<p><span class="fck_mw_template">{{Newspaper Article |Article in=Padomju Jaunatne |Published on=1988/09/27 |Issue number=185 |Page number=3 |Original title=VĀCIETIS UN VIŅA LAIKS Vācietis un viņa laiks (1)|Source file=paja1988n185_003_01 }}</span><span class="fck_mw_template">{{Written bySource image|articles/330/339/330339.jpg}}{{Written by|Jānis Škapars}}</span><span class="fck_mw_template">{{About topic|Literatūras vēsture — jauna pieeja}}</span><span class="fck_mw_template">{{About domain|Kultūra un māksla}}</span><span class="fck_mw_template">{{{{About domain|Vēsture}}</span><span class="fck_mw_template">{{About domain|Politika}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Ojārs Vācietis}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Augusts Voss}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Kārlis Krauliņš}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Bruno Saulītis}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Ignats Muižnieks}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Valdis Lukss}}</span><span class="fck_mw_template">{{{About person|Ādolfs Talcis}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Arvīds Grigulis}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Imants Ziedonis}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Regīna Ezera}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Gunārs Priede}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Ēvalds Vilks}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Vizma Belševica}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Imants Auziņš}}</span><span class="fck_mw_template">{{{About person|Visvaldis Lāms}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Arvīds Skalbe}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Ņikita Hruščovs}}</span><span class="fck_mw_template">{{About person|Māra Zālīte}}</span><span class="fck_mw_template">{{About organization|Latvijas PSR Rakstnieku savienība}}</span><span class="fck_mw_template">{{About place|Rīga}}</span><span class="fck_mw_template">{{About yearevent|1965E1988092700}}</span><span class="fck_mw_template">{{About year|19631965}}</span><parsererror style="display: block; white-space: pre; border: 2px solid #c77; padding: 0 1em 0 1em; margin: 1em; background-color: #fdd; color: black">{{About year|1963}}</p><h3> This page contains the following errors: </h3><div style="font-family:monospace;font-size:12px">error on line 1 at column 13694: PCDATA invalid Char value 4</div><h3> Below is a rendering of the page up '''Vācietis dzima 196… Nē, Vācieša sakarībā gadskaitli nevaru nosaukt. Vai tas bija 1953., 1956. vai kādā citā gadā, to the first errorir neiespējami pateikt. Vecais kalendārs un stundenis te neder. </h3><p></parsererror> </p><p><b>Vācietis dzima 196… Nē, Vācieša sakarībā gadskaitli nevaru nosauktneder nekas lineārs un viennozīmīgs. Vai tas bija 1953Tie neko neizsaka.Te darbojas citi ritmi, 1956citas sakarības.''' '''Dzejnieks dzima laikmetu griežos. vai kādā citā gadāDzima, to ir neiespējami pateiktsabiedrībai atdzimstot. Vecais kalendārs un stundenis te nederMēžot vēstures mēslainē staļinisko despotismu. Vācieša sakarībā neder nekas lineārs un viennozīmīgs. Tie neko neizsaka. Te darbojas citi ritmi, citas sakarības.