Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Starp «negribu» un «nevaru»

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  

Tagad, kad beidzot esam tikuši pie uzzināšanas un apspriešanas, izrādās, ka ekoloģiskā situācija republikā ir vairāk nekā nopietna. Tādēļ arī nav brīnums par to pamatoto satraukumu, ko dabas aizsardzības jomā pauž liela (ļoti gribētos ticēt — lielākā) daļa Latvijas pilsoņu. Sāp ikviena jaunatklāta brūce. Un ne tikai sāp — arī prasās dziedināma. Labi saprotama pirmā reakcija ir skaļš protests, pilnīgs noraidījums ikvienam pasākumam, kurš turpina postīt Dzimtenes dabu. Visai nesen (3. septembrī) mūsu laikrakstā, atbalstot Taurupes padomju saimniecības un Meņģeles kolhoza darbinieku kolektīvos protestus, vērsāmies pret toksisko atkritumu uzglabāšanas poligona būvi Taurupē. Bet pēc pāris dienām jau atkal bija jādodas ceļā — uz Dobeli, kur notika kārtējais publiskais protests. Jo kā alternatīva Taurupes dižizgāztuvei tiek minētas trīs vai četras reģionālas atkritumu uzglabātavas dažādos republikas rajonos. Viena no tām — Dobeles rajonā, septiņus kilometrus no rajona centra, uz kolhoza «Aizstrautnieki» un Dobeles padomju saimniecības robežas, pie Ausekļu mājām...

No Dobeles rajona Dobeles ciema padomes 1988. gada 6. septembrī pieņemtā lēmuma:

«1. Aizliegt zemju atsavināšanu un ķīmisko indīgo vielu atkritumu poligona celtniecību Dobeles ciema padomes teritorijā.

2. Lūgt Dobeles rajona padomi vērsties pie republikas valdības ar iesniegumu par auglīgu lauksaimniecības zemju atsavināšanas lietderību un poligona celtniecību tajās — kā rezultātā rajonā tiks izjaukts ekoloģiskais līdzsvars.

Priekšsēdētāja T. Kostromina

Sekretāre L. Kocareva»

Likuma robežās tātad pateikts skaidrs «nē!». Emociju līmenī vēl varam piebilst, ka līdz mītiņa sanākšanas brīdim rajona laikraksta «Komunārs» redakcijā bija saņemtas 107 protesta vēstules ar apmēram septiņarpus tūkstošiem parakstu — no darba kolektīviem, no strādniekiem, kolhozniekiem, no Tēvijas kara veterāniem un pamatskolēniem. Pašā mītiņa sarīkošanā un norisē iezīmīga bija Dobeles rajona komjaunatnes organizācijas līdzdalība, mītiņu vadīja partijas rajona komitejas pirmais sekretārs Valdis Avots.

Mītiņš notika ar lozungu: «Nē Jelgavas atkritumiem Dobeles rajonā!»

Izrādās — Dobeles rajonam «pašiem savu» ķīmisko atkritumu nemaz nav. Rūpnīca «Spodrība» savus spēj utilizēt uz vietas, katlu mājā un ar dūmeņa filtru. Poligons pie Ausekļiem paredzēts galvenokārt Jelgavas uzņēmumu vajadzībām. Vispirmām kārtām — ādu apstrādes ražošanas apvienības «Kosmoss» Jelgavas filiālei, kura nupat vārda tiešā nozīmē aizrijusies pati savos atkritumos.

Skaidrs — kādēļ gan mums kaimiņa nevīžības dēļ būtu jāļauj piegānīt savu sētu? To negribami

Tikai man tūdaļ prātā nāk tas «negribu», kas savērpies ap Siļķu mājām pie Cēsīm. Tēlnieka Jansona ģimene protestē pret attīrīšanas iekārtu pārāk tuvu izbūvi viņu mājām. Cēsu pilsētas padomes deputāti raksta redakcijai, apgalvojot, ka izstrādāts variants trases tālai atvirzīšanai. Projekta autors uzaicina pie sevis žurnālistu un ar plāniem pierāda — tāla atvirzīšana vispār nav projektēta, iespējamas tikai minimālas novirzes. Par tām arī panākta vienošanās ar celtniekiem. Katrs cīnās par savu, bet tikmēr varam pazaudēt galveno — attīrīšanas iekārtu iespējami operatīvu izbūvi. Cik tās nepieciešamas, paša acīm var pārliecināties ikviens interesents, izejot Gaujas krastā…

Ar «negribu» vien nepietiek, ir vajadzīga motivācija, kas balstīta uz argumentētiem, stingriem un vispārībai pieņemamiem pamatiem. Es nedrīkstu stāvēt kā āzis uz laipas, kad vispārības nepieciešamībai garām jātiek.

