurnālistu.

Lielas cerības likām uz ASV valdību un latviešu centienu atbalstītāju prezidentu Džeraldu Fordu. Toreiz dienas presē lasījām arī vēlāk atmiņu grāmatās apstiprināto faktu, ka Baltajā namā notikusi liela cīņa starp prezidentu Dž. Fordu un Valsts sekretāru (faktiski ASV ārlietu ministru) Henriju Kisindžeru par to, ko nozīmē Helsinku nolīgums baltiešu jautājumā.

Tā šādā saspringtā brīdī prezidents Dž. Fords dienu pirms izlidošanas uz Helsinku konferenci Baltā nama kabineta zālē sasauca ASV etnisko organizāciju vadītājus, viņu vidū — arī mani kā toreizējo Pasaules baltiešu apvienības prezidentu. Kad apsēdāmies pie galda, ievērojām, ka apspriedē piedalīsies arī H. Kisindžers, abu partiju frakciju un ārlietu komisiju vadītāji. Prezidents Dž. Fords paziņoja, ka ASV Helsinku nolīgumu parakstīs, jo tas var veicināt gan mieru, gan cilvēktiesību ievērošanu.

Bet tad nāca vēsturiskais paziņojums, pie kā baltiešu centrālās organizācijas bija mērķtiecīgi strādājušas visu savu pastāvēšanas laiku. 1975. gada 25. jūlijā prezidents Dž. Fords Baltajā namā nolasīja šos vārdus: «Amerikas Savienotās Valstis nekad nav atzinušas Lietuvas, Latvijas un Igaunijas iekļaušanu Padomju Savienībā, un to nedarām arī tagad. Šo mūsu oficiālo neatzīšanas politiku nemaina Eiropas Drošības un sadarbības apspriedes rezultāti. Principu deklarācijā par teritoriālo integritāti ir iekļauts pants, ka neviena okupācija vai teritorijas iegūšana pretrunā ar starptautiskiem likumiem netiks atzīta par likumīgu.»

Pēc šā paziņojuma trimdas baltiešu centrālās organizācijas pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados centās panākt, lai šai Helsinku robežu neaizskaramības panta interpretācijai, ko paudusi ASV valdība, gadu gaitā pievienotos arī gandrīz visas pārējās Rietumeiropas valstis. Baltiešu viedoklis, ka Helsinku nolīgums nespēj grozīt juridisko pamatjēdzienu un nelikumīgi iegūtu teritoriju nevar padarīt par likumīgu kāda starptautiska vienošanās, uzvarēja un panāca Eiropas valstu vairākuma pievienošanos. Par to valstis paziņoja gan parlamentu rezolūcijās, gan prezidentu vai ārlietu runās.

Tādēļ sāpīgi bija dzirdēt debates Latvijas Saeimā pirms dažiem gadiem, kad tika apspriests robežlīgums ar Krieviju par Abrenes atdošanu Krievijai. Daži deputāti un pat ārlietu ministrs Helsinku robežu neaizskaramības principu interpretēja tā, kā to bija iecerējis L. Brežņevs, cenšoties leģitimēt kara laupījumu, nevis tā, kā to taisnīgi bija darījušas Rietumvalstis. Jāpateicas Latvijas Satversmes tiesai, kura robežlīgumā šo kļūdu lika izlabot, savos argumentos citējot arī manu runu Saeimas debatēs, kurā norādīju, ka Helsinku nolīguma ceturtajā sadaļā trešās rindkopas pēdējais teikums skan šādi: «Nekāda okupācija vai nelegāls ieguvums netiks atzīti par likumīgu.»

Latvijas neatkarības atjaunošana kā 1918. gadā proklamētās valsts turpinājums un nevis kā jaunas republikas radīšana bija juridiski nepieciešama. Ja nebūtu šīs mūsu valsts pēctecības, iznāktu, ka, pirmkārt, nav bijusi okupācija, otrkārt, nav bijusi nelegālā aneksija, un, treškārt, nav bijusi kolonizācija.

Ja Latvija nebūtu nostiprinājusi Latvijas tiesisko turpinājumu, būtu atvērtas durvis apgalvojumam, ka 1991. gadā padomju Latvija atdalījās no Padomju Savienības un visi tālaika Latvijas iedzīvotāji — gan latvieši, gan okupanti — būtu tiesīgi lemt par mūsu valsts nākotni. Visi iedzīvotāji būtu jaunās republikas pavalstnieki, un Latvijas vēsturē varēja notikt nepatīkams pagrieziens, jo toreiz katrā no Latvijas desmit lielākajām pilsētām lielākā tautības grupa bija krievi.

