Izmaiņas

{{Memoir|Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001)|Published on=2001/01/20|Original title=Nenobijās!}}{{Written by|Edgars Vītiņš}}{{About topic|BARIKĀDES, 1991}}{{About topic|Barikādes, pie Vecmīlgrāvja tilta, 1991}}{{About topic|Omonieši}}{{About domain|Politika}}{{About person|Haralds Ozoliņš }}{{About place|Vecmīlgrāvis}}{{About year|1991}}Pēc Priekuļu LMT beigšanas strādāju p/s "Ļaudona" par mehāniķi. 1991. gada janvāra notikumi satrauca ikvienu no mums, un mēs, jaunieši, nevarējām palikt malā, bija jābrauc uz Rīgu, lai varētu parādīt savu nostāju. Kā jau visi ļaudonieši, arī es biju pie Vecmīlgrāvja tilta un izjutu visus tos notikumus, kas tajā laikā tur risinājās. Kopā ar mums vēl bija liepājnieki. OMON bieži braukāja pār tiltu un šāva uz stāvošo mašīnu riepām. Pirmā nakts pagāja samērā mierīgi, ugunskuriem malkas netrūka un vīriem humora arī ne. Es kopā ar Māri Trušus regulēju satiksmi pār tiltu, jo tas bija nosprostots un brīva bija tikai viena braukšanas josla. Otrajā dienā omonieši kļuva arvien niknāki. Vienā brīdī tie izlēca no mašīnām un sāka mūs ielenkt. Nobloķēja satiksmi Rīgas virzienā un atklāja uguni. Daudzi no mūsējiem muka, un viņiem pakaļ raidīja šāvienus. Man izmukt neizdevās, jo biju tuvāk ugunskuriem. Un bija jāpakļaujas pavēlei gulties. Izjutu visas OMON zvērības, savām acīm redzēju, kā viņi izdemolē mūsu autobusus, sašauj riepas. Mūs visus pārmeklēja, dažus spārdīja. Guļot redzēju, kā "Volga" ieskrien stabā, vēlāk uzzināju, ka tajā bija nošauts pirmais barikāžu upuris Roberts Mūrnieks. Pēc kāda laika OMON lika piecelties astoņiem cilvēkiem un veda tos sev līdzi. Nevarējām saprast, kas ar viņiem notiks, bet vēlāk noskaidrojās, ka šiem cilvēkiem bija jānovāc "eži", ko paši bijām uzstādījuši uz tilta. Pēc kāda laika arī mums lika piecelties un doties pilsētas virzienā. Brīdi mūs pavadījuši, omonieši aizbrauca atpakaļ savas bāzes virzienā. Mēs devāmies uz centru. Nokļuvām līdz Ministru Padomei. No turienes mūs aizsūtīja uz prokuratūru, lai sniegtu liecības. Mājās pārradāmies uz rīta pusi no Krustpils. Tā beidzās arī manas barikādes. ''Arī šodien Ivo Mūrmanis ir uzticīgs Latvijai, jo viņš ir no tiem vīriem, kas dien BALTBAT, un ir vada komandieris. Ivo divas reizes ir piedalījies misijā Bosnijā. Ivo brīvi pārvalda trīs svešvalodas (krievu, angļu un vācu).'' ''Pierakstījusi '''I. Vizāne'''''   '''Nenobijās!''' '''''Edgars Vītiņš''''' '''Haralds Ozoliņš '''ir īsts Latvijas patriots. Kad sākās tas briesmīgais laiks, viņš uzskatīja par savu pienākumu atrasties tur — barikādēs. Savā postenī, Brasā, viņš ieradās 13. janvārī. Šis postenis atradās apmēram četrsimt metrus no omoniešu bāzes. Haralds teica, ka skats tur bijis drūms, bet par bailēm viņš esot aizmirsis. Viņš stāstīja, ka omonieši ir uzbrukuši neapbruņotiem cilvēkiem. Bija gadījums, kad omonietis gribējis uzbrukt kādai sievietei, kura gājusi pāri tiltam. Kareivis piegājis viņai klāt un licis apstāties. Sieviete to nedarīja, tad viņš pagāja viņai priekšā un gribēja iesist ar ieroča laidi. Sieviete teikusi, lai sit un parāda, cik zemisks un gļēvs viņš ir. Kareivis redzēja, ka sievietei nav bail no viņa, un dusmīgs aizgāja. Haralds stāstīja, ka katru vakaru pulksten 23.00 viņi bloķēja tiltu. Dienā viņi to nevarēja darīt, jo pāri tiltam kursēja tramvajs, bet pēc vienpadsmitiem pāri tiltam netika neviens. Viņi atbrīvoja tiltu sešos no rīta, jo atkal sāka kursēt tramvajs. Tiltu viņi bloķēja ar smago tehniku — lielajiem traktoriem un smagajām mašīnām. Tieši tajā vakarā, kad pie Vecmīlgrāvja tilta nošāva Mūrnieku, arī Haralda postenim bija uzbrukums. Kareivji piegāja pie Haralda un izšāva divas automāta kārtas viņam virs galvas, teica, lai guļas. Haralds stāvēja kā mūris un teica, ka šoreiz nekas nesanāks, viņš izkustēsies no vietas tikai beigts. Omonietis viņam neko neizdarīja. Tieši tajā brīdī viņa postenī skanēja radio, lai viņi varētu zināt, kas notiek citur. Omoniešiem tas nepatika, un viņi sāka šaut, bet radio, kā par spīti, turpināja skanēt. Tas kareivjus vēl vairāk sakaitināja, tad viens no viņiem neizturēja un kārtīgi sabradāja radio. Kādu vakaru Haralds un viņa biedri no smagās tehnikas uztaisīja ķēdi pāri tiltam. Viņi sasēja ar trosēm traktorus un mašīnas, piesēja vienu troses galu pie tilta malas, bet otru pārlaida pāri tilta malai, un tur — pie liela traktora. Šādu ķēdi nespētu pārraut ne bruņumašīna, ne tanks, un neviens netiktu pāri tiltam. Haralds stāstīja par kādu sirsnīgu kundzīti, kura viņam uz barikādēm nesa siltu tēju un maizītes. Katrā ziņā badā viņiem nebija jāmirst. Haralds atgriezās mājās 18. janvārī dzīvs un vesels.