</b>''' </p><p> </p><p><b>'''Taču nē! Dzejnieks dzima laikmetu griežos. Dzimatraģiskās peripetijās, sabiedrībai atdzimstot. Mēžot vēstures mēslainē staļinisko despotismukad staļiniskais despotisms atgriezās, ietērpies brežņeviskajā autoritārismā.</b></p><p> Kad brīvību, vienlīdzību, taisnību un demokrātiju — šo Hruščova vaļā palaisto džinu — doktrinārs uz ilgiem gadiem iepresēja atpakaļ sabiedrības zemapziņas dzīlēs.''' </p><p><b>'''Taču nē! Dzejnieks dzima traģiskās peripetijāsatšķirībā no rakstnieku vairākuma (arī inteliģences vispār), kad staļiniskais despotisms atgriezāskuri spēja būt revolucionāri vienīgi uzplūdos, ietērpies brežņeviskajā autoritārismā. Kad brīvībuVācietis, vienlīdzībušķiet, taisnību bija dzimis brīvībai. Dzeja un demokrātiju brīvība, dzeja un taisnība, dzeja un patiesība, dzeja un mīlestība — šo Hruščova vaļā palaisto džinu — doktrinārs uz ilgiem gadiem iepresēja atpakaļ sabiedrības zemapziņas dzīlēsšie lielumi dzejniekā mājoja organiskā veselumā, tie bija viņa dzīvības un esamības veids.</b></p><p><b>Taču atšķirībā no rakstnieku vairākuma (arī inteliģences vispār), kuri spēja būt revolucionāri vienīgi uzplūdos, Vācietis, šķiet, bija dzimis brīvībaiUn tikai tāds un vienīgi tāds — brīvības un vētras putns — varēja tik nerimti saukt pēc saules un pavasara. Dzeja Cauri gadu desmitiem nest cilvēces atdzimšanas lāpu un brīvībatās uzturēšanai dedzināt sevi.''' '''Par Vācieti kā par īpatni, dzeja un taisnībacilvēku, dzeja kurš neiekļāvās normās un patiesībastandartos, dzeja un mīlestība — šie lielumi dzejniekā mājoja organiskā veselumāvarētu pierakstīt grāmatu grāmatas. Kā tas lasītājiem labi zināms, tie Vācietis bija viņa dzīvības un esamības veidskomunists, taču komunists atbilstoši savai «vērtību svētnīcai». Un tikai tāds un vienīgi tāds Šķirstu partijas biroja protokolus, gads aiz gada, desmits aiz desmita. Tur visskrupulozāk dokumentēti dzejnieka netikumi. Sapulces apmeklē reti, lektorijus — brīvības un vētras putns — varēja tik nerimti saukt pēc saules vēl retāk, biedru naudas maksā šā un pavasaratā. Vācietis solās. Cauri gadu desmitiem nest cilvēces atdzimšanas lāpu Taču atkal un tās uzturēšanai dedzināt sevi.</b></p><p><b>Par Vācieti kā atkal… kultūras nama direktora sūdzība par īpatni«norautu» dzejas vakaru, cilvēku, kurš neiekļāvās normās rajona vadības ziņojums par trakulībām un standartosnacionālistisku dziesmu dziedāšanām, varētu pierakstīt grāmatu grāmatasja nacionālistiska ir «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai». Kā tas lasītājiem labi zināmsUn, Vācietis bija komunistsja vien es paļautos šai dogmatu un «birku karināšanas» stihijai, taču bet šīs stihijas vara joprojām ir milzīga, es teiktu: Vācietis bija pagalam slikts komunists atbilstoši savai «vērtību svētnīcai». Šķirstu partijas biroja protokolus''' '''Slikts komunists un pirmais dzejnieks?! Šīs skaudrās pretišķības, gads aiz gadadomājot par Vācieti un viņa laikmetu, desmits aiz desmitamani tirda un vajā. Tur visskrupulozāk dokumentēti dzejnieka netikumiTaču ne jau dzejnieks, bet laikmets hameleonēja. Sapulces apmeklē retiUn nevainosim dzejnieku, ja viņš nenāca uz daudzajām sanāksmēm, lektorijus — vēl retākkur mēs daudzinājām revolucionāro pagātni, biedru naudas maksā šā un tā. Vācietis solās. Taču atkal un atkal… kultūras nama direktora sūdzība par «norautu» dzejas vakarubet piegānījām