Izmaiņas

{{Memoir |Article in=Barikādes. Latvijas mīlestības grāmata (2001) |Published on=2001/01/20 |Original title=Zinājām, kurp ejam }} {{Written by|Jānis Ragelis}} {{About topic|BARIKĀDES, 1991}} {{About topic|Barikādes, Zaķusalā, 1991}} {{About domain|Politika}} {{About person|Jānis Pabērzs}} {{About person|Jānis Ģipters}} {{About person|Voldemārs Saušs}} {{About person|Vitālijs Keišs }} {{About person|Pēteris Stikāns }} {{About person|Antons Rimicāns}} {{About place|Vabole}} {{About place|Daugavpils rajons}} {{About place|Rīga}} {{About year|1991}}13. janvāri no Vaboles ar kolhoza autobusu uz tautas manifestāciju Rīgā aizbrauca apmēram 25 cilvēki. 14. janvāra priekšvakarā mēs, visi kolhoza "Vabole" vīrieši, apspriedāmies par toreizējiem notikumiem Rīgā un nolēmām, ka brauksim. Pieteicās daudzi atbalstītāji, bet turpu devāmies pieci. Jāpiebilst, ka mēs nesaņēmām nekādus ieteikumus un pamudinājumus, bet gan braucām, brīvas gribas vadīti. Mūsu grupā bija Jānis Pabērzs, Jānis Ģipters, Voldemārs Saušs, Vitālijs Keišs un es. Braucu kopā ar Voldemāru, kurš, starp citu, bija arī mūsu mašīnas šoferis. Mašīnas kravas kastē atradās traktors, kurš bija ievietots tāpēc, lai būtu lielāks smagums un līdz ar to nodrošināta stabilitāte. Piekabē bija ielikti 4 betona bluķi, katrs 2 tonnas smags. Līdzi ņēmām arī malku (puspiekabi), to mums atvēlēja kolhoza vadība. Jāteic, ka kolhoza priekšsēdētājs mums nedz ļāva, nedz arī neļāva piedalīties barikāžu organizēšanā, viņš vienkārši saprata, ka nav vērts aizliegt cilvēkiem cīnīties diža mērķa labā — brīvības atgūšanā. Kolhozs "Vabole" mūs pat daļēji atbalstīja: izsniedza pārtiku. Civilās aizsardzības priekšnieks Pēteris Stikāns iedeva gāzmaskas, lai mēs tiktu kaut cik aizsargāti iespējamā gāzu uzbrukumā, kā arī vairākas medicīniskās aptieciņas. Ugunsdzēsēju priekšnieks Antons Rimicāns, kurš diemžēl jau pārkāpis mūžības slieksni, mums atvēlēja vismodernākos ugunsdzēšamos aparātus. Tas arī bija viss, ko ņēmām līdzi. Cik zinu, arī pārējie neko daudz līdzi neveda, kā vien apģērbu, pārtiku un apziņu, ka jāiztur līdz galam. Daudzi cilvēki ieradās plikām rokām, gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, bet drīz vien tie tika pie visnepieciešamākajām lietām. Jo pārējie, kuriem bija vairāk līdzekļu, labprāt dalījās ar tiem, kuriem nebija nekā.