Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās Komitejas birojam, PSKP CK Politbirojam no Latvijas Komunistiskās partijas CK locekļa ALFRĒDA RUBIKA

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  


Politiskā situācija, kas veidojas republikā, liecina, ka Latvijas Komunistiskā partija un tās vadošie orgāni pakāpeniski zaudē savu ietekmi masās un arvien mazāk kontrolē daudzu notikumu gaitu republikā. Nesen notikušajā Latvijas Komunistiskās partijas CK plēnumā pieņemtā rīcības programma ir izplūdusi un nepietiekami konkrēta. Daudzos gadījumos tas izraisa komunistos un veselās partijas organizācijās apjukumu un pilnā mērā neveicina stāvokļa stabilizēšanu. Izmantojot šādu situāciju, savu rīcību nopietni aktivizējušas dažādas pseidopārkārtošanās sabiedriskās un sabiedriski politiskās organizācijas, kā arī jaundibinātas politiskas partijas, piemēram, LSDSP, kas paziņoja, ka tajā ir vairāk nekā 1000 biedru un ka tās dibināšanas kongress notiks šā gada rudenī.

Latvijas Tautas frontes (LTF) otrais kongress, kas notika 1989. gada 7. un 8. oktobrī Rīgā, būtībā demonstrēja, ka dzimst jauna politiskā partija, kas ir alternatīva Padomju Savienības Komunistiskajai partijai.

LTF priekšsēdētāja D. Īvāna (PSKP biedrs, PSRS tautas deputāts) referāts kongresā un koreferāti pēc savas būtības un satura bija vērsti pret PSKP vadošo lomu sabiedrībā, bija aicinājums demontēt padomju varu un graut PSRS, mēģinājums ievadīt sabiedrisko domu un latviešu tautu buržuāziski demokrātiskās kārtības restaurēšanas gultnē. Kongresa rīcībā bija nodoti valsts televīzija un radio, kas divas dienas ar kongresa tiešo translāciju aizņēma visu programmas laiku.

Kongresā piedalījās un runāja ne tikai galēji ekstrēmistiski noskaņoti dažādu neformālo kustību pārstāvji no citām savienotajām republikām, bet arī daudzi dažādi noskaņotu emigrantu aprindu pārstāvji no ārzemēm.

Pēdējā laikā LTF vadītāji sistemātiski runā par nepieciešamību uzvarēt gaidāmajās vietējo padomju vēlēšanās un republikas Augstākās Padomes vēlēšanās un tādējādi izcīnīt politisko varu parlamentārā ceļā, novēršot PSKP vadošo lomu. Rodas jautājums kam kungi (tieši tā cits citu uzrunā LTF biedri) no LTF grib atņemt varu? Vai Latvijas Komunistiskajai partijai? Vai padomēm? Kā interesēs tas tiks darīts? Skaidra atbilde uz šiem jautājumiem dota kongresā pieņemtajā LTF rīcības programmā un statūtos. Šajos dokumentos vairs nav runas par pārkārtošanos, balstoties uz PSKP principiem un platformu. Tajos nav padomju kā valsts varas orgānu, bet ir vara, ko vada LTF, LNNK un citi politisko partiju tipa veidojumi.

Kongresa delegātu vidū bija 24 procenti PSKP biedru, taču neviens no viņiem pat nemēģināja dot pretsparu ekstrēmistiskajiem un separātiskajiem centieniem un aizstāvēt PSKP līniju.

Notikumi LTF kongresā un daudzi citi notikumi republikā neatbilst partijas XIX konferences un vēlāko PSKP CK plēnumu lēmumiem. Tas nav nekas cits kā atkāpšanās no pārbūves ideoloģijas, no daudziem sociālisma un marksisma-ļeņinisma principiem.

Es un citi Latvijas Komunistiskās partijas CK locekļi ne reizi vien esam runājuši par to Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja sēdēs un plēnumos, PSRS tautas deputātu vēlēšanu kampaņas laikā, intervijās presei, radio un televīzijai. Taču CK birojs joprojām nav uzklausījis šos komunistu vērtējumus un brīdinājumus. Arvien vairāk izpaužas samiernieciskā nostāja attiecībā uz LTF un tās vadītājiem.

Latvijas Komunistiskās partijas CK birojam ir labi zināms, ka vairākos rajonos un pilsētās par partijas un padomju orgānu vadītājiem kļūst tie PSKP biedri, kas aktīvi atbalsta LTF un īsteno tās līniju un nevis PSKP kursu un lēmumus. Turklāt tādos rajonos tiek organizēta PSKP CK un Latvijas Komunistiskās partijas CK lēmumu nosodīšana. No partijas un padomju laikrakstu, kolhozu un padomju saimniecību nosaukumiem tiek izsvītroti vārdi Ļeņins, Stučka, «Sarkanais», «Padomju», «Komunisms», bet Latvijas Komunistiskās partijas CK birojs izliekas neredzam šos faktus. LTF rokās ir Latvijas televīzija un radio, daudzi laikraksti un žurnāli. Tās ietekmē nokļuvis pat Partijas vēstures institūts un Latvijas Komunistiskās partijas CK izdevniecība.

