Izmaiņas

'''Eduards Bruno Deksnis'''

ASV (maģistra grāds, Prinstonas Universitāte), Lielbritānijā (''PhD'', Eseksas Universitāte). No 1975. līdz 1999. gadam piedalījies pētniecības darbos kodolsintēzes jomā Kanādā, Vācijā, Lielbritānijā. No 1999. gada maija līdz 2008. gada februārim — vecākais administrators Eiropas Komisijā Briselē, Pētniecības un Paplašināšanās ģenerāldirekcijā. Latviešu valodā publicēti darbi par Eiropas integrācijas jautājumiem, izdotas trīs monogrāfijas: «Eiropas Savienība, mīti un īstenība» 1996. gadā, «Eiropas apvienošana, integrācija un suverenitāte» 1998. gadā, «Lisabonas līgums un Eiropas Savienības konstitucionālie pamati» 2007. gadā.

Ārzemēs dzīvojošie latvieši jau tūlīt pēc Otrā pasaules kara beigām starptautiskajā diplomātijā un politikā sāka cīnīties par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Latvijas Republikas diplomātiskā un konsulārā dienesta darbinieki, kas 1940. gadā atteicās atgriezties Latvijā, savu iespēju robežās to bija darījuši jau visu Otrā pasaules kara laiku. Šie diplomāti noteikti bija trimdinieki, bet juridiski viņi varēja rīkoties tikai to Latvijas Republikas pilsoņu vārdā, kas nebija naturalizējušies. Tātad viņi tiešā veidā neiekļāvās latviešu trimdinieku organizāciju politiskajā darbībā. Vairākums trimdas politisko aktīvistu bija bēgļi, kas kara beigās nonāca Rietumu sabiedroto okupētajās zonās. Laikam ejot, šiem aktīvistiem pievienojās un viņus nomainīja ārzemēs dzimušie latvieši.

Valsts pētījumu programmas projektā akcents likts uz iesniegumiem dažādu valstu struktūrām, kas tiešā veidā nodarbojās ar savas valsts ārpolitiku, un dokumentiem, kuros trimdinieki sprieda par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Neatkarības idejas popularizēšana notika, arī uzrunājot mītnes zemes sabiedrību un tos valsts pārvaldes līmeņus, kuriem nav būtiskas ietekmes uz savas valsts ārpolitikas veidošanu. Šādos gadījumos trimdas aktivitātēs ietilpa gan demonstrāciju rīkošana, gan preses kampaņas, gan tieša valsts pārvaldes uzrunāšana. Ļoti daudz liecību par šīm aktivitātēm ir atrodamas arhīvos Latvijā un ārzemēs, taču šiem materiāliem projektā netika pievērsta uzmanība. Ievērības cienīga ir trimdas vecākās paaudzes spēja ideju par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu nodot tālāk bērniem un pat mazbērniem.

Latvijas Republiku, tāpat kā tās kaimiņvalstis Lietuvu un Igauniju, 1940. gada jūnijā okupēja PSRS karaspēks. Nepilnu divu mēnešu laikā šo valstu suverenitāte bija iznīcināta tādā veidā, kas pēc savas būtības neliek šaubīties par rūpīgu procesa izplānošanu. Tomēr, lai arī cik pilni entuziasma bija vietējie kadri, noteicošie bija PSRS diplomāti, kas ciniski izmantoja savas diplomātiskās tiesības. Trieciena tempā ieviestais režīms centās iznīcināt liecības par to, ka reiz bija bijusi neatkarīga Latvijas Republika un ka tika izvērstas masveida represijas pret politisko eliti un valsts pārvaldi. Garīgajā dzīvē tika ieviestas infantilas PSRS sasniegumu slavināšanas, kur neatkarīgai domai nebija paredzēta vieta. Šie notikumi ierosināja masveidīgu bēgšanu Otrā pasaules kara beigās, kad jau bija skaidra Latvijas Republikas teritorijas nonākšana PSRS pārvaldībā.