tagadni, rajona vadības ziņojums par trakulībām cildinājām dižos vadoņus un nacionālistisku dziesmu dziedāšanāmvēl dižākos sasniegumus, ja nacionālistiska ir «Svēts mantojums šī zeme mūsu tautai»bet sabiedrība tuvojās pastaram galam. Un, ja vien Par Vācieti es paļautos šai dogmatu un «birku karināšanas» stihijainespēju rakstīt kā par vienpatni. Vēl neiespējamāk šķiet lipināt atmiņu mozaīku. Dzejnieks, bet šīs stihijas vara joprojām ir milzīgabūdams šķirts no rakstnieku pārspīlētās sabiedriskās rosības, es teiktu: dzīvoja laikmetā intensīvāk nekā jebkurš no mums. Vācietis bija pagalam slikts komuniststraģiska personība, bet traģiska ne tik daudz indivīda izpratnē — dzejnieka dvēselē plosījās laikmeta kolīzijas.</b></p><p><b>Slikts komunists un pirmais dzejnieks?! Šīs skaudrās pretišķībasDivu kultūru grandoņā viņš nāca kā pravietis — jaunas kultūras nesējs. Jaundievības sludinātājs.''' '''Māra Zālīte vēsturiskajā jūnija Plēnumā teica, domājot par Vācieti un viņa laikmetu, mani tirda un vajāka dzeja savulaik bija «garīgās pretošanās kustība». Taču ne jau dzejnieksTad, bet laikmets hameleonēja. Un nevainosim dzejniekulūk, ja viņš nenāca uz daudzajām sanāksmēmOjāra vieta ir unikāla tieši šinī radošās inteliģences, kur mēs daudzinājām revolucionāro pagātniinteliģences un TAUTAS GARĪGĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBĀ. Un, bet piegānījām tagadni, cildinājām dižos vadoņus un vēl dižākos sasniegumusja vien būtu atļauts kaut mazumiņš patētikas, bet sabiedrība tuvojās pastaram es teiktu: viņš bija kustības karognesējs. Turklāt no sākuma līdz galam. Par Vācieti es nespēju rakstīt kā par vienpatniPat tad, kad latviešu dzejā šī garīgās pretošanās kustība izsīka un noslāpa. Vēl neiespējamāk šķiet lipināt atmiņu mozaīku''' Ar Vācieti tuvākā saskarē nonācu 1965. Dzejnieksgadā, būdams šķirts no rakstnieku pārspīlētās sabiedriskās rosības, dzīvoja laikmetā intensīvāk nekā jebkurš no mumskad tiku apstiprināts par LKP CK instruktoru. Vācietis bija traģiska personībaNo sākuma man tika uzticētas kultūrizglītības iestādes, bet traģiska ne tik daudz indivīda izpratnē — dzejnieka dvēselē plosījās laikmeta kolīzijasar gada otro pusi kļuvu kurators par Rakstnieku un Kinematogrāfistu savienībām. Divu kultūru grandoņā viņš nāca kā pravietis — jaunas kultūras nesējsSituācija bija sarežģīta. Jaundievības sludinātājsAbas savienības gatavojās kongresiem, abas plosīja dziļas iekšējas pretrunas.</b></p><p><b>Māra Zālīte vēsturiskajā jūnija Plēnumā teicaAsa, ka dzeja savulaik gandrīz vai antagonistiska bija «garīgās pretošanās kustība». Taddivu domāšanas veidu, lūkbūtībā divu kultūras koncepciju sadursme, Ojāra vieta ir unikāla tieši šinī radošās inteliģenceskas kondensējās paaudžu konfliktā. Taču izšķirošās batālijas. kur polarizējās arī rakstnieku spēki, inteliģences un TAUTAS GARĪGĀS PRETOŠANĀS KUSTĪBĀ. Unkur noskaidrojās, ja vien būtu atļauts kaut mazumiņš patētikas«kas kurš ir», es teiktu: viņš bija kustības karognesējsnotika krietni agrāk, bet it īpaši 1963. Turklāt no sākuma līdz galamgada akcijās pret «jaunajiem kreisajiem». Pat tadUn grūti pat pateikt, kad latviešu dzejā šī garīgās pretošanās kustība izsīka un noslāpakas vairāk stiprināja «garīgās pretošanās» fronti rakstniecībā — pēcstaļiniskais revolucionārisms vai sešdesmito gadu atpakaļrāpulība.