Redzēdama šādu partijas ideoloģisku bezprincipialitāti un organizatorisko bezdarbību, LTF pieņemas spēkā, kļūst drošāka. Vai par to neliecina fakts, ka pēdējā kongresā vesela virkne komunistu, PSRS tautas deputātu, tika ievēlēti LTF Domē (Bišers, Bojārs, Inkēns, Kosteņecka, Lucāns, Vulfsons, Īvāns)?

Šie cilvēki republikā labi pazīstami kā dedzīgi LTF ideju realizētāji, kuriem ir citādi uzskati nekā tie, kas formulēti PSKP programmā un statūtos un partijas platformā nacionālajā jautājumā. Toties komunistus, kas godīgi pilda savu partijas biedra un dienesta pienākumu, atklāti vajā par viņu politisko pārliecību. Piemēram, tiklīdz LTF līderis D. Īvāns bez pierādījumiem un rupji apvainoja mani neatbilstībā amatam, Ministru Padomes vadība tūdaļ pat izveidoja komisiju «Rīgas pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāja darba stila un metožu pārbaudīšanai», kas tika noorganizēta un sāka darboties manas prombūtnes laikā, es pat netiku informēts par tās sastāvu un darbību. Tā ir ērta forma, kā atriebties komunistam par viņa principiālo politisko nostāju.

Kā PSKP biedrs ar 30 gadu stāžu, kā Latvijas Komunistiskās partijas CK loceklis es uzskatu par nepieļaujamu CK, biroja un republikas vadītāju tālāku pasivitāti šajā politiskajā situācijā. Šajā vēstulē griežos pie Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja un PSKP CK Politbiroja locekļiem ar šādiem priekšlikumiem:

Pirmkārt, nekavējoties dot principiālu partijisku vērtējumu LTF kongresam un tajā pieņemtajiem dokumentiem.

Otrkārt, noteikt to PSKP biedru atbildības pakāpi, kuri ne vien neizpilda PSKP programmas un statūtu prasības, bet arī demagoģiski, maskēdamies ar pārbūvi, taktiski izvērš graujošu darbību pret padomju varu un bruņotajiem spēkiem, veicina šķelšanos partijā, PSRS iedragāšanu un starpnacionālo attiecību sarežģīšanos.

Treškārt, atdot partijai, valstij un padomēm masu informācijas līdzekļus, vispirms –  televīziju un radio. Ar to starpniecību jāpropagandē PSKP un padomju valsts ideoloģija un politika, pārbūves patiesās idejas un pieredze, nevis centieni, ko pauž tautas interešu viltus «aizstāvji», kuriem būtībā nav nekā kopīga ar sociālisma un pārbūves mērķiem.

Ceturtkārt, Latvijas Komunistiskās partijas CK birojam un aparātam nav jāgaida kaut kādi norādījumi no augšas, bet ļoti aktīvi, ar politiskām metodēm jāatklāj un jāparāda tautai daudzu LTF, LNNK, LSDSP un tamlīdzīgu organizāciju tīkojumu un plānu utopisms, to ekonomiskā un politiskā nepamatotība, tiem pretstatot mūsu partijas aktīvo politisko nostāju. Nepieciešams ar organizatoriskām metodēm uz to orientēt visas partijas pirmorganizācijas un rajonu un pilsētu partijas organizācijas.

Visbeidzot, piektkārt, vajadzētu atkal sākt analizēt CK locekļu, tieši CK locekļu, runas Latvijas Komunistiskās partijas CK pēdējos plēnumos. Viņi izteica daudz konkrētu priekšlikumu, kuri palika bez ievērības.

Ar šo vēstuli griežoties pie jums, biedri Latvijas Komunistiskās partijas CK biroja locekļi, es ceru, ka jums pietiks principialitātes un drosmes veikt nepieciešamos pasākumus, lai labotu stāvokli. Pēc vietējo padomju un it īpaši republikas Augstākās Padomes vēlēšanām to darīt būs par vēlu. Padomju sastāvs tiks izveidots ar LTF noteikumiem, reālā vara no padomēm pāries Tautas frontes rokās, bet komunistu partijai samazināsies vai vispār zudīs spēja realizēt vadošo un organizējošo lomu sabiedrībā.

Ar cieņu

A. Rubiks

1989. gada 12. oktobrī