1 024
labojumi
Izmaiņas
No Barikadopēdija
nav labojuma kopsavilkuma
}}
{{Written by|Ēriks Ingevics}}
''Ēriks Ingevics dzimis 1929. gadā Daugavpilī. 1943. gadā beidzis Aglonas tautskolu. 1944. gada rudenī devies bēgļu gaitās uz Vāciju, pēc kara mācījies Augsburgas latviešu ģimnāzijā, kuru beidzis 1948. gadā. 1949. gadā emigrējis uz Austrāliju. 1951.–1954. gadā studējis Melburnas Universitātē Komerczinātņu fakultātē, kur 1955. gadā ieguva ''Bachelor of Commerce (Honours)'' grādu. 1963.–1964. gadā kā Austrālijas valsts dienesta stipendiāts papildinājis zināšanas Kolumbijas Universitātes graduēto skolā Ekonomikas fakultātē (''Graduate School of Economics'') Ņujorkā. 1955. gadā sācis darbu Austrālijas federālās valdības dienestā Kanberā. Strādājis atbildīgos posteņos Finanšu ministrijā, Ārējo teritoriju ministrijā, Austrālijas ārējās palīdzības organizācijā un Ārlietu ministrijā. No 1977. līdz 1978. gadam bijis komandējumā Kanādas internacionālās attīstības organizācijā (''Canadian International Developmeny Agency'') Otavā. No 1981. līdz 1985. gadam kā Austrālijas valdības nominēts kandidāts bijis Kolombo plāna biroja direktors Šrilankā (Kolombo plāns ir reģionāla organizācija, kuru dibināja 1951. gadā, lai veicinātu un koordinētu palīdzību Dienvidāzijas un Dienvidaustrumāzijas valstu saimnieciskai attīstībai). No valsts dienesta pensionējās 1993. gadā. Kopš 1994. gada — Kanberas latviešu biedrības priekšnieks.''
1974. gada 2. jūlijā Ārlietu ministrijas valsts sekretārs A. Renūfs nosūtīja iesniegumu Baltijas valstu lietā ārlietu ministra vietas izpildītājam G. Vitlamam (ārlietu ministrs senators D. Vilesijs tajā laikā bija komandējumā ārzemēs). Galvenie punkti Ārlietu ministrijas iesniegumā bija šādi:<ref>Department of Foreign Affairs File 1506/2: Recognition of States — the Baltic States, Folios 142-144.</ref>
*Baltijas valstu inkorporācijas jautājums ir pārrunāts ar senatoru D. Vilesiju, kurš piekrīt pašreizējās politikas pārlemšanai; *Padomju Savienība nav oficiāli prasījusi Austrālijai atzīt Baltijas valstu inkorporāciju ''de iure'', bet viens Padomju Savienības sūtniecības darbinieks kādā neformālā sarunā ir norādījis uz «anomāliju», ka Latvijas goda konsuls vēl joprojām atrodas Austrālijas konsulārajā sarakstā; *dodot īsu pārskatu par Amerikas Savienoto Valstu, Lielbritānijas un Kanādas nostāju Baltijas valstu lietā, norādīts, ka Austrālijai nav jāseko šo valstu politikai, tā var noteikt pati savu politiku; *Amerikas Savienotajās Valstīs, Lielbritānijā un Kanādā ir daudz lielākas un vokālākas baltiešu minoritātes nekā Austrālijā, baltiešu skaits Austrālijā ir aptuveni 26 000 (14 000 latviešu, 7000 lietuviešu un 5000 igauņu); *nav cerību, ka Baltijas valstis varētu atgūt savu neatkarību tuvākā nākotnē, tāpēc šo valstu inkorporācijas atzīšana būtu saskaņā ar pašreizējo politisko realitāti; *vienpusējs Austrālijas valdības solis atzīt Baltijas valstu inkorporāciju ''de iure'' (bez kāda ''quid pro quo'' no Padomju Savienības puses) palīdzēs mazināt krievu neapmierinātību par Austrālijas pieaugošām attiecībām ar Ķīnu un atteikšanos izveidot kopēju debess telpas izpētes staciju (''space tracking station'') Austrālijas teritorijā, ko bija prasījusi Padomju Savienība; *iespējams, ka Baltijas valstu inkorporācijas atzīšana izsauks stiprus baltiešu minoritāšu protestus Austrālijā un šādus protestus atbalstīs arī dažas citas grupas; *valdības lēmumu iezīmēs Austrālijas sūtņa Maskavā oficiāla vizīte uz kādu no Baltijas valstīm un Latvijas goda konsula izņemšana no konsulārā saraksta; *tiek rekomendēts atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā ''de iure'', bet šo lēmumu nepublicēt presē; *iesnieguma apakšā ir piezīme rokrakstā: «''Agree. E.G.W. 3 July 1974''»<ref>«Piekrītu. Edward Gough Whitlam, 1974. gada 3. jūlijā» (angļu val.). </ref>
G. Vitlams uzskatīja, ka šāda lēmuma pieņemšana ir ārlietu ministra kompetencē un tas nav jānodod Ministru kabinetam izlemšanai, proti, šis jautājums nav tik svarīgs, ka tas būtu jāizlemj visam Ministru kabinetam. Līdzīgās domās bija Ārlietu ministrijas vadība.