</b></p><p> Katrā ziņā Vācieša sešdesmito gadu pirmās puses poēmās («Einšteiniāna», «Partijas piederība», «Tarakāna monologs», «Potjomkina sādža»), kas modelē laikmeta grimases, šie pretestības akcenti ir spēcīgi. </p><ul><li><ul><li><ul><li></li></ul></li></ul></li></ul><p> </p><p>Ar Vācieti tuvākā saskarē nonācu 1965. gadā1963. gada 27. un 28. martā Zinātņu akadēmijas augstceltnē notika radošās inteliģences sanāksme, kas bija viens no būtiskiem posmiem kampaņā pret jaunajiem. Minēšu tikai dažas rindas no A. Vosa runas, kad tiku apstiprināts par LKP CK instruktorukas labi raksturo jauno rakstnieku oficiālo traktējumu. No sākuma man tika uzticētas kultūrizglītības iestādes, bet ar gada otro pusi kļuvu kurators par Rakstnieku un Kinematogrāfistu savienībām«Taču pēdējā laikā zināmā republikas radošās jaunatnes daļā izplatījusies pagrimušās Rietumu kultūras demoralizējošā ietekme. Situācija bija sarežģīta(. Abas savienības gatavojās kongresiem, abas plosīja dziļas iekšējas pretrunas. Asa, gandrīz vai antagonistiska bija divu domāšanas veidu) Kļūdas savā daiļradē pieļāvis arī viens no talantīgākajiem latviešu padomju liriķu jaunās paaudzes pārstāvjiem — Ojārs Vācietis. Daži viņa pēdējā laika darbi, būtībā divu kultūras koncepciju sadursmepiemēram. «Tarakāna monologs», kas kondensējās paaudžu konfliktāir neskaidri idejas un formas ziņā.»</psup>1<p/sup>Taču izšķirošās batālijasSanāksmē tika kritizēta arī poēma «Einšteiniāna». kur polarizējās arī rakstnieku spēki Kopš šiem notikumiem ir pagājuši divdesmit pieci gadi. Šķirstot tā laika dokumentus un protokolus, kur noskaidrojās, «kas kurš ir», notika krietni agrāk, bet it īpaši 1963manī īpašas emocijas vairs neizraisa oficiālo ideologu dogmati. gada akcijās pret «jaunajiem kreisajiem»Es tos varu gluži loģiski saprast: režīms bija autoritārs, domāšana — vecā staļiniskā. Un grūti pat pateiktLai koncentrētas varas apstākļos noturētu pavalstniekus — it īpaši radošos — paklausībā, kas vairāk stiprināja «garīgās pretošanās» fronti rakstniecībā — pēcstaļiniskais revolucionārisms vai sešdesmito gadu atpakaļrāpulībabez bardzības neiztiksi. Katrā ziņā Vācieša sešdesmito gadu pirmās puses poēmās («Einšteiniāna»Taču man joprojām ir mīkla rakstnieku pašu agresivitāte pret jaunajiem. Un galvenokārt pret trauksminiekiem, «Partijas piederība»pret Vācieti. Kolēģi uzbruka nikni, «Tarakāna monologs», «Potjomkina sādža»)pātagoja vēl nežēlīgāk nekā profesionālie doktrināri. Lūk, daži fragmentiņi no rakstnieku atklātās partijas sapulces, kas modelē laikmeta grimases, šie pretestības akcenti ir spēcīginotika dažas dienas pēc minētās sanāksmes.</p><p>1963K. gada 27Krauliņš: «… pašreizējā situācijā jāsit nelāgais, lai to izravētu. un 28» B. martā Zinātņu akadēmijas augstceltnē notika radošās inteliģences sanāksmeSaulītis: «Šī veida dzejnieki un to aizstāvji ir diezgan nekautrīga tauta. Kad «Einšteiniāna» bija uzrakstīta, kas «Padomju Jaunatnē» pēc nedēļas bija viens no būtiskiem posmiem kampaņā pret jaunajiemslavinājums. Minēšu tikai dažas rindas no A» I. Muižnieks: «Ojārs Vācietis — talants liels — veltī dzejoli Ņeizvestnijam. Vosa runasGalvenā vaina tiklab jaunajiem dzejniekiem, kas labi raksturo jauno rakstnieku oficiālo traktējumukā arī prozaiķiem ir tā, ka viņiem nav noteikta izveidota pasaules uzskata. «Taču pēdējā laikā zināmā