Izmaiņas

Pārbūve un vīra atgūtās īpašuma tiesības uz zemi aizveda mani uz Praulienu. Labi, ka skolā atradās darbs uz pusslodzi pagarinātajā dienas grupā. Tad, kad sāku strādāt skolā, skolā strādāja arī seši skolotāji vīrieši. Šobrīd nav neviena. Arī tas liecina par valsts nepareizo politiku pret izglītību. Tagad esmu vienīgā sporta skolotāja skolā. Nekad nebiju domājusi, ka piedzīvošu tādu brīdi, ka viss skolas sporta darbs būs manās rokās. Pēc pedagoģiskajā darbā aizvadītajiem 25 gadiem ar skumjām secinu — skolā strādāt kļūst aizvien grūtāk. Ir pieredze, ir zināšanas, ir skolēnu mīlestība un atsaucība, bet ir arī skolēnu visatļautība, ir nabadzība, ir mācību līdzekļu trūkums.