Izmaiņas

«Padomju Jaunatne» lr ir manas tēva mājas lielajā žurnālistikā. Laiks no 1979. gada līdz 1985. gadam sporta nodala nodaļā bija ārkārtīgi saspringts. Reizēm no pieciem laikrakstiem nedēlā nedēļā sporta tematikas materiāli aizņēma vesela «PJ» numura apjomu. Kultūra un sports bija jomas, par ko rakstījām visvairāk. Un ari visgodlgākarī visgodīgāk. Viena paša Mlķe|a Mlķeļa Rubeņa «Kas futbolā Jaunsjauns?» gargabalos bija vairāk patiesības par mūsu dzīvi neka nekā visos to gadu partijas un valdības dokumentos kopā. Godprātīga rīcība, mahinācijas, atsevišķu personu subjektīvisms, pat nelietība . . . Sporta laukumos un ap tiem bija visa mūsu greizā politiskā un ekonomiskā dzīve. Vajadzēja to tikai prast saskatīt un veikli uzlikt uz papīra.

Vlengad tieši pirms futbola sezonas ārštata autors atnesa feļetonu par zaķbolu. Par to, kā zaķi nospriež aicināt Jaunu jaunu treneri — Lāci — no lielā meža un kā tas sāk saviem audzēkņiem dot burkānus: par iesistiem vārtiem — divus, par precīzu piespēli — vienu . . . NodrukājamNodrukājām, un tikai tad kāds acīgs lasītājs no mazās (komjaunatnes) CX saka CK sāka uztraukties. Tāpat kā toreiz, kad izlēmu: vajadzētu pārdrukāt fragmentus no rietumvācu sporta ārsta Doizera grāmatas par sportistu veselību. Kādi trīs vai četri turpinājumi ari Izdevāsarī izdevās. Un tad redaktorei piezvanīja Viņš no Turienes. Kāpēc dezlnformējat dezinformējat sabiedrību, kropļojat priekšstatu par padomju sportu? Kā drīkstat rakstīt, ka peldētājiem pirms došanas olimpiskajā cīņā lepumpē iepumpē gaisu un lodes grūdējs bez anaboliskajiem stimulatoriem nevar sasniegt vairāk par 19 metriem! Nelīdzēja mūsu protests, ka šie taču lr ir fakti no «riebīgas kapitālisma pasaules», Viņš no Turienes bija viltīgāks. Norādīja, ka pirms katra turpinājuma neesot uzsvērts: tā notiek tikai un vienīgi tur — pie viņiem, padomju valsti nekad nekas tāds nav pat iedomājams. Doizera grāmatas pārpublicēšanu vajadzēja pārtraukt.

Pirms olimpiskajām spēlēm, kas 1984. gada notika ASV un kurās sociālisma nometnes sportisti nepiedalījās, A. Staģls teicas Staģis teicās sagatavot pārskatu par vieglatlētikas olimpisko vēsturi. Tikai — vai esot vērts? Teicu: raksti, gan Jau jau «nodriķēsim». Nopublicēt izdevās tikai pirmās septiņas lappuses, Jo jo Viņš no Turienes pēkšņi izlēma, ka olimpiskās spēles vairs pat pieminēt nedrīkst...

Imantam Ziedonim kādā eplfānlja epifānijā ir teiciens: Ja ja tev čurā uz galvas, tu taču neteiksi, ka tas lr ir lietus. Bet Viņš no Turienes it bieži centās lestāstītiestāstīt: redz, cik skaisti līsti līst!.

Esmu pateicīgs to gadu «PJ» kolektīvam, kuri, cits dtu citu visdažādākajās ķibelēs balstīdams, tomēr gāja pie sava lasltija lasītāja ar vairāk vai mazāk paceltu galvu un taisnu mugurkaulu.