republikas radošās jaunatnes daļā izplatījusies pagrimušās Rietumu kultūras demoralizējošā ietekmeViņi nemācās marksismu-ļeņinismu...» V. Lukss: «Te ir jārunā par nelielu grupu, kas pieķeras saviem Maskavas dieviņiem. Visā šajā grupā ir jau zināms filozofisks nopamatojums. (..) Kļūdas savā daiļradē pieļāvis arī viens no talantīgākajiem latviešu padomju liriķu jaunās paaudzes pārstāvjiem — Ojārs Vācietis«Einšteiniānā» Vācieša nodomi bijuši vislabākie. Daži viņa pēdējā laika darbiBet uzrakstīts pavirši, piemēramtur ļoti daudz neskaidrību. «Tarakāna monologs»» Ā. Talcis: «Nav klāt to, ir neskaidri idejas un formas ziņāpar ko runā.»<sup>1</sup> Sanāksmē tika kritizēta arī poēma «Einšteiniāna»Jauno maz. Vajadzēs piespiest, lai nāk savu kolektīvu priekšā. (.</p><p>Kopš šiem notikumiem ir pagājuši divdesmit pieci gadi. Šķirstot tā laika dokumentus un protokolus) Mēs esam pārāk liberāli, manī īpašas emocijas vairs neizraisa oficiālo ideologu dogmatika uzņemam tādus cilvēkus…» A. Es tos varu gluži loģiski saprastGrigulis: režīms bija autoritārs«Tagad jauno vidū liels apmulsums, domāšana — vecā staļiniskāun to sekmē arī O. Vācieša un V. Belševicas neskaidrie dzejoļi. Lai koncentrētas varas apstākļos noturētu pavalstniekus — it īpaši radošos — paklausībāKāpēc šodien sapulcē nav grupa cilvēku? Viņi streiko, bez bardzības neiztiksiapzinīgi nenāk. Taču man joprojām ir mīkla rakstnieku pašu agresivitāte pret jaunajiem. Un galvenokārt pret trauksminiekiemSak, pret Vācieti. Kolēģi uzbruka nikniredzēs, pātagoja vēl nežēlīgāk nekā profesionālie doktrināri. Lūkkas notiks, daži fragmentiņi no rakstnieku atklātās partijas sapulceskad mēs vairs nerakstīsim, kas notika dažas dienas pēc minētās sanāksmesko tad liksiet savos žurnālos? Žurnāli tikai iegūs. Jo mazāk būs šo «talantīgo» dzejnieku, kas var iet līdz valsts nodevībai, jo stiprāki mēs būsim.»</psup>2<p/sup>K. Krauliņš: «… pašreizējā situācijā jāsit nelāgais Ieklausoties «kolēģu» neiecietīgajos, bezapelāciju, pat agresīvajos spriedumos, lai to izravētu.»</p><p>Bnudien, liekas — redz, kā praviešus ešafotē. Saulītis: «Šī veida dzejnieki un to aizstāvji ir diezgan nekautrīga tautaKāpēc dvēseles inženieris bija kļuvis tik saērcināts? Robusts. Kad «Einšteiniāna» bija uzrakstītaNikns. Kāpēc savējais sita savējo? Domāju, «Padomju Jaunatnē» pēc nedēļas bija slavinājums.»</p><p>Ika aiz lielajām idejām visbiežāk slēpās gluži pragmatiska konkurences cīņa par vietu literatūrā. Par stāvokli sabiedrībā. Muižnieks: «Ojārs Ojārs Vācietis un citi trauksminieki — talants liels — veltī dzejoli Ņeizvestnijamtā bija talantīga jaunā paaudze. Galvenā vaina tiklab jaunajiem dzejniekiem, kā arī prozaiķiem ir tā, ka viņiem nav noteikta izveidota pasaules uzskataBrīva no dogmām un aizspriedumiem. Viņi nemācās marksismu-ļeņinismurakstīja atraisītāk, skarbāk un talantīgāk.Viņu popularitāte auga augumā.Vecie rakstnieki, kuri daudzajās «smadzeņu skalošanas» kampaņās bija pieslīpējušies doktrīnām, nespēja izturēt konkurenci.»</p><p>V. Lukss: «Te ir jārunā par nelielu grupuTā vien šķita, ka Pegazs latviešu rakstniekiem izšķērdīgi bija dāļājis «ego», skaudību un nenovīdīgu sāncensību, kas pieķeras saviem Maskavas dieviņiem. Visā šajā grupā ir jau zināms filozofisks nopamatojumsbet aizmirsis šūpulī ielikt cieņu pret talantu un jaunradi. (Un tā rau, ticīgie un pareizie ņēmās pātagot nomaldījušās avis..) «Einšteiniānā» Vācieša nodomi bijuši vislabākie. Bet uzrakstīts paviršiOjāram tika pirmajam un visvairāk, tur ļoti daudz neskaidrībujo viņš bija «nomaldu» centrā.»