Mītiņā Dobelē diemžēl neatrada par vajadzīgu piedalīties tās amatpersonas, kurām vistiešāk būtu jāatbild par rūpniecības veikto dabas piesārņošanu. Tādēļ publikas sašutums nereti vērsās pret tiem, kuri bija pietiekami vīrišķīgi, lai uzņemtos «apsūdzēto» slogu, piedaloties sanāksmē. I. Semjonovs, «Latvijas ģeoloģijas» grupas vadītājs, kā pirmais atbildētājs izturēja vislielāko spiedienu, reizumis bija spiests pat atbildēt uz jautājumiem, kuros pēc dienesta stāvokļa nebija kompetents. Tomēr viņa sniegtajā argumentācijā par atkritumu glabātavu ierīkošanu ir vērts ieklausīties.

Runas par bezatlikumu ražošanas tehnoloģiju, ņemot vērā mūsu rūpniecības pašreizējo stāvokli, ir utopiskas. Nebūsim kā strausi, kas grūtā brīdī iebāž galvu smiltīs, bet gan reāli novērtēsim situāciju. Toksiskie atkritumi Latvijā pastāv, bet piemērotas glabāšanas vietas tiem nav. Pašlaik atkritumi nelegālā veidā tiek izšķaidīti pa republiku, gan iepludinot tos kanalizācijā, gan izgāžot klusos nostūros. Neko neceļot, negodīgiem rūpniecības vadītājiem joprojām paliek brīvas rokas vistiešākā ceļā saindēt apkārtējo vidi. Ierīkot četrus poligonus — tas ir republikas Veselības aizsardzības ministrijas priekšlikums tādēļ, lai problēmu atrisinātu pēc iespējas ātrāk un lētāk. No ģeologu viedokļa izdevīgāka ir viena izgāztuve visai republikai. Jebkura vilcināšanās poligona ierīkošanā ir noziedzīga — var notikt liela nelaime! Izraudzītā vieta pie Ausekļiem ir visizdevīgākā no visām tām, kuras apsekotas Jelgavas un Dobeles rajonā.

Jautājums: — Vai nav iespējams ierīkot Vissavienības mēroga izgāztuves neapdzīvotos rajonos?

Atbilde: — Par to vaicājiet valdībai. Kā ģeologs varu teikt, ka nav vieglāka ceļa, kā toksiskās vielas iepludināt gruntsūdeņos, ja tās ievieto vecās šahtās vai izstrādātos karjeros.

Nesen nodibinātās Valsts dabas aizsardzības komitejas priekšsēdētāja vietnieks G. Liepa pavēstīja, ka pēc ļoti aptuveniem aprēķiniem mūsu republikas rūpniecība pašlaik pamet apmēram 20 tūkstošus tonnu toksisko atkritumu gadā (bet Taurupes plānotā jauda bija 120 tūkstoši tonnu gadā!? — I. O.). Pagaidām tos likvidē slepeni, piegānot dabu. Rūpniecības uzņēmumu vadītājiem jārada tādi apstākļi, lai viņi būtu spiesti risināt šis problēmas. Tuvākajos gados mēs nevaram gaidīt brīnumus no bezatlikumu tehnoloģijas, kuras ieviešanai neesam gatavi. Ir nozīme lūgt republikas valdību vērsties pie PSRS valdības, lai panāktu toksisko atkritumu uzglabāšanas organizēšanu nevis pēc teritoriālā, bet gan resoru principa. Tomēr arī tādā gadījumā nekavējoties ir jādomā par nelielu poligonu sevišķi indīgu atkritumvielu uzglabāšanai tepat Latvijā. Cits risinājums mūsu administratīvi birokrātiskajā aparātā draud iestrēgt uz pārāk ilgu laiku. Jāņem vērā, ka poligons nav vis izgāztuve, bet gan vesela rūpnīca ar atkritumu pārstrādāšanas (neitralizēšanas) iekārtām.