Jāpiebilst, ka trimdinieku saime politiskajās aktivitātēs nebūt neiesaistījās pilnībā; varētu pat apgalvot, ka vairākums trimdinieku, un jo sevišķi viņu pēcteči, vairāk nodevās savas labklājības celšanai. Tikai pēc 1991. gada, Latvijas Republikai atjaunojoties, Latvijā parādījās daudzi no tiem, ko trimdas vadībā mēdza dēvēt par pazudušajiem tūkstošiem.

Latvijas valstij piederīgo aizplūšana uz Rietumiem, lai tur paliktu, bija sarežģīts process ar kopēju pārliecību, ka Latvijas neatkarība tiks atjaunota. Taču ne visiem dzīves primārais mērķis bija rīkoties, lai šo pārliecību padarītu īstu. Vairākums trimdinieku nebija aktīvi iesaistījušies pirmskara Latvijas Republikas politiskajā dzīvē. Varētu pat apgalvot, ka nonākšana ārzemēs trimdiniekus automātiski padarīja par politiskās cīņas ekspertiem. Organizējot politiskas kampaņas ārzemēs, nācās apgūt veidus, kā pārliecināt pilnīgi citas kultūras cilvēkus, kuri lielākoties nekā nezināja par neatkarīgām Baltijas valstīm, lai kopīgi rīkotos un konfrontētu vienu no spēcīgākajām varām pasaulē.

Ar mērķi uzturēt dzīvu ideju par Latvijas Republikas neatkarību trimdinieki iesaistījās daudzās mītnes zemju organizācijās. Viena šādu organizāciju kategorija bija starptautiskie raidījumi. Tās neierindojot pēc ietekmes, ilglaicīgi darbojās latviešu redakcijas Vatikāna raidītājā, «Amerikas balsī» (''Voice of America'') un radio «Brīvā Eiropa» (''Radio Free Europe''). Šo raidījumu vispārējās redakcijas joprojām pastāv, un to arhīvos glabājas liecības par latviešu redakciju darbību. ASV baltiešu trimdiniekiem nācās izvērst garu cīņu par baltiešu valodu raidījumu iekļaušanu radio «Brīvā Eiropa»''. ''Rezultātu par labu baltiešiem izšķīra trimdas organizāciju apsviedīga darbība, izmantojot skandalozo situāciju, kad ASV Kongress publiski atklāja faktu, ka radio «Brīvā Eiropa» līdzekļus piešķir ASV speciālie dienesti, nevis sabiedrības ziedojumi, kā tas tika vēstīts, šiem raidījumiem sākoties<ref>Skatīt pētījumu Broadcasting to the Baltic, 1950-1975: US-Baltic Émigré Relations Concerning the Role of Radio Free Europe and Radio Liberty Broadcasts and US Foreign Policy, Jonathan L\'Hommedieu, MA Thesis, University of Turku, May 2005, pētījuma teksts pieejams internetā: http://balticstudies.utu.fi/master/thesisarchive/thesis_lhommedieu2006.pdf, aplūkots 2011.&nbsp;gada 3.&nbsp;jūnijā.</ref>. Par raidījumiem latviešu valodā no Madrides, respektīvi, no ''Radio Nacional de Espańa ''(raidījumu sērija pazīstama kā «Brīvā latviešu balss»), atrodams liels arhīvu materiālu krājums Latvijas Ārlietu ministrijas arhīvā<ref>Izsmeļošus rakstus par visiem raidījumiem latviešu valodā publicējis Rolfs Ekmanis «Jaunajā Gaitā» (Nr. 235 (2003), 237 (2004), 238 (2004), kā arī «Madrides brīvā latviešu balss 1955–1965» Nr. 248 (2008)); visi raksti pieejami internetā: http://www.zagarins.net/jg/jg248/JG248_Ekmanis.htm, aplūkots 2011.&nbsp;gada 3.&nbsp;jūnijā.</ref>.