</p><p>ĀTaču visā pilnībā tik viennozīmīga šī problēma nav. Talcis: «Nav klāt to, par ko runāPolarizēšanās primārie cēloņi slēpās politiskajā sistēmā. Jauno maz. Vajadzēs piespiestDirektīva mākslas pakļaušana vienvirziena monoideoloģijai, lai nāk savu kolektīvu priekšāneiecietība un agresivitāte pret citādi domājošo, mazpazīstamo un neizprotamo — tieši tas deformēja literāro procesu, sagandēja radošo atmosfēru. (Šķēla rakstniekus, vairoja antagonismu..) Mēs esam pārāk liberāliMan šķiet, ka uzņemam tādus cilvēkus…»paaudžu problēmu radīja toreizējā «pātagas un pīrāga» taktika — jaunos kaustīja, bet vecos cēla godā. </p><p>A. Grigulis: «Tagad jauno vidū liels apmulsumsSaka, un to sekmē arī Oka autoritārisms esot iznīcinājis personību. Vācieša un VNē, — tik vienkārši tas vis nebija. Belševicas neskaidrie dzejoļiAutoritārā birokrātija radīja autoritāru personību — savas ideoloģijas interpretu — ikvienā mikrostruktūrā. Arī rakstniecībā. Kāpēc šodien sapulcē nav grupa cilvēku? Viņi streiko, apzinīgi nenākVēl vairāk. Sak, redzēs, kas notiksMonoideoloģijas produkts ir konformiskā rakstniecība. Neostaļinisma apstākļos dogmatiķis, kad mēs vairs nerakstīsimdoktrinārs, ko tad liksiet savos žurnālos? Žurnāli tikai iegūs. Jo mazāk būs šo «talantīgo» dzejniekuautoritārais rakstnieks, kas var iet līdz valsts nodevībaitiklab arī viduvējība un konformists vienotā frontē eksekutēja tieši «trauksminiekus», radikālāk noskaņotos rakstniekus, bet jo stiprāki mēs būsimsevišķi — Vācieti.» <sup>2</sup>Īsāk – tautas pravietiskos spēkus. </p><p>Ieklausoties «kolēģu» neiecietīgajosTaču sešdesmito gadu vidū, bezapelāciju, pat agresīvajos spriedumosbet it īpaši rakstnieku piektā kongresa priekšvakarā situācija krasi mainījās. Daļa vecākās paaudzes rakstnieku, nudien, liekas — redzkuri nepārtraukti tika izmantoti kampaņās pret «ķeceriem», kā praviešus ešafotē. Kāpēc dvēseles inženieris bija kļuvis tik saērcināts? Robustssevi sakompromitējuši un zaudējuši autoritāti radošajā inteliģencē. Nikns. Kāpēc savējais sita savējo? DomājuToties jaunie, ka aiz lielajām idejām visbiežāk slēpās gluži pragmatiska konkurences cīņa par vietu kas literatūrāienāca pēc PSKP XX kongresa, tagad bija kļuvuši par latviešu rakstniecības vadošo spēku. Par stāvokli sabiedrībā. Ojārs Vācietis Vēl vairāk — par nozīmīgu garīgo faktoru inteliģencē un citi trauksminieki — tā bija talantīga jaunā paaudzetautā. O. Brīva no dogmām un aizspriedumiemVācietis, I. Viņi rakstīja atraisītākZiedonis, skarbāk un talantīgākR. Viņu popularitāte auga augumāEzera, G. Vecie rakstniekiPriede, kuri daudzajās «smadzeņu skalošanas» kampaņās bija pieslīpējušies doktrīnāmĒ. Vilks, nespēja izturēt konkurenciV. Tā vien šķitaBelševica, ka Pegazs latviešu rakstniekiem izšķērdīgi bija dāļājis «ego»I. Auziņš, skaudību un nenovīdīgu sāncensībuV. Lāms, bet aizmirsis šūpulī ielikt cieņu pret talantu A. Skalbe — es varētu saukt vārdā vēl un jaunradi. Un tā rauvēl — tie bija talantīgi, aktīvi rakstoši, ticīgie tautā iemīlēti un pareizie ņēmās pātagot nomaldījušās avispopulāri rakstnieki. Ojāram tika pirmajam Literatūras procesu virzošs un visvairāk, jo viņš bija «nomaldu» centrādinamizējošs spēks. Jauna strāva latviešu kultūrā.