Ierosinājums: — Izvedot gatavo produkciju no Latvijas, vai nevarētu būt pārāk grūti piekabināt ešelonam vēl pāris vagonu ar attiecīgās produkcijas ražošanas atkritumiem. Lai tie, kas bauda mūsu saražotos labumus, arī tiek galā ar, tos ražojot, palikušajiem atkritumiem...

Komunālās saimniecības ministra vietnieks A. Auziņš uzsvēra, ka jāatbild ir tām personām, kuru vadībā tiek ražoti atkritumi. Laikā kopš 1984. gada attiecīgo uzņēmumu vadībai bija jāizdara atkritumu inventarizācija, taču šis uzdevums nav paveikts. Tad, kad bija runa par atkritumu bezmaksas apglabāšanu, uzņēmumi iesniedza acīm redzami uzpūstus skaitļus, savukārt tad, kad tika minēta samaksa par poligona lietošanu, tos nepamatoti samazināja. Tiek izteikta doma atkritumus uzglabāt ārpus Latvijas, taču tas nav tik vienkārši, kā šķiet, — ja ņemam vērā vispārējo ekoloģisko stāvokli valstī. Savukārt republikā ir 26 rajoni, un, ja problēmas risināsim tikai šauri — rajonu līmeni, tad nonāksim nevis pie vienas vai četrām, bet visām 26 atkritumu glabātavām Latvijā.

Te ir par ko padomāt. Taču domājot noteikti jāņem vērā arī dobelnieku motivācija pret atkritumu poligonu viņu novadā.

Vieta poligonam izvēlēta uz meliorētām, kapitāli ielabotām zemēm, kuru auglība novērtēta ar 65 ballēm. Tur atrodas artēziskās akas, no kurām ņem ūdeni ražošanas un iedzīvotāju vajadzībām visās tuvākajās apdzīvotajās vietās. Pēc LLA hidrotehnisko būvju katedras datiem, šajā vietā ir gan vertikālā, gan horizontālā gruntsūdeņu kustība, par ko liecina avoti. Gruntsūdeņu un virsūdeņu notece ir Bērzes upē, no turienes Lielupē un jūrā. LLA speciālistu vērtējums ir — bez sīkas ģeoloģiskas un hidroģeoloģiskas izpētes jautājumu nedrīkst lemt. Savukārt mediķi uzskata, ka ar gruntsūdeņiem ķīmiskās vielas var izplatīties neierobežotā rādiusā, radot briesmas cilvēkiem un dzīvniekiem. Ādu apstrādes rūpniecībā tiek lietoti hroma savienojumi, kuri izraisa dermatītu, hronisku pneimoniju, mazasinību, iedarbojas kā kancerogēns faktors. Pēc cilvēka veselībai bīstamo vielu iedalījuma hroms atrodas pirmajā — visbīstamākajā klasē. Dabā hroma sāļi nesadalās. Veselībai ļoti kaitīgas ir arī ādu pārstrādes rūpniecībā izmantotās krāsvielas. Še pagaidām runa ir tikai par «Kosmosu», taču Dobeles rajonā savus toksiskos atkritumus grasās glabāt arī citi Jelgavas uzņēmumi. Jo izgāztuve Jelgavā ir slēgta, tā jau saindējusi ūdeni apkārtnes akās.

Bet ko tad saka galvenie saspīlējuma vaininieki? (Še ar kolēģes L. Cirses, laikraksta «Komunārs» nodaļas vadītājas, laipnu atļauju izmantoju viņas magnetofona lentē ierakstīto sarunu ar «Kosmosa» ģenerāldirektoru J. Sāviču.)

«Uzskatu, ka nevajadzēja sacelt lielu troksni par komisijas darbību Dobeles rajonā. Tas izsaucis mietpilsoniskus emociju uzplūdus. Par komisijas ierašanos Dobelē bija jāzina tikai diviem cilvēkiem — izpildkomitejas priekšsēdētājam un zemes ierīkotājam. Pašlaik mani interesē viennozīmīgs lēmums: vai nu izgāztuve būs, vai arī fabrika tiks slēgta pavisam. (Sarunas brīdī «Kosmosa» Jelgavas filiāles darbība bija apturēta — I. 0.) Mūsu strādnieki grib zināt, ar ko tas beigsies, sevišķi tie, kam pensijas laiks pie durvīm. Tagad daļu vedam darbā uz Rīgu, citi atrodas bezalgas atvaļinājumā. Varēja taču sameklēt kaut īslaicīgu risinājumu...»