Atmodas procesi Zviedrijā izraisīja patiesi populāru rezonansi, proti, tika rīkota tā dēvētā pulcēšanās pirmdienās pulksten 12, taču šajā procesā, kuram bija gan solidaritātes nozīme, gan iekšpolitisks spēks, baltiešu emigranti tiešā veidā neiesaistījās — organizēšana un tās pieaugošā nozīme noritēja, pateicoties plašām Zviedrijas sabiedrības aprindu aktivitātēm. Tomēr rīkotāji atzinuši, ka viņus motivēja personīga pieredze, kas gūta, augot un skolojoties ar vienaudžiem baltiešiem, kas par savas etniskās dzimtenes likstām bija atstājuši neizdzēšamu un pozitīvu ietekmi<ref>Skatīt atmiņu krājumu (zviedru valodā) Måndag klockan tolv, Minnen från frihetsarbetet för Baltikum. Stokholm: B.&nbsp;Larsson, M.&nbsp;Johansson, Timbro, 1991.</ref>.

Savās mītnes zemēs latviešu organizācijas politiskās kampaņās centās sadarboties ar lietuviešu un igauņu trimdas organizācijām. Šādai sadarbībai pamatus ielika bēgļu gaitās gūtā pieredze, ka savām likstām lielāku uzmanību var pievērst, ja procesā iesaistās lielāks cilvēku un tautību skaits<ref>1949.&nbsp;gada 14.&nbsp;jūnijā aptuveni 3000 liela baltiešu grupa pieņēma kopīgu memorandu, protestējot pret savu valstu likteni, skatīt LVA 2176.&nbsp;f., A1V_L0299. l., 156. un 157.&nbsp;lp. Diemžēl trūkst ziņu, kam šis memorands tika nodots.</ref>.

Nonākot savās mītnes zemēs, baltiešu sadarbošanās politiskajā jomā laika gaitā izpaudās vairāku kopīgu organizāciju veidošanā. 2. tabulā uzskaitītas dažas baltiešu kolektīvās organizācijas. Jāpiebilst, ka šādu sadarbību nereti «silti ieteica» ietekmīgi mītnes zemes padomdevēji. Piemēram, Kanādā baltiešu kopīgā parlamentāriešu lobēšana, kas uzskatāma par ievērības cienīgu trimdas politiskās lobēšanas paraugu, neradās spontāni. Vēršoties pie pirmā Kanādas federālā parlamenta augšpalātas locekļa, kas nebija anglosakšu vai Kanādas franču izcelsmes, — Kanādā dzimušā ukraiņa Paula Juzika (''Paul Yuzyk''<ref>Kanādas Valsts arhīvā Paul Yuzyk fondā atrodamas liecības par šā ietekmīgā Kanādas valstsvīra sadarbību ar baltiešiem, skatīt: The Yuzyk collection catalogue, kas atrodams internetā: http://data2.archives.ca/pdf/pdf001/p000000270.pdf, aplūkots 2011.&nbsp;gada 10.&nbsp;jūnijā.</ref>), igauņiem tika dots mājiens, ka viņi nevar būt vienīgie, kurus uzklausa Kanādas parlaments, jo igauņi ir pārāk maza kopiena, viņu valsts tik maz pazīstama, ka vienīgā cerība tikt nopietni uztvertiem Kanādas politiskajās aprindās ir veikt lobēšanu kopā ar pārējiem baltiešiem<ref>Skatīt Mildas Danisas (Milda Danys) rakstu Kanādas multikulturālajā interneta enciklopēdijā, sadaļā par lietuviešiem Kanādā, un Baltiešu federācijas Kanādā īso vēsturisko apskatu, kas pieejams internetā: http://www.balticfederation.ca/docs/notes.pdf, aplūkots 2011.&nbsp;gada 10.&nbsp;jūnijā.</ref>.

Starptautiskās norises, kas izraisīja nepieciešamību trimdas sabiedrībai pārskatīt un pilnveidot savus taktiskos paņēmienus, ieskicētas 3.&nbsp;tabulā.

Ievērības cienīga ir trimdas darbinieku spēja pielāgot savu taktiku mainīgiem politiskiem noskaņojumiem (galvenokārt ASV un PSRS attiecību jomā).