</p><p>Taču visā pilnībā tik viennozīmīga šī problēma navBūtu aplami «jauno strāvu» traktēt kā kaut ko monolītu. Polarizēšanās primārie cēloņi slēpās politiskajā sistēmāNē, tā tas nebija. Direktīva mākslas pakļaušana vienvirziena monoideoloģijaiTanī bija savas iekšējas pretrunas, grupas, dažādas literārās plūsmas, neiecietība stili. Taču radošajā inteliģencē kopumā stipri rūga skepse un agresivitāte pretestība pret citādi domājošokomandēšanu, mazpazīstamo un neizprotamo — tieši tas deformēja literāro procesupret jaunrades pakļaušanu «maģistrālās līnijas» diktātam, sagandēja radošo atmosfērupret mākslas vulgāru politizēšanu. Šķēla rakstniekusPret tiem daudzajiem «ismiem» un «birkām», vairoja antagonismukas visbiežāk tika «piekarinātas» vistalantīgākajiem māksliniekiem. Man šķietDomāju, ka paaudžu problēmu radīja toreizējā «pātagas un pīrāga» taktika — jaunos kaustījatieši šis apstāklis konsolidēja kā «jauno strāvu», bet vecos cēla godātā lielu daļu rakstniecības vispār.Turklāt konsolidēja ap tās radikālāko spārnu. </psup>1<p/sup>SakaLM, ka autoritārisms esot iznīcinājis personību1963. Nē, — tik vienkārši tas vis nebijag. Autoritārā birokrātija radīja autoritāru personību — savas ideoloģijas interpretu — ikvienā mikrostruktūrā30. Arī rakstniecībāmartā. Vēl vairāk. Monoideoloģijas produkts ir konformiskā rakstniecība. Neostaļinisma apstākļos dogmatiķis <sup>2</sup> LKP CK Partijas vēstures arhīvs, doktrinārs7263, autoritārais rakstnieksOn-1, tiklab arī viduvējība un konformists vienotā frontē eksekutēja tieši «trauksminiekus»D-16, radikālāk noskaņotos rakstniekusd15-18, bet jo sevišķi — Vācieti. Īsāk – tautas pravietiskos spēkus.</p><p>Taču sešdesmito gadu vidū, bet it īpaši rakstnieku piektā kongresa priekšvakarā situācija krasi mainījās. Daļa vecākās paaudzes rakstnieku, kuri nepārtraukti tika izmantoti kampaņās pret «ķeceriem», bija sevi sakompromitējuši un zaudējuši autoritāti radošajā inteliģencē. Toties jaunie, kas literatūrā ienāca pēc PSKP XX kongresa, tagad bija kļuvuši par latviešu rakstniecības vadošo spēku. Vēl vairāk — par nozīmīgu garīgo faktoru inteliģencē un tautā. O. Vācietis, I. Ziedonis, R. Ezera, G. Priede, Ē. Vilks, V. Belševica, I. Auziņš, V. Lāms, A. Skalbe — es varētu saukt vārdā vēl un vēl — tie bija talantīgi, aktīvi rakstoši, tautā iemīlēti un populāri rakstnieki. Literatūras procesu virzošs un dinamizējošs spēks. Jauna strāva latviešu kultūrā.</p><p>Būtu aplami «jauno strāvu» traktēt kā kaut ko monolītu. Nē, tā tas nebija. Tanī bija savas iekšējas pretrunas, grupas, dažādas literārās plūsmas, stili. Taču radošajā inteliģencē kopumā stipri rūga skepse un pretestība pret komandēšanu, pret jaunrades pakļaušanu «maģistrālās līnijas» diktātam, pret mākslas vulgāru politizēšanu. Pret tiem daudzajiem «ismiem» un «birkām», kas visbiežāk tika «piekarinātas» vistalantīgākajiem māksliniekiem. Domāju, ka tieši šis apstāklis konsolidēja kā «jauno strāvu», tā lielu daļu rakstniecības vispār. Turklāt konsolidēja ap tās radikālāko spārnu.</p><p> </p><p><sup>1 </sup>LM, 1963. g. 30. martā,</p><p><sup>2</sup> LKP CK Partijas vēstures arhīvs, 7263, On-1, D-16, d15-18,</pstyle="text-align: right; "><p> </p><p><b>'''Jānis Škapars</b>'''</p>