Jaunzēlande atzina Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā 1974. gada 22. augustā, dodot līdzīgus izskaidrojumus savam lēmumam. Citas Rietumvalstis paziņoja, ka tās nedomā sekot Austrālijai un Jaunzēlandei un nemainīs pastāvošo politiku attiecībā uz Baltijas valstīm.
Ziņa par Vitlama valdības lēmumu nāca kā liels pārsteigums un trieciens Austrālijas baltiešu saimei. Tūlīt sākās plaša un intensīva politiska kampaņa pret šo valdības soli ar protesta vēstulēm un petīcijām valdības un parlamenta locekļiem ar tūkstošiem parakstu. Bija daudzi jautājumi un iesniegumi parlamentā no opozīcijas puses un debates, kurās opozīcija nosodīja valdības rīcību.
Gandrīz visa Austrālijas prese kritizēja pārmaiņas Vitlama valdības politikā attiecībā uz Baltijas valstīm. Arī ievērojamais krievu rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins nosodīja Austrālijas valdības lēmumu Baltijas valstu lietā. Opozīcijas līderis Billijs Snedens (''Billy Snedden'') apsolīja, ka nākamā liberāļu koalīcijas valdība pārlems D. Vitlama lēmumu.
Pārsteigums par Vitlama valdības rīcību bija jo lielāks tāpēc, ka iepriekšējais Strādnieku partijas vadītājs Arturs Kalvels (''Arthur Calwell'') kā opozīcijas līderis bija apstiprinājis, ka Strādnieku partija neatzīst un nākotnē arī nedomā atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Šis apstiprinājums bija minēts A. Kalvela vēstulē «Austrālijas Latvieša»'' ''redaktoram E. Dēliņam 1960. gada 2. maijā.
Arī G. Vitlams kā opozīcijas līderis bija deklarējis, ka Strādnieku partija nekad nav atzinusi un joprojām neatzīst Baltijas valstu aneksiju Padomju Savienībā, bet savās vēstulēs baltiešu organizācijām viņš neteica neko par to, kāda varētu būt viņa partijas nostāja nākotnē.
Vitlama valdība noraidīja visus protestus un palika pie sava lēmuma. Valdība domāja, ka agrāk vai vēlāk citas Rietumvalstis sekos Austrālijai un Jaunzēlandei un formāli atzīs Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai. Aizstāvot valdības politikas maiņu, G. Vitlams un citi valdības locekļi lietoja lielākoties tos pašus izskaidrojumus, kas izskanēja ārlietu ministra D. Vilesija 13. augusta runā parlamentā. Citi argumenti, ko ieteica valdības padomdevēji Ārlietu ministrijā un ko Vitlama valdības ministri lietoja parlamentā, bija šādi:<ref>Department of Prime Minister and Cabinet File 74/6558: Recognition of Baltic States. No Folio numbers.</ref>
*valdībai ir jāpieņem pastāvošā realitāte bez ideoloģiskiem aizspriedumiem; *būtu nepareizi un maldinoši veicināt baltiešu cerības, ka Rietumvalstis darīs kaut ko, lai atbalstītu neatkarības kustību Baltijas republikās; *Baltijas valstis ir bijušas iekļautas Padomju Savienībā jau 34 gadus, un nav cerību, ka tuvākā nākotnē tās atgūs savu neatkarību. Vienīgais veids, kā tas varētu notikt, būtu trešais pasaules karš un Rietumu valstu uzvara tajā; *Eiropas robežas ir pārveidotas pēc Otrā pasaules kara, un pašreizējais stāvoklis no Rietumu valstu puses nav apstrīdēts; *lielākā daļa valstu ir atzinušas Baltijas valstu pievienošanu Padomju Savienībai. Šis apgalvojums balstās uz pieņēmumu, ka, neapstrīdot pēckara robežas, tās ir atzinušas Baltijas valstu piederību PSRS; *nevar ļaut dažām minoritāšu grupām diktēt Austrālijas ārpolitiku. Ikvienas valsts ārpolitiku nosaka valdība, ņemot vērā plašākas nacionālas intereses.
