Izmaiņas

Tagad, kad beidzot esam tikuši pie uzzināšanas un apspriešanas, izrādās, ka ekoloģiskā situācija republikā ir vairāk nekā nopietna. Tādēļ arī nav brīnums par to pamatoto satraukumu, ko dabas aizsardzības jomā pauž liela (ļoti gribētos ticēt — lielākā) daļa Latvijas pilsoņu. Sāp ikviena jaunatklāta brūce. Un ne tikai sāp — arī prasās dziedināma. Labi saprotama pirmā reakcija ir skaļš protests, pilnīgs noraidījums ikvienam pasākumam, kurš turpina postīt Dzimtenes dabu. Visai nesen (3. septembrī) mūsu laikrakstā, atbalstot Taurupes padomju saimniecības un Meņģeles kolhoza darbinieku kolektīvos protestus, vērsāmies pret toksisko atkritumu uzglabāšanas poligona būvi Taurupē. Bet pēc pāris dienām jau atkal bija jādodas ceļā — uz Dobeli, kur notika kārtējais publiskais protests. Jo kā alternatīva Taurupes dižizgāztuvei tiek minētas trīs vai četras reģionālas atkritumu uzglabātavas dažādos republikas rajonos. Viena no tām — Dobeles rajonā, septiņus kilometrus no rajona centra, uz kolhoza «Aizstrautnieki» un Dobeles padomju saimniecības robežas, pie Ausekļu mājām...

Bet – ko darīsim ar Latvijā jau uzkrātajiem toksiskajiem atkritumiem, kurus nespēs likvidēt visbargākie (un pelnītie) sodi? Aizslēdzot tiem visus vārtus, riskējam toksiskās vielas drīzumā pasmelt savās akās...

<p style="text-align: right; ">'''IVARS OŠIŅŠ'''</p>