Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Par latviešu valodas statusu — esošo un vēlamo (2)

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Visaugstākā taisnība

Filozofiska doma teic, ka nekur tik īsti un tik pilnasinīgi cilvēks nejūtas mājās kā savā dzimtajā valodā. Un to māju sajūtu cilvēkam nespēj atņemt nedz svešatne, nedz izsūtījums, nedz arī trimda.

Vēl jo sāpīgāk, jo rūgtāk, ja to māju, šīs mājas sajūtas cilvēkam pietrūkst viņa paša dzimtajās mājās, viņa tēvu zemē.

Vai gan maz vajadzīgs vēl lieku reizi pierādīt, ka valoda nepieder nedz rakstniekiem, nedz valodniekiem, nedz zemniekiem, nedz strādniekiem, nedz ierēdņiem, nedz arī politiķiem?… Valoda pieder tautai. Vai, citādi sakot, valoda ir visaugstākā taisnība, ko tauta pati sev nospriedusi reiz un uz visiem laikiem.

Un, ja mēs patiešām gribam radīt tiesisku valsti, gribam saukties par demokrātisku un civilizētu sabiedrību, tad mums pirmām kārtām jāatjauno mūsu dzimtās valodas tiesības, jāpiešķir mūsu latviešu valodai valstiskums.

LEONS BRIEDIS

***

Latviešu valodai ir jāpiešķir valsts valodas statuss. Tās lietošanai nedrīkst būt nekādu ierobežojumu visā Latvijas teritorijā.

(. .) Latviešu valoda obligāti jāprot jebkuram padomju, valsts, sabiedriskajam, saimnieciskajam vadītājam, jebkuram citam darbiniekam, kuram ikdienā iznāk saskarsme ar cilvēkiem.

Šajā gadījumā tas nedrīkst būt brīvas izvēles princips. Tā ir profesionālā derīguma būtiska pazīme. Ieskaitot nepieņemšanu darbā vai atbrīvošanu no tā. Citādi mēs zinām daudzus darbiniekus, kuri tā arī nav apguvuši latviešu valodu, kaut gan ir nodzīvojuši republikā ne vienu vien gadu desmitu.

Arī latviešu valodas stundu skaita ievērojama palielināšana skolās ar krievu mācību valodu nedrīkst būt atkarīga no vecāku vēlēšanās vai nevēlēšanās, kā to var saprast no B. Kubuliņas rakstītā (sk. «Cīņu» 28. augustā). Tas pats attiecas uz Latvijas vēsturi, kultūru un citiem priekšmetiem. Pat tad, ja būtu nepieciešama pāreja uz vienpadsmitgadīgu skolu. Jo stundu skaita palielināšana nav valodas uzspiešana. Tā ir iespēju radīšana normālai valodas apguvei. Tās apguves līmenis būs atšķirīgs, tāpat kā jebkurā citā priekšmetā — atkarīgs no skolēna intereses.

Arī sapulcēs, apspriedēs, plēnumos, konferencēs un citos tamlīdzīgos pasākumos pamatziņojumam jābūt latviešu valodā. Sevišķi tajos gadījumos, kad dalībnieku absolūtais vairākums nav krievu valodā runājošie. Mēs esam pieraduši pie cita, savā būtībā šovinistiska principa — ja kaut daži nesaprot latviešu valodu, tad pamatziņotājam vai pasākuma vadītājam gandrīz vai obligāti jārunā krieviski. Tas pats attiecas uz dažādu lēmumu, izziņu un citu dokumentu sagatavošanu, lietvedību kopumā.

Pilnīgi atbalstu tās nostādnes, kas par latviešu valodas statusu izteiktas Rakstnieku savienības valdes plēnumā un A. Blinkenas rakstā.

ARNIS JĀKOBSONS,

Latvijas PSR Zinību biedrības valdes priekšsēdētāja vietnieks

***

 

 (..) Mēs nesaskatām Latvijā īpašus apstākļus, kas kavētu atzīt latviešu valodu par valsts valodu Latvijas teritorijā — līdzīgi kā tas ir izdarīts Gruzijā, Armēnijā un Azerbaidžānā ar pamatnācijas valodu.

G. ŠĶĒLE

no Kandavas

(Vēstuli parakstījuši vēl 11 cilvēki.)

***

 

Cienījamā redakcija!

Mēs, LVU Filoloģijas fakultātes latviešu valodas un literatūras specialitātes neklātienes nodaļas III kursa studenti, izsakām savu viedokli par latviešu valodas nenoteikto un nestabilo stāvokli suverēnas valsts — Latvijas PSR teritorijā.

Mēs uzskatām, ka tāds stāvoklis nesekmē Latvijas valsts autoritāti suverēno republiku savienībā un visā pasaulē. Gluži pretēji — tas neveicina latviešu valodas obligātu lietošanu un tās aizsardzību, kas ir visu pilsoņu pamatpienākums, bet cittautiešiem arī vistiešākais adaptēšanās līdzeklis.

Ikviens cilvēks, kurš iepazinies ar elementārajiem valodniecības likumiem, zina, ka divvalodība ir pārejoša parādība. Vēsturiski īsākā vai garākā laikā tā izbeidzas, proti, viena no teritorijā lietotajām valodām pakāpeniski «noiet no vēstures skatuves». Uzskatāms un vērā ņemams piemērs ir mūsu radu tauta un tās valoda — relatīvi nesen izmirusī un asimilējusies prūšu valoda.

