Lietotāja rīki
twitter.png
draugiem.png
facebook.png
youtube.png
 
janvāris februāris marts aprīlis maijs jūnijs jūlijs augusts septembris oktobris novembris decembris
Helsinki-86
VAK
LNNK
LTF
PSRS tautas deputāti
LR Augstākās Padomes deputāti


ATBALSTĪTĀJI:


dome


kkf

Kopības izjūta, asaras, izmisums

No ''Barikadopēdija''
Pārlēkt uz: navigācija, meklēt
  
Pierakstījusi I. Vizāne

Gadi nāk tikai klāt, un šķiet dīvaini, ka notikumi pirms desmit gadiem jau ir vēsture, kuru detalizēti atcerēties vairs nevar. Kāpēc braucu? Tās pārmaiņas, kas notika valstī, ļoti piesaistīja un fascinēja, mēs visi bijām pie televizoriem un radio aparātiem, lai dzirdētu, kas notiek Rīgā un citur valstī. Pēc notikumiem Viļņā Latvijas iedzīvotājus Tautas fronte aicināja uz barikādēm, lai nepieļautu tanku plosīšanos. Arī Ļaudonas TF nodaļa organizēja šādu braucienu, un mēs, četras skolotājas, pieteicāmies. Ir paaudzes, kas piedzīvojušas karus, bet mums bija barikādes, trešā Atmoda un neatkarības iegūšana. Neuzskatu, ka mēs veicām kādus varoņdarbus, bet vienkārši tas bija mūsu laiks, mūsu pienākums.

Spilgtākās atmiņas. Tā ir tautas kopības izjūta, kuru nevar aprakstīt. Tās ir asaras — dzirdot I. Akurāteres "Palīdzi, Dievs!". Tā ir mūsu vīru pārliecība, ka nedrīkst atstāt posteni, kamēr nav maiņas. Ir arī skumjas atmiņas. Kad notikuma vietā atgriezāmies pēc omoniešu plosīšanās, pārņēma dusmas, izmisums. Ieroči bija saimniekojuši mūsu autobusā, varas zaudētāji ar spēku gribēja turēties pie pēdējā salmiņa. Bija cilvēku upuri, bet nebija karš.

Vai brauktu šodien? Nezinu. Tas atkarīgs no tā, kas aicinātu un kādu mērķu labā. Savu zemi aizstāvēt noteikti brauktu, jo Latvija ir viena, un esmu lepna, ka piedzimu un dzīvoju šeit. Valstsvīrus — nē. Pārāk ilgi mums ar tām "pastalām" jāiet uz priekšu, pārāk ilgi jābūt "pesimistiskiem optimistiem". Man nav pretenziju pret "pastalām", ja tajās būtu visi. Bet nē! Mūsu vēlētiem politiķiem tik jāvērpj intrigas un jādomā par labumu sev — nevis par tautas labklājības celšanu.

Pārbūve un vīra atgūtās īpašuma tiesības uz zemi aizveda mani uz Praulienu. Labi, ka skolā atradās darbs uz pusslodzi pagarinātajā dienas grupā. Tad, kad sāku strādāt skolā, skolā strādāja arī seši skolotāji vīrieši. Šobrīd nav neviena. Arī tas liecina par valsts nepareizo politiku pret izglītību. Tagad esmu vienīgā sporta skolotāja skolā. Nekad nebiju domājusi, ka piedzīvošu tādu brīdi, ka viss skolas sporta darbs būs manās rokās. Pēc pedagoģiskajā darbā aizvadītajiem 25 gadiem ar skumjām secinu — skolā strādāt kļūst aizvien grūtāk. Ir pieredze, ir zināšanas, ir skolēnu mīlestība un atsaucība, bet ir arī skolēnu visatļautība, ir nabadzība, ir mācību līdzekļu trūkums.

Pierakstījusi I. Vizāne