Saspīlējums pieaug vēl vairāk, un iznāk tā, ka Dobeles rajona zemnieki laupa iespējas uz darbu un pensiju Jelgavas strādniekiem. Taču — stop! Tāda konfrontācija nav pieļaujama un nevar notikt. Ir vai nu jābūt atrisinājumam, vai arī jāatrod īstais vainīgais, no kura prasīt pilnu atbildību. Jo situācija ir daudz nopietnāka nekā uz parka celiņa, kur pie nomestajiem atkritumiem vainīgi «visi un neviens».

Izrādās, ka viss ir gandrīz tikpat vienkārši kā allaž, vajag tikai ievērot pašu izdotos likumus. PSRS Ministru Padomes 1984. gada 3. maija lēmums:

 «Noteikt, ka atbildība par pasākumiem, lai utilizētu, padarītu nekaitīgus un apglabātu toksiskos rūpniecības atkritumus, uzliekama PSRS ministrijām un resoriem, kuru uzņēmumi un organizācijas rada tādus atkritumus.»

Līdzīga satura lēmumu attiecībā uz mūsu republiku pieņēmusi LPSR Ministru Padome 1984. gada 5. jūnijā. Taču, kā jau tas nereti gadās, lēmums ir — konkrētas atbildības nav.

Šķiet, ka šajā virzienā būtu kur izpausties republikas Prokuratūras aktivitātei. Gribas cerēt, ka šī visnotaļ cienījamā iestāde atgūtu savu autoritāti, pieminētā lēmuma kontrolē sadarbojoties (nevis konfrontējoties) ar vides aizsardzības kluba aktīvistiem. Un lai cik traģiski tas skanētu rūpniecības ekstensīvās izvēršanas apoloģētu ausīm — dažu labu, Latviju aktīvi indējošu uzņēmumu var nākties slēgt nekavējoties. Cik zināms, strādnieku darba vietu mūsu republikā vēl ir diezgan — ja jau darbā pa klusam joprojām aicinām iebraucējus no tālām malām. Bet attiecībā uz vadītājiem dobelnieki, piemēram, domā tā:

«Ekoloģisku un reizē arī sociālu un politisku noziegumu «izskaidrošana» ar ekonomisku «nepieciešamību» vairs neiztur nekādu kritiku, un vadītāji, kuri šādu rīcību kultivē, nav tautas uzticības cienīgi. Jo neviens nav pat mēģinājis salīdzināt šķietamo un īslaicīgo ieguvumu ar neatgriezenisko — dabai un cilvēku veselībai nodarīto postu.»

Tālāk to vairs nevaram pieļaut. Starp šo — «nevaram» postīt tālāk dabu — un — «negribam» izgāztuvi savā novadā — ir jāatrod atrisinājums. Turklāt nekavējoties.

Replika pie «brīvā mikrofona» Dobelē notikušajā mītiņā:

— Mēs saprotam nepieciešamību pēc atkritumu uzglabātavas. Taču vajadzīga drošības garantija, ka tāda glabātava nekļūs par kārtējām ekoloģiskajām briesmām tuvai un tālai apkārtnei.

A. Auziņš atbildēja:

— Šī drošība ir mūsu pašu rokās. Paši celsim, paši kontrolēsim darbu kvalitāti, liekot lietā savu, dabas aizsardzībai veltīto enerģiju.

Un tomēr dobelnieki vēl netic solītajām iespējām. Šī neticība sakņojas slepenībā, kādā iesākās darbošanās ap rajonā iecerēto atkritumu poligonu. Tagad mītiņa dalībnieki nosprieda — Dobeles rajonā šo objektu būvēt nevar. A. Auziņš apņēmās par lēmumu informēt republikas Ministru Padomi. Tika pieņemts arī ierosinājums, lai klātesošie rajona deputāti LPSR Augstākajā Padomē sagatavo savu deputātu iesniegumu republikas valdībai.

Bet – ko darīsim ar Latvijā jau uzkrātajiem toksiskajiem atkritumiem, kurus nespēs likvidēt visbargākie (un pelnītie) sodi? Aizslēdzot tiem visus vārtus, riskējam toksiskās vielas drīzumā pasmelt savās akās...

IVARS OŠIŅŠ