Ārzemju latviešu politiskā cīņa, aģitējot savu mītnes zemju augstāko pārvaldi par Latvijas Republikas neatkarību, protams, bija tikai daļa no trimdas kopienu un indivīdu centieniem skaidrot Latvijas aneksijas netaisnību un atrast sabiedrotos politiskos spēkus mītnes zemē. Meklējot šo centienu liecības, tika apskatīti personīgie arhīvi, trimdas nevalstisko organizāciju arhīvi un LR ārējā dienesta darbinieku arhīvi, kā arī Lielbritānijas, ASV un Francijas ārējo attiecību resoru atslepenotie un publiski pieejamie dokumenti. Arhīvos šādu liecību ir ļoti daudz, organizāciju un personīgajos arhīvos ir daudz arī politisko iesniegumu kopiju, bet to mērķauditorija bija sabiedrības plašas aprindas un tikai nedaudzi šādi iesniegumi nonāca mītnes zemju iestādēs, kas rūpējās par savas valsts ārpolitisko kursu. Ieskats vairāku valstu ārlietu resoru arhīvos rāda, ka viņiem adresētie iesniegumi lielākoties nav saglabāti, kas netieši liecina, ka tiem netika veltīta liela uzmanība jau tajā laikā.

Neraugoties uz ģeogrāfiski ļoti izkliedētiem arhīviem (atbilstīgi trimdas kopienu izkliedētībai pasaulē), projektā iegūts visaptverošs pārskats par to, cik apjomīgas ir liecības par trimdas politisko darbību pēckara gados (līdz 1991.&nbsp;gadam).

Kopš Latvijas Republikas atjaunošanas Latvijas Valsts arhīvs (LVA) saņēmis ļoti plašu trimdas arhīvu klāstu: gan organizāciju, gan indivīdu personiskās liecības<ref>Skatīt Ineses Kalniņas rakstu «Trimdas arhīvi Latvijas Valsts arhīvā un to stāvoklis» šajā krājumā.</ref>(4. tabulā sniegts galveno trimdas organizāciju arhīvu apkopojums).

\* Šīs organizācijas darbinieku arhīvi pazuduši. Šis fonds ir Kanādas lietuviešu darbinieka personīgie dokumenti.

LR diplomāti centās uzrunāt savas mītnes valsts ārlietu resoru un arī plašāku sabiedrību, publicējot avīžu rakstus un grāmatas (jāpiebilst, ka latviešu mītnes valstīs Latvija lielākoties bija mazpazīstama zeme). Latvijas pētnieki<ref>Vairākus rakstus publicējis A.&nbsp;Zunda — garāku laikposmu aptver raksti: Baltijas jautājums un Rietumvalstis: 40. gadu otrā puse–50. gadu sākums // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 21.&nbsp;sēj., 2007, 271.–304.&nbsp;lpp.; Baltijas jautājums un Rietumvalstis pēckara pirmā atkušņa un jaunu saspīlējumu posmā (1954–1961) // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 24.&nbsp;sēj., 2008, 139.–187.&nbsp;lpp.; Baltijas valstu jautājums un Rietumvalstis detantes veidošanās posma starptautiskajās attiecībās (1963–1969) // Latvijas Vēsturnieku komisijas raksti, 25.&nbsp;sēj., 2009, 354.–384.&nbsp;lpp.</ref>pievērsuši lielu uzmanību Lielbritānijas ārējā resora (''Foreign Office'' /&nbsp;''Foreign Commonwealth Office'') publiski pieejamiem arhīvu materiāliem<ref>Šie materiāli deponēti Lielbritānijas Valsts arhīvā: London, Kew Gardens, UK Public Record Office.</ref>, kā arī Vācijas un Zviedrijas arhīvu materiāliem, taču Francijas<ref>1984. gada AABS konferencē Monreālas Universitātē Francijas Ārlietu ministrijas pakļautībā esošā institūta Baltu un austrumvalodu nodaļas darbinieks Igess Žans de Dinuā (Hugues Jean de Dianous) prezentēja kompilāciju par visiem tobrīd publiski pieejamiem arhīvu materiāliem par baltiešiem, kas atrodami Francijas arhīvos: Les sources de l\'histoire des pays Baltes dans les archives Françaises et notamment dans celles du Ministère des Relations Extérieurs.</ref>, Kanādas, Austrālijas, Jaunzēlandes, Brazīlijas ārlietu resoru arhīvi, šķiet, aplūkoti tikai samērā nesen — sakarā tieši ar šo valsts pētījumu programmas «Nacionālā identitāte» projektu (par šā projekta ietvaros veiktiem meklējumiem ASV<ref>Daļa ASV valsts departamentu dokumentu publiskota internetā; precīzāks ASV Valsts arhīvā glabāto materiālu apraksts atrodams Kristīnes Beķeres rakstā «Latviešu trimdas politisko aktivitāšu atspoguļojums ASV nacionālā arhīva dokumentos» šajā krājumā.</ref>, Austrālijas un Jaunzēlandes<ref>Skatīt: Beķere K.&nbsp;Latviešu trimdas loma Baltijas valstu okupācijas neatzīšanas politikā Austrālijā un Jaunzēlandē // LZA Vēstis, A sērija, 2011.</ref>arhīvā ziņots citur). Būtu lietderīgi nākotnē apgūt arī Spānijas un Argentīnas ārlietu resoru arhīvos atrodamos dokumentus.