Apgalvojums, ka lielākā daļa valstu ir atzinušas Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā, nav pareizs. Vairākums Rietumu valstu, kas pieņēma pēckara robežas ''de facto, ''neatzina Baltijas'' ''valstu inkorporācijas legalitāti. Turklāt daudzas valstis, it īpaši tā sauktās Trešās pasaules valstis, nebija izteikušas savu nostāju Baltijas valstu jautājumā.
Austrālijas sūtnis Maskavā Dž. . Plimsols 1975. gada martā plānoja apmeklēt arī Latviju un Lietuvu, bet brauciens tika atlikts uz vēlāku laiku. Ārlietu ministrija uzskatīja, ka nav nekādas steigas to darīt, ņemot vērā iespējamu jaunu baltiešu grupu protestu vilni, ko šāds brauciens varētu izraisīt.<ref>Department of Foreign Affairs File1506/2: Recognition of States — the Baltic States, Folio 211.</ref>
Vitlama valdība un tās padomdevēji Ārlietu ministrijā gan paredzēja, ka lēmums atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā var izsaukt protestus no baltiešu puses un ka tos var atbalstīt dažas citas grupas, bet viņi nedomāja, ka protesta akcija būs tik plaša un stipra.
Padomju Savienība uz Austrālijas valdības lēmumu publiski nereaģēja, un G. Vitlams nekādu oficiālu pateicību par to nesaņēma. Padomju Savienība uzskatīja, ka Baltijas valstu inkorporācijas jautājums ir jau sen nokārtots un ka par to nevar būt nekādas tālākas runas.
1975. gada martā notika pārmaiņas Liberāļu partijas vadībā — par partijas līderi B. Snedena vietā nāca Malkolms Freizers (''Malcolm Fraser''). Viņš izrādīja vēl stingrāku nostāju pret Vitlama valdības politiku attiecībā uz Baltijas valstīm nekā B. Snedens. Pirms 1975. gada decembra vēlēšanām savas partijas politiskajā platformā, kas tika publicēta 27. novembrī, M. Freizers deklarēja, ka viņa valdība atsauks Vitlama valdības lēmumu atzīt Baltijas valstu inkorporāciju Padomju Savienībā. Pēc dažām dienām, 30. novembrī, viņš runāja Latviešu namā Melburnā, kur atkārtoja šo solījumu.
Jaunzēlande nesekoja Austrālijai un savu politiku attiecībā uz Baltijas valstīm nemainīja, lai gan arī tur bija notikusi valdības maiņa un pie varas nāca labā spārna partijas. Izrādās, ka Jaunzēlande nekad nav formāli atsaukusi Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu, bet atzīšanas akts zaudēja spēku, kad Padomju Savienība sabruka un Baltijas valstis atguva ''de facto ''neatkarību 1991. gadā.
Nobeidzot pārskatu par Vitlama valdības kļūmīgo lēmumu atzīt Baltijas valstu iekļaušanu Padomju Savienībā kā legālu aktu, varam secināt, ka galveno atbildību par to, protams, nes pats Vitlams, kas pieņēma šo lēmumu. Bet ir arī jāņem vērā, ka šo lēmumu bez iebildumiem atbalstīja ārlietu ministrs D. Vilesijs.