Ja par pašu galveno nācijas un tautas pazīmi uzskatām valodu, jo bez valodas nav tautas, tad kādu gan bezatbildību, pat noziegumu mēs uzņemamies (mēs — tauta un tie, kas bijuši un ir noteicēji par mūsu izglītību un kultūru), ja atstāsim nenoteiktai divvalodības pašplūsmai vienu no visvecākajām valodām, kuras skaņas un intonācijas glabā sevī cilvēces domāšanas pirmsākumus, valodu, par kuru ir dziļa un nopietna interese pasaules valodniecībā.

Katram saprotams, ka tad, ja valoda ir pakļauta nesaudzībai un netiek kopta kādā citā teritoriālā vienībā, tas ir bēdīgs fakts, taču vēl ne visas tautas un visas valodas bojāeja. Kas attiecas uz krievu valodas statusu, tad tā joprojām saglabāsies kā sazināšanās līdzeklis, viesojoties un uzņemot viesus no citām republikām, kārtojot starptautiskus darījumus. Tādā veidā taču netiks apdraudēta krievu valodas un kultūras autoritāte. Gluži pretēji. Taču — ja latviešu valodai netiks piešķirts VALSTS VALODAS statuss, tad tas atspoguļos tādu situāciju, ka latviešu tauta savā zemē (pārbūves laikā) nevar vai nedrīkst nodrošināt savas tautas un valodas kā pasaules kultūras sastāvdaļas nākotni.

(26 paraksti)

***

Godājamā redakcija!

Tas bija skumjš brīdis — 3. septembrī stāvēt zem sarkanbaltsarkanā karoga pie katastrofāli sagandētās, smirdošās Baltijas jūras. Pat ne vairs protestējot, bet lūdzot žēlastību jūrai. Apzināties, kādu vēstures ceļu mēs esam nogājuši. Iedomāties to, kas varbūt mūs sagaida rīt. Un iedomāties arī — ja šis karogs jūras krastā būtu pacelts nedaudz agrāk, rezultāts būtu bijis savādāks. Kas zina…

Vēsturi mēs neatjaunosim un nepiepildīsim savulaik pieviltās cerības. Taču mums kā tautai ir jādzīvo un jāveido sava nākotne. Šeit, no šīs vietas un šī laika. Ar jaunu cerību un jaunu vilšanos, ar mūžīgu dzīvotgribu, ar sevis apliecinājumu. Šo gribu nevar ne atņemt, ne nozākāt.

Es personīgi nejūtos tik cieši piesaistīts tādam vai citādam simbolam. Bet, kad es redzu, kā, paceļot daudzcietušo sarkanbaltsarkano karogu, dziedot aizlūgumu «Dievs, svētī Latviju», pūlis pārvēršas tautā, tad manī nav šaubu, ka jāceļ godā viss, ko turam svētu. Nevienam ar to nekas netiek atņemts, neviens ar to netiek pazemots, — kādā valodā viņi nerunātu un kādai ticībai neticētu.

Tas nav ne lūgums, ne pieprasījums no manas puses. Tas ir tikai atgādinājums. Mēs esam bijuši un arī esam valstiski suverēna nācija. Šo suverenitātes apziņu nav varējušas atcelt ne pasaules kataklizmas, ne lielvalstu spekulācijas. Šī apziņa ir mūsu mantojums.

Ir cilvēka, ir personas un arī nācijas tiesības. Viena no tādām tiesībām ir — dzimtās valodas pilnvērtīga lietošana dzimtajā teritorijā. Latvijas PSR — vienā no Padomju Savienības valstīm — latviešu valodas statusam ir jābūt valstiskam. Jebkuram mūsu līdzpilsonim, kura dzimtā valoda ir cita, šeit netiek liegtas ne viņa tiesības to kopt, ne lietot. Taču viņam pastāv arī elementārs humāns pienākums cienīt, saprast un mācīties šīs zemes valodu.

Šobrīd, šajā attieksmju noskaidrošanas un atskaidrošanas laikā, es pievienojos jūsu sludinātajam plebiscītam un balsoju par nacionāli vēsturiskās simbolikas atjaunošanu iespējami plašāk un daudzveidīgāk. Es balsoju par latviešu valodas valstiskumu. Un ne jau tikai tāpēc, ka tā ir mana dzimtā valoda. Taisnīga un cilvēcīga šīs problēmas nostādne ved uz taisnīgām un cilvēcīgām attiecībām. Uz visu mūsu kopīgu nākotni.

KNUTS SKUJENIEKS

***

Redakcijas piebilde

Līdz 8. septembrim esam saņēmuši individuāli, ģimeņu vārdā un kolektīvi rakstītas vēstules, kurās «par» valsts valodas statusa piešķiršanu latviešu valodai izteikušies 5632 cilvēki.

Atgādinām, ka savu viedokli šajā jautājumā jūs varat izteikt līdz 10. septembrim (pasta zīmogs).

Bet šo vēstuli, ko redzat U. BRIEŽA fotokopijā, lasījām ar īpašu prieku. Ar prieku — neraugoties uz kļūdām un izteiksmes negludumiem. Kā apliecinājumu, ka grūto un no gruzīnu valodas un tās rakstības tik atšķirīgo latviešu valodu pamatos tomēr var apgūt. Sekmes arī turpmāk jums, Aleksandr!

 

Publicēšanai sagatavoja

I. BRIKERE