Latviešu organizācijas regulāri rakstīja vēstules un iesniedza lūgumrakstus savu mītnes zemju ievēlētiem pārstāvjiem (dažādu līmeņu parlamentiem, arī ASV Kongresam)<ref>Skatīt: American Latvian Association collection, IHRC 139, kas 1974.&nbsp;gadā nodota IHRC; šā fonda pārskats angļu valodā pieejams elektroniski: http://www.ihrc.umn.edu/publications/pdf/ALA.pdf, aplūkots 2011.&nbsp;gada 25.&nbsp;maijā.</ref>. Saņēmēju personiskajos arhīvos liecības par to, iespējams, saglabājušās, taču šie fondi ir maz izpētīti, jo tie parasti neatrodas nacionālo iestāžu arhīvos, bet izkaisīti pa attiecīgo saņēmēju (piemēram, ASV prezidentu) fondiem, kas savukārt ģeogrāfiski izkaisīti pa visu valsts teritoriju. Savdabīga latviešu trimdinieku akcija (neko tamlīdzīgu neizvērsa nedz igauņi, nedz lietuvieši) bija saskaņota vēstuļu rakstīšana 1950.&nbsp;gadā tālaika Francijas Valsts prezidentam. Iesūtītās vēstules, pārsvarā angļu valodā (arī franciski un divas pat latviski), saglabātas Francijas Ārlietu ministrijas arhīvā kā unikāla liecība par saskaņoto ārzemēs izkliedēto latviešu sāpi par zaudēto neatkarīgo valsti<ref>Šis arhīvs atrodas Parīzē (nesajaukt ar Francijas nacionālo arhīvu), bet šā krājuma 328. lapu garās koordinātes pieejamas MAE, EU-Europe, URSS 1949-1955, vol. 130, Pays Baltes. Motions et pétitions.</ref>.

Latvijas un pārējo Baltijas valstu neatkarības atgūšana neiekļāvās nevienas Rietumvalsts diplomātiskajos būtiskajos centienos. Trimdas LR ārējā dienesta diplomāti un konsulārie darbinieki<ref>Pēc diplomātiskā dienesta darbinieka nāves vai aiziešanas pensijā vadoša pārstāvja lomu bieži uzņēmās konsulārā dienesta darbinieki.</ref>, kā arī trimdas organizācijas un daudzi indivīdi pielika lielas pūles, lai norādītu uz netaisnību, ko PSRS bija nodarījusi un turpināja nodarīt Latvijā un pārējās Baltijas valstīs. Objektīvu iemeslu dēļ dažādos arhīvos saglabājies tikai nedaudz iesniegumu mītnes un rezidences zemju valsts pārvaldēm un valdībām. Nav tā, ka šo iesniegumu bija maz, bet trimdas nevalstisko organizāciju fiziskā kapacitāte ilgstoši uzglabāt iesniegumu kopijas bija neliela. Šajā gadījumā nevar par zemu novērtēt uzskatu, ka galvenais bija iznākums, nevis process, kas pie tā noveda.