Baltiešu sekmīgā līdzdalība Helsinku nolīguma parakstīšanas gaitā bija nozīmīga Baltijas valstu neatkarības un brīvības atgūšanā. Tā pierādīja, ka mums nav jābūt tikai skatītājiem vēsturiskos procesos, bet ar mērķtiecīgu darbu arī paši varam tos iespaidot. Varam būt viedokļu veidotāji, ne tikai viedokļu pieņēmēji.

Tā bija arī toreiz, 1975. gadā, Helsinkos. Kad kopā ar lietuviešu globālās organizācijas vadītāju Dr. Jozu Vaļūnu ieradāmies Helsinku lidostā, mūs tūlīt atkal arestēja tas pats policists, kas to bija veicis jau pirms diviem gadiem. «Gaidu jūs jau divas nedēļas,» teica policists. Bet šoreiz ceļš nebija pa tiešo uz cietumu, jo mēs savā politiskajā darbībā bijām pietiekami izauguši. Policists apmulsa, kad apcietināšanas brīdi caur Helsinku lidostas stikla sienām fiksēja kāds ducis preses fotogrāfu, jo mēs, baltieši, bijām iemācījušies vairs nebūt anonīmi.

Somijas drošības iestādes apmulsa vēl vairāk, kad parādīju viņiem iepriekšējās dienas ASV ietekmīgākās avīzes New York Times numuru ar manu lasītāju vēstuli, kurā jau bija paredzēta mūsu otrreizējā apcietināšana un kurai blakus — laikraksta redakcijas norāde uz tās dienas ievadrakstu. Ievadraksts iztirzāja Helsinku konferences nozīmi, bet lielākā daļa bija veltīta tieši baltiešu tiesību aizstāvēšanai. Vēl bija jāpiemin tikšanās dienu iepriekš Baltajā namā pie ASV prezidenta, un somi saprata, ka vairs neesam tie pastarīši, kas savus pirmos diplomātiskos soļus izmēģināja pirms diviem gadiem. Šoreiz somiem bija jārēķinās ar abiem lielajiem — Krievijas un Amerikas pretspēkiem.

Ko darīt ar mums, aizturētajiem? Aizturēt ilgāk par nu jau ieilgušām četrām stundām nevarēja, bet visa pārējā lidosta un pievedceļi bija slēgti, lai Helsinkos netraucēti pa vienam varētu ievest 35 valstu prezidentus. Nekas cits neatlika kā arī mūs, latviešu un lietuviešu vadītājus, iesēdināt limuzīnā, un pa tukšajiem ceļiem piecas minūtes pēc Dienvidslāvijas prezidenta J. B. Tito un četras minūtes pirms L. Brežņeva limuzīna arī mūs ieveda Helsinkos, somu tautai ceļmalā vicinot karodziņus.

Baltiešu jautājuma aizmirstības laiki beidzās, un atdzīvojās baltiešu aktivitāte par savas tautas un valsts tiesībām. Eiropas drošības un sadarbības apspriedei sekoja periodiskās izvērtēšanas konferences dažādās Eiropas pilsētās, kurās PBLA un PBA centrālajām organizācijām bija arvien lielāka loma.

Jāpiemin ASV pretimnākšana Belgradas darba izvērtēšanas konferencē, iekļaujot savā delegācijas sastāvā PBLA pārstāvjus Gunāru Meierovicu un Oļģertu Pavlovski, un pašu baltiešu tautu līdzdalība Madrides un Vīnes izvērtēšanas konferencē. Īpašu uzmanību latvieši guva Madridē, kur visa pasaules prese fotografēja mācītāju Māri Ķirsonu, kurš no pārgrieztām vēnām lēja asinis uz Krievijas karoga. Desmit gadus pēc Helsinku konferences lielu uzmanību guva arī Pasaules baltiešu apvienības Kopenhāgenā sarīkotais tribunāls pret Padomju Savienības noziegumiem, kas arī pulcēja gandrīz 200 žurnālistu.

Visus Latvijas okupācijas gadus trimda uzturēja dzīvu savas valsts neatkarības un tautas brīvības jautājumu. Laika tecējumā tā ieguva draugus un sabiedrotos ārvalstīs, un, atjaunojot neatkarību, Latvija pavisam ātri varēja saņemt neatkarības de iure atzīšanu no pārējām valstīm. 1973. gadā parādītā baltiešu uzdrošināšanās Helsinkos jau pēc 15 gadiem Latvijā bija kļuvusi par neapstādināmu visas tautas kustību, kas alka pēc brīvības.